Šodien atkārtoti tika pierādīta kopā ar Brizgām Jāņos atklātā patiesība: dienas laikā iespējams apskatīt un izbaudīt divus objektus. Div-ar-pus, ja ieskaita īpaša restorāna meklēšanu. Ir rīti, kad nezini, ko šodien gribi. Un tad, dienas gaitā, tu saproti, ka gribēji tieši to, kas notiek. Mums tā šodien gandrīz bija.
Dažām pulciņa dalībniecēm bija pilnīgi skaidrs, ko viņas Negrib,- mīties ar velosipēdu pa sauli. Pieļauju, veto tiesības un boikots sportam tika pieteikts divu iemeslu dēļ, pirmais no kuriem ir >30grādu svelme, kurā šīs sportiskās aktivitātes uz nesportiskajiem braucamajiem, protams, nozīmē izaicinājumu.
Anna jau no rīta aizdevās sarunātajā niršanas pasākumā pa senotēm, bet mēs trīs, solidarizējoties ar Lindu, meklējām taksi pirmā punkta apmeklēšanai - beidzot tās Tulumas pirmamīdu drupas jāapskata! Un ziniet, lai arī tās bija jau 4tās pilsētas drupas šajā ceļojumā (un, pieļauju, arī pēdējās) - tās bija atšķirīgas, interesantas un ar pievienoto vērību - pludmali, kurai pieeja ir tikai no archeological site. Tas gan nenozīmē, ka pludmale būtu kaut mazliet tukšāka, gluži pretēji, bet ūdens bija mierīgs un zils un pludmale vienkārši debešķīga! Atzīmēšu, ka arī grupas bija OK - šīs ir iekārtotas kā parks, pilns ar palmveidīgiem zaļumiem, pastaiga ir riktigi patīkama. Tuluma esot bijusi maza pilsētiņa, zvejnieku apmešanās vietaa, bet tā tiešām ir skaiti izvietota. Ieradāmies gan mēs kopā ar miljonu citu tūristu, tomēr visi bija ļoti pieklājīgi, viens otram ļāva nofotografēties skaistākajās vietās un mēs par šo apmeklējumu bijām patīkami apmierinātas. Takša cena līdz līdz drupām no centra bija fiksēta - 70 peso. Kas ir nieks salīdzinājumā ar mega cenām, ko te kafejnīcās uzskrūvējuši margaritām (ko pasniedz ar grillētiem zirneklīšiem, labu apetīti). Bildēs var pamanīt un man ļoti patika iguānas. Īpaši tā viena, kas bija izvietojusies uz kādas kādreiz bijušas dzīvojamās ēkas sliekšņa un, kā izskatījās, viegli augstprātīgi nopētīja ieradušos viesus...
Dažām pulciņa dalībniecēm bija pilnīgi skaidrs, ko viņas Negrib,- mīties ar velosipēdu pa sauli. Pieļauju, veto tiesības un boikots sportam tika pieteikts divu iemeslu dēļ, pirmais no kuriem ir >30grādu svelme, kurā šīs sportiskās aktivitātes uz nesportiskajiem braucamajiem, protams, nozīmē izaicinājumu.
Anna jau no rīta aizdevās sarunātajā niršanas pasākumā pa senotēm, bet mēs trīs, solidarizējoties ar Lindu, meklējām taksi pirmā punkta apmeklēšanai - beidzot tās Tulumas pirmamīdu drupas jāapskata! Un ziniet, lai arī tās bija jau 4tās pilsētas drupas šajā ceļojumā (un, pieļauju, arī pēdējās) - tās bija atšķirīgas, interesantas un ar pievienoto vērību - pludmali, kurai pieeja ir tikai no archeological site. Tas gan nenozīmē, ka pludmale būtu kaut mazliet tukšāka, gluži pretēji, bet ūdens bija mierīgs un zils un pludmale vienkārši debešķīga! Atzīmēšu, ka arī grupas bija OK - šīs ir iekārtotas kā parks, pilns ar palmveidīgiem zaļumiem, pastaiga ir riktigi patīkama. Tuluma esot bijusi maza pilsētiņa, zvejnieku apmešanās vietaa, bet tā tiešām ir skaiti izvietota. Ieradāmies gan mēs kopā ar miljonu citu tūristu, tomēr visi bija ļoti pieklājīgi, viens otram ļāva nofotografēties skaistākajās vietās un mēs par šo apmeklējumu bijām patīkami apmierinātas. Takša cena līdz līdz drupām no centra bija fiksēta - 70 peso. Kas ir nieks salīdzinājumā ar mega cenām, ko te kafejnīcās uzskrūvējuši margaritām (ko pasniedz ar grillētiem zirneklīšiem, labu apetīti). Bildēs var pamanīt un man ļoti patika iguānas. Īpaši tā viena, kas bija izvietojusies uz kādas kādreiz bijušas dzīvojamās ēkas sliekšņa un, kā izskatījās, viegli augstprātīgi nopētīja ieradušos viesus...
Otra mūsu ieplānotā dienas aktivitāte bija 3km no Tulumas esošā Grand Cenote. Meitenes tā kā piesardzīgi rauc degunus (piebildīsim, Solvita vispār ir ar ūdeni uz Jūs), tomēr maksājam taksim 150 peso, katra tikpat par ieeju, lai noskaidrotu, kas te notiks. Aizdzen mūs uz ledainām dušām, tad jākāpj lejup pa kāpnītēm un pretim dveš vēsums...es ar zosādu uz kājām saku, ka nez vai gribu peldēties aukstā ūdenī... tikmēr Linda jau ir ienirusi un ziņo, ka auksti neesot, toties alā esot Sikspārņi! Ok, tas jau izklausās uzrunājoši! Solvita velk ārā snurkulēšanas masku, drošības labad tērpjas vestē un mēs visas dodamies senotē. Un esam ļoti, ļoti apmierinātas! Gan sikspāņus apskatām, gan stalaktīdus, gan senotes reljefu - Solvita aizdod man savu masku un varu to izbaudīt. Kopā ar mums peldas dažas mazas zivtiņas un daži bruņurupuči - diža zivju vērošana te nesanāk, lielāku interesi raisa tieši alas sienas. Kopumā, tā kā nebijām pat pārliecinātas, kas īsti mūs te sagaida, esam ļoti apmierinātas ar redzēto un piedzīvoto. Pilnai laimei manām draudzenēm nu ir vajadzīga tikai vēl viena margarita.
Margaritu viņas saņem, vietā visai dīvainā un margarita arī garšojusi esot dīvaini. Viesmīļi vietā bija divi un abi - identiski. Meitenes nebija pat drošas, vai saņems katra 1 vai 2 margaritas (vai pasūtījušas abiem vai atgādinājušas par pasūtījumu tam pašam viesmīlim). Tad vēl bija happy hour jautājums - ja nu katrs no viesmīļiem atnes pa 4 margaritām? Principā tas nozīmētu te arī palikt uz ilgāku. Tomēr, kad margaritas atnāk (katrai pa 1), meitenes izskatās tīri laimīgas, ka katrai ir 1 (nevis 4), jo šī margarita esot bijusi dīvaina margarita - iespējams, no mezcal taisīta, skāba, beigās stipra... Alus mājās labāks, nospriežam un caur dārzeņbodīti dodamies mājup. Solvita atkal eksperimentē ar pipariem. Vakar esot nopirkušies pārāk asi. Šodien viņa paņēmusi citus, tos sacep un ēsdama raud. Alus noder.
Ap 18 no dienas piedzīvojumiem atgriežas Anna, kas ir sajūsmā par niršanu senotēs, kā arī Tulumas drupām, īpaši - pludmali. Tomēr viņa nav tikai izklaidējusies, bet gan arī veikusi pulciņa doto uzdevumu: mums ir dāvana Solvitai dzimšanas dienā. Lai arī oficiāli tā ir tikai pēc 2 dienām, tā kā Anna mūs jau rīt pametīs, jo parīt viņai jāuzstājas atbildīgā konferencē Atlantā, svinēšana tiek sākta jau laicīgi. Solvita liekas ļoti priecīga par krāsaino šūpuļtīklu un apsveic mūsu konspirācijas pasākumu kopumu.
Ar to diena varētu arī noslēgties, bet - nekā!
Pirmkārt, mēs esam aizrunājušas uz rītdienu auto. Tam jāiet pakaļ. Tas viss būtu štrunts, arī tas, ka mēs auto skrambas meklējam un nomas lapā atzīmējam pilnīgā tumsā. Jautrākais sākas, kad Artai, kas pēdējo reizi pie mehāniskās kārbas sēdējusi pirms diviem gadiem Kubā, ir jātiek mājās pa tumšām Meksikas ieliņām. Bet tā kā mēs netiekam smagā auto nonestas pirmajā pagriezienā, šķērsāl apstājoties ielas vidū, bez uguņiem, melnā tumsā, un meklējot, kā ieslēgt atpakaļgaitu, tad jau viss pārējais ir tādi dzīves sīkumi.
Otrkārt, traki gribas ēst. Ar visiem piedzīvojumiem pēdējā ēdienreize bijusi brokastis. Pēc Lonely Planet ieteikuma ejam uz jūrasvelšu restorānu, ko sauc Kamielis (khem?kāpēc nez?). Kad pie tā pienākam, pirms mums galdinus jau gaida 4 kompānijas, bet tantīte oficiante sola, ka 5 minūšu laikā galdiņš atradīšoties. Ierakstāmies gaidītāju sarakstā un nolemjam minūtes 10 pagaidīt un paskatīties, kā rinda iet. Bet ziniet ko? Jau pēc tieši 5 minūtēm tiekam aicinātas pie galda!
Un, ak, kā Solvita teica - kāpēc mums to seviči vajadzēja? Jo kamēr mans omārs ir vienkārši garšīgs un labs, meiteņu "mixed seafood" plates ir satriecošas. Pat ar manu palīdzību tās neizdodas pilnībā iznīcināt un mēs esam pārlaimīgas un pārēdušās jūras gardumus. Vieta tiešām laba, nav vārdam vietas! Vieta piedāvā arī vietējos kokteiļus, uz kuriem meitenes nesadūšojas - pārāk daudz dīvainu sastāvdaļu vienkopus. Tomēr drosmei iedzertie daikiri un mojito palīdz nākamajā krogā jau ņemt dzērienus, kas saucas "Če Revolūcija" un "Či-Či". Kas ar meitenēm notiks tālāk es vairs nezinu un nedokumentēju. Varu vien piebilst, ka laikā, kamēr bijām kopā, tapa sapņi un tapa plāni, tai skaitā gan vienkāršāki par ASV, gan tādi īstenie sapņi par Čīli: Patagoniju/ Torres del Paine, Atakamas tuksnesi, Val Paradiso....Ak, laikam no pasaules apceļošanas kāres tomēr nebūšu vēl izārstēta!
Ar to diena varētu arī noslēgties, bet - nekā!
Pirmkārt, mēs esam aizrunājušas uz rītdienu auto. Tam jāiet pakaļ. Tas viss būtu štrunts, arī tas, ka mēs auto skrambas meklējam un nomas lapā atzīmējam pilnīgā tumsā. Jautrākais sākas, kad Artai, kas pēdējo reizi pie mehāniskās kārbas sēdējusi pirms diviem gadiem Kubā, ir jātiek mājās pa tumšām Meksikas ieliņām. Bet tā kā mēs netiekam smagā auto nonestas pirmajā pagriezienā, šķērsāl apstājoties ielas vidū, bez uguņiem, melnā tumsā, un meklējot, kā ieslēgt atpakaļgaitu, tad jau viss pārējais ir tādi dzīves sīkumi.
Otrkārt, traki gribas ēst. Ar visiem piedzīvojumiem pēdējā ēdienreize bijusi brokastis. Pēc Lonely Planet ieteikuma ejam uz jūrasvelšu restorānu, ko sauc Kamielis (khem?kāpēc nez?). Kad pie tā pienākam, pirms mums galdinus jau gaida 4 kompānijas, bet tantīte oficiante sola, ka 5 minūšu laikā galdiņš atradīšoties. Ierakstāmies gaidītāju sarakstā un nolemjam minūtes 10 pagaidīt un paskatīties, kā rinda iet. Bet ziniet ko? Jau pēc tieši 5 minūtēm tiekam aicinātas pie galda!
Un, ak, kā Solvita teica - kāpēc mums to seviči vajadzēja? Jo kamēr mans omārs ir vienkārši garšīgs un labs, meiteņu "mixed seafood" plates ir satriecošas. Pat ar manu palīdzību tās neizdodas pilnībā iznīcināt un mēs esam pārlaimīgas un pārēdušās jūras gardumus. Vieta tiešām laba, nav vārdam vietas! Vieta piedāvā arī vietējos kokteiļus, uz kuriem meitenes nesadūšojas - pārāk daudz dīvainu sastāvdaļu vienkopus. Tomēr drosmei iedzertie daikiri un mojito palīdz nākamajā krogā jau ņemt dzērienus, kas saucas "Če Revolūcija" un "Či-Či". Kas ar meitenēm notiks tālāk es vairs nezinu un nedokumentēju. Varu vien piebilst, ka laikā, kamēr bijām kopā, tapa sapņi un tapa plāni, tai skaitā gan vienkāršāki par ASV, gan tādi īstenie sapņi par Čīli: Patagoniju/ Torres del Paine, Atakamas tuksnesi, Val Paradiso....Ak, laikam no pasaules apceļošanas kāres tomēr nebūšu vēl izārstēta!
RSS Feed
