Mazliet par gultām, dvieļiem un ... kanalizāciju

Lai gan es vakar nakts tusiņus Tulumā izlaidu, esmu lēna... Dzeru jau trešo tēju (un tas ir īpaši, bet par to tūlīt, vēlāk), sarakstos ar meitu, cītīgi sekojot līdzi pareizrakstībai un interpunkcijai (piemēra spēks), un spriežu, ka varētu būt īstais brīdis sākt apkopot viesnīcu pieredzi.Meksika, kā jau visas reģiona valstis, ir kontrastu pilna. Kontrasti starp nabadzību un bagātību. Starp kleķa būdelēm ceļmalās un viesnīcu zonas 5* viesnīcām. Dzīvojot viesnīcās un baudot jūru, pa laikam izbraucot organizētā ekskursijā uz Chichen Itza vai senotēm, Meksiku īsti neredz. Es pat neapgalvošu, ka mēs to redzējām, lai arī bijām pussoli tuvāk. Par Meksiku no īstās puses pastāsīs mums atceļa lidojumā Elita, Ligija un Mārtiņš, kas vismaz nedēļu nodzīvos tur, "ziemeļos", meksikāņu ģimenē. Un tā vairs nav nedz Kankūna, nedz Tuluma, nedz Frīdas muzejs.
Viesnīcas pie zilas jūras, ar baltām smiltīm un palmām - šo skatu mēs visi zinam un spējam iedomāties. Otra meksikas puse ir mājeles ceļmalās, ar aizrestotiem logiem (sitklu nav), nereti - atvērtām telpām; īpaši "atvērti' ir jebkuri veikali - un to ir daudz. Ceļmalā pie katras trešās mājas ir izkārtne un kaut ko tirgo. Un viss no tāda eiropieša skatu punkta virspusēji mazliet atgādina "bomžatņiku". PIenākot tuvāk, viss ir it kā gana kārtīgs un saprotams, bet kopējais tēls ļoti atšķiras no ierastā.
Bet sāku es par viesnīcām. Viesnīcas, tāpat kā pati Meksika, atšķiras (ak, kāds pārsteigums un atklājums!). Tomēr konkrētajā gadījumā jāmin, ka ļoti atšķiras it kā viena līmeņa viesnīcas. Mēs nemērķējām uz lētajiem hosteļiem, ārpus kurortpilsētām pat ņēmām 4 un 5 zvaigžņu viesnīcas (par 70 USD uz četrām nakts 5* viesnīcā neliekas pārāk dārgi, ne?). Jo mūsu mērķis bija par iespējami saprātīgu cenu palikt iespējami saprātīgā vietā. Un tagad, kad esam apmetušās savā pēdējā viesnīcā šajā ceļojumā, varu apokopt, kā mums tas ir izdevies.
Pašas mēs smejamies, ka ir divas līknes - kanalizācijas sistēmu funkcionalitāte un gultu platums. Pirmā līkne gandrīz nemainīgi iet uz augšu, par ko liels prieks. (Sasodīts, esmu aizmirsusi, kā to funkciju sauc!). Tas saprotams tādējādi, ka pirmajā apartamentā Kankūnā, kas bija plašs, gana jauks, ar terasīti uz jūru un tamlīdzīgiem jaukumiem, kanalizācija vairāk nestrādāja nekā strādāja. Un arī smirdēja. Dušas appludināja visu apkārtni un podi sen bija maināmi. Katrā nākamajā viesnīcā situācija uzlabojās (Meitenes varētu iebilst, ka kā zināmu kritumu funkcijā būtu jāmin Xpujil viesnīca ar lielo tarakānu dušā, bet citādi jau dušai nebija ne vainas! Tik, cik nu mēs to kopā ar pamatiemītnieku izmantojām.).

Otrā līkne - gultu platums - ir paraboliska. Sāksim ar to, ka kopš ceļojuma sākuma nevienu nakti neesmu pavadījusi gultā viena. 4vietīgi numuriņi pēc noklusējuma nozīmē 2 divguļamas gultas. (Labi, ka Linda nekrāc, nespārdās, neuzmācas vai sapņos nekaujas; Anna pirmajā naktī žēlojās, ka Solvita viņai pa miegam uzmācoties, bet tas tika risināts samainoties ar vietām. Annas secinājums bija: tagad es zinu, kurā gultas pusē guļ Jānis!). Kankūnas dzīvokļa gultu platums pārsniedza garumu. Tā kā Solvitai visa gulta bija vienai, mēs vēl tā kā mēģinājām novērtēt, kura ir platāka, lai to dotu mums ar Lindu. Ak, cik mazsvarīgi tas šķiet šobrīd!
Rio Lagartos mēs rezervējām divus četrvietīgus numuriņus 4* viesnīcā. Solvita gan piebilda, ka 4* Rio Lagartos varētu nebūt klasiskās 4* un tā arī bija. Viesnīca bez recepcijas (ja neskaita datoru virtuves stūrī), pati viesnīca tādā kā būvniecības procesā. Pilna. Sistēmas kļūda, neesot 2 apartamentu. Mums piedāvā "suite" iekš otras viesnīcas, kas izrādās apartaments ar 1 divvietīgu gultu un jauku terasi. Stāva šajā numuriņā un jautājam - kā te 3 cilvēki var sagulēt? Meitene tāda uz gultu - tā taču gana plaša! Mēs pat nezinājām - smieties vai raudāt. Bet attiecībā uz Elitu un Bražām situācija tika atrisināta ar vēl viena numuriņa palīdzību, mums paliekot sākotnējā 4vietīgajā, kurā gultas jau bija tāda dīvāniņa platumā (ap 140cm, varētu būt).
Valladolidā rezervējām jau 5* viesnīcu. Par 56 usd+PVN bija grūti atteikties no iespējas izmēģināt. Viesnīca bija forša - ar baseinu, pie kura nobaudīt welcome margarita, ērtu numuriņu, kurā bija atkal 2 divguļamas gultas, atkal to pašu apmēram 140 cm platumā. Nu nekas, saspiežamies ciešāk. Toties pats apartaments bija ar jauku terasīti uz iekšējo dārzu, kur varēja forši pasēdēt, parakstīt. Un klusums! Atšķirībā no Rio Lagardos, kur visu nakti uz Malekona notika tusiņš.
Meridas viesnīcā gultas bija vēl par kādiem 10 cm šaurākas... numuriņš bez logiem, bet ar it kā dizainisku interjeru. Maziņš un rezultātā - klaustrofobisks. Tur mēs negribējām ilgi uzturēties. Teorētiski viesnīcai bija iekšējais dārzs ar baseinu un, ja mēs nebūtu tik sagurušas pēc bagātīgajām peruāņu vakariņām, noteikti būtu pasēdējušas tur, bet pārāk ātri aizmigām.
Kampečē plānojām pavadīt 2 dienas tāpēc viesnīcas meklējumos tika pievērsta uzmanība numuriņa izmēram. Un dabūjām 30 kvm numuriņu, kurā gan bija tikai 1 neliels skapis, gultas joprojām tikpat šauras, logs - virtuāls, jo aiz tā bija nepilnu metru plats it kā balkons, kas izgāja uz... ķieģeļu sienu. Burtiski. Aiz loga bija siena - balkons bija aizbūvēts. Šī viesnīca piedāvāja pakalpjumu - atnest ledu. Un tā arī mēs nesapratām, vai šis ledus no ūdens-nezin-kāda bija pie vainas pie mūsu vēdera problēmām, vai kas cits, bet tur tās sākās. Vainosim ledu.
Par Xpujil viesnīcām mums ilūziju nebija. Izlasījušas atsauksmes par to, kuras vidējais vērtējums booking.com bija 5,2, palikām pie Mirador Maya ar vērtējumu ap 7. Atsauksmes jau bija uzrunājošas - cita par big bugs (satikām!), cita par to, ka ārprātīgi skaļi (viesnīca ir pie lielceļa), cita savukārt, ka pārsteidzoši OK. Vispār - nekas briesmīgs jau tur nebija, vienīgi gultu platums bija samazinājies vēl par kādiems 20 cm. Vietas uz muguras guļot mums ar LIndu tā tik vien abām sanāca.
Kampečē parabolas līkne sāka iet uz augšu! Nu jau atkal gulta bija godīgu 140cm platumā! Un tad te, Tulumā - mums beidzot ir 2 guļamistabas (dzīvot 4atā vienā istabiņā ir jauki, bet vēl jaukāk ir tomēr istabiņa divām), vienā no kurām ir gulta kādu 3m platumā (es Lindu ne jutu, ne redzēju šonakt!), bet otrā gan meitenes vēl var pieglauzties viena otrai (manuprāt, tā ir vienvietīga gulta, bet tā kā tās platums sakrīt ar vidējo šī ceļojuma laikā, mēs vairs pat īsti nekomentējam).
Ak, jā, noslēgumam - dvieļi un palagi! Lai arī visas viesnīcas tika rezervētas attiecīgi trim vai četrām personām, numuriņos pēc noklusējuma bija 2 dvieļi un uz katras gultas, protams, viens palags. (Kas atkārtoti apstiprina aizdomas, ka tie bija 2vietīgi, ne 4vietīgi numuriņi.) Papildus dvieļu un palagu iegūšana parasti bija gana sekmīga, lai arī raisīja neizpratni apkalpojošajā personālā. Teksts - mēs taču esam 4, bet dvieļi tikai 2, - raisīja drīzāk neizpratnes pilnu skatienu (nu un?). Bet neskaitot pirmo dzīvokli, kurā mēs dabūjām vairākus palagus un vienu no tiem Solvita izmantoja kā dvieli (jo solītais dvielis tā aŗi netika atnests), lielākajā vairumā viesnīcu pēc garākas vai īsākas skaidrošanās mums dvieļus un palagus atnesa. Atskaitot Tulumu, kur meitenes, kas pašas par sevi prot parūpēties, ejot vakarā ballēties, aiz kādām noliktavas durvīm palagus atrada pašas (puisis, lai arī solīja, tā arī tos līdz 11 vakarā neatnesa). Sabanas un toallas ir vārdiņi, kas ir palašinājuši manu vārdu krājumu spāņu valodā.