Brīvdienas ir beigušās, lai dzīvo brīvdienas!

Beigas pienāk visam brīvdienām: gan īsām, gan garām. Principā jau tas ir lieliski, ka viss ir laicīgs un pārejošs-  ko gan mēs iesāktu, ja tā nebūtu? Lidmašīnā atpakaļceļā meklējot kādu izklaidējošu romānu  vakara lidojumam, nejauši atvēru Vampire Diaries. Vecais stāsts par nemirstību - vai mēs gribētu dzīvot mūžīgi? Vai mūžīgas brīvdienas vairs būtu brīvdienas?
Es labāk balsoju par atkārtojumiem un jauniem piedzīvojumiem. Maltas brīvdienas ir beigušās, lai dzīvo Maltas brīvdienas. Gaidot uz reisu atpakaļceļam, pamanījām, ka blakus izejā pasažieri sakāpj Ryanair reisā uz Viļņu. Tātad - Malta ir tepat blakus, ar roku vai lēto aviolīniju sasniedzama. Un, ziniet, te vēl palika ko apskatīt un redzēt, un atgriezties varētu būt jauki un patīkami.

Mēs jau šodien atgriezāmies - kad no rīta, noejot viesnīcas brokastīs, konstatējām, ka man tur īsti nav ko darīt (ja neskaita bekonu un spumanti, kas varētu būt krīzes, bet ne gaumīgas brokastis par vēl gaumīgāku cenu), brokastīs nolēmām doties atpakaļ uz to pašu Marsaxlokk). Daļēji tāpēc, lai redzētu, kā izpaužas slavenais svētdienas tirgus, daļēji, lai es varētu pabildēt krāsainās laiviņas saulē. Jā, jo šorīt ir zilas debesis un saule, un man Malta patīk vēl labāk!

​Kā jau vakar minēju, Malsaxloksa ir lielākā zvejnieku osta Maltā. Bet nedomājiet, ka tāpēc svētdienas rīta tirgus tur ir zivju tirgus, ak nē! Tirgus ir milzīgs, bet tas ir centrāltirgus un polijas šmotku tirgus apvienojums. Nieki, drazas un hlami. Un pa vidu - 4-5stendi ar zivīm. Šie stendi gan, protams, mūs uzrunā... Ģimenes pavārs pamana zivju cenu atšķirību ar Rīgu, Gerda pamana garneles, es pamanu austeres un milzu mīdijas, un astoņkājus... Kā varat nojaust, manu sapņu brokastu apveidi jau veidojas. Ielas malā izliktais uzraksts par "mixed grill", kas ietver gan garneles, gan astoņkājus, gan zivju filejas, izvēli padara pavisam vienkāršu. Kamēr Reinis niekojas ar klasiskām britu brokastīm un Gerda nočiepj te frī, te salātlapu, te garneli no mana šķīvja, es, ar spritz vienā rokā, dakšiņu, uz kura uzdurts vēl tikko elpojošs astoņkājis otrā (mīksts! Ai, labs!), ar degunu pret sauli, atzīstos Reinim, ka šie ir tie brīži, kuru dēļ es ikdienā tik daudz ko pieciešu, strādāju kā traka, ņemos, peros, cepos un cenšos. Jo šis mirklis tā visa vērts. 
Visādi citādi, šī ir cita pilsēta, salīdzinot ar vakardienu. Vakar te bija klusa pilsētiņa, lietusgāžu apņemta, bet tāda gandrīz pamesta. Šodien te ir tirgus, tūristi, balagāns, ņudžeklis, pūļi.... Atvests arī impro autobuss, dzirdam latviešu valodu te šur, te tur. Un mazliet ilgojamies pēc tā klusuma... (bet saule gan patīk)

​Izstaigājuši pilsētiņu, aizbraucam (ar auto, ak sliņķi!) līdz St.Peters Pool - tas ir līcis apmēram 2 km no pilsētiņas, vispār plānā to apmeklēt bija vakar, bet vakar gāza lietus un debesis ar zemi jaucās kopā. Šodien līča apmeklējumam ir ideāls laiks. Skatos uz pārīti, kas tur izgāzušies sauļojas, dažs atnācis ar piknika groziņu un nevaru neapsveikt ar labu ideju. Šī patiešām ir vieta, kur var pavadīt vismaz stundu - Gerda nomet kurpes un lāmās taisa mālu vannas, mēs ar Reini (pēc tam, kad kamerai izbeidzas baterija) vienkārši sēžam un baudām. Skatos uz kādu puisi, kas sēž un praktizē to jogas elpu, kad pārmaiņus aizspiež vienu nāsi (neatceros šīs prakses nosaukumu), bet puisi saprotu - vieta ir tāda, ka sēdēt lotosā un ieiet nirvānā liekas pašsaprotami.

​Līdz lidmašīnai atlikušas 5 stundas, kas nozīmē, ka mums ir apmēram 3 stundas brīva laika, ko nolemjam izmantot, lai apskatītu Birgu - pilsētu (mūsu izpratnē - pilsētas daļu), kas ir pretī Vallettai. Teorētiski varētu pagūt līdz Rabatai, vai vēl līdz kādam līcim, bet negribas pusi no atlikušā laika pavadīt auto vai raizēties par nokļūšanu laikus atpakaļ. Un izvēle, iespējams, ir pareiza. Birgu un Conspicua ieliņas ir šauras, romantiskas un skaistas. Birgu piestātne ar lepnām jahtām - iespaidīga. Saule karsē krastmalu, mēs sildāmies (novembrī!), tomēr nevienā kafejnīcā nepaliekam, jo skats no galdiņiem, diemžēl, paveras tikai uz konkrēto, pretim stāvošo jahtu. Gerdai protestējot, aizklīstam līdz Birgu centrālajam laukumam (Birgu izmērs ir apmēram 200x500m, nu varbūt mazliet, mazlietiņ lielāks), un tur tādā jocīgā krodziņā, kur meitene pie kases aprēķinus 5,5 euro pieskaitot 1,5 euro veic uz pirkstiem, tiekam gan pie Spritz, gan kafijas (americano, kas vairāk izskatās un garšo pēc double espresso) un saldējuma, ko visu, dubultporcijā, izbaudām, sildoties un vērojot apkārtējos. Izskatās, ka uz Birgu ir atvests arī impro autobuss. Vispirms pamanu tās pašas sievietes ar rozā matiem, kas fotografējās Malsaxloksas piestātnē. Tad pie blakus galdiņa apsēžas latviešu kompānija, kas, kā Reinis nokomentē, ir latvieši kautrīgie- parastie. Proti, tie, kuriem blakus nav kauns sēdēt un atzīties, ka esi no vienas valsts. Bet tad...tad pie galdiņa piesēžas russo turisto. Tāds, treniņtērpā, kas runā tikai krieviski, mazliet vāciski, grib pasēdēt krodziņā, bet pirkt neko negrib, izsaka skaļas un visai bezgaumīgas (ok, mans viedoklis!) piezīmes par apkārt esošo, un vispār - rada to sajūtu, ka, nedod Dievs, kāds iedomāsies, ka esat no vienas valsts (No otras puses - mazās valsts sindroms? Vai kāds amerikānis satrauktos, ka cits amerikānis kādā valstī izturētos stulbi? Vienārši ir tā, ka negribas, ka kādam rastos iespaids par mani vai manu valsti no šāda pārstāvja....)

​Pēcpusdienas kafijai seko pastaiga, bildes krastmalā pie spēļlaukuma, brauciens uz lidostu pa jau pazīstamām ielām (navigācija, iekāpjot mašīnā, paziņo, ka līdz lidostai ir 8km, 15 minūtes... te viss tiešām ir tepat, ar roku aizsniedzams!), pirmā un vienīgā degvielas uzpilde, impro pūlis pie reģistrēšanās, kas ir pazudis, kad esam savas 20 minūtes pavadījuši lidostas veikaliņos, un visi tie pārējie sīkumi, kas raksturo jebkuru ceļojumu, jebkuru lidojumu.. Un atliek tikai secinājumi. Daudzi un dažādi. Kā piemēram, ka mums patīk siltums un ceļot tur, kur ir silti. Ka Maltā ir forši paņemt savu auto, tas dod nepieciešamo mobilitāti. Ka mēs te varētu atgriezties. Ka mums patīk ceļot kopā, par spīti Gerdas gražošanās lēkmēm (kuras pazūd, kad Reinis kaut kur aiziet un es, ar stingru aci paskatos un saku - beidz ākstīties, nupat man jau ir apnicis). Ka var stūrēt arī pa kreiso pusi un bez lieliem upuriem (manus nervus neskaitot). Ka mūsu bažas, kā būs ceļot ar visiem maniem ēšanas ierobežojumiem, mēs varam pārvarēt un atrast risinājumus. Ka mēs drīz plānosim atkal kādu ceļojumu kopā (un, kas zina, kurus draugus pievilināsim ceļot kopā vai kurus draugus apciemot). Un, ja man kāds jautās, vai ir uz Maltu vērts braukt, es, protams, teikšu - ir. Tur bija smuki un garšīgi un tas jau ir nopietns pieteikums labām brīvdienām!
Kurp dosimies nākamreiz?