Gluži kā iemīlējusies-visu redzot rozā-pavadīju šīs dienas Zviedrijas laukos, Stokholmas pievārtē.
Dažkārt mini-break atslēdz vēl labāk nekā nedēļām ilgs ceļojums – aptverot īso brīdi, kas Tev dots, katru mirkli izbaudi citā intensitātē. Atver visas maņas un ļaujies.
Ir sajūta, ka esam bijuši kūrortā nedēļu. Ja man prasītu, kas ir redzēts un piedzīvots, es vairāk runātu par izjūtām, emocijām, ne faktisko. Ir bijis miers, laimes sajūta, siltums, vēsums, prieks un klusums. Brīdi, kad sēdēju rapšu lauka malā uz bluķīša, vai buru laivas aizmugurē, veroties Mālaren ezera klajumos, es ierakstu savā zelta mirkļu lādītē. Tādi eksistenciāli skaisti mirkļi, kad esi ar sevi, kopā, vienots. Lai cik banāli tas arī nebūtu – nav tādu mirkļu daudz, jo šo sajūtu māku zaudēt, bet ne apzināti atgūt (jā, ir vēl dzīvē ko mācīties).
Dažkārt mini-break atslēdz vēl labāk nekā nedēļām ilgs ceļojums – aptverot īso brīdi, kas Tev dots, katru mirkli izbaudi citā intensitātē. Atver visas maņas un ļaujies.
Ir sajūta, ka esam bijuši kūrortā nedēļu. Ja man prasītu, kas ir redzēts un piedzīvots, es vairāk runātu par izjūtām, emocijām, ne faktisko. Ir bijis miers, laimes sajūta, siltums, vēsums, prieks un klusums. Brīdi, kad sēdēju rapšu lauka malā uz bluķīša, vai buru laivas aizmugurē, veroties Mālaren ezera klajumos, es ierakstu savā zelta mirkļu lādītē. Tādi eksistenciāli skaisti mirkļi, kad esi ar sevi, kopā, vienots. Lai cik banāli tas arī nebūtu – nav tādu mirkļu daudz, jo šo sajūtu māku zaudēt, bet ne apzināti atgūt (jā, ir vēl dzīvē ko mācīties).
Ko mēs vispār darījām Zviedrijā?
Man skolas, t.i. RGSL, laikos bija laba draudzene, mans partner-in-crime, Silvija. Mums kaut kā klikšķēja un savus podus mēs kopā nogāzām, blēņas darījām. Tomēr kopš 2005./2006. gada, kad viņa pārvācās dzīvot un strādāt uz Beļģiju, viņu satikusi vairs nebiju… Mūsu kontakts aprobežojās ar soctīklu “laikiem”, otras blogu lasīšanu (Silvija raksta https://elzatravel.com), pat bez sarakstīšanās vai apzinātas komunikācijas. Tā līdz šai ziemai, kad zvaigznes sastājās tā, mēs sākām sarakstīties un domāt – varbūt mēs gribam vai nu paceļot kopā vai vismaz satikties. Long story short – nopirku es biļetes uz Stokholmu, jūnija sākumam, uzreiz pēc Gerdas skolas gada beigām, cerot, ka laiciņš jau būs patīkams un silts un mūsu atkalsatikšanās – forša.
Man skolas, t.i. RGSL, laikos bija laba draudzene, mans partner-in-crime, Silvija. Mums kaut kā klikšķēja un savus podus mēs kopā nogāzām, blēņas darījām. Tomēr kopš 2005./2006. gada, kad viņa pārvācās dzīvot un strādāt uz Beļģiju, viņu satikusi vairs nebiju… Mūsu kontakts aprobežojās ar soctīklu “laikiem”, otras blogu lasīšanu (Silvija raksta https://elzatravel.com), pat bez sarakstīšanās vai apzinātas komunikācijas. Tā līdz šai ziemai, kad zvaigznes sastājās tā, mēs sākām sarakstīties un domāt – varbūt mēs gribam vai nu paceļot kopā vai vismaz satikties. Long story short – nopirku es biļetes uz Stokholmu, jūnija sākumam, uzreiz pēc Gerdas skolas gada beigām, cerot, ka laiciņš jau būs patīkams un silts un mūsu atkalsatikšanās – forša.
Skrējienā un stresiņā, kas mani sagaidīja Rīgā pēc atgriešanās no NYC, laika kaut ko paplānot šim ceļojumam nebija. No apskatāmajiem objektiem zināju, ka Gerdu vajadzētu uz Lindgrēnas muzeju aizvest. Citādi – nesanāca kaut kā vispār par to piedomāt. Un šoreiz tas bija pareizi un tieši tā laikam vajadzēja.
Pat praktiskās lietas atrisinājās pašas – sākot ar https://www.flygbussarna.se/ autobusu, kas mūs aizveda no lidotas līdz Brommaplan – satiksmes mezglam salīdzinoši netālu no Silvijas māju ciemata, kur mums pretī atbrauca Mareks ar savu trako, jaudīgo Mini. Turpinot ar SL Stokholmas sabiedriskā transporta sistēmu, ko iepazinām ar Gerdu, piektdien aizbraucot uz pilsētu – Silvija man iedeva savu braukšanas karti un es laimīgi to izmantoju, par praktiskiem jautājumiem neiespringstot. Protams, dzīvi atvieglo arī mobilās aplikācijas – gan lidostas autobusam, gan SL. Papīra biļetes vispār te ir retums – kur vien skaties, viss tiek pirkts telefonos. Skaidru naudu mazliet noņēmu, sak’, ja uz WC jāaiziet vai saldējums uz ielas jānopērk – bet arī tur tā nebija vajadzīgs! Visur var norēķināties ar karti. Uz pilsētu braucām ar autobusu un metro, atgriezāmies ar kuģīti (arī SL sistēmas sastāvdaļa!). Uz pilsētu aizbraucām ar Gerdu divatā, jo Reinis, kas tikai iepriekšējā vakarā pirmo reizi mūžā bija saticies un iepazinies ar Silvijas vīru Mareku (kaut kāda iemesla dēļ uz Silvijas un Mareka kāzām 2005. gada nogalē es gāju viena, lai arī jau mēnešus 4 satikos un tā kā draudzējos ar Reini, bet nu vai nu es vienmēr var racionāli izskaidrot savus lēmumus?), bija aizsēdējies sarunās līdz 4 no rīta, kā rezultātā ap 8, kad mēs ar meitu jau bijām sataisījušās un mundras, gulēja saldā miedziņā, no kura man pat viņu roka necēlās mēģināt modināt.
Pat praktiskās lietas atrisinājās pašas – sākot ar https://www.flygbussarna.se/ autobusu, kas mūs aizveda no lidotas līdz Brommaplan – satiksmes mezglam salīdzinoši netālu no Silvijas māju ciemata, kur mums pretī atbrauca Mareks ar savu trako, jaudīgo Mini. Turpinot ar SL Stokholmas sabiedriskā transporta sistēmu, ko iepazinām ar Gerdu, piektdien aizbraucot uz pilsētu – Silvija man iedeva savu braukšanas karti un es laimīgi to izmantoju, par praktiskiem jautājumiem neiespringstot. Protams, dzīvi atvieglo arī mobilās aplikācijas – gan lidostas autobusam, gan SL. Papīra biļetes vispār te ir retums – kur vien skaties, viss tiek pirkts telefonos. Skaidru naudu mazliet noņēmu, sak’, ja uz WC jāaiziet vai saldējums uz ielas jānopērk – bet arī tur tā nebija vajadzīgs! Visur var norēķināties ar karti. Uz pilsētu braucām ar autobusu un metro, atgriezāmies ar kuģīti (arī SL sistēmas sastāvdaļa!). Uz pilsētu aizbraucām ar Gerdu divatā, jo Reinis, kas tikai iepriekšējā vakarā pirmo reizi mūžā bija saticies un iepazinies ar Silvijas vīru Mareku (kaut kāda iemesla dēļ uz Silvijas un Mareka kāzām 2005. gada nogalē es gāju viena, lai arī jau mēnešus 4 satikos un tā kā draudzējos ar Reini, bet nu vai nu es vienmēr var racionāli izskaidrot savus lēmumus?), bija aizsēdējies sarunās līdz 4 no rīta, kā rezultātā ap 8, kad mēs ar meitu jau bijām sataisījušās un mundras, gulēja saldā miedziņā, no kura man pat viņu roka necēlās mēģināt modināt.
Tāpēc mēs ar meitu nolēmām, ka šīs būs meiteņu diena – mēs veselu dienu divatā nebijām pavadījušas vai mūžību. Ārpus mājas, t.i. ārpus Latvijas – vispār neatceros kad. Tad nu Silvija un Marta pavadīja mūs līdz autobusam un mēs devāmies dzīvē: uz muzeju (https://www.junibacken.se/en/), kas Gerdai tīri labi patika, bet viņai tur bija interesanti apmēram stundu (un tad viņa prasīja vēl kādu bērnu muzeju, lūdzu), pastaigā pa pilsētu, pa vecpilsētu, ēdot saldējumu (ai, nosala mans bērns no 3 lielām bumbām), tad meitai mēģinot čikstēt, ka staigāt negribas, mums mazliet sastrīdoties, salabstot, tad kopīgi meklējot kafijas, picas, kakao, kafejnīcas, staigājot pa suvenīru veikaliņiem, pētot goda sardzes puišus pie karalienes pils, vienkārši sildoties un sauļojoties, runājoties ar cilvēkiem un izbaudot tādu foršu laiku kopā. Kaut kā bija tā vienkārši un labi. Kad pamodās Reinis, mēs jau bijām tā pa pilsētu novandījušās, ka taisījāmies uz māju pusi.. un tā Reinis līdz Stokholmas centram nemaz neatbrauca.
Viņš toties kopā ar Mareku ķīlēja laivu un darīja vēl visādas lietas – ja godīgi, īsti pat nezinu ko. Laikam izklaidējās tā, kā izklaidēties mēdz puikas – kamēr mēs ar Silviju laiskojāmies pa lievenīti vai gājām pēc saldējumi, viņi ar Mareku iesēdās mini un devās savās gaitās. Kaut ko viņi tur saķīlēja, jo sestdienas plāns, kad tas radās, ietvēra izbraukumu ar saķīlēto buru laivu. Es nekad vēl nebiju buru laivā braukusi un tas bija super… to mieru, slīdot pāri ūdeņiem, kad laiva ir drošās rokās, bet mans vienīgais uzdevums ir vienkārši būt, es atcerēšos ilgi. Laiciņš gan bija krietni pavēss, tāpēc ir palicis plāniņš un sapnītis – te atgriezties karstā vasaras dienā un izbraukt pa ezeru jau tērptai tikai peldkostīmā, ar aukstu rozē rokā.
Vispār sestdienas rīts sākās kaut kā pareizi… dažam ar marožennoje, dažam ar my-rožennij, guļot uz lievenīša mājas meža pusē, saulei sildot vaigu un vienkārši kaifojot. Kad izgāju pastaigā pa ciematiņu un tā laukiem, bija tāda sirreāli laimīga sajūta – kad šķiet, ka vai sirds pušu plīst no tā, cik labi ir. Absolūti neracionāli un tieši tāpēc tik labi.
Vispār sestdienas rīts sākās kaut kā pareizi… dažam ar marožennoje, dažam ar my-rožennij, guļot uz lievenīša mājas meža pusē, saulei sildot vaigu un vienkārši kaifojot. Kad izgāju pastaigā pa ciematiņu un tā laukiem, bija tāda sirreāli laimīga sajūta – kad šķiet, ka vai sirds pušu plīst no tā, cik labi ir. Absolūti neracionāli un tieši tāpēc tik labi.
Šīs dienas ir bijušas citādas. Pirmkārt, man bija iespēja dzirdēt sevi. Kad Gerda uzņēmās Martas aukles lomu, viņas bezgalīgā un nebeidzamā čalošana beidzot tika vērsta citā virzienā un es varēju šo frekvenci atslēgt. Un es rakstīju. Tik daudz uzrakstījusi kā šajās brīvdienās, neatceros kad esmu. Tas arī bija veids, kā sevi sadzirdēt. Un daļa no laimes un miera. Otrkārt, kas attiecas uz meitu – šis sanāca pilnīgi screen-free laiks. Mājās tika atstāts ne vien Gerdas telefons, bet arī ipad – tātad, nekādu multeņu, nekādu BlockCraft, SubwaySurfers vai citu spēlīšu. Pat ne filmu. Un bērns pilnīgi mierīgi bez tā iztika, lasīja grāmatas, jandalēja, izdomāja savas spēles, vārījās vienā gabalā, bet arī atguva savu dabisko stāvokli. Treškārt, skatoties uz Silviju un Martu, ar Gerdu blakus, es sapratu, ka esmu laimīgi noslēgusi zīdaiņa posmu savā dzīvē un neilgojos pēc tā. Tas bija interesants, labs laiks, bet man to vairs negribas. Tas ir piedzīvots un pagājis un šobrīd es ar daudz lielāku prieku baudu dienas kopā ar 7gadīgu jaunkundzi. Un vēl – atziņa, kurai šajā kategorijā kārtas numuru īsti nav pamata likt, ir fakts, ka ar Silviju, Mareku un Martu mēs vēl tiksimies, ceļosim, brauksim ciemos…
Šoreiz ceļojuma apraksta vietā filozofiska eseja sanākusi. Hemingvejam tāds noskaņojums laikam. Bet tie ir vārdi, kas nāca un kurus es pierakstīju. Tātad tā vajag.
