Zem niedru jumta, guļot labi lietotā šūpuļtīklā ar skatu uz dzeltenziliem prāmjiem, kas gatavi aizvizināt uz Isla Mujeres, pūšot spēcīgam dienvidu vējam, es mēģinu apzinaties, kur esam nonākušas. Pirms 24 h mēs Rīgas lidostā gaidījām lidmašīnu uz Minheni, steigā apdarot pēdējos neizdarītos darbus, bet tagad esam Meksikā, Kankūnā.
Ar mums viss ir kārtībā. Protams, 5h dirnēšana 5zvaigžņu Minhenes lidostā, kur C terminālī ir tieši 2 veikali un viens bistro, ne pārāk uzmundrina, bet tas pieder pie 24 ceļa, ko, ja nevar izbaudīt, ir jāpārdzīvo.
Labā ziņa ir, ka kompānija ir laba. Nemainīgi lieliskās Solvita un Linda, - tas jau pats par sevi. Tomēr tas nav viss. Rīgas lidostā, gaidot rindā uz reģistrēšanos, Linda sasveicinās ar mums priekšā stāvošo mammas draudzeni Elitu Patmalnieci. Kad viņa ar draugiem reģistrējas lidojumam, pamanām pazīstamo Condor uzrakstu un uzzinām, ka arī viņi lido uz Kankūnu, un arī viņiem reiss atpakaļ ir 26. janvārī. Un pirmo dienu plāni mums ir līdzīgi. OK, kāpēc gan ne kompānija?
Condor ir tāds liels Ryanair - šauras vietas, jāpērk gan austiņas, gan filmas, - summas nav lielas, bet arī skatīties nav ko. Mums gan paveicas atrast sēdekļa kabatiņā atstātu filmu skatīšanās kodu un Linda to izmanto, nošķendējusies, ka starp 40 piedāvātajām filmām nav nevienas neredzētas, ko būtu interese noskatīties. Bet arī ryanair tipa lidmašīnas savus reisus veic un atved mūs te, kur izejot no lidostas, sagaida siltums, pretim pūš spēcīgs dienvidzemju vējš, gaisā jūt lietu (tas, lai jums, kas ziemā, neliekas tik nežēlīgi), kas vēlāk arī nogāž, nedaudz pamanoties pa atvērtajām balkona durvīm appludināt vienu no guļamistabām.
Linda ir sarunājusi shuttle uz mūsu bookingā atrasto apartamentu (tas ir patīkami 11 vakarā!), tomēr tas brīdis, kad busiņš iebrauc šaubīga paskata šķērsielā, kur daļa māju ir pamestas vai būvniecības stadijā, īsu brīdi rada diezgan nepatīkamu sajūtu - vai tiešām jādzīvo šajā caurumā? No kura uz Lindas e-pasta vēstulēm neesam saņēmušas nevienu atbildi? Tomēr, ak atvieglojums, viena no mājām ir pēc skata pietiekami zolīda - un tā ir mūsējā. Ar mazu, resnu meksikāni, kas mūs sagaida, un jau apsveicinoties ar kuru ir skaidrs, kāpēc vēstules palikušas bez atbildēm - vīrelis nesaprot ne vārda angliski. Manas neesošās spāņu valodas zināšanas tomēr ir pietiekamas, lai mēs gan uzzinātu, kur ir baseins un kur - diennakts veikals, lai paprasītu dvieļus un segas/ palagus dzīvoklī, un apmainītos ar dažām pieklājības pusfrāzēm. Un, ak, paldies apdomīgajai Lindai, ka mums ir vietējie peso, ar ko samaksāt par viesnīcu (bet ja nebūtu, gan jau onkulītis sareķinātu un pieņemtu arī dolārus), kā arī vietējā diennaktniekā nopirkt meksikāņu alu, ko meitenes, skatoties uz tiem pašiem pieminētajiem zili dzeltanajiem prāmjiem, kas šūpojas Karību jūras ūdeņos, izdzer, atzīmējot mūsu ierašanos te. Jāmēģina gulēt. Rīgā sākas darba diena, bet mums jāmēģina iemigt.
Ar mums viss ir kārtībā. Protams, 5h dirnēšana 5zvaigžņu Minhenes lidostā, kur C terminālī ir tieši 2 veikali un viens bistro, ne pārāk uzmundrina, bet tas pieder pie 24 ceļa, ko, ja nevar izbaudīt, ir jāpārdzīvo.
Labā ziņa ir, ka kompānija ir laba. Nemainīgi lieliskās Solvita un Linda, - tas jau pats par sevi. Tomēr tas nav viss. Rīgas lidostā, gaidot rindā uz reģistrēšanos, Linda sasveicinās ar mums priekšā stāvošo mammas draudzeni Elitu Patmalnieci. Kad viņa ar draugiem reģistrējas lidojumam, pamanām pazīstamo Condor uzrakstu un uzzinām, ka arī viņi lido uz Kankūnu, un arī viņiem reiss atpakaļ ir 26. janvārī. Un pirmo dienu plāni mums ir līdzīgi. OK, kāpēc gan ne kompānija?
Condor ir tāds liels Ryanair - šauras vietas, jāpērk gan austiņas, gan filmas, - summas nav lielas, bet arī skatīties nav ko. Mums gan paveicas atrast sēdekļa kabatiņā atstātu filmu skatīšanās kodu un Linda to izmanto, nošķendējusies, ka starp 40 piedāvātajām filmām nav nevienas neredzētas, ko būtu interese noskatīties. Bet arī ryanair tipa lidmašīnas savus reisus veic un atved mūs te, kur izejot no lidostas, sagaida siltums, pretim pūš spēcīgs dienvidzemju vējš, gaisā jūt lietu (tas, lai jums, kas ziemā, neliekas tik nežēlīgi), kas vēlāk arī nogāž, nedaudz pamanoties pa atvērtajām balkona durvīm appludināt vienu no guļamistabām.
Linda ir sarunājusi shuttle uz mūsu bookingā atrasto apartamentu (tas ir patīkami 11 vakarā!), tomēr tas brīdis, kad busiņš iebrauc šaubīga paskata šķērsielā, kur daļa māju ir pamestas vai būvniecības stadijā, īsu brīdi rada diezgan nepatīkamu sajūtu - vai tiešām jādzīvo šajā caurumā? No kura uz Lindas e-pasta vēstulēm neesam saņēmušas nevienu atbildi? Tomēr, ak atvieglojums, viena no mājām ir pēc skata pietiekami zolīda - un tā ir mūsējā. Ar mazu, resnu meksikāni, kas mūs sagaida, un jau apsveicinoties ar kuru ir skaidrs, kāpēc vēstules palikušas bez atbildēm - vīrelis nesaprot ne vārda angliski. Manas neesošās spāņu valodas zināšanas tomēr ir pietiekamas, lai mēs gan uzzinātu, kur ir baseins un kur - diennakts veikals, lai paprasītu dvieļus un segas/ palagus dzīvoklī, un apmainītos ar dažām pieklājības pusfrāzēm. Un, ak, paldies apdomīgajai Lindai, ka mums ir vietējie peso, ar ko samaksāt par viesnīcu (bet ja nebūtu, gan jau onkulītis sareķinātu un pieņemtu arī dolārus), kā arī vietējā diennaktniekā nopirkt meksikāņu alu, ko meitenes, skatoties uz tiem pašiem pieminētajiem zili dzeltanajiem prāmjiem, kas šūpojas Karību jūras ūdeņos, izdzer, atzīmējot mūsu ierašanos te. Jāmēģina gulēt. Rīgā sākas darba diena, bet mums jāmēģina iemigt.
RSS Feed
