​Šīs rindas rakstu jau ieritinājusies siltās segās pašas mājā Rīgā, veroties pa logu pelēkajā bezsaules ziemā un nu jau vairs tikai atceroties sauli, siltumu, Meksiku – kā sapni, no kura esi pamodies, kā piedzīvojumu, kas ir bijis un jau noslēdzies.
Lai gan – citējot manu tēvu – īsts stāsts ir tāds, kas nebeidzas, kad tas beidzies.
Un arī Meksika jau katrai no mums kaut kur sirdī paliks– katrai noteikti citāda.
Pēdējā vakarā pie, kā mums tobrīd likās, pēdējā mojito, es meitenēm jautāju – ar ko paliks atmiņā šis ceļojums, kas pārsteidza visvairāk. Un, apkopojot mūsu viedokļus, atšķirīgi no iepriekšējām reizēm bija tas, ka mums vairāk bija iekšējo piedzīvojumu/ pārdzīvojumu, atklāsmju. Ārējie apstākļi, kas ļāva izprast un kaut ko ieraudzīt sevī. No ārējā mums kopējais pārsteigums bija par to, cik Meksikā viss bija “civilizēti” – laikam lidojot uz reģionu, prātā mums visām bija Kuba, kur rietumu ietekme ir mazāka. Te tomēr visi ir tā pieraduši pie amerikāņu un eiropiešu tūristiem, ka sadzīve un pakalpojumu piedāvājums ir tiem ļoti pielāgojies.

​Abas pēdējās dienas mums bija lēna saules izbaudīšana Tulumā. Jau ierastais ceļš uz pludmali ar velosipēdu, atpazīstot ielas, atpazīstot visus esošos suņu un aitu, kas tiek turēta suņu vietā (un vakaros blēja, kamēr suņi rēja). Gar bodītēm, gar skaistākām mājām un sastutētām tādām kā pagaidu (bet saprotam, ak nē, ne pagaidu) būdām, gar mūsu augļu tirgotāju – ieej tādā kā ritmā un ļaujies tam. Minies cauri Tulumai, pāri zvaigznājos nosauktām ielām, gar krāšņiem grafiti un suvenīriem, kas atgādina mākslas veikalus. Meksikas krāsas – par spīti nabadzībai un dzīves līmeņu atšķirībai – tās ir visur. Pieļauju, Elita tās sasūcās un iedvesmojām vai visam nākamajam gadam!

​Kaut kur te es arī sev atklāju, ka ir iespējamas vismaz 3 “meksikas” vai “Meksikas pieredzes” – viena nopulētā, pludmaļu, Zona Hoteliera pieredze  - ar baltām smiltīm, Karību jūru, All inclusive viesnīcu. Skaistā. Tas ir lielpilsētu Meksika. Dzīva, krāsaina, dažāda, kontrastaina. Pielāgota tūristam, ar dažādām kultūras iespējām (pieskaitām arī t.s. archeological sites un senotes), ar dažādām gastronomiskām izvirtībām. Un tad ir mazo, nabadzīgo pilsētiņu Meksika. Mēs to redzējām garām braucot. Tā, kuru varētu fotografēt, lai šokētu, lai izbrīnītu, lai parādītu, cik atšķirīgi, cik, banāli sakot – labi un pārtikuši – mēs dzīvojam. Šo trešo mēs redzējām garām ejot, garām braucot… veikli paskrienot garām un tikai pārrunājot. 

​Tur, pēdējās dienās Tulumā, braucot pa ierastajiem ceļiem, mēs saskatījām sīkumus – te tie bija krabīši, kas klīda pa jūrmalu, te tā bija vienkārši tukšā pludmale darbdienas rītā, kad pa debesīm staigāja pa kādam mākonim, te tie bija tādi kā lemurveidīgi dzīvnieciņi, tādi kā mazi skudrulāči, kurus bariem baroja benzīntanka darbinieki, ļaujot mums priecāties par dzīvnieciņu rosību. Te atkal skats pievērsās būvēm – pamanījām, ka iecienītais krodziņš ir ar skārdu apsista, sastutēta koka nojume, ar pusotru mūra sienu; pamanījām, ka pāri ielai no mūsu visai glaunās viesnīcas, tādos kā “dzungļos” izskatās, ka ir piešķirtas apbūves platības vietējiem, kas tur būvē/ saslien dažs koka, dažs vienkārši zaru būdas un tajās arī dzīvo. Pamanījām tādus sīkumus kā ēdienu atnešanas veidu restorānos  - tā vietā, lai balansētu ar vairākiem šķīvjiem, viesmīlis atnāk ar lielu paplāti un saliekamo galdiņu. Uz paplātes ir viss pasūtījums. Izliek galdiņu, sadala ēdienu, novāc galdiņu. Nekur citur tādu ēdiena atnešanas veidu nebiju redzējusi.

Mēs iegājām ritmā – brokastis, pludmale, pastaigas, vakariņas… Un pamanījām un priecājāmies par sīkumiem – ka mājas tīrītāja ir sapratusi, ka mēs ar Lindu izmantoja katra savu palagu un nav nepieciešams vieno no palagiem pārklāt pāri visai gultai.  Pamanījām dievkalpojumus – vairākās vietās, mazos šķūnīšos, katru dienu 7 vakarā kāds sludināja un tauta klausījās. Vai arī dziedāja. Tādos latvju šlāgera ritmos, domājams jau reliģiskas dziesmas. Tie, kas nebija dievkalpojumos, izmantoja publisko stadionu – skrēja, spēlēja spēles vai piedalījās deju/ vingrošanas nodarbībā. Un suņi.. kas bija visur. Klaiņojoši vai pie mājām piesaistīti, bet, kā likās, ne badā – pa dienu apkārt skraidot, pārtiku bija savākušies.
Mēs sākām atgriezties restorānos, kurus bijām jau apmeklējušas (ja neskaita, ka trešdienas vakarā neizskaidrojama iemesla dēļ 2 restorāni bez paziņojuma bija slēgti…). Meitenēm bija jau mīļākais krodziņš kokteiļiem. Mūsu itāļu kafejnīca, kas pieder itāļu pārītim un kur taisīja lielisku espresso.

​Pateicoties viesnīcas laipnībai, tāda lēna mums sanāca arī pēdējā diena – uz Kankūnu autobuss mums ir 17:40. Lai arī oficiāli jāizrakstās no viesnīcas 11, puiši atļauj mums palikt līdz kādiem 14, lai tikai atstājot “tip” apkopējai. Tas mums ļauj vēl 4 rīta stundas pavadīt pludmalē, noskalot smilti un sāli (ja neskaita, ka smiltis ir VISUR), tad doties pusdienās un pagūt izdzert vēl nu jau  patiešām pēdējo kokteili Tulumā. Vazāties apkārt ar ~15 kg smagām somām karstā dienā nav mūsu aicinājums, tomēr tās netraucē pēdējās atvaļinājuma stundas izbaudīt un izmantot lietderīgi.

​Pārējais jau īsti vairs nav stāsts vai baika. Pie sevis pēdējā vakarā spriedu, ka to stāstu jau varētu uzrakstīt iepriekš – autobuss, lidosta, lidojumi… Īpatnības? Piemēram tas, ka pirmo reizi patstāvīgi izmantoju Uber aplikāciju. Nelielas problēmas radās brīdī, kad Uber puiši man sāka zvanīt.. un kaut ko spāniski stāstīt. Pāriešana uz angļu valodu pārāk nelīdzēja, jo skaņas kvalitāte bija briesmīga. Kad Solvita jau bija gatava atmest ar roku un ņemt parasti taxi, mēs uber zēnu tomēr atradām un pirmais pastāvīgais Uber brauciens varēja notikt.
Lidostā satikām savus turpceļā iepazītos draugus un varējām apmainīties stāstiem par piedzīvoto. Lidostā arī mēģinājām vēl tikt pie pēdējiem suvenīriem, šķendējoties, ka neesam to izdarījuši Tulumā, jo te, pretēji visām ierastajām normām, t.s. Duty free veikalos jebkurš produkts maksāja bija tieši 3-4x dārgāk nekā Tulumas suvenīru veikalos. Lidmašīna Meksikas zemi atstāja īsi pirms pusnakts, kas ļāva (vismaz man) liekāko atceļa daļu pavadīt saldā miegā.
Ielidošana Minhenē jau daļēji bija kā atgriešanās mājās – aiz monitoriem redzams sniegs, lidostas terminālī cenas euro, skan latviešu valoda. Kafejnīcā pie galdiņa pamani un apsēdies aprunāties ar sen nesatiktu paziņu.. nu gluži kā Rīgā uz ielas, vien jātur īkšķi, lai migla, kas pārklājusi lidostu Rīga, netraucētu mums atgriezties mājās vēl šovakar. Un tā netraucēja, ak, laime! Šajā ceļojumā man ļoti pietrūka mājinieku un bija patiess prieks tos ieraudzīt piebraucam pie lidostas. Tad arī sapratu, ka viens sapnis ir beidzies, un paliks tikai šī sapņa atblāzmas, pieredze, iespaidi un viss pārējais, kas pēc tam man vēl nezināmā veidā, nezināmā vietā, nezināmā laikā dos par sevi ziņu – palīdzēs, iedvesmos, atgādinās. Tāpēc jau ceļot ir interesanti!

​Ekspedīcija Kalakmula idejās un prātos sākās vēl Rīgā, kad Linda deklarēja, ka Meksikā viņai obligāti ir nepieciešama pastaiga pa džungļiem. Lai arī mēs pārējās trakā sajūsmā par ideju nebijām, tomēr lojalitāte pret draudzeni uzvarēja. Lindai tika dota zaļā gaisma organizēt ekskursiju pa džungļiem. Nav mazsvarīgs arī fakts, ka Kalakmulā nokļūt gan gribējām mēs visas, bet idejas, kā turp nokļūt, mums bija visai miglainas. Ilustrācijai noderēs kaut vai fakts, ka google maps ceļu uz šīm piramīdām neatklāj (tās tiek norādītas vienkārši kā punkts džungļos, bez piebraukšanas). Arī Kalakmulas nacionālā parka lapu vai informāciju par to arī sameklēt bija grūti - no Latvijas mums tas neizdevās (Annai no Kostarikas gan- ar dažiem klikšķiem. Tātad - vai nu Anna ir stipri attapīgāka par mums (kas gan nav izslēgts un es pat nebrīnītos), vai arī googlei ir algoritmi, ka eiropiešus jānovirza uz vietnēm, kurās tiek pārdotas dārgas ekskursijas uz Kalakmulu). Beigbeigās palikām pie kompromisa - Linda sāka saraksti ar nacionālo parku, kas apsolīja mums ekskursiju uz džungļiem, pastaigu pa Kalakmulu, un tas viss - ar transportu. Tas atrisināja arī jautājumu par to, kā nokļūt pie šīm attālajām piramīdām - vai nomāt mašīnu (pa kādiem ceļiem piebraukt? kur nomāt auto?), vai paļauties uz takšiem un colectivos no Xpujil (kā tos atrast, ko darīt gadījumā, ja tie pilni?)

Dažas dienas pirms plānotās ierašanās Xpujil mēs zinām, ka eksursija būs. Džungļu puiši, kas nebija visai aktīvi sarakstē, ir atbildējuši un to apstiprinājuši. Nu tikai daži nenozīmīgi sīkumi - mums ir jānokļūst uz Xpujil, tur jāpārnakšņo un nākamās dienas vakarā jātiek līdz Četumalai. Ņemot vērā ADO satiksmi, tai it kā nevajadzētu būt problēmai (neskaitot faktu, ka Xpujil spāniski izrunāt nespējam, kas nedaudz, bet maznozīmīgi sarežģī biļešu iegādi).
Tas Xpujil (kas, kā vēlāk noskaidrojās, izrunājas špuhil) atrodas lielceļa malā džungļu vidū. Principā - melnais caurums. Viesnīcu vidējais vērtējums booking.com - ap 5+. Esot tur big bugs un baigi trokšņaini, jo pa ceļu garām brauc smagie auto (kas Meksikā nozīmē 2x lielākus smagos auto, jo te viņiem vienai fūrei ļauj vilkt divus konteinerus). Smiedamās un spriezdamas, ka vienu nakti pārdzīvosim, vienu tādu caurumu paņemam (un nav jau nemaz tik traki).
Arī biļetes uz ADO nokārtojas - lai arī esam plānojušas braukt uz Kamapečes autoostu tām pakaļ savlaicīgi, pastaigas laikā mēs ar Lindu centrā pamanām ADO biļešu kiosku. Meitenes tajā gan runā tikai spāniski un es lieku lietā savas neesošās zināšanas, lai tiktu pie biļetēm uz vietu, kuras nosaukumu nespēju izrunāt. Biļetes es dabūju, lai gan vēlāk pamanījām īpatnējas cenas - katrai biļetei tā bija cita un kopsummā mazāka, nekā es samaksāju. Bet nu dievs ar viņu. Lielāku stresu izraisa fakts, ka autobusā, ar kuru plānojam pēc ekskursijas no Xpujil braukt uz Četumalu, ir palikušas brīvas tikai 2 vietas. Brīvas ir autobusā pusnaktī, bet c'mon - gaidīt 6h tumša lielceļa malā nākamo autobusu, lai iezveltos viesnīcā 2 vai 3 no rīta (Četumala ir Q.Roo štats, tātad - cita laika josla, jāskaita stunda klāt). Neliela paniciņa...
Paniciņu atrisina e-pasta sarakse ar nacionālo parku. Par godīgu un taisnīgu atlīdzību puiši apsola mūs nogādāt līdz Četumalai. Aleluja!

Tas viss tāda priekšspēle un sagatavošanās.
Jo saprotu, ka par piramīdām runājot, būtu jāapraksta mazliet teorija... Raugi, Jukatanā ir 3 galvenie piramīdu būvēšanas stili/ virzieni (neskaitot apakšnovirzienus), kas vienkāršoti ir nosaucami kā pirms-klasiskais, klasiskais un pēc-klasiskais. Jeb kā saka šeit - Peten (Rio Bec un Chetan apakšklases), Puuc un Q.Roo krasta stili. Par maiju pilsētu būvniecības principiem varētu stāstīt daudz, man patika šis apraksts: http://seldomscenephotography.com/pg2-ebooks/maya_architecture/ kur ir skaidri aprakstīti pilsētu būvniecības principi katrā laika posmā.
Vienkāršoti runājot - stilos mainās gan pilsētas būvniecības pamatprincipi (galvenās piramīdas uzdevums, piemēram, sākotnēji ir karaliskās ģimenes, kas ir dievu statusā, kapa vieta, bet vēlākos posmos šīs struktūras sāk pildīt jau administratīvu, arī rituāla funkciju). Tāpat arī akmens apstrāde - agrīnās celtnes ir tāds kā raupjākas, kamēr, piemēram, Čičenicā, kas celta vēlu, akmens apstrāde jau ir augstākā līmenī - tā ir "gludāka". Un tad simtiem detaļu - cik torņu, vai kāpnes ir īstas vai "viltus" utt.
Kalakmula atrodas dziļi džungļos, pie Gvatemalas robežas un tika atklāta tikai ap 1930to gadu. Tā joprojām tiek tīrīta no džungļiem un atjaunota. Tā kā piekļuve tai ir sareģītāka, te tūristu ir neskaitāmas reizes mazāk, kas laikam nozīmē arī mazākus ienākumus un lēnāku darba gaitu. Tomēr Kalakmula savulaik - klasiskajā periodā - bijusi viena no lielākajām reģiona pilsētām, tur dzīvojuši desmitiem tūkstoši cilvēku, un, klīstot pa pilsētas drupām, to var labi iedomāties. Kā šajos laukumos tauta tirgojusies, dzīvojusi vai kā ziedojusi...

​Gids mums rādīja mītiem apvītos maiju kalendārus (piedodiet, neredzēju tur tos punktiņus un strīpiņas! Bet informācijai - viņi visus skaitļus pieraksta ar 3 simbolu palīdzību), aplūkojām arī karaliskos CV, kas tiek novietoti piramīdu pakājēs - tās angliski sauc par "stela", latviskojumu nezinu - ir milzīgas akmens plāksnes, uz kurām tiek aprakstīti/ uzzīmēto galvenie karaliskās personas dzīves notikumi. Principā - CV, vidēji 4-5 bluķu garumā. Gids pievērsa uzmanību arī tādiem sīkumiem kā aizkaru āķīšiem, kas iestrādāti drupu sienās...

Ņemot vērā mazo tūristu plūsmu, Kalakmulas piramīdās drīkst kāpt - gan 22 metrīgajā, gan 45 metrus augstajā. Un tā kā tūristu tiešām ir maz, sēdēt piramīdas galvgalī, kur savulaik parastais pilsonis varēja nokļūt tikai mirkli pirms dekapitulācijas, un skatīties uz džungļiem sev apkārt... Un mēģināt ieraudzīt 80 km attālumā esošo El Mirador piramīdu Gvatemalā, kuru ar Kalakmulu savieno maiju ceļu tīkls.

Šī bija pilnīgi citāda piramīdu pieredze kā Čičenitsa - pat neskaitot dažādos periodus un atšķīrības arhitektūrā, tad arī apmeklējuma pieredze ir pilnīgi atšķīrīga. Pirmā ir attīrīti lauki, kas čum un mudž no tūristiem, takas no viena objekta uz otru ir pilnas ielu tirgotāju, kas sauc "souvenir for 1 dollar" dažādās valodās, bet otrā - tukši, klusi džungļi nekurienes vidū.

To nekurienes vidu gan dažādi cilvēki saprot dažādi. Vakarā pirms eksursijas, kad atgriezāmies istabiņā no vakariņām, pie mums pienāca kāda brazīļu meitene, interesējoties, kā mēs tiksim uz Kalakmulu, viņas ar draudzeni meklē iespējas. Nja, atrast kaut ko uz nākamo rītu nav vienkārši.. meitenes mēs vēlāk drupās nesatikām (ok, drupas ir lielas un meitenes tikai 2, tā arī palikām ar ziņkāri - tika viņa tur vai nē). Jo uz drupām no Xpujil brauciens ar auto bija vairāk nekā 2 stundas, puse no kura pa līkumotiem džungļu celiņiem (labā stāvoklī, tikai.. jāzina kur braukt!). Pie pašām drupām satikām arī kādu hipiju pārīti, kas ceļoja pa Meksiku vecā VW Beatle (te laikam tāds stils, redzam "vabolītes" diezgan bieži). Tikai, īsteni hipiji būdami, viņi bija iebraukši mežā ar pustukšu bāku, tad nu skraidīja ar pudeli rokās pa stāvlaukumu, kurā novietotas stāvēšanai bija vēl 3 tūristu mašīnas un daži vietējo strādnieku auto, mēģinādami sagrabināt degvielu 120 km braucienam...

Mūsu gids, kas no viesnīcas mūs izcēla 5 no rīta, aizveda rīta pastaigā pa mežu, izvadāja pa drupām (visu laiku vājprātīgā angļu valodā kaut ko stāstīdams - es pusi nesapratu, viņa spāņu akcents bija netverams), pēc tam mūs vēl aizveda līdz Četumalai (jo sarunātais šoferis mājās nebija atrodams). Tas bija mīļi un es viņu apbrīnoju, jo gan lielu daļu ceļa turp, gan lielu daļu ceļa atpakaļ mēs visas 4, iestūķētas maziņa ševroleta beņķos, dusējām saldā miedziņā. Dažkārt ir labi, ja par tevi parūpējas!

​Tā tas bija... iespaidīgi, bet kaut kā par tiem lielajiem iespaidiem stāsti rakstās lēni un negribīgi... Tomēr mums atmiņā cerams paliks gan stāsti par indīgajiem kokiem (čečeniem), gan tiem blakus augošajiem "anti-dote", gan par "ball game" kā rituāla nozīmi maiju kultūrā. Galu galā, laikam jau arī tāpēc mēs ceļojam, lai šī visa informācija kaut kur noslāņotos, nogultu un ļautu mums uz daudzām lietām paskatīties no cita skatu punkta, vieglāk izprast ja ne citas kultūras, tad kaut vai citu līdzcilvēku atšķirīgus skatījumus uz ikdienišķām lietām.

Šodien pierādījās patiesība - vari plānot, kā gribi, beigās lietas pašas sakārtojas. Bet nu zināms arī, ka neplānojot vispār, nekas arī nenotiks. Pierādījās arī otra patiesība - ceļveža turēšana somā, kā arī atbilstošu interneta lapu lasīšana (t.i. informācijas iegūšana) arī "on a go" ir būtiska, nekad neizpētīsi visu, mājās sēžot un plānojot (pat ja to dari).
Mūsu sākotnējais plāns bija agri celties un ar nomā paņemto auto braukt uz Punta Allen - ragu Sian Ka'an rezervātā. Tas ir dabas liegums ar mangrovēm, zivīm, iespējamu snurkulēšanu, izbraukumiem pa lagūnām un zvejnieku miestiņu galā. Attālums no Tulumas - ap 50 km.
Mēs uz Punta Allen neaizbraucām. Pat tajā virzienā nepakustējāmies (ja neskaita, ka no rīta aizvedām Annu uz jūrmalu sauļoties).
Mēs arī necēlāmies diez ko agri - vakar Solvitas dzimšanas dienas iesvinēšanas ietvaros ballīte ieilga līdz pavēlam vakaram (vai agram rītam?) un mošanās diez ko neveicās.

​Pa to laiku es beidzot internetā atradu lapu, kurā bija apraksts par Sian Ka'an "on your own", no kura izrietēja, ka parkam var piekļūt no divām pusēm - Punta Allan, uz kuru jākuļas pa briesmīgu ceļu 4 stundas, ar vidējo ātrumu ap 10 km/h, vai no Muyil, kas atrodas 20 km attālumā no Tulumas, uz Četumalas ceļa. Manas paģirainās draudzenes deleģē lēmuma pieņemšanu man un mēs dodamies ceļā - nevis uz pludmalēm, bet pastaigu cauri kārtējām drupām (ok, nu arī man pietiks!), cauri ēnainiem džungļiem pa glītu taciņu līdz pat lagūnai. Lagūnā stāv laivas, kas gatavas par 600 peso izvizināt tūrē, tomēr mēs savu lagūnas tūri jau esam dabūjušas Rio Lagartos, dažas no mums labprāt turas pie zemes, kas nekustās, un iespējamā laivas kompānija, ko pamanām blakus, skaļi komentē notiekošo mātes valodā. Paldies, nē. Ejam pa ēnaino taku atpakaļ.

​Līdz šim plānā nākamais punkts bija doties uz to pašu Punta Allen pusi, jo tur it kā pa ceļam esot glītas tukšākas pludmales. Bet te nejauši, meitenēm (beidzot!) pārejot no Kolas uz alu un atdzīvojoties, rodas jautājums - kas ir Akumala? Izrādās - pilsētiņa citus 20 km no Tulumas. Tur esot super skaistas plumales, kāds ir dzirdējis. Dodamies turp! Kamēr braucu, Linda studē uz pakaļējā benķa nomesto LonelyPlanet un ziņo, ka pie Akumalas esot "kruta" lagūna. Nu kāpēc gan ne? Pludmali nomainām ar lagūnu (mēs taču it kā gribējām lagūnas redzēt?) un esam ne vien patīkami izbrīnītas, bet arī super apmierinātas. Pie lagūnas piekļuve komercializēta - ir gan "adventure tours" kantoris, gan vienkārši punkts, kur puiši iznomā inventāru un iekasē samaksu (300 peso no personas), bet ir ļoti civilizēti un katra peso vērts. Lagūna ir dzidra, neskatoties uz to, ka lāgiem tur ieveļas cilvēku pūļi, pilna dažādu zivju - lielu, mazu, vientuļnieču un bara zivju, kas daļa jau vairs nebaidās no cilvēkiem un peld kopā ar tiem. Ja ūdens nebūtu tik vēss un nepūstu spirgts vējiņš (ārā, šķiet, nav vairāk par grādiem 24-25), mēs tur būtu nodzīvojušās vēl ilgāk, bet pēc 2 stundu snurkulēšanas esam pārsalušas tā, ka trīcam. Sēžam saulītē sildīdamās, pļāpājam ar vietējo uzraugu Ivanu par dzīvi un viņa bijušo meiteni somieti, un saprotam, ka ūdenī vairs neielīdīsim. Man šī bija ceturtā snurkulēšanas pieredze (trešā bija vakar), Lindai - pirmā. Un ziniet, mums ļoti, ļoti patika! Kā allaž - lietas pašas salikās tieši tā, kā mums to visvairāk vajadzēja.
Baltās smiltis un palmas šodien neredzējām. Rīt būs lielāks atkalsatikšanās prieks!

Tā mums sanāca ar to auto ņemšu, lai brauktu uz Punta Allen...
Te vietā būtu komentārs par Meksikas ceļiem; tie ir plaši, gana kvalitatīvi, taisni.. un aizmidzinoši. Nobraukājot šodien ar auto, nolemjam, ka mūsu izvēle par labu ADO ir bijusi pareiza - ja es brauktu ar Reini, būtu citādi, bet es no šo ievērojamo attālumu nostūrēšanas būtiski sagurtu.
Tad vēl viņiem ir guļošie policisti... dažādu rangu. Ir resnie priekšnieki - milzīgi ātrumvaļņi, uz kuriem zemāks auto var pat palikt; ir policistu spiriņas, kas vienkārši sakrata auto; tad ir tādi kārnie, kas ir kā zars ielas vidū. Un to ir sasodīti daudz!

Pirms auto nodošanas iebraucam uzpildīties supermārketā. Kas pats par sevi nebūtu nekas īpašs, ja ārā ejot es nedzirdētu kādu repliku krieviski: "Un re, meitenes no Latvijas". Es paliku uz pauzes, bet tuvāk neko nenoskaidroju.

Kārtējo reizi arī kārtīgi pieēdāmies. Meksika šādā ziņā ir brīnišķīga - pat salīdzinoši dārgās vietās (ok, El asadero/ Grillētājs bija mid-range) milzīgi steiki maksā pusi no Rīgas cenas. Meitenes bija tā izsalkušas, ka uzklupa uzkodu tortiljām ar asajām mērcītām, kā rezultātā nespēja notiesāt savus tacos. Tāpēc gandrīz labi, ka mums bija jāatvadās no sava Golfa, kas uzticami mums bija šo diennakti kalpojis, un jādodas mājup kājām (es pat jau biju atkal pieradusi pie manuālās ātrumkārbas un sāku to pat izbaudīt - un še tev!)

Rītdienai plānu nav. Mēs solāmies darīt visu, ko gaviļniece vēlēsies. Nez, vai piedzīvojumiem, lai tie rastos, ir nepieciešami (kaut kādi) plāni?

Šodien atkārtoti tika pierādīta kopā ar Brizgām Jāņos atklātā patiesība: dienas laikā iespējams apskatīt un izbaudīt divus objektus. Div-ar-pus, ja ieskaita īpaša restorāna meklēšanu. Ir rīti, kad nezini, ko šodien gribi. Un tad, dienas gaitā, tu saproti, ka gribēji tieši to, kas notiek. Mums tā šodien gandrīz bija.
Dažām pulciņa dalībniecēm bija pilnīgi skaidrs, ko viņas Negrib,- mīties ar velosipēdu pa sauli. Pieļauju, veto tiesības un boikots sportam tika pieteikts divu iemeslu dēļ, pirmais no kuriem ir >30grādu svelme, kurā šīs sportiskās aktivitātes uz nesportiskajiem braucamajiem, protams, nozīmē izaicinājumu.
Anna jau no rīta aizdevās sarunātajā niršanas pasākumā pa senotēm, bet mēs trīs, solidarizējoties ar Lindu, meklējām taksi pirmā punkta apmeklēšanai - beidzot tās Tulumas pirmamīdu drupas jāapskata! Un ziniet, lai arī tās bija jau 4tās pilsētas drupas šajā ceļojumā (un, pieļauju, arī pēdējās) - tās bija atšķirīgas, interesantas un ar pievienoto vērību - pludmali, kurai pieeja ir tikai no archeological site. Tas gan nenozīmē, ka pludmale būtu kaut mazliet tukšāka, gluži pretēji, bet ūdens bija mierīgs un zils un pludmale vienkārši debešķīga! Atzīmēšu, ka arī grupas bija OK - šīs ir iekārtotas kā parks, pilns ar palmveidīgiem zaļumiem, pastaiga ir riktigi patīkama. Tuluma esot bijusi maza pilsētiņa, zvejnieku apmešanās vietaa, bet tā tiešām ir skaiti izvietota. Ieradāmies gan mēs kopā ar miljonu citu tūristu, tomēr visi bija ļoti pieklājīgi, viens otram ļāva nofotografēties skaistākajās vietās un mēs par šo apmeklējumu bijām patīkami apmierinātas. Takša cena līdz līdz drupām no centra bija fiksēta - 70 peso. Kas ir nieks salīdzinājumā ar mega cenām, ko te kafejnīcās uzskrūvējuši margaritām (ko pasniedz ar grillētiem zirneklīšiem, labu apetīti). Bildēs var pamanīt un man ļoti patika iguānas. Īpaši tā viena, kas bija izvietojusies uz kādas kādreiz bijušas dzīvojamās ēkas sliekšņa un, kā izskatījās, viegli augstprātīgi nopētīja ieradušos viesus...

​Otra mūsu ieplānotā dienas aktivitāte bija 3km no Tulumas esošā Grand Cenote. Meitenes tā kā piesardzīgi rauc degunus (piebildīsim, Solvita vispār ir ar ūdeni uz Jūs), tomēr maksājam taksim 150 peso, katra tikpat par ieeju, lai noskaidrotu, kas te notiks. Aizdzen mūs uz ledainām dušām, tad jākāpj lejup pa kāpnītēm un pretim dveš vēsums...es ar zosādu uz kājām saku, ka nez vai gribu peldēties aukstā ūdenī... tikmēr Linda jau ir ienirusi un ziņo, ka auksti neesot, toties alā esot Sikspārņi! Ok, tas jau izklausās uzrunājoši! Solvita velk ārā snurkulēšanas masku, drošības labad tērpjas vestē un mēs visas dodamies senotē. Un esam ļoti, ļoti apmierinātas! Gan sikspāņus apskatām, gan stalaktīdus, gan senotes reljefu - Solvita aizdod man savu masku un varu to izbaudīt. Kopā ar mums peldas dažas mazas zivtiņas un daži bruņurupuči - diža zivju vērošana te nesanāk, lielāku interesi raisa tieši alas sienas. Kopumā, tā kā nebijām pat pārliecinātas, kas īsti mūs te sagaida, esam ļoti apmierinātas ar redzēto un piedzīvoto. Pilnai laimei manām draudzenēm nu ir vajadzīga tikai vēl viena margarita.

​Margaritu viņas saņem, vietā visai dīvainā un margarita arī garšojusi esot dīvaini. Viesmīļi vietā bija divi un abi - identiski. Meitenes nebija pat drošas, vai saņems katra 1 vai 2 margaritas (vai pasūtījušas abiem vai atgādinājušas par pasūtījumu tam pašam viesmīlim). Tad vēl bija happy hour jautājums - ja nu katrs no viesmīļiem atnes pa 4 margaritām? Principā tas nozīmētu te arī palikt uz ilgāku. Tomēr, kad margaritas atnāk (katrai pa 1), meitenes izskatās tīri laimīgas, ka katrai ir 1 (nevis 4), jo šī margarita esot bijusi dīvaina margarita - iespējams, no mezcal taisīta, skāba, beigās stipra... Alus mājās labāks, nospriežam un caur dārzeņbodīti dodamies mājup. Solvita atkal eksperimentē ar pipariem. Vakar esot nopirkušies pārāk asi. Šodien viņa paņēmusi citus, tos sacep un ēsdama raud. Alus noder.

​Ap 18 no dienas piedzīvojumiem atgriežas Anna, kas ir sajūsmā par niršanu senotēs, kā arī Tulumas drupām, īpaši - pludmali. Tomēr viņa nav tikai izklaidējusies, bet gan arī veikusi pulciņa doto uzdevumu: mums ir dāvana Solvitai dzimšanas dienā. Lai arī oficiāli tā ir tikai pēc 2 dienām, tā kā Anna mūs jau rīt pametīs, jo parīt viņai jāuzstājas atbildīgā konferencē Atlantā, svinēšana tiek sākta jau laicīgi. Solvita liekas ļoti priecīga par krāsaino šūpuļtīklu un apsveic mūsu konspirācijas pasākumu kopumu.

​Ar to diena varētu arī noslēgties, bet - nekā!
Pirmkārt, mēs esam aizrunājušas uz rītdienu auto. Tam jāiet pakaļ. Tas viss būtu štrunts, arī tas, ka mēs auto skrambas meklējam un nomas lapā atzīmējam pilnīgā tumsā. Jautrākais sākas, kad Artai, kas pēdējo reizi pie mehāniskās kārbas sēdējusi pirms diviem gadiem Kubā, ir jātiek mājās pa tumšām Meksikas ieliņām. Bet tā kā mēs netiekam smagā auto nonestas pirmajā pagriezienā, šķērsāl apstājoties ielas vidū, bez uguņiem, melnā tumsā, un meklējot, kā ieslēgt atpakaļgaitu, tad jau viss pārējais ir tādi dzīves sīkumi.
Otrkārt, traki gribas ēst. Ar visiem piedzīvojumiem pēdējā ēdienreize bijusi brokastis. Pēc Lonely Planet ieteikuma ejam uz jūrasvelšu restorānu, ko sauc Kamielis (khem?kāpēc nez?). Kad pie tā pienākam, pirms mums galdinus jau gaida 4 kompānijas, bet tantīte oficiante sola, ka 5 minūšu laikā galdiņš atradīšoties. Ierakstāmies gaidītāju sarakstā un nolemjam minūtes 10 pagaidīt un paskatīties, kā rinda iet. Bet ziniet ko? Jau pēc tieši 5 minūtēm tiekam aicinātas pie galda!
Un, ak, kā Solvita teica - kāpēc mums to seviči vajadzēja? Jo kamēr mans omārs ir vienkārši garšīgs un labs, meiteņu "mixed seafood" plates ir satriecošas. Pat ar manu palīdzību tās neizdodas pilnībā iznīcināt un mēs esam pārlaimīgas un pārēdušās jūras gardumus. Vieta tiešām laba, nav vārdam vietas! Vieta piedāvā arī vietējos kokteiļus, uz kuriem meitenes nesadūšojas - pārāk daudz dīvainu sastāvdaļu vienkopus. Tomēr drosmei iedzertie daikiri un mojito palīdz nākamajā krogā jau ņemt dzērienus, kas saucas "Če Revolūcija" un "Či-Či". Kas ar meitenēm notiks tālāk es vairs nezinu un nedokumentēju. Varu vien piebilst, ka laikā, kamēr bijām kopā, tapa sapņi un tapa plāni, tai skaitā gan vienkāršāki par ASV, gan tādi īstenie sapņi par Čīli: Patagoniju/ Torres del Paine, Atakamas tuksnesi, Val Paradiso....Ak, laikam no pasaules apceļošanas kāres tomēr nebūšu vēl izārstēta!

Šovakar ar mūsu kājām varētu regulēt krustojumus. Ne jau tāpēc, ka meksikāņi apstājas pat vairākjoslu ielas vidū, kad mēs grasāmies to pāriet (ārpus gājēju pārejām, protams). Bet gan tāpēc, ka mūsu stilbi- visi kolektīvi- ir koši sarkani. Jo, protams, saules krēmu jau uzziež uz muguras, vairākkārtīgi, uz vēdera, varbūt atceras rokas, bet kurš gan smērē kājas?! Īpaši, ja gulšņāšanas vietā ir pastaigas gar jūru gandrīz līdz Tulumas piramīdām un atpakaļ un tā divas reizes. Mūs gaida jautra nakts, tas nu ir skaidrs!
Visādi citādi - piramīdās (archeological site) pat neiegājam. Bija plāns, bet tas kaut kā jūras viļņos uz saulē izbeidzās. Varbūt rīt.

ps. vakariņot "centrā", t.s. prom no jūras, ir tieši 2x lētāk. Patīkami.

Lai gan es vakar nakts tusiņus Tulumā izlaidu, esmu lēna... Dzeru jau trešo tēju (un tas ir īpaši, bet par to tūlīt, vēlāk), sarakstos ar meitu, cītīgi sekojot līdzi pareizrakstībai un interpunkcijai (piemēra spēks), un spriežu, ka varētu būt īstais brīdis sākt apkopot viesnīcu pieredzi.Meksika, kā jau visas reģiona valstis, ir kontrastu pilna. Kontrasti starp nabadzību un bagātību. Starp kleķa būdelēm ceļmalās un viesnīcu zonas 5* viesnīcām. Dzīvojot viesnīcās un baudot jūru, pa laikam izbraucot organizētā ekskursijā uz Chichen Itza vai senotēm, Meksiku īsti neredz. Es pat neapgalvošu, ka mēs to redzējām, lai arī bijām pussoli tuvāk. Par Meksiku no īstās puses pastāsīs mums atceļa lidojumā Elita, Ligija un Mārtiņš, kas vismaz nedēļu nodzīvos tur, "ziemeļos", meksikāņu ģimenē. Un tā vairs nav nedz Kankūna, nedz Tuluma, nedz Frīdas muzejs.
Viesnīcas pie zilas jūras, ar baltām smiltīm un palmām - šo skatu mēs visi zinam un spējam iedomāties. Otra meksikas puse ir mājeles ceļmalās, ar aizrestotiem logiem (sitklu nav), nereti - atvērtām telpām; īpaši "atvērti' ir jebkuri veikali - un to ir daudz. Ceļmalā pie katras trešās mājas ir izkārtne un kaut ko tirgo. Un viss no tāda eiropieša skatu punkta virspusēji mazliet atgādina "bomžatņiku". PIenākot tuvāk, viss ir it kā gana kārtīgs un saprotams, bet kopējais tēls ļoti atšķiras no ierastā.
Bet sāku es par viesnīcām. Viesnīcas, tāpat kā pati Meksika, atšķiras (ak, kāds pārsteigums un atklājums!). Tomēr konkrētajā gadījumā jāmin, ka ļoti atšķiras it kā viena līmeņa viesnīcas. Mēs nemērķējām uz lētajiem hosteļiem, ārpus kurortpilsētām pat ņēmām 4 un 5 zvaigžņu viesnīcas (par 70 USD uz četrām nakts 5* viesnīcā neliekas pārāk dārgi, ne?). Jo mūsu mērķis bija par iespējami saprātīgu cenu palikt iespējami saprātīgā vietā. Un tagad, kad esam apmetušās savā pēdējā viesnīcā šajā ceļojumā, varu apokopt, kā mums tas ir izdevies.
Pašas mēs smejamies, ka ir divas līknes - kanalizācijas sistēmu funkcionalitāte un gultu platums. Pirmā līkne gandrīz nemainīgi iet uz augšu, par ko liels prieks. (Sasodīts, esmu aizmirsusi, kā to funkciju sauc!). Tas saprotams tādējādi, ka pirmajā apartamentā Kankūnā, kas bija plašs, gana jauks, ar terasīti uz jūru un tamlīdzīgiem jaukumiem, kanalizācija vairāk nestrādāja nekā strādāja. Un arī smirdēja. Dušas appludināja visu apkārtni un podi sen bija maināmi. Katrā nākamajā viesnīcā situācija uzlabojās (Meitenes varētu iebilst, ka kā zināmu kritumu funkcijā būtu jāmin Xpujil viesnīca ar lielo tarakānu dušā, bet citādi jau dušai nebija ne vainas! Tik, cik nu mēs to kopā ar pamatiemītnieku izmantojām.).

Otrā līkne - gultu platums - ir paraboliska. Sāksim ar to, ka kopš ceļojuma sākuma nevienu nakti neesmu pavadījusi gultā viena. 4vietīgi numuriņi pēc noklusējuma nozīmē 2 divguļamas gultas. (Labi, ka Linda nekrāc, nespārdās, neuzmācas vai sapņos nekaujas; Anna pirmajā naktī žēlojās, ka Solvita viņai pa miegam uzmācoties, bet tas tika risināts samainoties ar vietām. Annas secinājums bija: tagad es zinu, kurā gultas pusē guļ Jānis!). Kankūnas dzīvokļa gultu platums pārsniedza garumu. Tā kā Solvitai visa gulta bija vienai, mēs vēl tā kā mēģinājām novērtēt, kura ir platāka, lai to dotu mums ar Lindu. Ak, cik mazsvarīgi tas šķiet šobrīd!
Rio Lagartos mēs rezervējām divus četrvietīgus numuriņus 4* viesnīcā. Solvita gan piebilda, ka 4* Rio Lagartos varētu nebūt klasiskās 4* un tā arī bija. Viesnīca bez recepcijas (ja neskaita datoru virtuves stūrī), pati viesnīca tādā kā būvniecības procesā. Pilna. Sistēmas kļūda, neesot 2 apartamentu. Mums piedāvā "suite" iekš otras viesnīcas, kas izrādās apartaments ar 1 divvietīgu gultu un jauku terasi. Stāva šajā numuriņā un jautājam - kā te 3 cilvēki var sagulēt? Meitene tāda uz gultu - tā taču gana plaša! Mēs pat nezinājām - smieties vai raudāt. Bet attiecībā uz Elitu un Bražām situācija tika atrisināta ar vēl viena numuriņa palīdzību, mums paliekot sākotnējā 4vietīgajā, kurā gultas jau bija tāda dīvāniņa platumā (ap 140cm, varētu būt).
Valladolidā rezervējām jau 5* viesnīcu. Par 56 usd+PVN bija grūti atteikties no iespējas izmēģināt. Viesnīca bija forša - ar baseinu, pie kura nobaudīt welcome margarita, ērtu numuriņu, kurā bija atkal 2 divguļamas gultas, atkal to pašu apmēram 140 cm platumā. Nu nekas, saspiežamies ciešāk. Toties pats apartaments bija ar jauku terasīti uz iekšējo dārzu, kur varēja forši pasēdēt, parakstīt. Un klusums! Atšķirībā no Rio Lagardos, kur visu nakti uz Malekona notika tusiņš.
Meridas viesnīcā gultas bija vēl par kādiem 10 cm šaurākas... numuriņš bez logiem, bet ar it kā dizainisku interjeru. Maziņš un rezultātā - klaustrofobisks. Tur mēs negribējām ilgi uzturēties. Teorētiski viesnīcai bija iekšējais dārzs ar baseinu un, ja mēs nebūtu tik sagurušas pēc bagātīgajām peruāņu vakariņām, noteikti būtu pasēdējušas tur, bet pārāk ātri aizmigām.
Kampečē plānojām pavadīt 2 dienas tāpēc viesnīcas meklējumos tika pievērsta uzmanība numuriņa izmēram. Un dabūjām 30 kvm numuriņu, kurā gan bija tikai 1 neliels skapis, gultas joprojām tikpat šauras, logs - virtuāls, jo aiz tā bija nepilnu metru plats it kā balkons, kas izgāja uz... ķieģeļu sienu. Burtiski. Aiz loga bija siena - balkons bija aizbūvēts. Šī viesnīca piedāvāja pakalpjumu - atnest ledu. Un tā arī mēs nesapratām, vai šis ledus no ūdens-nezin-kāda bija pie vainas pie mūsu vēdera problēmām, vai kas cits, bet tur tās sākās. Vainosim ledu.
Par Xpujil viesnīcām mums ilūziju nebija. Izlasījušas atsauksmes par to, kuras vidējais vērtējums booking.com bija 5,2, palikām pie Mirador Maya ar vērtējumu ap 7. Atsauksmes jau bija uzrunājošas - cita par big bugs (satikām!), cita par to, ka ārprātīgi skaļi (viesnīca ir pie lielceļa), cita savukārt, ka pārsteidzoši OK. Vispār - nekas briesmīgs jau tur nebija, vienīgi gultu platums bija samazinājies vēl par kādiems 20 cm. Vietas uz muguras guļot mums ar LIndu tā tik vien abām sanāca.
Kampečē parabolas līkne sāka iet uz augšu! Nu jau atkal gulta bija godīgu 140cm platumā! Un tad te, Tulumā - mums beidzot ir 2 guļamistabas (dzīvot 4atā vienā istabiņā ir jauki, bet vēl jaukāk ir tomēr istabiņa divām), vienā no kurām ir gulta kādu 3m platumā (es Lindu ne jutu, ne redzēju šonakt!), bet otrā gan meitenes vēl var pieglauzties viena otrai (manuprāt, tā ir vienvietīga gulta, bet tā kā tās platums sakrīt ar vidējo šī ceļojuma laikā, mēs vairs pat īsti nekomentējam).
Ak, jā, noslēgumam - dvieļi un palagi! Lai arī visas viesnīcas tika rezervētas attiecīgi trim vai četrām personām, numuriņos pēc noklusējuma bija 2 dvieļi un uz katras gultas, protams, viens palags. (Kas atkārtoti apstiprina aizdomas, ka tie bija 2vietīgi, ne 4vietīgi numuriņi.) Papildus dvieļu un palagu iegūšana parasti bija gana sekmīga, lai arī raisīja neizpratni apkalpojošajā personālā. Teksts - mēs taču esam 4, bet dvieļi tikai 2, - raisīja drīzāk neizpratnes pilnu skatienu (nu un?). Bet neskaitot pirmo dzīvokli, kurā mēs dabūjām vairākus palagus un vienu no tiem Solvita izmantoja kā dvieli (jo solītais dvielis tā aŗi netika atnests), lielākajā vairumā viesnīcu pēc garākas vai īsākas skaidrošanās mums dvieļus un palagus atnesa. Atskaitot Tulumu, kur meitenes, kas pašas par sevi prot parūpēties, ejot vakarā ballēties, aiz kādām noliktavas durvīm palagus atrada pašas (puisis, lai arī solīja, tā arī tos līdz 11 vakarā neatnesa). Sabanas un toallas ir vārdiņi, kas ir palašinājuši manu vārdu krājumu spāņu valodā.

​Iznācu uz mūsu Tulumas apartamenta terases, lai sajustos kā dienvidzemē. Kad ārā ir karsti, mazliet pūš vējš, sisina siseņveidīgie, dzirdamas dažādas vakara skaņas un vari sev atkārtot atkal un atkal - esi Meksikā, esi atvaļinājumā.
​Lai cik dīvaini nebūtu, man šī sajūta šoreiz īsti neieslēdzas. Attaisnojumus varu izdomāt neskaitāmus, bet tie joprojām būs tikai attaisnojumi savai nespējai apzināties un būt. Prāta radītas ilūzijas un iedomas, kurām gribas sekot. Iedomas, ka, šo ilūziju īstenojot (nonākot kādā vietā, laikā vai stāvoklī), tieši tad iestāsies laime, atbrīvošanās. Iedomas, bet, no otras puses, ka atsevišķu baudu vai izlaidību neesamība liedz pilnvērtīgi atslēgties. Tā mēdz gadīties, ja laime ir saldumos un kaifs - aukstā margaritā pie Karību jūras. Nu jāmācās bez tā un, atzīšos, mācības neiet viegli.

​Nez, vai tas ir iemesls sajūtai, ka dienas paskrien neiespējami ātri? Vēl tikko mēs klīdām pa Kampečes ieliņām, bet nu jau esam Tulumā, pus dienu nodzīvojušās jūras krastā. Laiski, lēni, baudot silto ūdeni un silto sauli. Ok, to visu pat es spēju novērtēt un izbaudīt, tik traki jau nav! Bet to, ka skaistumu nespēj novērtēt, ja jūties draņķīgi - to gan es Kampečē sapratu. Ka esam mēs joprojām kā trusīši Maslova piramīdā, kur skaistums un māksla tiek novērtēts vien tad, kad primārās vajadzības (t.sk. normāla pašsajūta) ir apmierinātas.

​Dēļ vēderstreika man Kampeče paliks mazliet miglainā atmiņā, - skatiens neizbēgami vairāk tika vērsts uz iekšu, ne āru, tomēr bija arī gaišie brīži, kad es ieraudzīju, cik apkārt viss ir vienkārši banāli smuki, kas liek paļauties uz to, ka pēc neilga laika grūtais, smagais un sliktais piemirsīsies (vai paliks stāstos kā krāšņa baika), bet labie iespaidi saglabāsies. Labi, ka mums, cilvēkiem, ir tāda selektīva tā atmiņa! Tāds gaišais brīdis bija, piemēram, iznākot no Chocol Ha kafejnīcas, kurā meitenes bija dzērušas dažādus smaržīgus šokolādes dzērienus, kad es ieraudzīju to pašu Kampečes 59. ielu, kas ir gājēju iela, un pa kuru mēs krustu šķērsu bijām klīdušas jau gandrīz 3 dienas, un neviļus iesaucos - Cik skaisti! Linda, nofotografēsi mani, lūdzu?

Kampečes brokastu kafejnīcā (kurā atgriezāmies 2 dienas pēc kārtas) bija ne vien lieliska kafija, bagātīgs omlešu piedāvājums, bet arī tēja - to ne visur var dabūt. Precīzāk - var dabūt ļoti reti. Un te bija zaļā tēja vairākās variācijās, ka pat izvēlēties grūti. Otrajā rītā, knapi kustot ar sāpošu vēderu, es turp gāju pēc Matcha - labi pagatavotas, rūgtas un debešķīgas. Espresso miniatūrs un stiprs, kapučīno biezās putas, milzumlielas, skaista omletes - Luaz mūs lutināja.
Vispār 19. janvāra rīts Kampečē bija lēns - mums obligātajā programmā līdz 14, kad atiet autobuss uz neizrunājamo vietu mežu vidū - Xpujil (nu jau es varu lepni paziņot, ka zinu - to izrunā špuhil, kas to būtu iedomājies?!), bija nosūtīt kartītes uz Latviju, nofotografēties pie mūžīgajiem krāsainajiem burtiem, pastaigāt pa iekopto malekonu un apmeklēt lielveikalu, lai uzpildītos ne vien 5 h braucienam autobusā, bet arī rītdienas "džungļu trekingam". Tāds saprātīgs un laiski īstenojams plāns, 30+ grādu karstumā. Ar UBER palīdzību, protams, jo mēs no veikala iznācām 11:40, kamēr viesnīcas istabiņu atbrīvot pienācās 12:00.

ADO (Meksikas autobusu serviss) komplektā ar UBER ir visai sakarīgs pārvietošanās veids. Pieļauju, uz mums 4 auto noma arī pilnībā atmaksātos un dažbrīd, kā šorīt, kad no Čatumalas bija jānokļūst Tulumā, tas dzīvi atvieglotu, tomēr attālumi te ir milzīgi un kaut kādā mērā vienkāršāk ir uzvilkt silto jaku, izvilkt kindlu un tās 3 vai 4 stundas pavadīt lasot, guļot vai vērojot kādu spāniski dublētu Bonda filmu. Tāds 3 stundu brauciens 1. klases autobusā (tas brauc bez pieturām) maksā ap 15 USD. Šorīt gan autobusu saraksts mums liedza apskatīt Belizas pierobežas pilsētu Četumalu, jo autobusi bija līdz 9:30 no rīta un tad tikai 15 pēcpusdienā. Un tik ilgi mēs Četumalā pavadīt negribējām. Tā nu mums tur sanāca vienīgi pārnakšnošana un gardas vakariņas tumsā, netālu no ostas. Restorāniņš bija lielisks, palika tur neapēsts mans brokastīm nolūkotais Angus steiks (nieka 10 USD, tas ir vienkārši nepieklājīgi!)
Drošības labad autoostā ieradāmies uz autobusu 8:30 un ar tā palīdzību jau 12 izkāpām Tulumā (ziemas jaka autobusā noderēja, citādi būtu pārsalusi). Ar viesnīcu bija sarunāts, ka varēsim somas atstāt arī pirms iečekošanās laika, ko arī izmantojām. Viesnīca ir apmēram 4 km no jūras - Tulumai kā daudzām kūrortpilsētām ir 2 daļas - viesnīcu zona un pārējā pilsēta. Tikai Tulumas gadījumā tās ir 3km viena no otras - Tulumas centrs ir pie lielceļa krietni nost no jūras. Bet te viesnīcas ir krietni lētākas nekā jūrmalā (lai gan joprojām reizes 3 dārgākas nekā Kampečē, Valledolidā vai Četumalā). Līdz jūrai var tikt ar taksometru (50 peso ir standartcena uz jebkurieni Tulumā), bet pie viesnīcas ieraugām arī krietni aprūsējušus velosipēdus, ko, izrādās, varam izmantot. Tad nu lecam seglos krietni labākas dienas redzējušajiem ciskudriļļiem (bez ātrumiem, jābremzē ir ar mīšanos uz atpakaļ - es pāris reižu kritiskās situācijās nogrābstos gar rokturiem pirms atceros bērnību un paminu atpakaļ). Bet tā ir lieliska iespēja apskatīt pludmales, pludmales restorānus (kas pēc Četumalas, Kampečes un pat Meridas liekas nejēdzīgi dārgi), pat iepirkties un iepirkumus, tai skaitā olas (!) nogādāt uz apartamentu (jo velosipēdiem ir groziņi).Velosipēdi te ir iecienīts un ērts pārvietošanās līdzeklis - par to liecina arī velonovietne pie El Paradiso pludmales.

​Ieraksta noslēgumam (varbūt vēlāk es uzrakstīšu arī par ekspedīciju uz Kalakmulu, ja būs optimisms un nebūs jāiet uz ballīti sākt svinēt Solvitas dzimšanas dienu), jautrībai. Meksikāņu tekilas pudeles. Mēs līdz šim spējām bez grūtībām atvērt jebkuru dzērienu. Siltus burbuļus, vīna pudeles, alus pudeles ar skrūvējamiem korķiem, tos pret soliņa malu atlaužot (arī tā gadās), bet meksikāņu tekila- tas bija jauns izaicinājums. Kankūnā, nespēdamas ieliet no it kā atvērtas pudeles, mēs plastmasas "stoperi" demontējām un bijām spiestas tālākajam ceļam tekilu atlikumu pārliet jaukā plastmasas pudelītē. Te Tulumā Anna tādu vardarbību nepieļāva. Internets izrādījās pilns ar nelietderīgām atbildēm uz jautājumu : How to open that damned mexican tequila? (Pagriešana, vigurous shaking un citi padomi nedeva rezultātu). Tomēr beigās mums tas izdevās - sitot pa dibenu otrādi apgrieztai pudelei. Pulciņš tomēr tiek ar sevi galā!

Dažkārt ir dienas, kad grūti saprast, kas redzēts un kas izdarīts. Šodien ir viena no tām. Norakstīt to lielā mērā varētu uz mūsu streikojošajiem vēderiem. Streika pakāpes atšķiras (Anna ir streiklauzis, gads dzīves reģionā gremošanas sistēmu ir uztrenējis), man savukārt piespiedu gavēnis. Tomēr par spīti sāpošajiem vēderiem mēs šodien izstaigājām Kampeči, to atzīstot par ļoti glītu pilsētiņu, pat nereāli glītu. Krāsainu un sakoptu. Ar lieliski izbūvētu Malekonu, gar kuru iet Saulrieta bulvāra cienīga iela. Arī veikaliņu burzma te patīkamāka nekā Meridā - tur centrs bija pārpilns parpalu, ka ne kāju paspert - viens aiz otra veikali, kas tirgo dažās sadzīvē vairāk vai mazāk noderīgas lietas. Te arī ir veikali, bet lāgiem ir mājas, kurās nav veikalu, un dažas pat ar suvenīriem.

Diena šodien ir kā pienākas Meksikā - ap 30 grādiem vismaz. Tāpēc nebūs pārsteigums, ka mēs apmeklējām vairākus muzejus - gan par maiju arhitektūras vēsturi, gan par koloniālo māju dizainu un iekārtojumu, gan nelielu ekspozīciju par Karību jūras pirātiem un Kampečes vēsturi. Bet viens ir skaidrs - pilsēta ir patīkama. (Sirreāli liekas vietumis redzamie ziemassvētku rotājumi - te, 30+ grādu karstumā gadumija liekas kā kaut kas neiederīgs, bet spuldzītes un salavecīši kā absurda teātris).
Rīt mums ir plānos virzīties Kalakmulas piramīdu virzienā, bet te vienādojumā vēl ir daudz nezināmo. Mums ir biļetes uz autobusu, kas aizved līdz Xpujil - šīs pilsētas nosakumu izrunāt ir izaicinājums. Un, lai būtu īsts izaicinājums, tā sanāca, ka biļetes tūrisma birojā pirku es, tikai spāniski runājošām meitenēm mēģinot izstāstīt, kurp vēlamies aizbraukt. Bet galā tiku, nav bijušas veltas tās stundas ar Jūliju un ar Duolingo. Tiktāl jau viss būtu jauki, ja neskaita, ka Xpujil ir pilnīgs caurums džungļu vidū, kur ir 2,5 viesnīcas, ar vidējo booking.com vērtējumu 6. Bet pat šajā caurumā ir daži gidi, kas piedāvā ekskursijas (ko Linda mūs ir pierunājusi paņemt), secīgi - izklaide jau būtu. Ir tikai kāds tiny significant detail - nav ne jausmas, kā no tā Xpujil pēc tam tikt tālāk. Jo autobuss, kuru bijām noskatījušas, ir izpārdots. (Autobusi ir 2, gaidīt to otru 5h naktī vietā, kurā nekā nav - nē, tas nav mūsu sapnis). Klīst baumas, ka uz nākamo pilsētu varētu nokļūt arī ar taksometru, par apmēram 1000 peso, t.i. 50 usd, bet paļauties uz baumām īsti negribas. Tad nu meitenes pusdienās aizgāja ne ar gluži mierīgu prātu, kaļot plānus, kā situāciju (vienādojumu) risināt. Bet mēs esam 4 pieaugušas meitenes un man kaut kā ir sajūta, ka arī ar šo jautājumu galā tiksim.

​Šodien man negribas rakstīt par darīto, bet gan par izjusto un izdomāto. Tajā var ietilpt arī pārdomas par loģistiku un citādi vērtīgu informāciju, bet arī pilnīgi nelietderīga papīra piesmērēšana tomēr arī.
Bet mana nosacītā rakstīšanas skolotāja - kāda writing teacher, kuras online kursiem esmu pierakstījusies - gluži tāpat kā mūsu draugs un iedvesmotājs Hemingvejs saka - vienkārši sēdies un raksti. Katru dienu. Tas ir gluži kā muskuļu treniņš. Tāpēc, ja nav diena, kad rakstās piedzīvojumi, raksti pārdzīvojumus. Ja nav jāraksta kasācijas un apelācijas.
Tātad.
Gribēju padalīties par atšķirīgo, ceļojot XXI gs, kad valstī, kuru apceļo, viesnīcās ir wifi un bezmaksas wifi ir pieejams kafejnīcās, autoostās un pilsētas parkos. No vienas puses tas padara ceļošanu daudz vienkāršāku - ADO (autobusu) kustības saraksts ir online. Uber serviss. Informācija par to, ka Chichen Itza ir somu glabātuve, ir online. Viesnīcu uz nākamo dienu mēs rezervējam booking.com iepriekšējā vakarā. Vietu, kur vakariņot, mēs meklējam tripadvisor, izvērtējot atsauksmes, skatoties bildes (meklējot interesantu un man piemērotu - ak, meitenes, jūsu pacietību!!)
No otras puses, vakari ir citādi. Dažbrīd mēs esam nevis iegrimušas sarunās un hemingvejos, bet katra savā telefonā. Bet vispār- ir forši būt kopā ar draudzenēm.
XXI gs iezogas arī citādi - skatos, ka tēvs jau vairākas dienas nav twiterī neko rakstījis. Satraucos. Rakstu Reinim, lai zvana - vai viss kārtībā. Reinis nespēj tēvu sazvanīt un labi, ka iegāju tēva e-pastā un atradu svaigu saraksti, no kuras izriet, ka tēvam telefons izbeidzies.

Atšķirīga ir arī ceļošana ar mugursomām un sabiedrisko transportu. Vispār, jau pāris reižu esmu nosunījusies, kāpēc nebraucu ar koferi, ko varētu vilkt pa zemi, nevis nest (vakar nežēlīgi sāpēja mugura), bet ar prātu saprotu, ka mazajā koferī neietilptu, bet lielais nebūtu paņemams līdzi autobusā kā rokas bagāža. Jo tomēr cenšamies somas no redzesloka neizlaist. Tas ir svarīgi ne vien no drošības viedokļa, bet arī no ērtībām - vakar ADO autobusā bija nežēlīgi auksti un iespēja izvilkt ziemas jaciņu mūs izglāba no pārsalšanas. Šodien mums pat radās teorija, ka 1. un 2. klases autobusi atšķiras ar to, ka 1. klases autobusos nav TIK auksti (vai arī mēs sēdējām aizmugurē, līdz kurai kondicionieris nevilka). 1. klase no 2. klases in general atšķiras ar to, ka 2. klase pietur pie katra staba, secīgi, maršruta posmu veic ilgāk. 1. klasē vēl rāda filmas spāņu valodā uz 2-3 ekrāniem (man bija iespēja vērot skyfall ar rozīgi zaļu nokrāsu - kaut kas ar ekrānu nebija īsti lagā).
Bet nu liekā bagāža kaitina. Katra liekā kleita, vai liekā zobu pastas paciņa. Šie izaicinājumi, kas padara brīvdienas atšķirīgas no ikdienas.
Bet atgriežoties pie ADO, ja reiz par to sāku - Meksikā sabiedriskais tranports ir līmenī. Autobusi ir ērti, gana bieži (starp lielākajām pilsētām), saprotami. Kopsakarā un konteksā ar Uber servisu (ko pagaidām nodrošina Anna, bet man arī aplikācija ir ielādēta un pamatfrāzes spānu valodā es cenšos apgūt) - tas ir ērti. Neesmu skaitījusi finansiāli, vai tas ir lētāk kā 4atā nomāt auto, bet noteikti vienkārši. Salīdzinājumam Valledolid - Chichen Itza 40 min brauciens maksāja 30 m$ katrai (1,5USD), no Chichen Itzas līdz Meridai - ap 70 (3 usd), bet no meridas līdz campeche 2,25h brauciens 1. klases autobusā - 225 (11 usd) katrai. Papildus izmantojams ir Uber, kas aizved līdz viesnīcai, muzejam vai kur nu tu gribi par nelielu naudiņu, un pārvietošanās ir vienkārša.
Par tādiem praktiskas dabas sīkumiem runājot - man riktīgi garšoja peruāņu restorānā piedāvātā limonāde (gurķi, piparmētra, ingvers un laims; viss sablendēts, ar ūdeni). Meitenes nogaršoja kokteiļus un nedaudz sagura. Ēšanas sēriju šobrīd, labā noskaņojumā, ar meitenēm viesnīcā vakarējot, neturpināšu. Šorīt bija reāla krīze, kuras risinājumu nespējām atrast normālos krogos (tur tikai brokastu piedāvājums), tā nu aizklīdām līdz tirgum,kur es dabūju dīvainu grillētu pus-vistu. Bet tas jau ir pagājis un gandrīz aizmirsts. Tas nebija skaistākais Meridas rajons (lai arī zināmā mērā kontrastains), skaistāka bija pēc Elizejas lauku parauga veidotā iela, un pat Maiju muzejas, kas, sasodīts, šodien bija slēgts. Ja divos vārdos par to, ko darījām, tad tas varētu skanēt kā - meklējām, kur Artai paēst, apskatījām tos Elizejas laukus, netikām Maiju muzejā, paēdām un Meridu pametām. Pieļauju, te tiešām ir kultūras centrs un tiešām katru dienu kaut kas notiek, bet mūs šī pilsēta neuzrunāja tiktāl, lai mēs te gribētu pavadīt vēl vienu nakti (un viesnīcā istabiņa bija maziņa, bez logiem, tumša, brrrrr - bet viesnīcu stāsti sekos citu vakaru). Mēs nolēmām atbraukt uz Kampeči. Kaut kā ir sajūta, ka te, kur ir malekons, kur ir skaista vecpilsēta un jūra, ka te mums sirds veldzēsies un patiks labāk. Un ziniet, mēs sēžam istabiņā, dzeram tekilu, ko savā somā esmu novazājusi jau kopš Kankūnas, triecam muļķības, es rakstu, Linda raksta un sunās, ka nerakstās, Solvita rēķina mūsu rēķinus, Anna ķiķina par vietējo Tinder bildēm, bet kopumā mums patīk labāk nekā Meridā. Kā mums te iest - to redzēsim (bet brokastu tiesas desa man jau ir somā, tātad vismaz pārtikas krīzes no rīta nebūs, aleluja).

Mēs šodien bijām vienā no septiņiem modernās pasaules brīnumiem. Tagad manā cheklistā izsvītrota līdzās Maču pikču un Kolizejam ir arī Čičenitsa.
Varētu ielikt bildes vienkārši - bez komentāriem, bet tieši komentāri jau piedod to garšu... mūris, kurā iekaltas smaidīgas (!) miroņgalvas. Sporta laukums, kura sānos ir grozi bumbām, kas ir kā par 90 grādiem pagriezti basketbola grozi. Un pēc spēles zaudējusī komanda (vai tikai kapteinis, versijas atšķiras), tiek likts klēpī tai statujai, kas citā bildē, lai viņam izrautu sirdi un galvaskausu noliktu rindiņā, tur, virs smaidošajiem galvaskausiem. Dažus veiksminiekus iemeta arī slepenajā senotē, pirms tam pirtiņā nomazgājot. Un tas viss bija gods, mirt kā ziedojumam dieviem, ak.
Kad staigā pa Čičenitsu (ko mēs izpildījām sistemātiski un pamatīgi, atrodot visus objektus, ezeriņu ieskaitot), apkārt it kā ir tūristu pūļi, bet tie izšķīst plašumā (un grupas turas kopā, organizēti), ir pilns ar suvenīru tirgotājiem, kas par 1 dolāru piedāvā pārdot vai savu māti, bet vienalga sajūtu var noķert - lielo celtņu majestātiskums paņem.
Viss pārējais šodien bija otršķirīgs: gan autobusi, kuros ir nežēlīgi auksti (es izvilku biezo ziemas jaku!), gan skrējiens cauri Meridai (kur uz ielu stūriem tirgo jau samizotus augļus, t.sk. ar čili apkaisītu mango), gan badainā vakariņu vietas meklēšana (kas izvērās superīga peruāņu restorāna apmeklējumā, kur mūs pārbaroja un vēl jaukus pārsteigumus sagādāja, piemēram, spēli ar rēķina atrašanu - 5stāvīga kumodīte, kur katram no kompānijas ir iespēja atvērt atvilkni un atrast vai nu saldumu vai rēķinu; kurš atrod rēķinu, tam jāmaksā). Tas viss katrs pats par sevi varētu būt vesela stāsta vērts, ja ne dienas centrālais notikums. Mēs esam pilnīgi pārgurušas, bet kā gan citādi pēc pasaules brīnuma apmeklēšanas?!

NB! Elitai V. un citiem, kuriem radies nepareizs prieksstats par Lindas neveselibu diena, kad braucam uz Rio Lagardos. TAS NEBIJA SMAGAS PAGIRAS! Linda bija apaukstejusies, maz gulejusi un nepietiekami uznemusi skidrumu. Un kaut ka sastresojusi. Jo uzreiz pec simpatisko medbralisu uzmanibas, passajuta atgriezas!