Savdabīga un interesanta diena. Ļoti. Niansēs un sīkumos.
Kad krāmējām mantas, lai atstātu mūsu Kankūnas dzīvoklīti ar visu tā plašumu, abām vannas istabām, kanalizācijas smaciņu un skatu uz jūru, Linda ieminējās, ka viņai ir sajūta, ka atvaļinājums beidzot sākas. Jo mēs kaut kur dodamies. Sakravājam somas, kas kļuvušas ne vien mazākas (mantas tajās ietilpst vien ar grūtībām!), bet arī smagākas, un dodamies uz centru. Pirmais taksists nosauc cenu - 100 peso, otrais, ieraudzījis mūsu reakciju uz pirmo piedāvājumu, uzreiz prasa vien 50. Varbūt vajadzēja nokaulēt vēl? - spriežam.
Tikšanās vieta ir Elitas, Ligijas un Mārtiņa viesnīca - tā ir krietni zolīdāka par mūsējo un pašā Kankūnas centrā. Gan ne viesnīcu zonā, bet pilsētā, kur var redzēt Meksiku un tās sadzīvi ne tikai all-inclusive viesnīcas. Kad ieradamies, mūs viesnīcas foajē sagaida Mārtiņš, lai ziņotu, ka uz 8 plānotais auto tiek solīts pirms 10tiem. Nolemjam brīvo laiku izmanotot, lai apskatītu apkārtni, atrastu tirgu un, iespējams, kafiju (latte ar iebiezināto pienu, kurā ieliktā karote no dzēriena salduma stāvēja gandrīz taisni, nav slāpējusi Lindas alkas pēc kafijas).
Kad krāmējām mantas, lai atstātu mūsu Kankūnas dzīvoklīti ar visu tā plašumu, abām vannas istabām, kanalizācijas smaciņu un skatu uz jūru, Linda ieminējās, ka viņai ir sajūta, ka atvaļinājums beidzot sākas. Jo mēs kaut kur dodamies. Sakravājam somas, kas kļuvušas ne vien mazākas (mantas tajās ietilpst vien ar grūtībām!), bet arī smagākas, un dodamies uz centru. Pirmais taksists nosauc cenu - 100 peso, otrais, ieraudzījis mūsu reakciju uz pirmo piedāvājumu, uzreiz prasa vien 50. Varbūt vajadzēja nokaulēt vēl? - spriežam.
Tikšanās vieta ir Elitas, Ligijas un Mārtiņa viesnīca - tā ir krietni zolīdāka par mūsējo un pašā Kankūnas centrā. Gan ne viesnīcu zonā, bet pilsētā, kur var redzēt Meksiku un tās sadzīvi ne tikai all-inclusive viesnīcas. Kad ieradamies, mūs viesnīcas foajē sagaida Mārtiņš, lai ziņotu, ka uz 8 plānotais auto tiek solīts pirms 10tiem. Nolemjam brīvo laiku izmanotot, lai apskatītu apkārtni, atrastu tirgu un, iespējams, kafiju (latte ar iebiezināto pienu, kurā ieliktā karote no dzēriena salduma stāvēja gandrīz taisni, nav slāpējusi Lindas alkas pēc kafijas).
Tirgu atrodam ātri. Ak, nu kā jau parasti tirgus - mazliet noskrandis, mazliet nošņurcis, bet pa visu - pērles! Augļu stendi ar daudziem nezināmiem augļiem, saldo kartupeļu stendi, kas liek man ilgoties pēc apartamenta ar normālu virtuvi, zaļās platānas - ak, to čipši ir lieliski! Meitenes nopērk dažus augļus un tad mēs pamanām ne vien gaļas stendu, bet arī našķu stendu - milzīgas cūkas ādas milzīgos maisos stāv uz stenda jumta, bet stendā pašā tiek pārdotas grauztētas cūku ādas un grauzdēti cūku kunģļi. Riktīgi čipši. Paņemam un vēlāk mašīnā tie pazudīs kā nebijuši dažu minūšu laikā.
Kad atgriežamies pie viesnīcas (ar kafiju!), auto - Dodge Town^Country - ir atvests. Atliek krāmēties iekšā, uzpildīties (t.sk. ar alus kastēm, lielveikalā gandrīz pazaudējot Elitu) un doties ceļā. Pulkstenis jau tuvojas dienvidum. Un te kaut kur sākas piedzīvojumi. Pirmais ir ar policiju. Mārtiņš braucot ieminas, ka taksometru krāsas un "migalkas" viņam atgādina polciju - šķiet, ka tā ir visapārt. Un laikam jau tā mūs vēro, jo atliek mums vienu dīvainu krustojumu šķērsot pie sarkanās gaismas, lai mēs ar policistu-motociklistu iepazītos personīgi. Pēc pārrunām par iespējamu ticket un policijas kantora apmeklēšanu, mums tēlojot pilnīgus idiotus, bet arī policistam noturot lomu, policists beigās skaidrā tekstā pasaka, ka par 50 usd šo problēmu varētu aizmirst. Nu labi, mēs esam ar mieru, protams, pakaulējoties. Arī te summas ātri dalās uz 2 un vairāk. Bet nu viedoklis, ka operatīvie dienesti ir operatīvi, rodas.
Tālāk kļūst vēl interesantāk. Sākumā gan - ne visai patīkami, jo Lindai sametas slikti. Sākas ar tādām kā apaukstēšanās sāpēm ribās, līdz sāk reibt galva un kļūst pavisam šķērmi. Metam auto malā, liekam Lindu slīpi, sākam domāt - ko nu, bet nepaiet ne minūte, kad pie mums piebrauc ātrās palīdzības auto, izrāpjas 3 meksikāņu puiši un sāk Lindu izmeklēt - pulsi, spiedieni, iztaujā par simptomiem utt. Beigās jau diagnoze tiek noteikta - par daudz alus, par maz miega un par maz ūdens (īsumā: smagas paģiras). Tikmēr Linda puiši aprūpēta sāk atlabt un smaidīt. Ātrās palīdzības auto mums brauc pa priekšu vēl krietnu gabaliņu un mēs neuzdrīkstamies pat apstāties, lai izlaistu alu sadzērušos tautu ceļmalas krūmos - skaidrs ir, ka uzreiz apstāsies arī mūs uzmanošā ātrā palīdzība.
Tālāk kļūst vēl interesantāk. Sākumā gan - ne visai patīkami, jo Lindai sametas slikti. Sākas ar tādām kā apaukstēšanās sāpēm ribās, līdz sāk reibt galva un kļūst pavisam šķērmi. Metam auto malā, liekam Lindu slīpi, sākam domāt - ko nu, bet nepaiet ne minūte, kad pie mums piebrauc ātrās palīdzības auto, izrāpjas 3 meksikāņu puiši un sāk Lindu izmeklēt - pulsi, spiedieni, iztaujā par simptomiem utt. Beigās jau diagnoze tiek noteikta - par daudz alus, par maz miega un par maz ūdens (īsumā: smagas paģiras). Tikmēr Linda puiši aprūpēta sāk atlabt un smaidīt. Ātrās palīdzības auto mums brauc pa priekšu vēl krietnu gabaliņu un mēs neuzdrīkstamies pat apstāties, lai izlaistu alu sadzērušos tautu ceļmalas krūmos - skaidrs ir, ka uzreiz apstāsies arī mūs uzmanošā ātrā palīdzība.
Ceļš uz Rio Lagartos prasa savas 3 stundas. Maksas lielceļš ir tukšs un vidējais ātrums tajā turas ap 100, mazais ceļs no Valledolid uz Rio Lagartos, lai arī 2x īsāks, prasa to pašu laiku. Tomēr viss kaut kā notiek ļoti loģiski un secīgi - kad ierodamies Rio Lagartos piekrastē, uzreiz iekāpjam laivā, kas izvadā mūs pa Rio, ļauj apskatīt dažāus putnus, kuru vārdus mēs nezinām, pieved pie dažiem krokodiliem (Solvita joprojām nav sajūsmā), aizved līdz Las Coloradas - sāls ieguves vietai, kur ezeriem būtu jābūt rozā krāsā, bet tie ir oranžīgi brūni (tā rāda optika, acīm tie liekas rozā, nesaprotu, ko dara mūsu smadzenes), atpakaļceļā onkulīts izdala pasažieriem spainīti ar baltajiem māliem un aicina ar tiem ieziesties. Cerēdami uz vēl kādu peldi, mani ceļabiedri tā arī izdara un mazliet mulsinošs ir brīdis, kad tiekam tādi - balti kā pandas ar melnām acīm, izlikti Rio Lagartos malekona malā. Mūsu nolūkotā viesnīca ir turpat blakus un vai nu pirmo reizi redz klientus, kas ierodas tādi mazliet slapji un mazliet balto mālu noziesti.
Viesnīca - Yuum-haa Botique hotel - šķiet vēl nav īsti pabeigta. Atrodas kā būlaukuma vidū. T.sk. recepcija ir iekārtota virtuvē. Te divas angliski nerunājošas meitenes stāsta, ka ar mūsu rezervāciju ir problēmas (viesnīcā nav brīvu 2 četrvietīgu numuriņu, ko bijām pasutījušas!) un mums var piedāvāt 1 istabu šajā viesnīcā un 1 citā. Sākas tāda visai gara epopeja, kuras ietvaros Ligijai, Elitai un Mārtiņam tiek piedāvāts gulēt kā siļķītēm vienā lielā gultā, vai, cits variants, - Mārtiņam tiek piedāvāts gulēt šūpuļtīklā. Tomēr pēc ilgāka laika, teātra ar promiešanu un saskaņošanas ar šefu, mēs tiekam pie 3 istabām. Jautrākais ir, ka pārbaudot e-pastus, Solvita konstatē, ka tieši šāds (3istabu) risinājums viņai ir ticis piedāvāts rakstveidā. Mēģināja kaulēties?
Vakarā, ēdot vakariņas seafood restorānā (bija labi, tripadvisor atsauksmes nemeloja), spējam vien nenobrīnīties, cik ātri šodien viss notika - katras rīcības vai vēlmju sekas iestājās nekavējoties. Savukārt mums, meitenēm, atliek vien saskatīties un paraustīt plecus - bija mums vēlme šurp atbraukt, tikai nezinājām - kā. Un tā nejauši, plūdeni, pat īpaši neiespringstot te nonācām. Jāmācās dzīvot vilnī un mierā, Meksikas noskaņā.
Vakarā, ēdot vakariņas seafood restorānā (bija labi, tripadvisor atsauksmes nemeloja), spējam vien nenobrīnīties, cik ātri šodien viss notika - katras rīcības vai vēlmju sekas iestājās nekavējoties. Savukārt mums, meitenēm, atliek vien saskatīties un paraustīt plecus - bija mums vēlme šurp atbraukt, tikai nezinājām - kā. Un tā nejauši, plūdeni, pat īpaši neiespringstot te nonācām. Jāmācās dzīvot vilnī un mierā, Meksikas noskaņā.
Un tā nu mēs te esam - pilsētiņā, kurā dzīvo zvejnieki un uz brīdi uzrodas tūristi, lai izbrauktu pa mangrovēm Rio, pilsētiņu, kurā starp necilām un ļoti vienkāršām mājelēm parādās pirmās viesnīcas (jo daži tūristi te grib palikt pa nakti), bet vakarā uz malekona skan mūzika, dziesmas, smiekli un sarunas, un manas mīļās ceļabiedrenes ir iegrimušas saldā miegā, kamēr es rakstu pēdējās rindas par mūsu šodienas piedzīvojumiem.
RSS Feed
