Iznācu uz mūsu Tulumas apartamenta terases, lai sajustos kā dienvidzemē. Kad ārā ir karsti, mazliet pūš vējš, sisina siseņveidīgie, dzirdamas dažādas vakara skaņas un vari sev atkārtot atkal un atkal - esi Meksikā, esi atvaļinājumā.
Lai cik dīvaini nebūtu, man šī sajūta šoreiz īsti neieslēdzas. Attaisnojumus varu izdomāt neskaitāmus, bet tie joprojām būs tikai attaisnojumi savai nespējai apzināties un būt. Prāta radītas ilūzijas un iedomas, kurām gribas sekot. Iedomas, ka, šo ilūziju īstenojot (nonākot kādā vietā, laikā vai stāvoklī), tieši tad iestāsies laime, atbrīvošanās. Iedomas, bet, no otras puses, ka atsevišķu baudu vai izlaidību neesamība liedz pilnvērtīgi atslēgties. Tā mēdz gadīties, ja laime ir saldumos un kaifs - aukstā margaritā pie Karību jūras. Nu jāmācās bez tā un, atzīšos, mācības neiet viegli.
Lai cik dīvaini nebūtu, man šī sajūta šoreiz īsti neieslēdzas. Attaisnojumus varu izdomāt neskaitāmus, bet tie joprojām būs tikai attaisnojumi savai nespējai apzināties un būt. Prāta radītas ilūzijas un iedomas, kurām gribas sekot. Iedomas, ka, šo ilūziju īstenojot (nonākot kādā vietā, laikā vai stāvoklī), tieši tad iestāsies laime, atbrīvošanās. Iedomas, bet, no otras puses, ka atsevišķu baudu vai izlaidību neesamība liedz pilnvērtīgi atslēgties. Tā mēdz gadīties, ja laime ir saldumos un kaifs - aukstā margaritā pie Karību jūras. Nu jāmācās bez tā un, atzīšos, mācības neiet viegli.
Nez, vai tas ir iemesls sajūtai, ka dienas paskrien neiespējami ātri? Vēl tikko mēs klīdām pa Kampečes ieliņām, bet nu jau esam Tulumā, pus dienu nodzīvojušās jūras krastā. Laiski, lēni, baudot silto ūdeni un silto sauli. Ok, to visu pat es spēju novērtēt un izbaudīt, tik traki jau nav! Bet to, ka skaistumu nespēj novērtēt, ja jūties draņķīgi - to gan es Kampečē sapratu. Ka esam mēs joprojām kā trusīši Maslova piramīdā, kur skaistums un māksla tiek novērtēts vien tad, kad primārās vajadzības (t.sk. normāla pašsajūta) ir apmierinātas.
Dēļ vēderstreika man Kampeče paliks mazliet miglainā atmiņā, - skatiens neizbēgami vairāk tika vērsts uz iekšu, ne āru, tomēr bija arī gaišie brīži, kad es ieraudzīju, cik apkārt viss ir vienkārši banāli smuki, kas liek paļauties uz to, ka pēc neilga laika grūtais, smagais un sliktais piemirsīsies (vai paliks stāstos kā krāšņa baika), bet labie iespaidi saglabāsies. Labi, ka mums, cilvēkiem, ir tāda selektīva tā atmiņa! Tāds gaišais brīdis bija, piemēram, iznākot no Chocol Ha kafejnīcas, kurā meitenes bija dzērušas dažādus smaržīgus šokolādes dzērienus, kad es ieraudzīju to pašu Kampečes 59. ielu, kas ir gājēju iela, un pa kuru mēs krustu šķērsu bijām klīdušas jau gandrīz 3 dienas, un neviļus iesaucos - Cik skaisti! Linda, nofotografēsi mani, lūdzu?
Kampečes brokastu kafejnīcā (kurā atgriezāmies 2 dienas pēc kārtas) bija ne vien lieliska kafija, bagātīgs omlešu piedāvājums, bet arī tēja - to ne visur var dabūt. Precīzāk - var dabūt ļoti reti. Un te bija zaļā tēja vairākās variācijās, ka pat izvēlēties grūti. Otrajā rītā, knapi kustot ar sāpošu vēderu, es turp gāju pēc Matcha - labi pagatavotas, rūgtas un debešķīgas. Espresso miniatūrs un stiprs, kapučīno biezās putas, milzumlielas, skaista omletes - Luaz mūs lutināja.
Vispār 19. janvāra rīts Kampečē bija lēns - mums obligātajā programmā līdz 14, kad atiet autobuss uz neizrunājamo vietu mežu vidū - Xpujil (nu jau es varu lepni paziņot, ka zinu - to izrunā špuhil, kas to būtu iedomājies?!), bija nosūtīt kartītes uz Latviju, nofotografēties pie mūžīgajiem krāsainajiem burtiem, pastaigāt pa iekopto malekonu un apmeklēt lielveikalu, lai uzpildītos ne vien 5 h braucienam autobusā, bet arī rītdienas "džungļu trekingam". Tāds saprātīgs un laiski īstenojams plāns, 30+ grādu karstumā. Ar UBER palīdzību, protams, jo mēs no veikala iznācām 11:40, kamēr viesnīcas istabiņu atbrīvot pienācās 12:00.
Vispār 19. janvāra rīts Kampečē bija lēns - mums obligātajā programmā līdz 14, kad atiet autobuss uz neizrunājamo vietu mežu vidū - Xpujil (nu jau es varu lepni paziņot, ka zinu - to izrunā špuhil, kas to būtu iedomājies?!), bija nosūtīt kartītes uz Latviju, nofotografēties pie mūžīgajiem krāsainajiem burtiem, pastaigāt pa iekopto malekonu un apmeklēt lielveikalu, lai uzpildītos ne vien 5 h braucienam autobusā, bet arī rītdienas "džungļu trekingam". Tāds saprātīgs un laiski īstenojams plāns, 30+ grādu karstumā. Ar UBER palīdzību, protams, jo mēs no veikala iznācām 11:40, kamēr viesnīcas istabiņu atbrīvot pienācās 12:00.
ADO (Meksikas autobusu serviss) komplektā ar UBER ir visai sakarīgs pārvietošanās veids. Pieļauju, uz mums 4 auto noma arī pilnībā atmaksātos un dažbrīd, kā šorīt, kad no Čatumalas bija jānokļūst Tulumā, tas dzīvi atvieglotu, tomēr attālumi te ir milzīgi un kaut kādā mērā vienkāršāk ir uzvilkt silto jaku, izvilkt kindlu un tās 3 vai 4 stundas pavadīt lasot, guļot vai vērojot kādu spāniski dublētu Bonda filmu. Tāds 3 stundu brauciens 1. klases autobusā (tas brauc bez pieturām) maksā ap 15 USD. Šorīt gan autobusu saraksts mums liedza apskatīt Belizas pierobežas pilsētu Četumalu, jo autobusi bija līdz 9:30 no rīta un tad tikai 15 pēcpusdienā. Un tik ilgi mēs Četumalā pavadīt negribējām. Tā nu mums tur sanāca vienīgi pārnakšnošana un gardas vakariņas tumsā, netālu no ostas. Restorāniņš bija lielisks, palika tur neapēsts mans brokastīm nolūkotais Angus steiks (nieka 10 USD, tas ir vienkārši nepieklājīgi!)
Drošības labad autoostā ieradāmies uz autobusu 8:30 un ar tā palīdzību jau 12 izkāpām Tulumā (ziemas jaka autobusā noderēja, citādi būtu pārsalusi). Ar viesnīcu bija sarunāts, ka varēsim somas atstāt arī pirms iečekošanās laika, ko arī izmantojām. Viesnīca ir apmēram 4 km no jūras - Tulumai kā daudzām kūrortpilsētām ir 2 daļas - viesnīcu zona un pārējā pilsēta. Tikai Tulumas gadījumā tās ir 3km viena no otras - Tulumas centrs ir pie lielceļa krietni nost no jūras. Bet te viesnīcas ir krietni lētākas nekā jūrmalā (lai gan joprojām reizes 3 dārgākas nekā Kampečē, Valledolidā vai Četumalā). Līdz jūrai var tikt ar taksometru (50 peso ir standartcena uz jebkurieni Tulumā), bet pie viesnīcas ieraugām arī krietni aprūsējušus velosipēdus, ko, izrādās, varam izmantot. Tad nu lecam seglos krietni labākas dienas redzējušajiem ciskudriļļiem (bez ātrumiem, jābremzē ir ar mīšanos uz atpakaļ - es pāris reižu kritiskās situācijās nogrābstos gar rokturiem pirms atceros bērnību un paminu atpakaļ). Bet tā ir lieliska iespēja apskatīt pludmales, pludmales restorānus (kas pēc Četumalas, Kampečes un pat Meridas liekas nejēdzīgi dārgi), pat iepirkties un iepirkumus, tai skaitā olas (!) nogādāt uz apartamentu (jo velosipēdiem ir groziņi).Velosipēdi te ir iecienīts un ērts pārvietošanās līdzeklis - par to liecina arī velonovietne pie El Paradiso pludmales.
Drošības labad autoostā ieradāmies uz autobusu 8:30 un ar tā palīdzību jau 12 izkāpām Tulumā (ziemas jaka autobusā noderēja, citādi būtu pārsalusi). Ar viesnīcu bija sarunāts, ka varēsim somas atstāt arī pirms iečekošanās laika, ko arī izmantojām. Viesnīca ir apmēram 4 km no jūras - Tulumai kā daudzām kūrortpilsētām ir 2 daļas - viesnīcu zona un pārējā pilsēta. Tikai Tulumas gadījumā tās ir 3km viena no otras - Tulumas centrs ir pie lielceļa krietni nost no jūras. Bet te viesnīcas ir krietni lētākas nekā jūrmalā (lai gan joprojām reizes 3 dārgākas nekā Kampečē, Valledolidā vai Četumalā). Līdz jūrai var tikt ar taksometru (50 peso ir standartcena uz jebkurieni Tulumā), bet pie viesnīcas ieraugām arī krietni aprūsējušus velosipēdus, ko, izrādās, varam izmantot. Tad nu lecam seglos krietni labākas dienas redzējušajiem ciskudriļļiem (bez ātrumiem, jābremzē ir ar mīšanos uz atpakaļ - es pāris reižu kritiskās situācijās nogrābstos gar rokturiem pirms atceros bērnību un paminu atpakaļ). Bet tā ir lieliska iespēja apskatīt pludmales, pludmales restorānus (kas pēc Četumalas, Kampečes un pat Meridas liekas nejēdzīgi dārgi), pat iepirkties un iepirkumus, tai skaitā olas (!) nogādāt uz apartamentu (jo velosipēdiem ir groziņi).Velosipēdi te ir iecienīts un ērts pārvietošanās līdzeklis - par to liecina arī velonovietne pie El Paradiso pludmales.
Ieraksta noslēgumam (varbūt vēlāk es uzrakstīšu arī par ekspedīciju uz Kalakmulu, ja būs optimisms un nebūs jāiet uz ballīti sākt svinēt Solvitas dzimšanas dienu), jautrībai. Meksikāņu tekilas pudeles. Mēs līdz šim spējām bez grūtībām atvērt jebkuru dzērienu. Siltus burbuļus, vīna pudeles, alus pudeles ar skrūvējamiem korķiem, tos pret soliņa malu atlaužot (arī tā gadās), bet meksikāņu tekila- tas bija jauns izaicinājums. Kankūnā, nespēdamas ieliet no it kā atvērtas pudeles, mēs plastmasas "stoperi" demontējām un bijām spiestas tālākajam ceļam tekilu atlikumu pārliet jaukā plastmasas pudelītē. Te Tulumā Anna tādu vardarbību nepieļāva. Internets izrādījās pilns ar nelietderīgām atbildēm uz jautājumu : How to open that damned mexican tequila? (Pagriešana, vigurous shaking un citi padomi nedeva rezultātu). Tomēr beigās mums tas izdevās - sitot pa dibenu otrādi apgrieztai pudelei. Pulciņš tomēr tiek ar sevi galā!
Tas, kāpēc vienā nelielā Meksikas daļā ir nepieciešama cita laika zona, man joprojām ir neatbildams jautājums...
RSS Feed
