Šīs rindas rakstu jau ieritinājusies siltās segās pašas mājā Rīgā, veroties pa logu pelēkajā bezsaules ziemā un nu jau vairs tikai atceroties sauli, siltumu, Meksiku – kā sapni, no kura esi pamodies, kā piedzīvojumu, kas ir bijis un jau noslēdzies.
Lai gan – citējot manu tēvu – īsts stāsts ir tāds, kas nebeidzas, kad tas beidzies.
Un arī Meksika jau katrai no mums kaut kur sirdī paliks– katrai noteikti citāda.
Pēdējā vakarā pie, kā mums tobrīd likās, pēdējā mojito, es meitenēm jautāju – ar ko paliks atmiņā šis ceļojums, kas pārsteidza visvairāk. Un, apkopojot mūsu viedokļus, atšķirīgi no iepriekšējām reizēm bija tas, ka mums vairāk bija iekšējo piedzīvojumu/ pārdzīvojumu, atklāsmju. Ārējie apstākļi, kas ļāva izprast un kaut ko ieraudzīt sevī. No ārējā mums kopējais pārsteigums bija par to, cik Meksikā viss bija “civilizēti” – laikam lidojot uz reģionu, prātā mums visām bija Kuba, kur rietumu ietekme ir mazāka. Te tomēr visi ir tā pieraduši pie amerikāņu un eiropiešu tūristiem, ka sadzīve un pakalpojumu piedāvājums ir tiem ļoti pielāgojies.
Lai gan – citējot manu tēvu – īsts stāsts ir tāds, kas nebeidzas, kad tas beidzies.
Un arī Meksika jau katrai no mums kaut kur sirdī paliks– katrai noteikti citāda.
Pēdējā vakarā pie, kā mums tobrīd likās, pēdējā mojito, es meitenēm jautāju – ar ko paliks atmiņā šis ceļojums, kas pārsteidza visvairāk. Un, apkopojot mūsu viedokļus, atšķirīgi no iepriekšējām reizēm bija tas, ka mums vairāk bija iekšējo piedzīvojumu/ pārdzīvojumu, atklāsmju. Ārējie apstākļi, kas ļāva izprast un kaut ko ieraudzīt sevī. No ārējā mums kopējais pārsteigums bija par to, cik Meksikā viss bija “civilizēti” – laikam lidojot uz reģionu, prātā mums visām bija Kuba, kur rietumu ietekme ir mazāka. Te tomēr visi ir tā pieraduši pie amerikāņu un eiropiešu tūristiem, ka sadzīve un pakalpojumu piedāvājums ir tiem ļoti pielāgojies.
Abas pēdējās dienas mums bija lēna saules izbaudīšana Tulumā. Jau ierastais ceļš uz pludmali ar velosipēdu, atpazīstot ielas, atpazīstot visus esošos suņu un aitu, kas tiek turēta suņu vietā (un vakaros blēja, kamēr suņi rēja). Gar bodītēm, gar skaistākām mājām un sastutētām tādām kā pagaidu (bet saprotam, ak nē, ne pagaidu) būdām, gar mūsu augļu tirgotāju – ieej tādā kā ritmā un ļaujies tam. Minies cauri Tulumai, pāri zvaigznājos nosauktām ielām, gar krāšņiem grafiti un suvenīriem, kas atgādina mākslas veikalus. Meksikas krāsas – par spīti nabadzībai un dzīves līmeņu atšķirībai – tās ir visur. Pieļauju, Elita tās sasūcās un iedvesmojām vai visam nākamajam gadam!
Kaut kur te es arī sev atklāju, ka ir iespējamas vismaz 3 “meksikas” vai “Meksikas pieredzes” – viena nopulētā, pludmaļu, Zona Hoteliera pieredze - ar baltām smiltīm, Karību jūru, All inclusive viesnīcu. Skaistā. Tas ir lielpilsētu Meksika. Dzīva, krāsaina, dažāda, kontrastaina. Pielāgota tūristam, ar dažādām kultūras iespējām (pieskaitām arī t.s. archeological sites un senotes), ar dažādām gastronomiskām izvirtībām. Un tad ir mazo, nabadzīgo pilsētiņu Meksika. Mēs to redzējām garām braucot. Tā, kuru varētu fotografēt, lai šokētu, lai izbrīnītu, lai parādītu, cik atšķirīgi, cik, banāli sakot – labi un pārtikuši – mēs dzīvojam. Šo trešo mēs redzējām garām ejot, garām braucot… veikli paskrienot garām un tikai pārrunājot.
Tur, pēdējās dienās Tulumā, braucot pa ierastajiem ceļiem, mēs saskatījām sīkumus – te tie bija krabīši, kas klīda pa jūrmalu, te tā bija vienkārši tukšā pludmale darbdienas rītā, kad pa debesīm staigāja pa kādam mākonim, te tie bija tādi kā lemurveidīgi dzīvnieciņi, tādi kā mazi skudrulāči, kurus bariem baroja benzīntanka darbinieki, ļaujot mums priecāties par dzīvnieciņu rosību. Te atkal skats pievērsās būvēm – pamanījām, ka iecienītais krodziņš ir ar skārdu apsista, sastutēta koka nojume, ar pusotru mūra sienu; pamanījām, ka pāri ielai no mūsu visai glaunās viesnīcas, tādos kā “dzungļos” izskatās, ka ir piešķirtas apbūves platības vietējiem, kas tur būvē/ saslien dažs koka, dažs vienkārši zaru būdas un tajās arī dzīvo. Pamanījām tādus sīkumus kā ēdienu atnešanas veidu restorānos - tā vietā, lai balansētu ar vairākiem šķīvjiem, viesmīlis atnāk ar lielu paplāti un saliekamo galdiņu. Uz paplātes ir viss pasūtījums. Izliek galdiņu, sadala ēdienu, novāc galdiņu. Nekur citur tādu ēdiena atnešanas veidu nebiju redzējusi.
Mēs iegājām ritmā – brokastis, pludmale, pastaigas, vakariņas… Un pamanījām un priecājāmies par sīkumiem – ka mājas tīrītāja ir sapratusi, ka mēs ar Lindu izmantoja katra savu palagu un nav nepieciešams vieno no palagiem pārklāt pāri visai gultai. Pamanījām dievkalpojumus – vairākās vietās, mazos šķūnīšos, katru dienu 7 vakarā kāds sludināja un tauta klausījās. Vai arī dziedāja. Tādos latvju šlāgera ritmos, domājams jau reliģiskas dziesmas. Tie, kas nebija dievkalpojumos, izmantoja publisko stadionu – skrēja, spēlēja spēles vai piedalījās deju/ vingrošanas nodarbībā. Un suņi.. kas bija visur. Klaiņojoši vai pie mājām piesaistīti, bet, kā likās, ne badā – pa dienu apkārt skraidot, pārtiku bija savākušies.
Mēs sākām atgriezties restorānos, kurus bijām jau apmeklējušas (ja neskaita, ka trešdienas vakarā neizskaidrojama iemesla dēļ 2 restorāni bez paziņojuma bija slēgti…). Meitenēm bija jau mīļākais krodziņš kokteiļiem. Mūsu itāļu kafejnīca, kas pieder itāļu pārītim un kur taisīja lielisku espresso.
Mēs sākām atgriezties restorānos, kurus bijām jau apmeklējušas (ja neskaita, ka trešdienas vakarā neizskaidrojama iemesla dēļ 2 restorāni bez paziņojuma bija slēgti…). Meitenēm bija jau mīļākais krodziņš kokteiļiem. Mūsu itāļu kafejnīca, kas pieder itāļu pārītim un kur taisīja lielisku espresso.
Pateicoties viesnīcas laipnībai, tāda lēna mums sanāca arī pēdējā diena – uz Kankūnu autobuss mums ir 17:40. Lai arī oficiāli jāizrakstās no viesnīcas 11, puiši atļauj mums palikt līdz kādiem 14, lai tikai atstājot “tip” apkopējai. Tas mums ļauj vēl 4 rīta stundas pavadīt pludmalē, noskalot smilti un sāli (ja neskaita, ka smiltis ir VISUR), tad doties pusdienās un pagūt izdzert vēl nu jau patiešām pēdējo kokteili Tulumā. Vazāties apkārt ar ~15 kg smagām somām karstā dienā nav mūsu aicinājums, tomēr tās netraucē pēdējās atvaļinājuma stundas izbaudīt un izmantot lietderīgi.
Pārējais jau īsti vairs nav stāsts vai baika. Pie sevis pēdējā vakarā spriedu, ka to stāstu jau varētu uzrakstīt iepriekš – autobuss, lidosta, lidojumi… Īpatnības? Piemēram tas, ka pirmo reizi patstāvīgi izmantoju Uber aplikāciju. Nelielas problēmas radās brīdī, kad Uber puiši man sāka zvanīt.. un kaut ko spāniski stāstīt. Pāriešana uz angļu valodu pārāk nelīdzēja, jo skaņas kvalitāte bija briesmīga. Kad Solvita jau bija gatava atmest ar roku un ņemt parasti taxi, mēs uber zēnu tomēr atradām un pirmais pastāvīgais Uber brauciens varēja notikt.
Lidostā satikām savus turpceļā iepazītos draugus un varējām apmainīties stāstiem par piedzīvoto. Lidostā arī mēģinājām vēl tikt pie pēdējiem suvenīriem, šķendējoties, ka neesam to izdarījuši Tulumā, jo te, pretēji visām ierastajām normām, t.s. Duty free veikalos jebkurš produkts maksāja bija tieši 3-4x dārgāk nekā Tulumas suvenīru veikalos. Lidmašīna Meksikas zemi atstāja īsi pirms pusnakts, kas ļāva (vismaz man) liekāko atceļa daļu pavadīt saldā miegā.
Ielidošana Minhenē jau daļēji bija kā atgriešanās mājās – aiz monitoriem redzams sniegs, lidostas terminālī cenas euro, skan latviešu valoda. Kafejnīcā pie galdiņa pamani un apsēdies aprunāties ar sen nesatiktu paziņu.. nu gluži kā Rīgā uz ielas, vien jātur īkšķi, lai migla, kas pārklājusi lidostu Rīga, netraucētu mums atgriezties mājās vēl šovakar. Un tā netraucēja, ak, laime! Šajā ceļojumā man ļoti pietrūka mājinieku un bija patiess prieks tos ieraudzīt piebraucam pie lidostas. Tad arī sapratu, ka viens sapnis ir beidzies, un paliks tikai šī sapņa atblāzmas, pieredze, iespaidi un viss pārējais, kas pēc tam man vēl nezināmā veidā, nezināmā vietā, nezināmā laikā dos par sevi ziņu – palīdzēs, iedvesmos, atgādinās. Tāpēc jau ceļot ir interesanti!
Lidostā satikām savus turpceļā iepazītos draugus un varējām apmainīties stāstiem par piedzīvoto. Lidostā arī mēģinājām vēl tikt pie pēdējiem suvenīriem, šķendējoties, ka neesam to izdarījuši Tulumā, jo te, pretēji visām ierastajām normām, t.s. Duty free veikalos jebkurš produkts maksāja bija tieši 3-4x dārgāk nekā Tulumas suvenīru veikalos. Lidmašīna Meksikas zemi atstāja īsi pirms pusnakts, kas ļāva (vismaz man) liekāko atceļa daļu pavadīt saldā miegā.
Ielidošana Minhenē jau daļēji bija kā atgriešanās mājās – aiz monitoriem redzams sniegs, lidostas terminālī cenas euro, skan latviešu valoda. Kafejnīcā pie galdiņa pamani un apsēdies aprunāties ar sen nesatiktu paziņu.. nu gluži kā Rīgā uz ielas, vien jātur īkšķi, lai migla, kas pārklājusi lidostu Rīga, netraucētu mums atgriezties mājās vēl šovakar. Un tā netraucēja, ak, laime! Šajā ceļojumā man ļoti pietrūka mājinieku un bija patiess prieks tos ieraudzīt piebraucam pie lidostas. Tad arī sapratu, ka viens sapnis ir beidzies, un paliks tikai šī sapņa atblāzmas, pieredze, iespaidi un viss pārējais, kas pēc tam man vēl nezināmā veidā, nezināmā vietā, nezināmā laikā dos par sevi ziņu – palīdzēs, iedvesmos, atgādinās. Tāpēc jau ceļot ir interesanti!
RSS Feed
