Mēs šodien bijām vienā no septiņiem modernās pasaules brīnumiem. Tagad manā cheklistā izsvītrota līdzās Maču pikču un Kolizejam ir arī Čičenitsa.
Varētu ielikt bildes vienkārši - bez komentāriem, bet tieši komentāri jau piedod to garšu... mūris, kurā iekaltas smaidīgas (!) miroņgalvas. Sporta laukums, kura sānos ir grozi bumbām, kas ir kā par 90 grādiem pagriezti basketbola grozi. Un pēc spēles zaudējusī komanda (vai tikai kapteinis, versijas atšķiras), tiek likts klēpī tai statujai, kas citā bildē, lai viņam izrautu sirdi un galvaskausu noliktu rindiņā, tur, virs smaidošajiem galvaskausiem. Dažus veiksminiekus iemeta arī slepenajā senotē, pirms tam pirtiņā nomazgājot. Un tas viss bija gods, mirt kā ziedojumam dieviem, ak.
Kad staigā pa Čičenitsu (ko mēs izpildījām sistemātiski un pamatīgi, atrodot visus objektus, ezeriņu ieskaitot), apkārt it kā ir tūristu pūļi, bet tie izšķīst plašumā (un grupas turas kopā, organizēti), ir pilns ar suvenīru tirgotājiem, kas par 1 dolāru piedāvā pārdot vai savu māti, bet vienalga sajūtu var noķert - lielo celtņu majestātiskums paņem.
Viss pārējais šodien bija otršķirīgs: gan autobusi, kuros ir nežēlīgi auksti (es izvilku biezo ziemas jaku!), gan skrējiens cauri Meridai (kur uz ielu stūriem tirgo jau samizotus augļus, t.sk. ar čili apkaisītu mango), gan badainā vakariņu vietas meklēšana (kas izvērās superīga peruāņu restorāna apmeklējumā, kur mūs pārbaroja un vēl jaukus pārsteigumus sagādāja, piemēram, spēli ar rēķina atrašanu - 5stāvīga kumodīte, kur katram no kompānijas ir iespēja atvērt atvilkni un atrast vai nu saldumu vai rēķinu; kurš atrod rēķinu, tam jāmaksā). Tas viss katrs pats par sevi varētu būt vesela stāsta vērts, ja ne dienas centrālais notikums. Mēs esam pilnīgi pārgurušas, bet kā gan citādi pēc pasaules brīnuma apmeklēšanas?!
Varētu ielikt bildes vienkārši - bez komentāriem, bet tieši komentāri jau piedod to garšu... mūris, kurā iekaltas smaidīgas (!) miroņgalvas. Sporta laukums, kura sānos ir grozi bumbām, kas ir kā par 90 grādiem pagriezti basketbola grozi. Un pēc spēles zaudējusī komanda (vai tikai kapteinis, versijas atšķiras), tiek likts klēpī tai statujai, kas citā bildē, lai viņam izrautu sirdi un galvaskausu noliktu rindiņā, tur, virs smaidošajiem galvaskausiem. Dažus veiksminiekus iemeta arī slepenajā senotē, pirms tam pirtiņā nomazgājot. Un tas viss bija gods, mirt kā ziedojumam dieviem, ak.
Kad staigā pa Čičenitsu (ko mēs izpildījām sistemātiski un pamatīgi, atrodot visus objektus, ezeriņu ieskaitot), apkārt it kā ir tūristu pūļi, bet tie izšķīst plašumā (un grupas turas kopā, organizēti), ir pilns ar suvenīru tirgotājiem, kas par 1 dolāru piedāvā pārdot vai savu māti, bet vienalga sajūtu var noķert - lielo celtņu majestātiskums paņem.
Viss pārējais šodien bija otršķirīgs: gan autobusi, kuros ir nežēlīgi auksti (es izvilku biezo ziemas jaku!), gan skrējiens cauri Meridai (kur uz ielu stūriem tirgo jau samizotus augļus, t.sk. ar čili apkaisītu mango), gan badainā vakariņu vietas meklēšana (kas izvērās superīga peruāņu restorāna apmeklējumā, kur mūs pārbaroja un vēl jaukus pārsteigumus sagādāja, piemēram, spēli ar rēķina atrašanu - 5stāvīga kumodīte, kur katram no kompānijas ir iespēja atvērt atvilkni un atrast vai nu saldumu vai rēķinu; kurš atrod rēķinu, tam jāmaksā). Tas viss katrs pats par sevi varētu būt vesela stāsta vērts, ja ne dienas centrālais notikums. Mēs esam pilnīgi pārgurušas, bet kā gan citādi pēc pasaules brīnuma apmeklēšanas?!
NB! Elitai V. un citiem, kuriem radies nepareizs prieksstats par Lindas neveselibu diena, kad braucam uz Rio Lagardos. TAS NEBIJA SMAGAS PAGIRAS! Linda bija apaukstejusies, maz gulejusi un nepietiekami uznemusi skidrumu. Un kaut ka sastresojusi. Jo uzreiz pec simpatisko medbralisu uzmanibas, passajuta atgriezas!
RSS Feed
