Isla Mujeres - atvaļinājums lēnām sākas. 13. janvāris, piektdiena.

Stundām garš lidojums, lai nonāktu otrā pasaules malā... Kurp mēs triecamies, kāpēc? Kāpēc mūs vilina tāles, atbildes meklējumi uz jautājumu - kas ir aiz apvāršņa? Un tad piepeši tu esi citur. Esi tas pats, kas tur, mājās, lai gan varbūt arī ne. Tā iespēja daļu savas personības atstāt Eiropā un no lidmašīnas izkāpt par daļu rūpju vai daļas ego vieglākam. Ir tradīcijas, saskaņā ar kurām ceļotāja dvēsele (vai arī tas bija ego?) ceļo lēnāk nekā ķermenis. vai arī tas ir prāts, ko, ja grib, var atstāt mājās un neatgūt kaut visu atvaļinājuma laiku.
​

Šodienas izaicinājums ir apstāties. Neko nedarīt. Neskriet. Nesteigties. Neplānot. Un izaicinājumu sastapt un neviļus izdzīvot, vismaz man, vislabāk palīdz saulriets Islas Mujeres Plaja Norte. Šajā pludmalē nonākam jau dienas izskaņā, it kā tikai lai apskatītu pludmali pirms došanās uz prāmi, bet tā mūs aizrauj, saviļņo, ievelk un piesaista. Tā ir ļaužu pilna, puiši muzicē, dažs sēž krodziņā uz virvēs iekārtiem soliem, dažs - šūpuļtīklā, tālumā kāda sieviete nodarbojas ar cigun... Un, kad ap 17:30 tā kā sākam taisīties uz prāmi, neatceros, kurš no mums saka - bet varbūt sagaidām saulrietu te? "Un kāpēc ne?", pajautā Elita un.. mēs paliekam. Sēžot ar alus pudelēm rokās, meditējot uz sauli, kas lēnām grimst jūrā.

Līdz tam gan bija gan rīts mūsu jautrajā apartamentā, kas ir plašs, ar skatu uz karību jūru un Isla Mujeres, bet ar draņķīgi strādājošu kanalizāciju, virtuvi, kurā ir viens katliņš un tas pats - piededzis, trīs dakšiņas un joprojām tikai 2 dvieļi uz mums trijām. Ir rīta pastaiga, olu, bekona un kafijas meklējumos, iepazīstot rajonu. (Visur tikai šķīstošā kafija, automātos briesmīgs amerciano vai nestles kakao dzērieni, kurus tuklie meksikāņi sukā iekšā netveramos daudzumos; tējas nav vispār). Pēc brokastīm piesakās arī Elita un Ligija, sarunājam tikšanos prāmju piestātnē, lai visi kopā dotos uz Isla Mujeres. Brauciens (par 200m$ abos virzienos) ilst tieši 5 dziemas, ko izpilda enerģisks meksikānis (viena no tām ir Bītlu dziesma un otra - Bailando). Pamatīgi pūš vējš, Solvita iekrampējusies sēdeklī un ceļš liekas diezgan garš, lai gan noteikti nepārsniedz 15 minūtes. Atpakaļceļš bez meksikāņu muzikanta, piezīmēšu, mums likās krietni īsāks.

Sala mums patīk. Te ir daudz krodziņu un veikaliņu. Te ir daudz krāsainu suvenīru. Ir pludmales - vispirms ir Playa Central, un mums patīk jau tur. Neizmantojam piedāvātās masāžas (35$ par personu, pilna masāža ar skrubi), arī lakatus ne (10$, pārdevējs pēc veiksmīga dīla izskatās vairāk priecīgs par to, ka viņam tiek dota iespēja klientei to lakatu uzsiet, pagrābstoties te gar pupiem, te dupsi; mēs turpat blakus, par izrādi ķiķinot, siešanas tehnikas mēģinam apgūt). Pēc pusdienām aizejam pāri salai, kur ir viļņi un malekons un mums arī tur liekas skaisti. Vakarpusē ir Playa Norte, un tur mums ļot patīk, kā jau minēju iepriekš. Mums patīk arī veikalīni, kuros esošie suvenīri - miroņgalvas, somas, cepures un citi nieki tiek pētīti, aprīnoti un aprunāti. Un beigbeigās - arī šis tas tiek arī nopirkts.

Pusdienu vietu meklējam pie zivju tirgus. Tirgus pats ir gandrīz slēgts, bet tam blakus ir dažas plastmasas galdu ēstuves ar diezgan pieklājīgu ēdienkarti. Ja neskaita, ka Solvitai pēc diviem atgādinājumiem ceptās platānas tā arī neatnes, visi ir apmierināti. Pusdienas papildinām ar turpat tirgū pirktiem mango un papaiju - kas ir super gatava un esot ļoti garda.

Kad saule ir nogrimusi jūrā, dodamies uz prāmi un tur mūs sagaida milzum gara rinda. Tajā patikas stāvēt nav nekādas un nolemjam šo laiku labāk pavadīt apēdot vakariņas kādā no daudzajiem restorāniņiem. Restorāna izvēles brīdī spilgi atklājas atšķirības ceļojot 3atā vai 6atā - ja dienas laikā tas izpaudās kā dažviet lēnāka pārvietošanās, tad vakarā, izvēloties restorānu, atklājas vismaz 3 dažādas prioritātes. Pēc diezgan jau ieilgušas pastaigas beigbeigās sadalāmies 2 daļās - tako daļa un jūras un gaļas daļa. Proti, mēs ar Solvitu pametam tako restorānu, lai aizietu uz pirmo jūras malā pamanīto krogu ar omāriem akvārijā un plašu steiku piedāvājumu. Te Solvita, kas visu dienu ir izmēģinājusi dažādus alus, nolemj pāriet uz tekilu (galu galā, mūs gaida mājupbrauciens pāri 'ūdenim, kas viņu nesajūsmina). Izvēle cocotequila izrādās ne vien interesants, bet pat garšīgs padzēriens (nu kā var nepagaršot, ja Solvitai atnes divas glāzes?!). Tad nu paēdam lieliskas vakariņas, te mūs atrod arī pārējie ceļabiedri, lai jau krietni saguruši, bet laimīgi mēs dotos atpakaļ uz cietzemi.

Pa ceļam sarunājam rītdienas plānus un tikšanos.. jā, Rīgā mums bija slinkums plānot un te tas atmaksājas - neiespringstot plāni rodas paši. Nu tikai jādodas mājup un jārezervē viesnīcas nakamajām naktīm. Gribas tēju, bet arī tā te ir deficīts. Tā kā veikalā tējas nav, nākas nopirkt tekilu.