Šo ierakstu var lasīt, fonā klausoties Alicia Keys "Empire State of Mind". Noskaņai.
Vēstule, rakstīta lidmašīnā, atgriežoties Eiropā no NYC
Dārgie draugi!
Šoreiz es vēstules no brīvdienām nerakstīju. Un ne jau tāpēc, ka nebija, ko rakstīt. Un, ja labi gribētu, arī laiku atrastu. Tikai šoreiz viss bija citādi. Sajūta citāda. Pilsēta citāda. Pat – savādāka.
Ņujorku sauc par pilsētu, kas nekad neguļ. Tā ir pilsēta, kur savādais ir ikdienišķs. Kur atšķirība ir norma. Kur dzīve ir tik intensīva, ka, ierodoties uz nedēļu, vari tikai iesūkt, absorbēt, uzņemt, bet ne spēt pārstrādāt.
Šaubos, vai es spētu dzīvot Ņujorkā. Bet es pilnīgi noteikti zinu, ka vēlos te atgriezties. Tā ir īpaša vieta. Kāpēc? Atbilde nav vienkārša un varbūt tieši tik vienkārša, kā visi iepriekš uzrakstītie teikumi. Man tā ļāva būt pašai, jo te nebija kam izlikties vai iztaisīties, man tas ļāva piedzīvot un ieraudzīt tik daudz. Man tā atstāja vēl tik daudz iespēju un iespaidu, ko gūt. Bezgalīgi. Bet tā ir bezgalība, kas nerada stresu (pretēji bezgalīgiem darba daudzumiem, piemēram). Ja zini, ka kaut kur Tevi gaida bezgalīgas izklaides/piedzīvojumu iespējas, par to taču nav nepieciešams satraukties.
Kad izbraucu no mājām, man bija īss saraksts, kas varētu būt tās lietas un vietas, ko piedzīvot šajā reizē. Un visu, atskaitot Gugenheima un MoMA apmeklējumu, arī izbaudīju. Un ne tikai. Steidzoties notikumiem pa priekšu – uz MoMU neaizgāju dēļ lietusgāzēm, kas piektdienā bija apsēdušas NYC, bet Gugenheimu – dēļ putraimaina un visādi lēna rīta pēc absolūti neplānota ceļojuma līdz par Rodailendai.
Ziniet, Ņujorkā es atgriezos piekto reizi (tas, ja ieskaita divu stundu ciemošanos starp reisiem uz Limu, par to stāsts ir publicēts kaut kur manos blogos), bet arī šīs dažas stundas nav ignorējamas, jo tieši toreiz mēs ar Daci iemācījāmies, kas ir Airtrain un kā visātrāk un vislētāk nokļūt līdz Manhetenai no JFK.
Es uzreiz un gandrīz pašā sākumā pateikt lielu paldies savām draudzenēm, kas ļāva šim visam notikt – tā bija Solvita, kas pateica, ka viņas ar meitu plāno apciemot NYC, un tā bija Dace, kas uzreiz piekrita idejai braukt kopā ar meitenēm. Mēs visas, JFK gaidot iekāpšanu atpakaļceļa reisā, atzinām, ka šīs ir bijušas brīnišķīgas dienas, kas paskrējušas neprātīgā ātrumā, un ka mums ļoti, ļoti patika un ka mēs noteikti atgriezīsimies atkal. Lai izbaudītu to, ko nepaguvām, lai atgrieztos tur, kur patika, lai te pabūtu.
Pirmajās divās dienās mums likās, ka laika vēl ir daudz, bet sākot no piektdienas viss aizskrēja karuselī, kā jokā par nakti no piektdienas uz pirmdienu. Un tā lēni pa lēnītēm bija tā….
Šoreiz es vēstules no brīvdienām nerakstīju. Un ne jau tāpēc, ka nebija, ko rakstīt. Un, ja labi gribētu, arī laiku atrastu. Tikai šoreiz viss bija citādi. Sajūta citāda. Pilsēta citāda. Pat – savādāka.
Ņujorku sauc par pilsētu, kas nekad neguļ. Tā ir pilsēta, kur savādais ir ikdienišķs. Kur atšķirība ir norma. Kur dzīve ir tik intensīva, ka, ierodoties uz nedēļu, vari tikai iesūkt, absorbēt, uzņemt, bet ne spēt pārstrādāt.
Šaubos, vai es spētu dzīvot Ņujorkā. Bet es pilnīgi noteikti zinu, ka vēlos te atgriezties. Tā ir īpaša vieta. Kāpēc? Atbilde nav vienkārša un varbūt tieši tik vienkārša, kā visi iepriekš uzrakstītie teikumi. Man tā ļāva būt pašai, jo te nebija kam izlikties vai iztaisīties, man tas ļāva piedzīvot un ieraudzīt tik daudz. Man tā atstāja vēl tik daudz iespēju un iespaidu, ko gūt. Bezgalīgi. Bet tā ir bezgalība, kas nerada stresu (pretēji bezgalīgiem darba daudzumiem, piemēram). Ja zini, ka kaut kur Tevi gaida bezgalīgas izklaides/piedzīvojumu iespējas, par to taču nav nepieciešams satraukties.
Kad izbraucu no mājām, man bija īss saraksts, kas varētu būt tās lietas un vietas, ko piedzīvot šajā reizē. Un visu, atskaitot Gugenheima un MoMA apmeklējumu, arī izbaudīju. Un ne tikai. Steidzoties notikumiem pa priekšu – uz MoMU neaizgāju dēļ lietusgāzēm, kas piektdienā bija apsēdušas NYC, bet Gugenheimu – dēļ putraimaina un visādi lēna rīta pēc absolūti neplānota ceļojuma līdz par Rodailendai.
Ziniet, Ņujorkā es atgriezos piekto reizi (tas, ja ieskaita divu stundu ciemošanos starp reisiem uz Limu, par to stāsts ir publicēts kaut kur manos blogos), bet arī šīs dažas stundas nav ignorējamas, jo tieši toreiz mēs ar Daci iemācījāmies, kas ir Airtrain un kā visātrāk un vislētāk nokļūt līdz Manhetenai no JFK.
Es uzreiz un gandrīz pašā sākumā pateikt lielu paldies savām draudzenēm, kas ļāva šim visam notikt – tā bija Solvita, kas pateica, ka viņas ar meitu plāno apciemot NYC, un tā bija Dace, kas uzreiz piekrita idejai braukt kopā ar meitenēm. Mēs visas, JFK gaidot iekāpšanu atpakaļceļa reisā, atzinām, ka šīs ir bijušas brīnišķīgas dienas, kas paskrējušas neprātīgā ātrumā, un ka mums ļoti, ļoti patika un ka mēs noteikti atgriezīsimies atkal. Lai izbaudītu to, ko nepaguvām, lai atgrieztos tur, kur patika, lai te pabūtu.
Pirmajās divās dienās mums likās, ka laika vēl ir daudz, bet sākot no piektdienas viss aizskrēja karuselī, kā jokā par nakti no piektdienas uz pirmdienu. Un tā lēni pa lēnītēm bija tā….
Uz NYC lidojām mēs cauri Helsinkiem. Finnair reiss, ar īsu gaidīšanas laiku. Par labu cenu (~360 eur). Par lidojumu nebūtu nekas īpašs pieminams (lai arī viss bija ļoti OK, normāls komforts, sedziņas, filmas, neēdams gluten free ēdiena piedāvājums turpceļā, atpakaļceļā gan – negaidīti – pusdienas tiešām bija ēdamas!), vienīgais mīnuss šim savienojam ir lidmašīna no Rīgas uz Helsinkiem – tāds motorizēts maziņš dranduļets, kas lido kā slapja lupata un nerada pārliecību par savu spēju noturēties gaisā. Īsumā – man bija bail un ne man vienai.
NYC ielidojam pēcpusdienā, ap 17. Imigrācijas rindas (mēs stāvam garajās, ilgajās, jo Kate pirmo reizi ielido ASV). Tiem, kas atgriežas, sistēma ir datorizēta un rinda iet krietni ātrāk. Kad esam izgājušas imigrācijas kontroli, arī mūsu čemodāni ir ieradušies un atrodam tos kādā telpas stūrī.
NYC ielidojam pēcpusdienā, ap 17. Imigrācijas rindas (mēs stāvam garajās, ilgajās, jo Kate pirmo reizi ielido ASV). Tiem, kas atgriežas, sistēma ir datorizēta un rinda iet krietni ātrāk. Kad esam izgājušas imigrācijas kontroli, arī mūsu čemodāni ir ieradušies un atrodam tos kādā telpas stūrī.
Uz centru dodamies ar Airtrain un metro, no Jamaica station. Te arī automātiski nopērkam metro kartes, ko turpmāk lietojam – tādas, uzpildāmās, kur katrs brauciens maksā apmēram 2$. Pēdējā vakarā metro satikām kādu latviešu pārīti, kas izstāstīja, ka daudz izdevīgāk ir nopirkt nedēļas karti neierobežotam braucienu skaitam par 32$. Ja plānoto braucienu skaits ir virs 16, ekonomija ir acīmredzama.
Dzīvosim mēs Manhetenas rajonā, ko sauc Nolita. Tas ir mazs rajoniņš Lower Manhattan, pie Little Italy, China Town un Soho. Dzīvosim dzīvoklī, ko noīrējām AirBnB. Rajonu izvēlēties mums palīdzēja kāds mans sens draugs, kas jau gadus 25 dzīvo ASV, un milzīgs paldies viņam, jo rajona izvēle bija veiksmīga – te dzīvība ielās gan dienā, gan naktī bija aukstajā maija nesezonā – uzēst vai iedzert iespējams bija katrā diennakts stundā, ielas bija drošas, lai mājās nāktu gan dienā, gan naktī. Pirms trim gadiem dzīvoju East village, tas arī netālu no dzīvīgās 2av lejasdaļas, tur bija līdzīgi, bet šādu rajonu Manhetenā nemaz nav tik daudz. Nezinu, kā ir pie Times Square, bet, piem., Empire State building rajons nav tas, kur meitene viena droši tumsā varētu nākt mājās. Arī divas meitenes ne. Tātad – rajons bija izcils. Dzīvoklītis – tā pa pusei. Maziņš (nu kā jau dārgajā NYC), un tumšs, jo pirmajā stāvā. Tā kā ārā no piektdienas kļuva drēgns un vēss, saimnieks mums sagādāja gan segas, gan sildītāju, bet, kā nospriedām, dzīvoklis bija tieši tāds, lai mūs nemudinātu sēdēt mājās, bet gan iet, staigāt, skatīties… Labā ziņa – rajons bija gana kluss, lai varētu izgulēties. Mājās siens gan – tik plānas, ka katru kaimiņa klepu var dzirdēt. Un tad vēl tāds īpatnējs dušas krāns, kuru pagriežot vispirms ūdens tek ledains un tad, jo tālāk griez, jo siltāks tas kļūst. Bet pie visām šīm dīvainībām (ieskaitot miniatūru trauku mašīnu, aizdambējušos izlietni, tvaika nosūcēja neesamību – mēs ugunsdrošības signalizāciju, bekonu cepot, iedarbinājām 3 reizes un tikai 3. dienā iemācījāmies izmantot mikroviļņu krāsni, saudzējot savus un kaimiņu nervus un dzirdi) ātri varēja pierast, jo tas, lai arī ne visai forši, tomēr bija ļoti pakārtoti un, ziniet, noskaņojumu nebojāja nemaz!
Dzīvosim mēs Manhetenas rajonā, ko sauc Nolita. Tas ir mazs rajoniņš Lower Manhattan, pie Little Italy, China Town un Soho. Dzīvosim dzīvoklī, ko noīrējām AirBnB. Rajonu izvēlēties mums palīdzēja kāds mans sens draugs, kas jau gadus 25 dzīvo ASV, un milzīgs paldies viņam, jo rajona izvēle bija veiksmīga – te dzīvība ielās gan dienā, gan naktī bija aukstajā maija nesezonā – uzēst vai iedzert iespējams bija katrā diennakts stundā, ielas bija drošas, lai mājās nāktu gan dienā, gan naktī. Pirms trim gadiem dzīvoju East village, tas arī netālu no dzīvīgās 2av lejasdaļas, tur bija līdzīgi, bet šādu rajonu Manhetenā nemaz nav tik daudz. Nezinu, kā ir pie Times Square, bet, piem., Empire State building rajons nav tas, kur meitene viena droši tumsā varētu nākt mājās. Arī divas meitenes ne. Tātad – rajons bija izcils. Dzīvoklītis – tā pa pusei. Maziņš (nu kā jau dārgajā NYC), un tumšs, jo pirmajā stāvā. Tā kā ārā no piektdienas kļuva drēgns un vēss, saimnieks mums sagādāja gan segas, gan sildītāju, bet, kā nospriedām, dzīvoklis bija tieši tāds, lai mūs nemudinātu sēdēt mājās, bet gan iet, staigāt, skatīties… Labā ziņa – rajons bija gana kluss, lai varētu izgulēties. Mājās siens gan – tik plānas, ka katru kaimiņa klepu var dzirdēt. Un tad vēl tāds īpatnējs dušas krāns, kuru pagriežot vispirms ūdens tek ledains un tad, jo tālāk griez, jo siltāks tas kļūst. Bet pie visām šīm dīvainībām (ieskaitot miniatūru trauku mašīnu, aizdambējušos izlietni, tvaika nosūcēja neesamību – mēs ugunsdrošības signalizāciju, bekonu cepot, iedarbinājām 3 reizes un tikai 3. dienā iemācījāmies izmantot mikroviļņu krāsni, saudzējot savus un kaimiņu nervus un dzirdi) ātri varēja pierast, jo tas, lai arī ne visai forši, tomēr bija ļoti pakārtoti un, ziniet, noskaņojumu nebojāja nemaz!
Un kā gan citādi? Jau pirmajā vakarā, īsi pēc ierašanās, mēs nometām čemodānus un devāmies aplūkot apkārtni. Tā sakot, stroll through neighbourhood. Atradām gan izcilu deli, kur sapirkāmies delikateses brokastīm (te bija gan milzīga kafijas pupiņu izvēle, gan Mirage tēja, ai, un daudz kā cita), gan arī vietu, kur pavakariņot – dzīvīgu austeru bāru, kura jūras velšu plate un “izlejamais” prosecco (ne kā no pudeles, bet kā no tap izlejamais) mums garantēja izcilu vakaru.
Protams, ka miegs nenāca arī pusnaktī, un, protams, mēs modāmies četros, tad piecos, bet kādu miegu jau noķērām (ja man jādod padoms – man noderēja vieglas miega zāles… nebūtu Dacei sācis zvanīt telefons, būtu nogulējusi varbūt pat līdz septiņiem).
Protams, ka miegs nenāca arī pusnaktī, un, protams, mēs modāmies četros, tad piecos, bet kādu miegu jau noķērām (ja man jādod padoms – man noderēja vieglas miega zāles… nebūtu Dacei sācis zvanīt telefons, būtu nogulējusi varbūt pat līdz septiņiem).
Pirmās dienas plāns bija pastaiga pa Manhetenas vidus daļu. Mēs to izpildījām un ar uzviju. Un plāns bija lielisks. Iesaku! Highline parks – izveidots uz savulaik pamesta dzelzceļa līnijas, vairākus desmitus metru virs zemes. Oāze ar skatu uz pilsētas ielām no augšas un Hudzonu vienā pusē. Es te atgriezos jau otro reizi un atnākšu atkal. Šogad pārsteigumam un apbrīnai pavērās ne vien būvniecība procesā esošā Hudzon Yards celtnes (tās būs gatavas nākamgad), bet arī Zahas Hadid pēdējais projekts, kas tiek pabeigts jau pēc viņas nāves. Izcili, manuprāt, ļoti skaista ēka. Jautrību gan sagādā fakts, ka vairāku dzīvokļu telpas (cik redzējām – virtuves) ir vienā līmenī ar highline, proti, pa parku staigājošie var ieskatīties telpās…. Parku gan ar krēslu slēdz, tā ka zināma privātā dzīve, protams, dzīvokļu iemītniekiem paliek…
Pēc parka pa 34. ielu gar Penn station devāmies uz Rokfellera centru. Empire State building esmu bijusi, bija doma apskatīt pilsētu no augšās no citas vietas (t.s. Top of the Rock). Pa ceļam ieklīdām Madisson Square garden, kura suvenīru veikals pilns ar Porziņģa krekliņiem. Ar Rokfelleru ir tā, ka biļetes var nopirkt uz konkrētiem laikiem. To varot izdarīt ari internetā (nepārbaudīju), un tas ir labs variants, jo mums ierodoties, tuvākais uzbraukšanas laiks bija pēc stundas. Nolēmām negaidīt un paņēmām laiku pēc 2,5 stundām, starplaiku izmantojot, lai apskatītu netālu esošo Grand Central Terminal (viena no NYC stacijām, iespējams, vecākā, bet noteikti – iespaidīga), kurā ir ne vien viss vilcienu satiksmi nodrošinošais, bet arī delikatešu market, kā arī food court. Lai arī food court piedāvājums bija visai labs, mēs devāmies uz slaveno austeru bāru turpat blakus, termināla pagrabā. Sieviete, kas mūs apkalpoja bija lieliska, piedāvājot austeres gan no Masačusetsas, gan Virdžīnijas, jo no piedāvājuma, kurā bija padsmit dažādu šķirņu šo apēdamo gardumu, mēs manāmi samulsām. Restorāns bija pilns, mēs sēdējām pie U veida letes, kopā ar daudziem citiem austeru mīļotājiem, un visi kopā baudījām, runājām, smējām.
Jā, citustarp, komunikācija ASV (vai vismaz NYC) man patīk. Atver. Man pašai diez no nepatīk uzsākt sarunu, lai arī papļāpāt patīk. Un te sarunu uzsāk vai ikviens. Restorānā, bārā, metro, uz ielas… varbūt tas var sākt kaitināt, bet nedēļas ietvaros tas bija ļoti atsvaidzinoši.
Kad austeres bija atradušas vietu mūsu vēderos, bija klāt arī Rokfellera centra apmeklēšanas laiks. Ak, jā, par biļetēm. Mēs paņēmām normālos uzbraucienus par 37$, piemaksājot 5$ par vienu digital photo (īsti nesaprotot, ko tas nozīmē). Ja NYC plānots pavadīt ilgāku laiku un apmeklēt vairākus tūrisma objektus, ir jēga nopirkt NYC card, kas dod iespēju tos apmeklēt bez maksas (t.i. samaksājot avansā). Bet tā 5$ štelle bija tāda, ka pa ceļam uz 69 stāvu ir vīrelis, kas visus bildē, nu kā tajā bildē, kur puiši sēž uz stangas virs bezdibeņa. Un iedod kartīti, ar kuru vari pieiet pie “counter” un bildi saņemt. Un te ir joks – ja neesi samaksājis tos 5$, vari iegūt printout un bildes digitally par 35-40$. Iespēja iegūt tikai digitāli vairs nav. Man piedāvāja izdrukāt mūsu smaidošās sejiņas par 15$, bet es laipni atteicos, izmantojot iespēju saņemt pa e-pastu bildi digitāli.
Tur augšā – nu kā jau, skatoties uz pilsētu no putna lidojuma! Kaut kas pacilājošs tajā ir. Un es kādreiz to gribētu izbaudīt arī saulrietā. Skats būtu cits. Ieguldītā laika un naudas vērts pasākums.
Kad austeres bija atradušas vietu mūsu vēderos, bija klāt arī Rokfellera centra apmeklēšanas laiks. Ak, jā, par biļetēm. Mēs paņēmām normālos uzbraucienus par 37$, piemaksājot 5$ par vienu digital photo (īsti nesaprotot, ko tas nozīmē). Ja NYC plānots pavadīt ilgāku laiku un apmeklēt vairākus tūrisma objektus, ir jēga nopirkt NYC card, kas dod iespēju tos apmeklēt bez maksas (t.i. samaksājot avansā). Bet tā 5$ štelle bija tāda, ka pa ceļam uz 69 stāvu ir vīrelis, kas visus bildē, nu kā tajā bildē, kur puiši sēž uz stangas virs bezdibeņa. Un iedod kartīti, ar kuru vari pieiet pie “counter” un bildi saņemt. Un te ir joks – ja neesi samaksājis tos 5$, vari iegūt printout un bildes digitally par 35-40$. Iespēja iegūt tikai digitāli vairs nav. Man piedāvāja izdrukāt mūsu smaidošās sejiņas par 15$, bet es laipni atteicos, izmantojot iespēju saņemt pa e-pastu bildi digitāli.
Tur augšā – nu kā jau, skatoties uz pilsētu no putna lidojuma! Kaut kas pacilājošs tajā ir. Un es kādreiz to gribētu izbaudīt arī saulrietā. Skats būtu cits. Ieguldītā laika un naudas vērts pasākums.
Kamēr mēs ar Daci stāvējām rindā, lai saņemtu bildes (ticiet man, rinda neiet ātri, jo katrs nākamais ir šokēts un brīdi pauzē, pirms maksāt par tām dumjajām bildēm 40$), meitenes jau ir devušās tālāk – viņām Centrālparks jāizskraida. Mēs ar Dačuku lēnām. Paņemam pa milzu kafijai Starbuckos (tas, ka viņiem ir cafe latte ar kokosriekstu pienu, padara to par iecienītāko vietu longdrinkam), un arī dodamies pasēdēt Centrālparka saulītē. Mūsu pedometri jau saka, ka esam nostaigājušas padsmitus tūkstošu soļu, nekur skriet īpaši negribas. Brīdi pirms saulrieta esam sarunājušas vakariņas – vietas izvēlē palīdz tripadvisor- šo aplikāciju, ja kāds neizmanto, ir jāsāk izmantot nekavējoties! (un, protams, airbaltic mobile card, kas par 15euro ir nodrošinājusi mums 1GB interneta - lai nebūtu jāmeklējas pa starbucks wifi). Šoreiz tas ir gaļas-steiku-ribu vieta, netālu no Taimskvēra. Varētu teikt – nothing special, bet gaļa ir laba, piedāvā normālu vīnu, sanāk gaumīgas vakariņas. Ārā tikmēr satumsis (un kļuvis vēsāks), varam doties apskatīt Taimskvēru visā tā burvībā un krāšņumā.
Pieļauju, ka jebkurš man noticēs, ka pēc šādas pastaigas mēs spējām vien ievelties metro un aizkleberēt līdz mājām, atkrist gultās un tik vien kā apmainīties iespaidiem par piedzīvoto.
Un tā bija tikai pirmā diena. Tagad rakstot liekas – ārprāts, tik daudz noticis, tik daudz vēl jāapraksta.. bet vēlāk laikam nebija tik intensīvi faktu ziņā, cik sajūtās. Lai gan – kā to ņem. Jo, lūk, nākamajā rītā mēs ar meitenēm sadalījāmies. T.i., nevis kā amēbas, bet aizgājām mazliet dažādus ceļus.
Kamēr Solvita un Kate klīda pa Lower Manhattan ielām, mēs ar Daci gribējām (beidzot!) izbraukt Ellis island, apskatīt brīvības statuju tuvumā, un varbūt arī pa Bruklinas tiltu jau šodien pastaigāt (laika prognozes solīja šausmas piektdien – šausmas kā grēku plūdu cienīgas lietusgāzes). Sākotnēji biļetes uz ekskursiju mēģinu nopirkt internetā, bet tas neizdodas – iespēja tikt uz Lady Liberty kroņa jau ir izpirkta (tas gan jāplāno un jāpērk dažas dienas iepriekš), mēģinot nopirkt biļetes uz iekļūšanu vismaz statujā līdz vidum beidzas ar erroriem. Nu neko, brauksim un pirksim uz vietas. Izkāpjot no metro mums uzbrūk melni vīreļi, kas mēģina notirgot ekskursijas par 30USD, apgalvojot, ka viņi ir aģenti, ka nekur pie lodziņiem mēs biļetes nedabūsim utt. Nu mēs nepadodamies. Tajā brīdī esam pie piestātnes, no kuras atiet prāmji uz Staten island (neesmu tur vēl bijusi… Sex & the City meitenes tur uz ballītēm brauca), tomēr kaut kā noorientējamies un atrodam uz Ņudžersijas pusi pa krastmalu ejot esošo milzīgo biļešu pārdošanas vietu uz eksursijām pa Ellis un Liberty islands. Biļešu cena – tie paši interneta 18,5$ (https://www.statuecruises.com/). Rindas liekas garas, bet virzās ļoti ātri, tiekam pie biļetēm 10 minūšu laikā. Visur ir arī lieli uzraksti, ka biļetes ar uzkāpšanu Lady Liberty (jebkurā augstumā) ir beigušās. Varbūt tāpēc man to erroru rādīja. Prāmji iziet ir pa 20 minūtēm, tāds hop on-hop off variants. Vispirms piestāj pie Brīvības statujas – tur iespēja paņemt audio gidu, kas izstāsta daudz un gatavs stāstīt vēl vairāk par statuju, tās radīšanu, simbolismu utt. Pie sadaļas, kur Lady Liberty tiek aprakstīta ne vien kā antifašima, bet arī preterorisma simbols, es sagurstu (Dace paņem krievu tekstu, tur par antifšimu nebija). Bet ir arī interesantas lietas – ka statuja veidota no 2mm biezām kapara plāksnēm, kas kļuvušas zaļas tikai pēc 20 gadiem, ka iekšējo karkasu, kas to visu satur (un ļauj vējā paļauties un kustēties) ir projektējis Eifelis, par to kā Bartoldi iespaidojies no Kolosa, par finansējuma vākšanu, par to, ka pjedestālu projektējis cits arhitekts – Hants (kura roku darbu es apskatīšu pēc pāris dienām) utt. Sēžam saulītē, klausāmies, ir forši (tikai saules krēms nav uzlikts, bet to mēs sapratīsim tikai vakarā).
Kamēr Solvita un Kate klīda pa Lower Manhattan ielām, mēs ar Daci gribējām (beidzot!) izbraukt Ellis island, apskatīt brīvības statuju tuvumā, un varbūt arī pa Bruklinas tiltu jau šodien pastaigāt (laika prognozes solīja šausmas piektdien – šausmas kā grēku plūdu cienīgas lietusgāzes). Sākotnēji biļetes uz ekskursiju mēģinu nopirkt internetā, bet tas neizdodas – iespēja tikt uz Lady Liberty kroņa jau ir izpirkta (tas gan jāplāno un jāpērk dažas dienas iepriekš), mēģinot nopirkt biļetes uz iekļūšanu vismaz statujā līdz vidum beidzas ar erroriem. Nu neko, brauksim un pirksim uz vietas. Izkāpjot no metro mums uzbrūk melni vīreļi, kas mēģina notirgot ekskursijas par 30USD, apgalvojot, ka viņi ir aģenti, ka nekur pie lodziņiem mēs biļetes nedabūsim utt. Nu mēs nepadodamies. Tajā brīdī esam pie piestātnes, no kuras atiet prāmji uz Staten island (neesmu tur vēl bijusi… Sex & the City meitenes tur uz ballītēm brauca), tomēr kaut kā noorientējamies un atrodam uz Ņudžersijas pusi pa krastmalu ejot esošo milzīgo biļešu pārdošanas vietu uz eksursijām pa Ellis un Liberty islands. Biļešu cena – tie paši interneta 18,5$ (https://www.statuecruises.com/). Rindas liekas garas, bet virzās ļoti ātri, tiekam pie biļetēm 10 minūšu laikā. Visur ir arī lieli uzraksti, ka biļetes ar uzkāpšanu Lady Liberty (jebkurā augstumā) ir beigušās. Varbūt tāpēc man to erroru rādīja. Prāmji iziet ir pa 20 minūtēm, tāds hop on-hop off variants. Vispirms piestāj pie Brīvības statujas – tur iespēja paņemt audio gidu, kas izstāsta daudz un gatavs stāstīt vēl vairāk par statuju, tās radīšanu, simbolismu utt. Pie sadaļas, kur Lady Liberty tiek aprakstīta ne vien kā antifašima, bet arī preterorisma simbols, es sagurstu (Dace paņem krievu tekstu, tur par antifšimu nebija). Bet ir arī interesantas lietas – ka statuja veidota no 2mm biezām kapara plāksnēm, kas kļuvušas zaļas tikai pēc 20 gadiem, ka iekšējo karkasu, kas to visu satur (un ļauj vējā paļauties un kustēties) ir projektējis Eifelis, par to kā Bartoldi iespaidojies no Kolosa, par finansējuma vākšanu, par to, ka pjedestālu projektējis cits arhitekts – Hants (kura roku darbu es apskatīšu pēc pāris dienām) utt. Sēžam saulītē, klausāmies, ir forši (tikai saules krēms nav uzlikts, bet to mēs sapratīsim tikai vakarā).
Nākamā pietura ir Ellis island un tajā esošais Imigrācijas muzejs. Nu te varētu pavadīt visu dienu! Es noklausos labi ja 10to daļu visas ekspozīcijas, to, kas interesē visvairāk – par to, kā notika process, kad imigranti ieradās ASV – zāle, kur viņi stāvēja rindās, kur viņus vērtēja un iezīmēja fiziski (6sekunžu laikā novērtējot veselību) un juridiski (vai spēs sevi uzturēt, vai nav ziņas par sodāmību – kā mēs to sauktu tagad). Apmēram 20% esot paturēti uz padziļinātu izmeklēšanu (turpat blakus ir slimnīca, bet apmēram 90% pēc dažām nedēļām ielaisti ASV), daļai bijušas noklausīšanās juridiskajos jautājumos (tādas kvazi tiesas sēdes). Atpakaļ aizsūtīti esot nepilni 2%. Vēl tur ir milzīgas ekspozīcijas saistībā ar vēsturi, iedzīvotāju ieceļošanu, komūnām, utt. utjp. Un uztaisīts atraktīvi. Mums ar Daci gan vienā brīdī iestājās informācijas pārbagātība (vienlaikus ar kurkstošiem vēderiem), tāpēc salu pametām.
Kad savam ASV mītošajam draugam izstāstīju, ka plānojam ceļojumu uz NYC, viņš laiku pa laikam man atsūtīja pa linkam ar kādu interesantu vietu vai ēstuvi. Viena tāda bija Mighty Quinn (kurai ir arī labs reitings Tripadvisor). Atcerējos, ka šiem ir ēstuve arī netālu no Battery park, tad nu tur arī devāmies. Šī vieta gan izrādījās nevis krodziņš (kā uz 2av un 6.ielas stūra), bet lavoča Brookfield place iepirkšanās centra food courtā. Tomēr mēs ar Daci bijām pārāk izsalkušas, lai būtu izvēlīgas un paķērām uz divām “brontozaura ribu” - milzonīgu sautētu ribas gabalu, no kura paēdušas tikām abas. Kamēr meklējām to ēstuvi, pamanījām, ka ārā, ar skatu uz upi un Ņudžersiju ir izvietojušies virkne krodziņu un restorānu.. tur tad mēs arī palikām, mīkstos dīvāniņos sēžot 4. maiju nosvinējām – sildījāmies, baudījām un… degunus apsvilinājām.
Tā kā diena vēl bija jauna, kad siltuma ķermeņos un sejās kļuva pārāk daudz, gar WTC place un WTC memorial (iekšā neieejot) pārvietojāmies uz Bruklinas pusi. No metro izkāpām Bruklin Hights vidū – vai dārgākajā un smalkākajā Bruklinas rajonā, no kura paveras izcils skats un Manhetenas skyline. Lejā, pie Hudzonas ir parciņš, augšā, trešajā līmenī – promenāde. Skaistāk te varētu būt vienīgi saulrietā, ko nesagaidījām, lai gan, ja tas nav piedzīvots, skats uz Manhetenu no Bruklinas puses, vai arī nākot kājām uz Manhetenu pa Bruklinbridžu ir pilnīgs must Ņujorkā. Šajā brīdī jau mums sejās bija tādi konstanti laimes pilnni smaidi, ko pārtrauc tikai sajūsmināti komentāri – ak, kāda ēka! Paskaties! Kāda izdoma! Cik skaisti!
Īpaši – ožai. Un pēc visa tā, iedomājieties, mēs vēl vakarpusē aizskrējām uz East village, izpētīt, vai ir iespēja kādā krodziņā mūziku paklausīties, pavakarēt. Pavakarēt varēja, bet mūziku gan nedeva, tad nu jau ap pusnakti atgriezāmies mājās, lai atkristu gultā…. Un te var saprast, ka dzīvokļa izmēram vai ērtībām lielas nozīmes nebija…
Piektdienas rīts pienāca ar solītajiem grēku plūdiem. Bet mums bija plāns arī tiem. To make long story short – indoor activities paredzēja Dabas muzeja apmeklējumu Solvitai un Katei un šopingu Century 21 mums ar Daci. Kad ap 14, pēc gandrīz 5h smaga darba meklējot, piemērot, izvēloties, un atkal to pašu 3 reizes, iznācām no veikala, bijām pilnīgi mīkstas. Mūs interesēja tikai iespēja apsēsties un papusdienot. Fantastiskākais bija tas, ka laikā, kamēr pusdienojām, sāka skaidroties un pat uzspīdēja saule, tomēr laikapstākļi nebija tik noturīgi, lai es riskētu īstenot plānu vēl pirms 20:00 paredzētās Brodvejas izrādes (Operas spoks) apmeklētu netālu esoši MoMA (tur piektdienu pēcpusdienās ir bezmaksas ieeja), esmu tur vairākkārt bijusi un neatteiktos atgriezties. Bet šoreiz nesanāca. Tā vietā mājās dalījāmies iespaidiem, posāmies un gatavojāmies un, pa ceļam nopirkušas teātrim cienīgas kurpes, devāmies uz Operas spoka izrādi. Pasteidzoties notikumiem pa priekšu, teikšu, ka Čikāga man patika labāk. Šī it kā bija nopietnāka izrāde (plots mazliet nopietnāks), bet galvenā problēma, kāpēc Endrju Loidu Vēberu izbaudīju tikai daļēji, bija tas, ka man nežēlīgi nāca miegs un bija auksti (ārprātīgs kondicionieris). A, jautrībai – pirms izrādes bāriņā, kā arī no puišiem, kas staigā ar kaklā pakārtiem uzkodu piedāvājumiem, var iepirkt čipšus, ūdeni un vīnu. Iepilda tās glāzēs ar attiecīgā teātra simboliku. Glāzes atkārtota uzpildīšana maksā par 5$ lētāk. Jāatzīst gan, iznākot no teātra plānā bikškostīmā, ar lencīškurpītēm kājās, man bija krietni siltāk nekā pa dienu, normālā, siltā apģērbā staigājot. Tas laikam izskaidro, kāpēc ņujorkietes skraida apkārt plikām kājām vieglās kurpītes, ja nepieciešams, uzmetušas uz pleciem lietusmēteli (ja gaisa temperatūra nokrītas līdz 10 grādiem).
Pēc šīs izklaides mēs vakarā vairs nekur negājām. Bija jau arī krietni vēls. Meitenes lēnām gatavoja plānus velo nomai (lejuplādējot CitiBike aplikāciju), lai izbrauku Bruklinu, kamēr es lejuplādēju aplikācijas North Metro line sarakstiem un biļešu iegādes aplikāciju- bija radies plāns aizbraukt līdz Bridgeportai Konkektikutā un tur satikt jau pieminēto ASV draugu. Tad nu sestdiena mums tā arī sākās – bez ugunsdrošības signalizācijas pabrokastojot un nodrošinoties ar nepieciešamo programatūru izklaides nodrošināšanai. Meitenes pēc tam izstāstīja, kā izbraukājušas Bruklinu, gan skaistos rajonus, gan žīdu rajonu (netīrs esot bijis), gan tādu rajonu, kur uz ielas bijis vien pa retam, draudīga izskata melnajam, un kuram viņas cauri braukušas ļoti ātri. Uzbrauciens Bruklinas tiltā arī esot prasījis savu. Kājas mīkstas, pašas – pārlaimīgas. Es tikmēr godīgi virtuāli nopērku biļeti, atrodu pareizo peronu un pirmo reizi mūžā braucu ASV vilcienā. Saklausījies stāstus par manu gaļaskāri, puisis aizved mani uz brazīļu steiku vietu (nu labi viņi taisa gaļu!) un tad aizvizina līdz Ņūportai Rodailendā – vietai, kur savulaik vasarnīcas sabūvējuši bagātnieki no Manhetenas. Apskatei pieejamas ir vairākas vasarnīcas, apskatām Vanderbildu rezidenci “Breakers” (te roku pielicis tas pats Hants)… ak mans dievs, es domāju, pa to staigājot – tiem cilvēkiem nav bijis apjēgas, kā vēl demonstrēt savu bagātību un kā izpausties – 3stāvīga modeni aprīkota ēka, kuras uzturēšanai jādarbojas bija 40 cilvēku komandai. Apzeltītas, marmorā izliktas, ar platīnu apstrādātas sienas… you name it! pārspīlējumi katrā izpausmē, ieskaitot dzīvesveidu (nepārtrauktas ballītes, tērpu maiņa 9 reizes dienā). Vannas ar 4 krāniem. Auksto, karsto, sāļu augsto, sāļu karsto. Nav īpašs pārsteigums, iespējams, ka pēc dažiem desmitiem gadu viņi to ārprātīgi grezno pili gribēja nojaukt.. bet – neizdevās. Uzradās NVO, kas par savu mērķi izvirzīja apkaimes saglabāšanu, atpirka 70.gados villu par nieka trešdaļu miljona un tagad to var aplūkot katrs gribētājs. Un tādu villu, ja nemaldos, ir kādas 13. Nu arī pārējās gan nav nekādas vienkāršās – tādas… nelielas pilis. (Par to visu var palasīties http://www.newportmansions.org/explore/the-breakers ). Kamēr es pavērtu muti cenšos aptvert redzēto, ir sabojājies laiks un pastaigas gar okeānu nākas saīsināt. Tauta, kas plānojusi baudīt dabu, visa saskrējusi krodziņos – mans gids un ceļabiedrs kā jau vietējais zina labākās vietas, un tās nav tukšas. Tomēr galdiņu varam dabūt un arī jūras veltes – izcilas austeres un tunci… mmmmm… ticu, ka tie jūras dzelmi ir pametuši pavisam nesen. Kamēr braucam atpakaļ no Rodailendas uz vilcienu, satumst nakts. Man lēnām kļūst mazliet neomulīgi, domājot, kā naktī braukšu ar vilcienu un metro, un kā nākšu mājup. Pirms vilciena iebraucam kādā meksikāņu ēstuvē uz uzkodu un margaritu, kas izrādās liktenīga (nu labi, liktenīga ir trešā, jo tās baigi labi iet iekšā, bet arī izrādās manam organismam nepiemērotas). Rezultātā to, kā nonāku viesnīcā, atceros caur miglu un ne visai labu pašsajūtu. No rīta tikai nopriecājos, ka viesnīcas recepcijā ir pieejama zobu birste….
No rīta tieku iesēdināta Ņujorkas vilcienā, kas mani lēnā garā aizvizina atpakaļ uz pilsētu. Meitenes izgājušas šopingā. Teorētiski esmu pusceļā līdz Gutenbergam (ja no mājām), bet man šorīt māksla īsti nav prātā… paņemu kafiju un lēni pastaigājoties klīstu pa Manhetenas ielām virzienā uz mājām un meitenēm, pūloties atgūt skaidru galvu. Ar meitenēm satiekamies jau pēcpusdienā China town, kur apēdam milzīgu pekinas pīli (tobrīd man beidzot ir atgriezusies apetīte). Pie pusdienu galda apspriežam vakara izklaides iespējas. Kad braucām uz Operas spoku, blakus sēdētāja metro Katei izstāstīja par aplikāciju, kurā varot redzēt vai pat nopirkt par zemākām cenām biļetes uz konkrētas dienas izrādēm. Izpētot tomēr izrādās, ka biļetes nopērkamas tikai TKTS kioskos (tāds ir Taimskvērā, arī downtownā), bet jā – par pus cenu. Tad nu Solvita un Dace dodas ekspedīcijā, nomedīt biļetes uz kādu izrādi šovakar. Mēs ar Kati dodamies mājās atpūsties (jūs taču ticēsiet, ka joprojām jutos sagurusi?) Pusstundas snauda dara brīnumus un ari meitenes zvana – dabūjušas biļetes uz Čikāgu (mūziklu, ne pilsētu). Izrāde ir jau 19, tad nu skrienam dušā un lecam metro, lai satiktu mūsu dāmas jau pie ieejas teātrī. Šī izrāde man riktīgi patīk. Gan tāpēc, ka redzēta ir filma un mūzika ir pazīstama, gan tāpēc, ka uzvedums ir interaktīvs, jautrs, profesionāls. Man blakus sēž puisis, kas ir boyfriend Velmas Kellijas lomas tēlotājai. Viņš lec kājās un skaļi gavilē pēc katras draudzenes uzstāšanās. Bet nav jau sliktas, tas nu jāatzīst. Aktieri ir atraktīvi, koķetē ar publiku, kas aplaudē, smejas. Kad atgriežamies mājās, Solvita ar Kati vēl iziet lokā pa pilsētu, bet mēs ar Daci paliekam mājās. Man tuvāka ir gultiņa un miegs, Dace sāk kravāties. Jo, sasodīts, neiedomājami ātri ir pienācis brīdis, kad mums jādodas mājup.
Lidmašīna ir tikai 17:40, kas nozīmē, ka mums vēl ir rīta cēliens pilsētā – to plānojam pavadīt pastaigās pa rajonu. Un tā arī darām. Kad ir izdevies aiztaisīt uzblīdušos čemodānus, izejam vēl skaistā pastaigā pa Soho, Hudson park, Greenwich village un vispār lower manhattan. Kad esam apsēdušās itāļu krodziņā, Kate ziņo, ka viņas savus čemodānus jau ir paņēmušas un tepat blakus pusdieno. Dace piebiedrojas meitenēm, bet es aunu kājas un dodos uz nepilnus 2km attālumā esošo Argentīniešu steak house. Tā lēni ejot un čemodānu aiz sevis velkot, izbaudu pilsētu, sauli, apkaimi. Vienbrīd apstājos, lai ielas vidū, spogulīti skatīdamās, uzkrāsotu lūpas. Kaut kā liekas, ka pilsēta, ar kuru šobrīd eju uz randiņu, to ir pelnījusi. Steak house vīreļi ir lieliski. Kad paziņoju, ka man nepieciešamas pusdienas pirms lidojuma uz Eiropu, man uz šķīvja priekšā tiek nolikts 16oz steiks (nu tāds pus kilograms). Dievīgs. Salātiem gan nepieskāros, tik daudz vietas man vēderā nebija. Pastaiga līdz metro ir pēdējie soļi šoreiz lielpilsētā. Eju un ieelpoju to dziļi. Un to var darīt – šī ir zaļākā lielpilsēta (nu vismaz Lower Manhattan rajonā), ko zinu. Silda saule. Eju, smaidu, un man smaida pretī. Pamāj vīrs, kas iekrauj kravu savā auto, uzsmaida ceļa strādnieki.
Diemžēl neviens nepalīdz nostiept un uzstiept pa metro kāpnēm manu čemodānu, bet līdz platformai tieku, un tieku arī vilcienā, un pat izkāpju pareizajā stacijā (pēdējā brīdī attapu, ka nav jābrauc līdz Jamaica station, bet jākāpj ārā vienu pieturu pirms tās). Pie Airtrain iemetu automātā nepieciešamos 40 centus un papildinu metro karti, lai varētu samaksāt par Airtrain, kas aizvedīs mūs līdz 8terminālim. Un tad jau pārējais ir tīrā tehnika un klasika (ja iet kā plānots), ko izskaistināja vien sarunas ar kādu kungu, kas atgriezās “mājās” Latvijā, pārdevis savu Ņujorkas dzīvokli. Atkal bija dzīves stāsti, pieredze, iespaidi.. kā daudzviet un daudzkārt. Arī ar to man paliks atmiņā šis ceļojums.
Pēc NYC laika ir bez ceturkšņa pusnakts. Lidojuma informācijā redzams, ka Helsinkos mēs nolaidīsimies pēc divām stundām. Tur mums būs 45 minūtes, lai pagūtu uz Rīgas reisu (kas ir pilnīgi reāli mums, bet ne tik reāli čemodāniem). Ja vien tas reiss nebūtu ar to dranduļetu… Bet tas jau laikam ir cits stāsts. Ņujorkas stāsts bija šāds. No malas varbūt nekas sevišķs, bet mums pašām – ļoti īpašs. Šorīt smaids no sejām nepazuda jau no pirmā mirkļa, kad pastaigā spērām kājas uz Ņujorkas bruģa. Un tāpēc ar lielu pārliecību varu teikt – es atgriezīšos. Un atkal iziešu Highline, izbraukšu Bruklinu, saulrietu sagaidīšu skatoties uz Manhetenu – no augšas vai sāniem, nu kā sanāks, aiziešu beidzot uz Gugenheimu, biļetes uz pasākumiem pirkšu par puscenu tajā pašā dienā, ēdīšu dažādos ēdienus, ko dažādu tautu virtuves piedāvā dažādos krodziņos, vērošu cilvēkus uz ielām, runāšos ar tiem, un atkal vienkārši būšu.
RSS Feed
