Pēc tabakas
Mans tēvs ir kaislīgs smēķētājs.
Viņš ir kūpinājis cigaretes un pīpes kopš sevi atceros. Atmiņā atsaucot viņa tēlu no bērnības, atceros viņu pie mājas lieveņa, iešķībā pietupienā uz vienas kājas, un allaž ar cigareti rokā. Laikā, kad sāku mācīties Rīgā, lāgiem pārnakšņoju pie viņa, slavenajā Lāčplēšielas komunālajā dzīvoklī, istabās, kurās pirms tam mitinājies Pauls Putniņš. Šī dzīvokļa komunālo blūzu iepriekšējais iemītnieks pat aprakstījis kādā savā lugā, tomēr manā atmiņā tas palicis ar ierasto skatu, kad, mājās ienākot, pie istabas stūrī esošā galda pie datora sēž tēvs, tikko saskatāms aiz bieza cigarešu dūmu mākoņa.
Es savukārt esmu kaislīga ceļotāja.
Un kā jau tas ir ierasts un pieņemts mūsu sabiedrībā, no ceļojumiem ir jāved dāvanas mājāspalicējiem. Domāju, ne vienam vien suvenīru iegāde ir sagādājusi galvas sāpes, un par izvēlēm, meklējumiem, atvesto un neatvesto katram kāds stāsts stāstāms. Tomēr ar tēvu man ir vienkārši – vai nu nevedu neko, vai vedu tabakas izstrādājumus. Tā no Kubas vedu tēvam cigārus, bet no slēpošanas brīvdienām Livinjo – tabakas dozes.
Šoruden, uzzinājis, ka atkal gatavojos ceļam uz ASV, tēvs nekautrīgi ieminējās, ka viņam derētu gan cepure no Teksasas, vecās, novalkātās filcenes vietā, jo, raugi, iztīrīt to nevarot, bet jaunnopirktā nav tādas kvalitātes, kā tā, iepriekšējā, no Teksasas vestā, gan arī paciņa Virdžīnijas tabakas. Teksasas cepures no Masačūsetsas atvest nesolīju, bet tabaku palūkot – to gan.
Neesmu es pārāk apzinīga meita, tomēr vējainā un lietainā sestdienā, novembra lietum līstot un automašīnā skanot Guns’n’Roses November Rain, atcerējos tēvam doto solījumu un pievakari nolēmu veltīt tā izpildīšanai.
Paziņas teica, ka tabakas stendiņš esot pieejams Northemptonā, kur, kā jau pilsētiņā ar aktīvu sabiedrisko un kultūras dzīvi, ir vīna veikali, kuros tirgo ne vien vīnu, bet arī dažādus gardumus un lietas dzīves izgaršošanai un izbaudīšanai. Cauri sijājošam lietutiņam ieskrējusi siltajā vīna veikalā, pirmajā brīdī sajutos kā mājās – nez kam par godu te bija sarīkota Bagday,kas pēc savas noskaņas mazliet atgādināja klientu dienas Vīna studijā: pilns veikals cilvēku, kas degustē piedāvātos vīnus un izmanto iespēju iepirkties ar 20% atlaidi. Veikalā tiešām bija ne vien vīni un citi dzērieni, bet arī sieri, uzkodas, dažādi itāļu un spāņu izcelsmes gardumi… tomēr tabakas gan te nebija. Varēju ieelpot veikala smaržas, atmosfēru un sajūtu, nomalkot vīnu no man pasniegtās glāzes, bet tabaku neatradu.
XXI gadsimta otrā gadu desmita ierastais risinājums, ja jāatrod kaut kas, ko nezini, kur atrast, protams, ir ņemt rokā savu skārienjūtīgo telefonu un ar vieglu glāstu tam pajautāt, kur tuvumā iespējams … nu šajā gadījumā - nopirkt tabaku. Ātri vien ekrānā rindojas atbildes, tai skaitā ieteikumi apmeklēt kādu veikaliņu, kuram, kā smejies, esmu braukusi un pat gājusi garām vai katru dienu. Tas atrodas līdzās iecienītajai vīna bodītei, tomēr, vai katru otro dienu novietojot pie tā automašīnu, nebiju pamanījusi ceļa malā tam blakus novietoto lielizmērauzrakstu Smokeshop. Atsauksmes internetā ir cildinošas un es, cerību spārnota, veru veikala durvis un ar acīm meklēju stendus, kuros varētu izvēlēties tēvam to labāko.
Atskatoties uz situāciju no šodienas skatu punkta, man bija jāsaprot, ka kaut kas nav īsti riktīgi jau brīdī, kad ienācu pa veikala durvīm. Jā, aizdomas raisīja tas, ka plašā veikala sienas bija pilnas ar plauktiem, kurās izvietotas dažādas pīpēšanas ierīces – ūdenspīpes un stikla pīpītes, bet tabaku nekur nemanīja. Un, kas būtiski, gaisā nebija tabakas smaržas. Tomēr būdama apzinīga meita un mazliet blondīne, devos pie pārdevēja un augstu paceltu galvu jautāju pēc tabakas. “Nē, tabaku gan mēs nepārdodam,” lēni atbildēja mīklaini smaidošs puisis un tad es sapratu. Ak, naivums! Masačūsetsa ir štats, kurā pirms nepilna gada tikai pieņemti likumi, kas legalizē marihuānas lietošanu. Tas, ka pašas zālītes tirdzniecība vēl nav legāla, neliedz pārdot visu nepieciešamo tās lietošanai. Ieskatoties pārdevēja ne visai skaidrajās un klusi laimīgi smaidošajās acīs, man bija skaidrs arī, ka zem letes noteikti stāvēja pārdošanai gatava vēl pagaidām pelēkajā zonā esošā prece. Smoke shop means weed shop, pie sevis secināju, aizverot aiz sevis veikala durvis.
Mazliet pārdomājot pieredzēto un turpinot tabakas (nevis smēķu!) veikala meklējumus internetā, aptvēru, ka laikā, ko esmu pavadījusi te, universitātes pilsētiņā Masačūsetsas vidienē, tabakas dūmu smaržu neesmu jutusi. „Kurš gan pīpē tabaku, ja ir marihuāna,” pārfrāzējot Mariju Antuaneti, nodomāju.
Tomēr pavisam roku atmetusi cerībām atvest tēvam pasūtīto suvenīru nebiju. Zināmu spītu radīja arī fakts, ka gar ceļiem, pa kuriem braukāju tuvākās un tālākās ekskursijās pa apkaimi, redzēju plešamies...tabakas laukus. Tas neviļus atsauca atmiņā Barakoa Kubā, kur atradās šokolādes fabrika, bet šokolādi nopirkt bija neiespējami. Ja neskaita tādu mazliet samīcītu, formu zaudējušu, ko varēja nopirkt no strādniecēm, kas to bija iznesušas no fabrikas, iespiestu krūšturī vai svārku krokās.
Ekspedīcijas “tabaku tētim” nākamais solis bija Springfīlda. Nu vismaz tā tika ieplānots. Atkal talkā nāca tīmeklis un google, šoreiz ļoti apzinīgi izvērtējot katru lasīto vārdu un to, kas slēpjas starp rindiņām. Pa ceļam uz Spingfīldu, kas ir tiešām cienījama izmēra pilsētiņa, salīdzinot ar manu mājvietu un pat pieminēto Norhemptonu, un kurā, kā vietējie baumo, pa retam redzēts arī kāds smēķētājs (ar to saprotot konvencionālu smēķētāju, ne zālītes baudītāju studentu), tomēr iznāca neliela novirzīšanās no kursa. Neliela – tabakas meklētāja izpratnē. Ģeogrāfiski gan tas bija dažu dienu izbrauciens uz Kanādu, Monreālu, tostarp, šķērsojot gan Ņūhempšīru, gan Vermontu. Pats ceļojums uz Monreālu ir atsevišķa stāsta cienīgs, tam pat nebūtu vērts pieskarties pavirši un garāmejoši, ja atpakaļceļā, kafijas tases meklējumos mēs nebūtu apstājušies White River Junction: vietā, kas savulaik bijis tik nozīmīgs transporta mezgls, ka tur tika uzbūvēts tilts pāri Konetikutas upei, savienojot Ņūhempšīru ar Vermontu. Un te, tā tēlaini izsakoties: stāvot ar katru kāju citā štatā un izbaudot kā dienišķā kofeīna deva ielīst asinsritē un muguru silda silta rēna rudens saulīte, es ieraudzīju uzrunājošu uzrakstu : spirits and tobacco.
Principā, kā noprotams, te mūs sagaida stāsta (pirmās) laimīgās beigas: pēc nelielām izvēles grūtībām, ko sagādāja četrpadsmit veidu tabakas maisījumi (labi, ka tikai četri no tiem bija Virdžīnijas) un izmēri sākot no neliela iepirkumu maisa līdz tādam kārtīgam miskastes maisam, es laimīgi smaidīdama iznācu no tabakas veikala ar kārtīgu maišeli tabakas padusē (no kura pēc tam smaržoja gan auto, gan manas rokas, gan arī čemodāns).
Stāstam ir arī otras laimīgās beigas. Jo arī uz Springfīldu es tomēr aizbraucu – tādas jau tīri sportiskas ziņkāres dzīta, tostarp, lai noskaidrotu, vai tiešām šajā štatā nav iespējams nopirkt tabaku. Un uzzināju, ka ir – Springfildas veikals piedāvāja ne vien jau ierastos kartupeļu maisus ar pīpju tabaku, bet arī zelējamo, šnaucamo, tinamo, tas piedāvāja arī cigārus, slavenos Montecristo un Romeo&Julia ieskaitot. Nenoskaidroju vien, tie no Kubas vai Dominikānas. Savukārt par to, ka vienīgā apkaimes tabakas veikaliņa tabakas preču apgrozījums laikam nav pietiekams izdzīvošanai, liecināja veikaliņa sadaļa ar izklaides precēm pieaugušajiem.
Stāsta trešās laimīgās beigas pienāca Rīgā, kad tēvs, maisu saņēmis, smaidu ūsās slēpdams, domīgi novilka – kādam mēnesim laikam pietiks. Pasitis maisu padusē, viņš, pēc Virdžīnijas tabakas smaržodams, sēdās iekš 48. autobusa, maršrutā no kapiem uz kapiem, un visādi citādi provinciālajā mūsu galvaspilsētas sabiedriskajā transportā ienesa citādu smaržu mākoni. Mazliet citas pasaules dvašas un šoreiz – pilnīgi burtiski.
Tad paiet pāris dienas un manā pastkastītē iekrīt vēstule: “Pīpēju labu tabaku. Gaidu, ka Aleksandra skuķi atšifrēs Daiņa referātu par Daugavu, Staburagu. Tad būs jādomā, kā visu pieejamo salikt kopus. Jāpārpīpē, vienvārdsakot, un tabaka lieti noder. Kā pašai?”
Viņš ir kūpinājis cigaretes un pīpes kopš sevi atceros. Atmiņā atsaucot viņa tēlu no bērnības, atceros viņu pie mājas lieveņa, iešķībā pietupienā uz vienas kājas, un allaž ar cigareti rokā. Laikā, kad sāku mācīties Rīgā, lāgiem pārnakšņoju pie viņa, slavenajā Lāčplēšielas komunālajā dzīvoklī, istabās, kurās pirms tam mitinājies Pauls Putniņš. Šī dzīvokļa komunālo blūzu iepriekšējais iemītnieks pat aprakstījis kādā savā lugā, tomēr manā atmiņā tas palicis ar ierasto skatu, kad, mājās ienākot, pie istabas stūrī esošā galda pie datora sēž tēvs, tikko saskatāms aiz bieza cigarešu dūmu mākoņa.
Es savukārt esmu kaislīga ceļotāja.
Un kā jau tas ir ierasts un pieņemts mūsu sabiedrībā, no ceļojumiem ir jāved dāvanas mājāspalicējiem. Domāju, ne vienam vien suvenīru iegāde ir sagādājusi galvas sāpes, un par izvēlēm, meklējumiem, atvesto un neatvesto katram kāds stāsts stāstāms. Tomēr ar tēvu man ir vienkārši – vai nu nevedu neko, vai vedu tabakas izstrādājumus. Tā no Kubas vedu tēvam cigārus, bet no slēpošanas brīvdienām Livinjo – tabakas dozes.
Šoruden, uzzinājis, ka atkal gatavojos ceļam uz ASV, tēvs nekautrīgi ieminējās, ka viņam derētu gan cepure no Teksasas, vecās, novalkātās filcenes vietā, jo, raugi, iztīrīt to nevarot, bet jaunnopirktā nav tādas kvalitātes, kā tā, iepriekšējā, no Teksasas vestā, gan arī paciņa Virdžīnijas tabakas. Teksasas cepures no Masačūsetsas atvest nesolīju, bet tabaku palūkot – to gan.
Neesmu es pārāk apzinīga meita, tomēr vējainā un lietainā sestdienā, novembra lietum līstot un automašīnā skanot Guns’n’Roses November Rain, atcerējos tēvam doto solījumu un pievakari nolēmu veltīt tā izpildīšanai.
Paziņas teica, ka tabakas stendiņš esot pieejams Northemptonā, kur, kā jau pilsētiņā ar aktīvu sabiedrisko un kultūras dzīvi, ir vīna veikali, kuros tirgo ne vien vīnu, bet arī dažādus gardumus un lietas dzīves izgaršošanai un izbaudīšanai. Cauri sijājošam lietutiņam ieskrējusi siltajā vīna veikalā, pirmajā brīdī sajutos kā mājās – nez kam par godu te bija sarīkota Bagday,kas pēc savas noskaņas mazliet atgādināja klientu dienas Vīna studijā: pilns veikals cilvēku, kas degustē piedāvātos vīnus un izmanto iespēju iepirkties ar 20% atlaidi. Veikalā tiešām bija ne vien vīni un citi dzērieni, bet arī sieri, uzkodas, dažādi itāļu un spāņu izcelsmes gardumi… tomēr tabakas gan te nebija. Varēju ieelpot veikala smaržas, atmosfēru un sajūtu, nomalkot vīnu no man pasniegtās glāzes, bet tabaku neatradu.
XXI gadsimta otrā gadu desmita ierastais risinājums, ja jāatrod kaut kas, ko nezini, kur atrast, protams, ir ņemt rokā savu skārienjūtīgo telefonu un ar vieglu glāstu tam pajautāt, kur tuvumā iespējams … nu šajā gadījumā - nopirkt tabaku. Ātri vien ekrānā rindojas atbildes, tai skaitā ieteikumi apmeklēt kādu veikaliņu, kuram, kā smejies, esmu braukusi un pat gājusi garām vai katru dienu. Tas atrodas līdzās iecienītajai vīna bodītei, tomēr, vai katru otro dienu novietojot pie tā automašīnu, nebiju pamanījusi ceļa malā tam blakus novietoto lielizmērauzrakstu Smokeshop. Atsauksmes internetā ir cildinošas un es, cerību spārnota, veru veikala durvis un ar acīm meklēju stendus, kuros varētu izvēlēties tēvam to labāko.
Atskatoties uz situāciju no šodienas skatu punkta, man bija jāsaprot, ka kaut kas nav īsti riktīgi jau brīdī, kad ienācu pa veikala durvīm. Jā, aizdomas raisīja tas, ka plašā veikala sienas bija pilnas ar plauktiem, kurās izvietotas dažādas pīpēšanas ierīces – ūdenspīpes un stikla pīpītes, bet tabaku nekur nemanīja. Un, kas būtiski, gaisā nebija tabakas smaržas. Tomēr būdama apzinīga meita un mazliet blondīne, devos pie pārdevēja un augstu paceltu galvu jautāju pēc tabakas. “Nē, tabaku gan mēs nepārdodam,” lēni atbildēja mīklaini smaidošs puisis un tad es sapratu. Ak, naivums! Masačūsetsa ir štats, kurā pirms nepilna gada tikai pieņemti likumi, kas legalizē marihuānas lietošanu. Tas, ka pašas zālītes tirdzniecība vēl nav legāla, neliedz pārdot visu nepieciešamo tās lietošanai. Ieskatoties pārdevēja ne visai skaidrajās un klusi laimīgi smaidošajās acīs, man bija skaidrs arī, ka zem letes noteikti stāvēja pārdošanai gatava vēl pagaidām pelēkajā zonā esošā prece. Smoke shop means weed shop, pie sevis secināju, aizverot aiz sevis veikala durvis.
Mazliet pārdomājot pieredzēto un turpinot tabakas (nevis smēķu!) veikala meklējumus internetā, aptvēru, ka laikā, ko esmu pavadījusi te, universitātes pilsētiņā Masačūsetsas vidienē, tabakas dūmu smaržu neesmu jutusi. „Kurš gan pīpē tabaku, ja ir marihuāna,” pārfrāzējot Mariju Antuaneti, nodomāju.
Tomēr pavisam roku atmetusi cerībām atvest tēvam pasūtīto suvenīru nebiju. Zināmu spītu radīja arī fakts, ka gar ceļiem, pa kuriem braukāju tuvākās un tālākās ekskursijās pa apkaimi, redzēju plešamies...tabakas laukus. Tas neviļus atsauca atmiņā Barakoa Kubā, kur atradās šokolādes fabrika, bet šokolādi nopirkt bija neiespējami. Ja neskaita tādu mazliet samīcītu, formu zaudējušu, ko varēja nopirkt no strādniecēm, kas to bija iznesušas no fabrikas, iespiestu krūšturī vai svārku krokās.
Ekspedīcijas “tabaku tētim” nākamais solis bija Springfīlda. Nu vismaz tā tika ieplānots. Atkal talkā nāca tīmeklis un google, šoreiz ļoti apzinīgi izvērtējot katru lasīto vārdu un to, kas slēpjas starp rindiņām. Pa ceļam uz Spingfīldu, kas ir tiešām cienījama izmēra pilsētiņa, salīdzinot ar manu mājvietu un pat pieminēto Norhemptonu, un kurā, kā vietējie baumo, pa retam redzēts arī kāds smēķētājs (ar to saprotot konvencionālu smēķētāju, ne zālītes baudītāju studentu), tomēr iznāca neliela novirzīšanās no kursa. Neliela – tabakas meklētāja izpratnē. Ģeogrāfiski gan tas bija dažu dienu izbrauciens uz Kanādu, Monreālu, tostarp, šķērsojot gan Ņūhempšīru, gan Vermontu. Pats ceļojums uz Monreālu ir atsevišķa stāsta cienīgs, tam pat nebūtu vērts pieskarties pavirši un garāmejoši, ja atpakaļceļā, kafijas tases meklējumos mēs nebūtu apstājušies White River Junction: vietā, kas savulaik bijis tik nozīmīgs transporta mezgls, ka tur tika uzbūvēts tilts pāri Konetikutas upei, savienojot Ņūhempšīru ar Vermontu. Un te, tā tēlaini izsakoties: stāvot ar katru kāju citā štatā un izbaudot kā dienišķā kofeīna deva ielīst asinsritē un muguru silda silta rēna rudens saulīte, es ieraudzīju uzrunājošu uzrakstu : spirits and tobacco.
Principā, kā noprotams, te mūs sagaida stāsta (pirmās) laimīgās beigas: pēc nelielām izvēles grūtībām, ko sagādāja četrpadsmit veidu tabakas maisījumi (labi, ka tikai četri no tiem bija Virdžīnijas) un izmēri sākot no neliela iepirkumu maisa līdz tādam kārtīgam miskastes maisam, es laimīgi smaidīdama iznācu no tabakas veikala ar kārtīgu maišeli tabakas padusē (no kura pēc tam smaržoja gan auto, gan manas rokas, gan arī čemodāns).
Stāstam ir arī otras laimīgās beigas. Jo arī uz Springfīldu es tomēr aizbraucu – tādas jau tīri sportiskas ziņkāres dzīta, tostarp, lai noskaidrotu, vai tiešām šajā štatā nav iespējams nopirkt tabaku. Un uzzināju, ka ir – Springfildas veikals piedāvāja ne vien jau ierastos kartupeļu maisus ar pīpju tabaku, bet arī zelējamo, šnaucamo, tinamo, tas piedāvāja arī cigārus, slavenos Montecristo un Romeo&Julia ieskaitot. Nenoskaidroju vien, tie no Kubas vai Dominikānas. Savukārt par to, ka vienīgā apkaimes tabakas veikaliņa tabakas preču apgrozījums laikam nav pietiekams izdzīvošanai, liecināja veikaliņa sadaļa ar izklaides precēm pieaugušajiem.
Stāsta trešās laimīgās beigas pienāca Rīgā, kad tēvs, maisu saņēmis, smaidu ūsās slēpdams, domīgi novilka – kādam mēnesim laikam pietiks. Pasitis maisu padusē, viņš, pēc Virdžīnijas tabakas smaržodams, sēdās iekš 48. autobusa, maršrutā no kapiem uz kapiem, un visādi citādi provinciālajā mūsu galvaspilsētas sabiedriskajā transportā ienesa citādu smaržu mākoni. Mazliet citas pasaules dvašas un šoreiz – pilnīgi burtiski.
Tad paiet pāris dienas un manā pastkastītē iekrīt vēstule: “Pīpēju labu tabaku. Gaidu, ka Aleksandra skuķi atšifrēs Daiņa referātu par Daugavu, Staburagu. Tad būs jādomā, kā visu pieejamo salikt kopus. Jāpārpīpē, vienvārdsakot, un tabaka lieti noder. Kā pašai?”
2017. gada novembris-decembris
**
Man gribas uz dienu nomirt
Nemosties, necelties
Ļaut pasaulei izcīnīt savas cīņas
Un nepiedalīties
Un atgriezties tikai tad, kad būšu saticis
To, kas aiz dzīvības un nāves
Nemosties, necelties
Ļaut pasaulei izcīnīt savas cīņas
Un nepiedalīties
Un atgriezties tikai tad, kad būšu saticis
To, kas aiz dzīvības un nāves
Rīga, 2017. gada augusts
Pēc piena
Pasaulē, kas ar ātrumu 800 tūkstoši kilometru stundā kopā ar visu Saules sistēmu griežas ap Piena ceļa galaktikas centru, un šī galaktika kopā ar mums pa citu vektoru virzās ar ātrumu 2 miljoni kilometru stundā nezināmā virzienā, zemeslodei tā visa nomalē turpinot riņķot ap Sauli ar ātrumu 108 tūkstoši kilometru stundā, tādi laiktelpas sīkumi kā indivīda dzīve, tās diena vai pat gadi iegūst citu perspektīvu.
Tikmēr katrs savā mikrokosmā esam tā centrs un tā vien šķiet, ka pasaule griežas ap mums, nepiemirstot par saviem spēkiem un likumiem. Filozofiski skatoties, mēs esam aptīti simtiem vienojošu stīgu un sociālo saišu, bet no otras puses – tajā jūtamies vairāk vieni kā jebkad agrāk. Tas kļūst sajūtams, ja gribas izlauzties no sava mikrokosma, satikt jaunus cilvēkus, gūt jaunus iespaidus un pieredzes. Atceros, kā par iepazīšanos ar meitenēm teica sens brūtgāns: “Uz klubiņiem jau iet tikai dažas, bet visas iet pēc piena. Tur arī meitenes var satikt un iepazīties.” Nešaubīgi, Latvijā, interneta megavalstī, kur katram ir profils vai visos sociālajos tīklos, tinderi ieskaitot, satikšanās biežāk notiek virtuāli, arī es, pļāpājot un, diskutējot sociālajos portālos, esmu izveidojusi gan pazīšanās, gan pat draudzības, bet šoreiz stāsts būs par veco, labo satikšanos uz ielas.
Notikumi risinājās Rīgas priekšpilsētā, kur centra ielu putekļus nomaina Biķernieku meža smaržas, un kamēr darbdienu vakaros automašīnu izplūdes gāzes nodrošina zilganu miglu virs Biķernieku ielas, blakus esošajās ieliņās, kuras sargā “Dzīvojamās zonas” zīmes, uz ielām skraida bērni, siltos vakaros kaimiņi lāgiem satiekas, lai parunātos vai vismaz apsveicinātos, un zem attiecīgajā sezonā ziedošajiem kokiem ir sajūta mazliet tā kā mazpilsētā.
Es torīt pamodos īgna. Pulkstenis rādīja tikai mazliet pēc pieciem no rīta, kad sēdus uzrāva nakts murgi. Uz skursteņa sasēdušās kaijas, uzsākušas rīta brēku, neļāva atgriezties Morfeja skavās. Arī pēcsajūta pēc sapņa bija nejauka, tā neļāva pagriezties uz otriem sāniem un saldi iemigt. Dažas stundas nogrozījusies pa pēļiem, ar domu par rīta kafiju, kas kalpos par balvu pēc pavingrošanas, saņēmos celties. Vērojot sevi, jutu, kā vakar vakarā pārāk vēlu ēstās vakariņas mistisku ķīmisku procesu rezultātā bojā manu omu, bet vienlaikus apzinājos, ka nespēju neko tur darīt. Nesajūtas kulmināciju sasniedza brīdī, kad, uzlikusi uz šķīvja brokastis, aptvēru, ka mājās nav nevienas, pat ne mazītiņas ripiņas zāļu, ko lietoju kuņģa darbības veicināšanai, kas, ņemot vērā visus minētos un pieminētos apstākļus, man likās kas pielīdzināms neliela izmēra katastrofai.
Nedzīvojam, protams, Murmanskā. (Un pat Murmanskā, pieļauju, arī ir aptiekas.) Ieguglējusi tepat pretim esošās aptiekas darbalaiku, sagaidīju 8:55, lai raitā solī dotos saglābt vismaz to dzīves sajūtu, kas viegli glābjama.
Lai gājēji pie manas mājās varētu droši šķērsot Biķernieku ielu, ir izbūvēta gājēju pāreja. Jūs jau ziniet – uzzīmētas tās baltās strīpas uz zemes, sauktas arī par zebru, pie kurām automašīnām, kas pārvietojas pa ielu, būtu jāapstājas, svītru tuvumā pamanot gājēju, kas pauž nodomu šķērsot ielu. Nu tieši tādām zebru svītrām es arī tuvojos savā piktajā gājienā uz aptieku. Šķērsojusi gandrīz visu pirmo joslu, un, redzot, ka pa Biķernieku ielu braucošais auto pat lāga nedomā samazināt ātrumu, mazliet piebremzēju, lai piedzīvotu, kā uz gājēju pārejas saspringušas blondīnes vadītais Audi man patraucas garām ar atļautajiem 50 km/h vismaz. Nepaguvu pat formulēt apzīmējumu savam izbrīnam, kad no otras ielas puses atskanēja attāls komentārs: “Viņai bija jāapstājas! Jūs taču jau bijāt uz pārejas!”.
“Jā!” attraucu. “Bet varbūt labāk dzīva, nevis morgā ar taisnību?”
“Vajadzēja nofotografēt un izsaukt policiju,” nerimās taisnības aizstāvis, bet es jau viņam biju garām, pasmaidījusi par šo incidentu, un gara acīm redzēju savu ceļa mērķi.
Aptieku es sasniedzu īsi pēc 9 no rīta, lai pie tās durvīm atrastu uzrakstu, ka laikā no jūlija vidus līdz augusta vidum aptieka sestdienas strādās vien no 10:00. Labrīt.
Pagriezusies pa 180 grādiem, ieurbos savā skārienjūtīgajā, viedajā elektroniskajā draugā, meklējot atbildi uz jautājumu – kur ir cita tuvākā aptieka. Virzoties uz iespējamā nākamā ceļamērķa pusi, nonācu atpakaļ līdz jau pieminētajai gājēju pārejai, kur no ielas pretējās puses atkal parādījās nu jau pazīstams stāvs un nu jau ierasti pāri ielai uzsauca: “Tā skatoties telefonā var gadīties ne zem auto vien pakļūt!”.
“Aptieku meklēju,” atsaucos, “Tā bija ciet!”
“Pagaidiet, es arī,” komentētājs jau tikmēr bija šķērsojis ielu un nostājies man blakus. “Es zinu, kur ir tuvākā. 500 m, pavadīšu. Lēnām, bet nav tālu. Man vajag citramonu, ko Jums?”
“Kā jūs sauc?” bija nākamais jautājums, kad atzinos plānotajos pirkumos, un mēs jau solsolī bijām nogājuši gandrīz veselu kvartālu.
“Iesim lēnāk,” pie stūra viņš atkārtoja, un nosmīnēja. “Kāju garums gan atļauj ātrāk.”
“Jā, Dļinnije nogi ņe toļko roskoš no i stredstvo peredvižeņije, kā saka klasiķi”, atmetu.
“Exactly, kā saka krievu filmās,” mans sarunu biedrs nosmej. “Esmu dzimis vēl padomju laikos, krievu valodu saprotu. Kā teica Baradač krievu komēdiju skečos – esmu vecumā ap 30. Ap 30. Nu 39,” tad brīdi paklusējis viņš piebilda: “Nu jau brīdi gan vairs nē.”
Tā jauši vai nejauši bijām nonākuši līdz vecuma jautājuma apspriešanai un lai arī manam ego ziņkāroja, cik gadus gan man dotu viņš, ļāvu viņam turpināt stāstu par 94 gadīgo vectētiņu, kas no Austrālijas atbraukušajai 89 gadīgajai māsīcai bija izteicis, ka šī vēl esot cērtama eglīte. Māsīca nebija komplimentu uztvērusi un bērniem krietnu brīdi nācies nolīdzināt “nesmukumu”.
Ja jau saruna tiktāl aizvijusies, mans ceļabiedrs izstāstīja vēl kādu stāstu. Toreiz šim esot bijis tikai gadu 19, kad kādā viesnīcā Polijā sastapis pārīti Ādama kostīmos, kas abi bija sevi nejauši atstājuši aiz numuriņa durvīm. Ārpusē, koridorā. Nekas īpašs jau stāstā nav, lai gan nav viegli tā uzreiz iedomāties, kāpēc abiem būtu jāatrodas ārpus numuriņa, ja nu vienīgi piebildei, ka abiem galvenajiem stāsta varoņiem esot bijis krietni pāri 70.
“Kad Tev ir 90, vairs laiku lieki nevelc, ja meitene patīk,” piemiedza man ar aci ceļabiedrs.
“Nu protams, tad ir skaidrs, ka laika vairs nav atlicis daudz,” man atlika vien piebilst, vienlaikus secinot, ka mums gan vēl nav pamata nedz satraukumam, nedz steigai, ko nekavējos atzīmēt.
“Jā, izrādās ir dzīve arī pēc 70, un mums vēl daudz kas priekšā!”, viņš laimīgi piekrita.
Tikmēr bijām nonākuši līdz aptiekai, kas bija vaļā, un kur pēc nelielas koķetēšanas ar aptieķnieci gan es pie vēderzālēm, gan ceļabiedrs pie sava citramona tikām. Grasījos jau, pateikusies par sarunu, griezties uz māju pusi, kad viņš mani uzrunāja: “Labu sarunu biedru nav tik viegli atrast. Man vēl līkums līdz Maksimai, un tad atgriežamies. Nāc, lūdzu, līdzi!”
Tā kā bija silts sestdienas rīts un man vairs nebija kur steigties, un tā kā īgno omu bija nomainījis sākotnēji izbrīnpilns, bet nu jau patiess uzjautrinājums par izklaidējošo sarunu, nolēmu piekrist. Kad pēc pāris minūtēm sarunbiedrs iznira no Maksimas jau ar alus pudeli iepirkumu maisiņā, varēju just, ka sestdienas rīta satraukums ir mazinājies abiem – mēs esam dabūjuši to, pēc kā nācām, un devāmies māju virzienā. Jā, ap šo laiku jau es biju sapratusi, ka esam kaimiņi, bet kā jau tas gadās pat mazajā Rīgā – līdz šim neiepazinušies. Sarunu biedrs gan līdz galam to laikam nebija sapratis, tāpēc lielu daļu tālākā ceļa posma reklamēja dažādas lietas un pakalpojumus, ko varētu man palīdzēt sagādāt, sākot ar izlietnes nomaiņu mājās un beidzot ar prasības pieteikumu sastādīšanu. Katra šī apraksta galā sekoja piedāvājums iedot savu telefona numuru, ja nu piedāvātais nepieciešams. Atgriežoties pie šim stāstam liktenīgās gājēju pārejas, beidzot ar numuriem samainījāmies.
“Pieraksti: Mihaels," ceļabiedrs teica.
“Un tālāk?” jautāju.
“Pēc sajūtas”, viņš atbildēja. “Pāreja, aptieka, mana adrese – nu kā atceries un spēsi atcerēties”. Tā arī pierakstīju.
Un tas arī viss. Stāsta beigas.
Morāle?
Dažkārt pirms-dzimšanas dienas krīzi palīdz pārvarēt pastaiga līdz aptiekai.
Tikmēr katrs savā mikrokosmā esam tā centrs un tā vien šķiet, ka pasaule griežas ap mums, nepiemirstot par saviem spēkiem un likumiem. Filozofiski skatoties, mēs esam aptīti simtiem vienojošu stīgu un sociālo saišu, bet no otras puses – tajā jūtamies vairāk vieni kā jebkad agrāk. Tas kļūst sajūtams, ja gribas izlauzties no sava mikrokosma, satikt jaunus cilvēkus, gūt jaunus iespaidus un pieredzes. Atceros, kā par iepazīšanos ar meitenēm teica sens brūtgāns: “Uz klubiņiem jau iet tikai dažas, bet visas iet pēc piena. Tur arī meitenes var satikt un iepazīties.” Nešaubīgi, Latvijā, interneta megavalstī, kur katram ir profils vai visos sociālajos tīklos, tinderi ieskaitot, satikšanās biežāk notiek virtuāli, arī es, pļāpājot un, diskutējot sociālajos portālos, esmu izveidojusi gan pazīšanās, gan pat draudzības, bet šoreiz stāsts būs par veco, labo satikšanos uz ielas.
Notikumi risinājās Rīgas priekšpilsētā, kur centra ielu putekļus nomaina Biķernieku meža smaržas, un kamēr darbdienu vakaros automašīnu izplūdes gāzes nodrošina zilganu miglu virs Biķernieku ielas, blakus esošajās ieliņās, kuras sargā “Dzīvojamās zonas” zīmes, uz ielām skraida bērni, siltos vakaros kaimiņi lāgiem satiekas, lai parunātos vai vismaz apsveicinātos, un zem attiecīgajā sezonā ziedošajiem kokiem ir sajūta mazliet tā kā mazpilsētā.
Es torīt pamodos īgna. Pulkstenis rādīja tikai mazliet pēc pieciem no rīta, kad sēdus uzrāva nakts murgi. Uz skursteņa sasēdušās kaijas, uzsākušas rīta brēku, neļāva atgriezties Morfeja skavās. Arī pēcsajūta pēc sapņa bija nejauka, tā neļāva pagriezties uz otriem sāniem un saldi iemigt. Dažas stundas nogrozījusies pa pēļiem, ar domu par rīta kafiju, kas kalpos par balvu pēc pavingrošanas, saņēmos celties. Vērojot sevi, jutu, kā vakar vakarā pārāk vēlu ēstās vakariņas mistisku ķīmisku procesu rezultātā bojā manu omu, bet vienlaikus apzinājos, ka nespēju neko tur darīt. Nesajūtas kulmināciju sasniedza brīdī, kad, uzlikusi uz šķīvja brokastis, aptvēru, ka mājās nav nevienas, pat ne mazītiņas ripiņas zāļu, ko lietoju kuņģa darbības veicināšanai, kas, ņemot vērā visus minētos un pieminētos apstākļus, man likās kas pielīdzināms neliela izmēra katastrofai.
Nedzīvojam, protams, Murmanskā. (Un pat Murmanskā, pieļauju, arī ir aptiekas.) Ieguglējusi tepat pretim esošās aptiekas darbalaiku, sagaidīju 8:55, lai raitā solī dotos saglābt vismaz to dzīves sajūtu, kas viegli glābjama.
Lai gājēji pie manas mājās varētu droši šķērsot Biķernieku ielu, ir izbūvēta gājēju pāreja. Jūs jau ziniet – uzzīmētas tās baltās strīpas uz zemes, sauktas arī par zebru, pie kurām automašīnām, kas pārvietojas pa ielu, būtu jāapstājas, svītru tuvumā pamanot gājēju, kas pauž nodomu šķērsot ielu. Nu tieši tādām zebru svītrām es arī tuvojos savā piktajā gājienā uz aptieku. Šķērsojusi gandrīz visu pirmo joslu, un, redzot, ka pa Biķernieku ielu braucošais auto pat lāga nedomā samazināt ātrumu, mazliet piebremzēju, lai piedzīvotu, kā uz gājēju pārejas saspringušas blondīnes vadītais Audi man patraucas garām ar atļautajiem 50 km/h vismaz. Nepaguvu pat formulēt apzīmējumu savam izbrīnam, kad no otras ielas puses atskanēja attāls komentārs: “Viņai bija jāapstājas! Jūs taču jau bijāt uz pārejas!”.
“Jā!” attraucu. “Bet varbūt labāk dzīva, nevis morgā ar taisnību?”
“Vajadzēja nofotografēt un izsaukt policiju,” nerimās taisnības aizstāvis, bet es jau viņam biju garām, pasmaidījusi par šo incidentu, un gara acīm redzēju savu ceļa mērķi.
Aptieku es sasniedzu īsi pēc 9 no rīta, lai pie tās durvīm atrastu uzrakstu, ka laikā no jūlija vidus līdz augusta vidum aptieka sestdienas strādās vien no 10:00. Labrīt.
Pagriezusies pa 180 grādiem, ieurbos savā skārienjūtīgajā, viedajā elektroniskajā draugā, meklējot atbildi uz jautājumu – kur ir cita tuvākā aptieka. Virzoties uz iespējamā nākamā ceļamērķa pusi, nonācu atpakaļ līdz jau pieminētajai gājēju pārejai, kur no ielas pretējās puses atkal parādījās nu jau pazīstams stāvs un nu jau ierasti pāri ielai uzsauca: “Tā skatoties telefonā var gadīties ne zem auto vien pakļūt!”.
“Aptieku meklēju,” atsaucos, “Tā bija ciet!”
“Pagaidiet, es arī,” komentētājs jau tikmēr bija šķērsojis ielu un nostājies man blakus. “Es zinu, kur ir tuvākā. 500 m, pavadīšu. Lēnām, bet nav tālu. Man vajag citramonu, ko Jums?”
“Kā jūs sauc?” bija nākamais jautājums, kad atzinos plānotajos pirkumos, un mēs jau solsolī bijām nogājuši gandrīz veselu kvartālu.
“Iesim lēnāk,” pie stūra viņš atkārtoja, un nosmīnēja. “Kāju garums gan atļauj ātrāk.”
“Jā, Dļinnije nogi ņe toļko roskoš no i stredstvo peredvižeņije, kā saka klasiķi”, atmetu.
“Exactly, kā saka krievu filmās,” mans sarunu biedrs nosmej. “Esmu dzimis vēl padomju laikos, krievu valodu saprotu. Kā teica Baradač krievu komēdiju skečos – esmu vecumā ap 30. Ap 30. Nu 39,” tad brīdi paklusējis viņš piebilda: “Nu jau brīdi gan vairs nē.”
Tā jauši vai nejauši bijām nonākuši līdz vecuma jautājuma apspriešanai un lai arī manam ego ziņkāroja, cik gadus gan man dotu viņš, ļāvu viņam turpināt stāstu par 94 gadīgo vectētiņu, kas no Austrālijas atbraukušajai 89 gadīgajai māsīcai bija izteicis, ka šī vēl esot cērtama eglīte. Māsīca nebija komplimentu uztvērusi un bērniem krietnu brīdi nācies nolīdzināt “nesmukumu”.
Ja jau saruna tiktāl aizvijusies, mans ceļabiedrs izstāstīja vēl kādu stāstu. Toreiz šim esot bijis tikai gadu 19, kad kādā viesnīcā Polijā sastapis pārīti Ādama kostīmos, kas abi bija sevi nejauši atstājuši aiz numuriņa durvīm. Ārpusē, koridorā. Nekas īpašs jau stāstā nav, lai gan nav viegli tā uzreiz iedomāties, kāpēc abiem būtu jāatrodas ārpus numuriņa, ja nu vienīgi piebildei, ka abiem galvenajiem stāsta varoņiem esot bijis krietni pāri 70.
“Kad Tev ir 90, vairs laiku lieki nevelc, ja meitene patīk,” piemiedza man ar aci ceļabiedrs.
“Nu protams, tad ir skaidrs, ka laika vairs nav atlicis daudz,” man atlika vien piebilst, vienlaikus secinot, ka mums gan vēl nav pamata nedz satraukumam, nedz steigai, ko nekavējos atzīmēt.
“Jā, izrādās ir dzīve arī pēc 70, un mums vēl daudz kas priekšā!”, viņš laimīgi piekrita.
Tikmēr bijām nonākuši līdz aptiekai, kas bija vaļā, un kur pēc nelielas koķetēšanas ar aptieķnieci gan es pie vēderzālēm, gan ceļabiedrs pie sava citramona tikām. Grasījos jau, pateikusies par sarunu, griezties uz māju pusi, kad viņš mani uzrunāja: “Labu sarunu biedru nav tik viegli atrast. Man vēl līkums līdz Maksimai, un tad atgriežamies. Nāc, lūdzu, līdzi!”
Tā kā bija silts sestdienas rīts un man vairs nebija kur steigties, un tā kā īgno omu bija nomainījis sākotnēji izbrīnpilns, bet nu jau patiess uzjautrinājums par izklaidējošo sarunu, nolēmu piekrist. Kad pēc pāris minūtēm sarunbiedrs iznira no Maksimas jau ar alus pudeli iepirkumu maisiņā, varēju just, ka sestdienas rīta satraukums ir mazinājies abiem – mēs esam dabūjuši to, pēc kā nācām, un devāmies māju virzienā. Jā, ap šo laiku jau es biju sapratusi, ka esam kaimiņi, bet kā jau tas gadās pat mazajā Rīgā – līdz šim neiepazinušies. Sarunu biedrs gan līdz galam to laikam nebija sapratis, tāpēc lielu daļu tālākā ceļa posma reklamēja dažādas lietas un pakalpojumus, ko varētu man palīdzēt sagādāt, sākot ar izlietnes nomaiņu mājās un beidzot ar prasības pieteikumu sastādīšanu. Katra šī apraksta galā sekoja piedāvājums iedot savu telefona numuru, ja nu piedāvātais nepieciešams. Atgriežoties pie šim stāstam liktenīgās gājēju pārejas, beidzot ar numuriem samainījāmies.
“Pieraksti: Mihaels," ceļabiedrs teica.
“Un tālāk?” jautāju.
“Pēc sajūtas”, viņš atbildēja. “Pāreja, aptieka, mana adrese – nu kā atceries un spēsi atcerēties”. Tā arī pierakstīju.
Un tas arī viss. Stāsta beigas.
Morāle?
Dažkārt pirms-dzimšanas dienas krīzi palīdz pārvarēt pastaiga līdz aptiekai.
Rīga, 2017. gada jūlija beigas
