Sen, sen atpakaļ, tālajā 2007. gadā, kad mana īsu laiku bijusī kursabiedrene Anna jau dzīvoja Varšavā, un jau bija apceļojusi pus pasauli, mēs kādā tikšanās reizē, viņai ierodoties Rīgā, sarunājām, ka varētu kādā ceļojumā doties kopā. Anna ierosināja Peru un es, ar mazliet trīcošām kājām, bet to ļoti, ļoti gribot - nevilcinoties piekrotu. Ja līdz tam mēs bijām attālas draudzenes vai tuvas paziņas, kuras vairāk saistīja mūsu kopīgā draudzene Anda nevis pus gads vienā universitātes kursā, tad pēc šī ceļojuma es saku - mana draudzene Anna, jo tā vienkārši ir. Mazliet mulstot no nelielās kompānijas un, tai skaitā, vienatnē veicamā ceļojuma līdz pat Limai, kas varētu būt tikšanās punkts, par ideju ieminējos savai kolēģei Dacei, kas savulaik, pie vīna glāzes Gutenbergā, bija atzinusies tajā pašā bēdā, ko nereti izjutu pati - kompānijas trūkumā ceļojumos. Proti, vai nu draugiem nav laika vai nav naudas doties ceļojumos, kuros labprāt dotos es. Dace, ne vārdu nebilstot, ne jautājumu neuzdodot, piekrita pievienoties ceļojumam. Annu Dace tobrīd nepazina, viena otru viņa ieraudzīja tikai nakts vidū Limas viesnīcā (es vēl tagad atceros Annas seju, kad viņa atvēra numuiņa durvis, lai gan pagājuši ir jau gandrīz 10 gadi!). Un šī tikšanās ievadīja ilgstošu un patiesu draudzību.
Anna uz Limu devās no Varšanas ar KLM, ar tiešo reisu no Amsterdamas. Mēs ar Daci - caur Prāgu, Ņujorku, Maiami un Limu. Pilnīgi prozaisku - finansiālu apsvērumu vadītas. Kā tagad atceros, ka lidojums Rīga - Amsterdama-Lima maksāja 1400 (laikam jau latus), bet tas, ar trīskāršo pārsēšanos - 700. Ar Annu tikšanās bija sarunāta viesnīcā LImā, kur mums bija jāierodas kādas 20 h agrāk.
Ceļojumu pa Peru pēc Annas instrukcijām salicis un saorganizējis bija kāds vietējais zēns, proti, mūs konkrētās vietās sagaidītja aģenti, kas nodeva biļetes vai informāciju par viesnīcām nākamajai dienai vai divām. Pēcgarša pēc tā bija, ka gribētos atgriezties un lēnāk, bet ieskatu mēs divu nedēļu laikā guvām lielisku!
Kaut kādā mērā šis ceļojums bija kā pirmais stūrakmenis mūsu pulciņa izveidē. Aizmetnis, no kura pēc vairākiem gadiem radās draudzeņu pulciņš - lai priecātos, dalītos, būtu kopā un atbalstītu arī kopā neesot.
Te zemāk ir publicētas manas tālaika piezīmes, ko pagaidām neesmu centusies labot, lai gan no šodienas skatu punkta teksts dažviet prasās gludināms. Bet to ar laiku, kādreiz.
Anna uz Limu devās no Varšanas ar KLM, ar tiešo reisu no Amsterdamas. Mēs ar Daci - caur Prāgu, Ņujorku, Maiami un Limu. Pilnīgi prozaisku - finansiālu apsvērumu vadītas. Kā tagad atceros, ka lidojums Rīga - Amsterdama-Lima maksāja 1400 (laikam jau latus), bet tas, ar trīskāršo pārsēšanos - 700. Ar Annu tikšanās bija sarunāta viesnīcā LImā, kur mums bija jāierodas kādas 20 h agrāk.
Ceļojumu pa Peru pēc Annas instrukcijām salicis un saorganizējis bija kāds vietējais zēns, proti, mūs konkrētās vietās sagaidītja aģenti, kas nodeva biļetes vai informāciju par viesnīcām nākamajai dienai vai divām. Pēcgarša pēc tā bija, ka gribētos atgriezties un lēnāk, bet ieskatu mēs divu nedēļu laikā guvām lielisku!
Kaut kādā mērā šis ceļojums bija kā pirmais stūrakmenis mūsu pulciņa izveidē. Aizmetnis, no kura pēc vairākiem gadiem radās draudzeņu pulciņš - lai priecātos, dalītos, būtu kopā un atbalstītu arī kopā neesot.
Te zemāk ir publicētas manas tālaika piezīmes, ko pagaidām neesmu centusies labot, lai gan no šodienas skatu punkta teksts dažviet prasās gludināms. Bet to ar laiku, kādreiz.
Rīgā, 2016. gada 5. martā
PERU
18.07.2007. - Turp
19.07.2007. - Joprojām ceļš
20.07.2007. - Lima
21.07.2007. - Cusco
22.07.2007. - Cosco – Sacret Valley (Urubamba)
23.07.2007. - Aquas Calientes
24.07.2007. - Machu Picchu
25.07.2007. - Cusco- Puno
26.07.2007. - Amantani sala
27.07.2007. - Titikakas ezers
28.07.2007. - Chivay/ ceļš uz Colca Canyon
29.07.2007. - Colca canyon
30.07.2007. - Nasca
31.07.2007. - Balestu salas
01.08.2007. - Uz džungļiem (Iquitos)
02.08.2007. - Dzimšanas diena džungļos
03.08.2007. - Džungļi cont'ed; virziens- Lima
04.08.2007. - Lima reloaded
05.08.2007. - USA. Mājupceļš
19.07.2007. - Joprojām ceļš
20.07.2007. - Lima
21.07.2007. - Cusco
22.07.2007. - Cosco – Sacret Valley (Urubamba)
23.07.2007. - Aquas Calientes
24.07.2007. - Machu Picchu
25.07.2007. - Cusco- Puno
26.07.2007. - Amantani sala
27.07.2007. - Titikakas ezers
28.07.2007. - Chivay/ ceļš uz Colca Canyon
29.07.2007. - Colca canyon
30.07.2007. - Nasca
31.07.2007. - Balestu salas
01.08.2007. - Uz džungļiem (Iquitos)
02.08.2007. - Dzimšanas diena džungļos
03.08.2007. - Džungļi cont'ed; virziens- Lima
04.08.2007. - Lima reloaded
05.08.2007. - USA. Mājupceļš
Turp. 18.07.2007.
No mājas izbraucu 4:15 no rīta, kopā ar mammu, ar savu auto (ērti tomēr, ja ar savu auto brauc, nav stresa par brīdi, kad ieradīsies taxi). Mums ar Daci 6:00 reiss no Rīgas uz Prāgu. Mamma, kas pēc stundas lido uz Briseli, pavada līdz pat iekāpšanai.
Prāgā esam pēc 7:00 un ejam dzert garo kafiju kādā it kā foršā kafejnīcā (kurā gan smēķē un dara to daudz). Iekāpšana reisā uz JFK sākas 9:30, izlidot plānots 11:00. Pirms iekāpšanas mani palūdz paiet malā uz somas pārbaudi, tā notiekot random izlases veidā. Ar somu viss kārtībā, piekodinu atbildīgajiem darbiniekiem, lai neaizmirst to ielikt lidmašīnā. Lidmašīnā kādai meitenei vēl pirms izlidošanas paliek slikti, saskrien bariņš mediķu, lielākā daļa gan tikai skatās, kā kādi divi ap to meiteni darbojas, rezultātā izlidojam ar nelielu kavēšanos.
Čehu aviolīnijas ir lieliskas: lielajās ēdienreizēs tiek piedāvāts viens gaļas un viens veģetārs ēdiens, ir arī normāli galda piederumi, pat lidmašīnas tualetes ir patīkami tīras. Kino piedāvājumā – mūžīgās „Holidays”. Lai arī vietas nav lielākas vai vairāk kā parasti, pēc pāris glāzēm piedāvājumā esošā vīniņa jauki iemiegu.
14:45 ielidojam JFK, pie immigration control rinda aptuveni pusstundas garumā. Līdz Limas lidmašīnai mazliet vairāk nekā trīs stundas. Ar Airtrain pārbraucam uz 8/9 termināli, kur mūs gaida nepatīkams pārsteigums – visi iekšzemes reisi sliktu laika apstākļu dēļ atcelti. Lai arī debesis skaidri zilas, jūtama tāda tā kā tveice un saka, ka pirms stundas tikai rimusies kārtīga vētra ar lietusgāzēm, virpuļviesuļiem un tamlīdzīgi. Visapkārt vaicāju, ko darīt, līdz beidzot rodas skaidrība, ka mums vai nu jāstāv garā rindā uz „ticketing Office”, vai jāpārbuko lidojums telefoniski. Pēdējais ir vienkāršākais variants: sazvanos ar aviolīnijām un man piedāvā lidojumu nākamajā dienā 3:45 pm. Tādējādi saprotam, ka mūsu izlidošana ir pārcelta, ka hotelis uz AA rēķina nespīd (force major, lūk), ka jāmēģina dabūt kāda izziņa par reisu atcelšanu, ja gribam pamatu sarunai ar apdrošinātājiem par zaudējumu atlīdzināšanu.
Sazvanītais Daces brālis palīdzībai iesaka NYC dzīvojošu puisi Gvido, ko sazvanīt neizdodas (atbild viņa sieva un kaut kā viņas balss neliekas aicinoša... bet kas gan spēj pārmest šādu reakciju uz svešu meiteņu apjautāšanos par viņas vīru?), tāpēc dodamies uz kādu tuvējo moteli. Šoferis indietis maldoties aizved uz ūķi, kur mazliet smird TV (pēc degušiem putekļiem), rāpo daži prusaki, bet citādi ir gluži pieņemami.
Aizejam līdz tuvējam gas station pēc Coronas (vismaz kāds mierinājums). Stundas divas pa TV rāda „geizeru” uz 41.ielas un Lexingtona stūra (tur kāda augstspiediena truba plīsusi). TV sataisa kārtīgu traci – sensāciju, līdz pēc stundas atslēdz to, kas nu tur tajā trubā tecēja. Atlaižamies, meklējam kādu izklaidi (nāk miegs, jo jūtama laika starpība), ir škrobe par to avio. Aptveru, ka akurāt tagad būtu bijis jāizlido, bet ko nu par to... Pulksten 20:00, kad teorētiski mums bija jau jālido, mēs palūztam tajā pašā JFK hotelī. Manhatanā notiek kārtīgs bardaks, turp nav vērts doties (tā mēs attaisnojam savu lēnumu un miegu, izvēloties gultu, nevis pastaigu pa pilsētas centru un vakariņas. Iemiegam ar domu, ka rītdienu sākšu ar zvanu AA. Gvido arī pieteicās, piedāvāja palīdzību, ja nepieciešams, cerams, būs OK.
Prāgā esam pēc 7:00 un ejam dzert garo kafiju kādā it kā foršā kafejnīcā (kurā gan smēķē un dara to daudz). Iekāpšana reisā uz JFK sākas 9:30, izlidot plānots 11:00. Pirms iekāpšanas mani palūdz paiet malā uz somas pārbaudi, tā notiekot random izlases veidā. Ar somu viss kārtībā, piekodinu atbildīgajiem darbiniekiem, lai neaizmirst to ielikt lidmašīnā. Lidmašīnā kādai meitenei vēl pirms izlidošanas paliek slikti, saskrien bariņš mediķu, lielākā daļa gan tikai skatās, kā kādi divi ap to meiteni darbojas, rezultātā izlidojam ar nelielu kavēšanos.
Čehu aviolīnijas ir lieliskas: lielajās ēdienreizēs tiek piedāvāts viens gaļas un viens veģetārs ēdiens, ir arī normāli galda piederumi, pat lidmašīnas tualetes ir patīkami tīras. Kino piedāvājumā – mūžīgās „Holidays”. Lai arī vietas nav lielākas vai vairāk kā parasti, pēc pāris glāzēm piedāvājumā esošā vīniņa jauki iemiegu.
14:45 ielidojam JFK, pie immigration control rinda aptuveni pusstundas garumā. Līdz Limas lidmašīnai mazliet vairāk nekā trīs stundas. Ar Airtrain pārbraucam uz 8/9 termināli, kur mūs gaida nepatīkams pārsteigums – visi iekšzemes reisi sliktu laika apstākļu dēļ atcelti. Lai arī debesis skaidri zilas, jūtama tāda tā kā tveice un saka, ka pirms stundas tikai rimusies kārtīga vētra ar lietusgāzēm, virpuļviesuļiem un tamlīdzīgi. Visapkārt vaicāju, ko darīt, līdz beidzot rodas skaidrība, ka mums vai nu jāstāv garā rindā uz „ticketing Office”, vai jāpārbuko lidojums telefoniski. Pēdējais ir vienkāršākais variants: sazvanos ar aviolīnijām un man piedāvā lidojumu nākamajā dienā 3:45 pm. Tādējādi saprotam, ka mūsu izlidošana ir pārcelta, ka hotelis uz AA rēķina nespīd (force major, lūk), ka jāmēģina dabūt kāda izziņa par reisu atcelšanu, ja gribam pamatu sarunai ar apdrošinātājiem par zaudējumu atlīdzināšanu.
Sazvanītais Daces brālis palīdzībai iesaka NYC dzīvojošu puisi Gvido, ko sazvanīt neizdodas (atbild viņa sieva un kaut kā viņas balss neliekas aicinoša... bet kas gan spēj pārmest šādu reakciju uz svešu meiteņu apjautāšanos par viņas vīru?), tāpēc dodamies uz kādu tuvējo moteli. Šoferis indietis maldoties aizved uz ūķi, kur mazliet smird TV (pēc degušiem putekļiem), rāpo daži prusaki, bet citādi ir gluži pieņemami.
Aizejam līdz tuvējam gas station pēc Coronas (vismaz kāds mierinājums). Stundas divas pa TV rāda „geizeru” uz 41.ielas un Lexingtona stūra (tur kāda augstspiediena truba plīsusi). TV sataisa kārtīgu traci – sensāciju, līdz pēc stundas atslēdz to, kas nu tur tajā trubā tecēja. Atlaižamies, meklējam kādu izklaidi (nāk miegs, jo jūtama laika starpība), ir škrobe par to avio. Aptveru, ka akurāt tagad būtu bijis jāizlido, bet ko nu par to... Pulksten 20:00, kad teorētiski mums bija jau jālido, mēs palūztam tajā pašā JFK hotelī. Manhatanā notiek kārtīgs bardaks, turp nav vērts doties (tā mēs attaisnojam savu lēnumu un miegu, izvēloties gultu, nevis pastaigu pa pilsētas centru un vakariņas. Iemiegam ar domu, ka rītdienu sākšu ar zvanu AA. Gvido arī pieteicās, piedāvāja palīdzību, ja nepieciešams, cerams, būs OK.
Nākamā diena: 19.07.2007. - Joprojām ceļš
