Vispār atvaļinājumos es reti skaitu nedēļas dienas. Ja nu vienīgi, lai saprastu, vai jāvadās pēc darba dienu vai brīvdienu vilcienu saraksta. Bet šodien mēs zinām. Jo Rio Lagardos Sestdienas nakti atzīmēja ar dejām gan uz malekona, gan centrālajā laukumā. Mūzika- no atvērtām auto. Mūzika pie malekona pieklusa pēc pusnakts, bet 4 no rīta tika ieslēgta atkal. 4 naktī pamodinātas vēl apspriežamies - kā tas ir, ka neviens pret šo jandāliņu neprotestē? Visiem tā mūzika patīk (gaumes sakrīt?) vai arī visi ballējas un nevienam tas netraucē?
Neskatoties uz šiem piedzīvojumiem (par kuriem Linda ir gatava viesnīcai ielikt sliktu novērtējumu, pat aizmirstot kā meitenes, kas ne vārda neprot angliski, vakarā centās izprast manas vēlmes pēc segas un arī vēl 1 palaga, tā vietā piedāvājot WiFi, kafiju un vēl sazin ko; likeņa ironija - šovakar lūdzu izsniegt 2 palagus, tā vietā iegūstot 1 segu. Nu gluži kā Emīlam), no rīta vēl iesnaužamies un pamostamies pēc 6. Ir aizdomīgi gaišs. Kankūnā saule ausa 7:35. Sāk rasties aizdomas, ka rokaspulksteņa laika nesakritība ar iphone laiku nav "gļuks', bet gan vienkārši cita laika zona. (Vakarā Anna izstāsta, ka autoostā lasījusi milzīgos plakātos, ka šī stundas starpība esot tikai ziemā, jo viens no reģioniem nepāriet uz ziemas laiku.)
Pie malekona satiekam tautiešus un, izrādās, neviens nav pārāk izsalcis, tāpēc nolemjam doties Ek Balam piramīdu virzienā. Stundas brauciens, Tizimin, kur vakar stāvējām sastrēgumos, apbraucot pa apvedceļu, un 9 esam iekš objektā. Labi, ka esmu no Reiņa iemācījusies turēt "zanačku" - kamēr pārējie mašīnā ar kaut ko sanašķojas, man ir Minhenes desiņa, ko ar meitenēm kāru muti nolokām.
Pie malekona satiekam tautiešus un, izrādās, neviens nav pārāk izsalcis, tāpēc nolemjam doties Ek Balam piramīdu virzienā. Stundas brauciens, Tizimin, kur vakar stāvējām sastrēgumos, apbraucot pa apvedceļu, un 9 esam iekš objektā. Labi, ka esmu no Reiņa iemācījusies turēt "zanačku" - kamēr pārējie mašīnā ar kaut ko sanašķojas, man ir Minhenes desiņa, ko ar meitenēm kāru muti nolokām.
Objektā tautas vēl salidzinoši maz, varam izstaigāt, mazliet paklausīties, ko gidi stāsta pārējiem, izložņāt drupas. Lai arī nevarētu teikt, ka rauj nost jumtu, bet ir interesanti, gana iespaidīgi un var sajust vietas burvību. Var apstāties un sajust. Šī nav slavenā čičenica, un tieši tāpēc būs interesanti salīdzināt. Blakus - 1,5km - no drupām ir arī senote - klinšu bedrē izveidojies ezers, kuru iespējams ne vien apbrīnot, bet tajā arī nopeldēties. Kaifīgai peldei ūdens šķiet mazliet par vēsu, bet tas ir spirdzinošs=- kad iesim atpakaļ uz auto, es baudīšu vēsi atspirdzinošo sajūtu.
Vai tas ir svētdienas nopelns, nezinu, bet daudzi no apmeklētājiem izskatās pēc vietējiem- meksikāņiem. Un arī Maiju pēctečiem - tas šaurākām sejām un slīpiem deguniem (ar kuriem Elita ļoti gribēja nobildēties, un to arī izdarīja). Maiju kultūru nobaudām arī ēdnīcā, kur vientuļa meitene gatavo maiju nacionālo ēdienu - ceptas cūciņas ar pupiņām un tomātiem, kā arī kukurūzas maizītes (tikmēr pie biļešu kontroles punktiem, kuru ir daudz, sēž katrā pa trim vīreļiem un dara neko - meitenei palīgā nākt būtu muļķīgi, te taču jāstrādā!)
Pēc Ek Balam apmeklējuma mūsu ceļabiedri atved mūs līdz Valladolid, kur mūsu ceļi šķirsies. Varam atvadīties un teikt PALDIES par kopā pavadīto laiku- tas bija interesanti, citādi, atšķirīgi un deva mums ne vien pieredzi, bet arī iespējas - šo pašu braucienu ar auto kopā uz Rio Lagardos un Ek Balam. Ceram, ka Elitai, Ligijai un Mārtiņam bija labs Čičenicas apmeklējums, viegls ceļš uz Kankūnu kā arī izdosies lielisks atvaļinājums. Tiksimies Kankūnā pirms izlidošanas!
Tikmēr mēs iekārotajamies savā 5zvaigžņu viesnīcā, kas atšķirībā no vakardienas it kā 4zvaigžnu tiešām varētu kaut kam kvalificēties. Numuriņš ir neliels un gultas šauras, bet pārējais ir labi - gan welcome drink, gan baseiniņš, gan saulīte, gan terasīte uz dārzu. Baudām un izbaudām.
Es šo nosaucu par pārmiju dienu, - tas tā cilvēciski, ne attiecībā uz objektiem vai piedzīvoto. Atvadījāmies no vienas kompānijas, bet vakarā gaidām, kad mums pievienosies Anna un ŽKAP būs savā oriģinālajā sastāvā. Pēc izdzertām margaritām jau parādās doma, ka jāiet nosnausties, jo var gadīties, ka vakars ievelkas, tomēr pirms tam jāiziet pastaigā. Pirmais punkts ir turpat pretī viesnīcai - līdz tam aizvērtā un neizteiksmīgā vietā ir iekārtojusies ģimenīte, kas uz ielas cep gaļu. Galvenokārt cūkgaļu, bet arī "res" ir pieejams. Pastāvam garajā rindā, līdz arī mums pajautā, ko vēlamies. Res, atbildam, un no ledusskapja tiek izvilkts saldēts steika gabals. Lai arī liekas, ka uz restēm tas pavada ilgu laiku, tomēr tas tur nonāca saldēts un, kad nepacietībā saku, lai ņem nost, tas ir jauki mazcepts. Vīrs steiku sagriež gabaliņos un izsniedz - šis ir mans pirmais steak-to-go un, kā Solvita atzīmē - lētākais jebkad ēstais (120 m$, t.i. 6USD par pus kilogramīgu steika gabalu). Un ļoti gards!
Ēdot steiku, aizejam līdz centrālajam laukumam, kas ir dzīvīgs, ļaužu pilns - te ir tirgotāji, tūristi, vietējie, kas ēd dažādus saldumus un vienkārši iznākušo randiņos, te ir sludinātāji un lūdzēji, un vienkārši klaidoņi. Man patīk šīs pilsētas sajūta.
RSS Feed
