Beigas pienāk visam brīvdienām: gan īsām, gan garām. Principā jau tas ir lieliski, ka viss ir laicīgs un pārejošs-  ko gan mēs iesāktu, ja tā nebūtu? Lidmašīnā atpakaļceļā meklējot kādu izklaidējošu romānu  vakara lidojumam, nejauši atvēru Vampire Diaries. Vecais stāsts par nemirstību - vai mēs gribētu dzīvot mūžīgi? Vai mūžīgas brīvdienas vairs būtu brīvdienas?
Es labāk balsoju par atkārtojumiem un jauniem piedzīvojumiem. Maltas brīvdienas ir beigušās, lai dzīvo Maltas brīvdienas. Gaidot uz reisu atpakaļceļam, pamanījām, ka blakus izejā pasažieri sakāpj Ryanair reisā uz Viļņu. Tātad - Malta ir tepat blakus, ar roku vai lēto aviolīniju sasniedzama. Un, ziniet, te vēl palika ko apskatīt un redzēt, un atgriezties varētu būt jauki un patīkami.

Mēs jau šodien atgriezāmies - kad no rīta, noejot viesnīcas brokastīs, konstatējām, ka man tur īsti nav ko darīt (ja neskaita bekonu un spumanti, kas varētu būt krīzes, bet ne gaumīgas brokastis par vēl gaumīgāku cenu), brokastīs nolēmām doties atpakaļ uz to pašu Marsaxlokk). Daļēji tāpēc, lai redzētu, kā izpaužas slavenais svētdienas tirgus, daļēji, lai es varētu pabildēt krāsainās laiviņas saulē. Jā, jo šorīt ir zilas debesis un saule, un man Malta patīk vēl labāk!

​Kā jau vakar minēju, Malsaxloksa ir lielākā zvejnieku osta Maltā. Bet nedomājiet, ka tāpēc svētdienas rīta tirgus tur ir zivju tirgus, ak nē! Tirgus ir milzīgs, bet tas ir centrāltirgus un polijas šmotku tirgus apvienojums. Nieki, drazas un hlami. Un pa vidu - 4-5stendi ar zivīm. Šie stendi gan, protams, mūs uzrunā... Ģimenes pavārs pamana zivju cenu atšķirību ar Rīgu, Gerda pamana garneles, es pamanu austeres un milzu mīdijas, un astoņkājus... Kā varat nojaust, manu sapņu brokastu apveidi jau veidojas. Ielas malā izliktais uzraksts par "mixed grill", kas ietver gan garneles, gan astoņkājus, gan zivju filejas, izvēli padara pavisam vienkāršu. Kamēr Reinis niekojas ar klasiskām britu brokastīm un Gerda nočiepj te frī, te salātlapu, te garneli no mana šķīvja, es, ar spritz vienā rokā, dakšiņu, uz kura uzdurts vēl tikko elpojošs astoņkājis otrā (mīksts! Ai, labs!), ar degunu pret sauli, atzīstos Reinim, ka šie ir tie brīži, kuru dēļ es ikdienā tik daudz ko pieciešu, strādāju kā traka, ņemos, peros, cepos un cenšos. Jo šis mirklis tā visa vērts. 
Visādi citādi, šī ir cita pilsēta, salīdzinot ar vakardienu. Vakar te bija klusa pilsētiņa, lietusgāžu apņemta, bet tāda gandrīz pamesta. Šodien te ir tirgus, tūristi, balagāns, ņudžeklis, pūļi.... Atvests arī impro autobuss, dzirdam latviešu valodu te šur, te tur. Un mazliet ilgojamies pēc tā klusuma... (bet saule gan patīk)

​Izstaigājuši pilsētiņu, aizbraucam (ar auto, ak sliņķi!) līdz St.Peters Pool - tas ir līcis apmēram 2 km no pilsētiņas, vispār plānā to apmeklēt bija vakar, bet vakar gāza lietus un debesis ar zemi jaucās kopā. Šodien līča apmeklējumam ir ideāls laiks. Skatos uz pārīti, kas tur izgāzušies sauļojas, dažs atnācis ar piknika groziņu un nevaru neapsveikt ar labu ideju. Šī patiešām ir vieta, kur var pavadīt vismaz stundu - Gerda nomet kurpes un lāmās taisa mālu vannas, mēs ar Reini (pēc tam, kad kamerai izbeidzas baterija) vienkārši sēžam un baudām. Skatos uz kādu puisi, kas sēž un praktizē to jogas elpu, kad pārmaiņus aizspiež vienu nāsi (neatceros šīs prakses nosaukumu), bet puisi saprotu - vieta ir tāda, ka sēdēt lotosā un ieiet nirvānā liekas pašsaprotami.

​Līdz lidmašīnai atlikušas 5 stundas, kas nozīmē, ka mums ir apmēram 3 stundas brīva laika, ko nolemjam izmantot, lai apskatītu Birgu - pilsētu (mūsu izpratnē - pilsētas daļu), kas ir pretī Vallettai. Teorētiski varētu pagūt līdz Rabatai, vai vēl līdz kādam līcim, bet negribas pusi no atlikušā laika pavadīt auto vai raizēties par nokļūšanu laikus atpakaļ. Un izvēle, iespējams, ir pareiza. Birgu un Conspicua ieliņas ir šauras, romantiskas un skaistas. Birgu piestātne ar lepnām jahtām - iespaidīga. Saule karsē krastmalu, mēs sildāmies (novembrī!), tomēr nevienā kafejnīcā nepaliekam, jo skats no galdiņiem, diemžēl, paveras tikai uz konkrēto, pretim stāvošo jahtu. Gerdai protestējot, aizklīstam līdz Birgu centrālajam laukumam (Birgu izmērs ir apmēram 200x500m, nu varbūt mazliet, mazlietiņ lielāks), un tur tādā jocīgā krodziņā, kur meitene pie kases aprēķinus 5,5 euro pieskaitot 1,5 euro veic uz pirkstiem, tiekam gan pie Spritz, gan kafijas (americano, kas vairāk izskatās un garšo pēc double espresso) un saldējuma, ko visu, dubultporcijā, izbaudām, sildoties un vērojot apkārtējos. Izskatās, ka uz Birgu ir atvests arī impro autobuss. Vispirms pamanu tās pašas sievietes ar rozā matiem, kas fotografējās Malsaxloksas piestātnē. Tad pie blakus galdiņa apsēžas latviešu kompānija, kas, kā Reinis nokomentē, ir latvieši kautrīgie- parastie. Proti, tie, kuriem blakus nav kauns sēdēt un atzīties, ka esi no vienas valsts. Bet tad...tad pie galdiņa piesēžas russo turisto. Tāds, treniņtērpā, kas runā tikai krieviski, mazliet vāciski, grib pasēdēt krodziņā, bet pirkt neko negrib, izsaka skaļas un visai bezgaumīgas (ok, mans viedoklis!) piezīmes par apkārt esošo, un vispār - rada to sajūtu, ka, nedod Dievs, kāds iedomāsies, ka esat no vienas valsts (No otras puses - mazās valsts sindroms? Vai kāds amerikānis satrauktos, ka cits amerikānis kādā valstī izturētos stulbi? Vienārši ir tā, ka negribas, ka kādam rastos iespaids par mani vai manu valsti no šāda pārstāvja....)

​Pēcpusdienas kafijai seko pastaiga, bildes krastmalā pie spēļlaukuma, brauciens uz lidostu pa jau pazīstamām ielām (navigācija, iekāpjot mašīnā, paziņo, ka līdz lidostai ir 8km, 15 minūtes... te viss tiešām ir tepat, ar roku aizsniedzams!), pirmā un vienīgā degvielas uzpilde, impro pūlis pie reģistrēšanās, kas ir pazudis, kad esam savas 20 minūtes pavadījuši lidostas veikaliņos, un visi tie pārējie sīkumi, kas raksturo jebkuru ceļojumu, jebkuru lidojumu.. Un atliek tikai secinājumi. Daudzi un dažādi. Kā piemēram, ka mums patīk siltums un ceļot tur, kur ir silti. Ka Maltā ir forši paņemt savu auto, tas dod nepieciešamo mobilitāti. Ka mēs te varētu atgriezties. Ka mums patīk ceļot kopā, par spīti Gerdas gražošanās lēkmēm (kuras pazūd, kad Reinis kaut kur aiziet un es, ar stingru aci paskatos un saku - beidz ākstīties, nupat man jau ir apnicis). Ka var stūrēt arī pa kreiso pusi un bez lieliem upuriem (manus nervus neskaitot). Ka mūsu bažas, kā būs ceļot ar visiem maniem ēšanas ierobežojumiem, mēs varam pārvarēt un atrast risinājumus. Ka mēs drīz plānosim atkal kādu ceļojumu kopā (un, kas zina, kurus draugus pievilināsim ceļot kopā vai kurus draugus apciemot). Un, ja man kāds jautās, vai ir uz Maltu vērts braukt, es, protams, teikšu - ir. Tur bija smuki un garšīgi un tas jau ir nopietns pieteikums labām brīvdienām!
Kurp dosimies nākamreiz?

Kā saka draugi-gaisabalonisti: "Jesļi pogoda ņe ļjotnaja, nada ģelaķ pogodu".
Vakar pēcpusdienā laika prognoze sestdienai bija samaitājusies tiktāl, ka citu variantu mums vairs nebija - ja sola non-stop lietusgāzes līdz lidmašīnas pacelšanās brīdim, jāķeras vērsim pie lietas. Neieslīgstot garos apcerējumos un uzreiz atklājot rezultātu, informēju, ka jau vakariņās mēs gājām pa patīkami sausu laiku un zem skaidrām debesīm arī no vakariņām atgriezāmies.

Ceļš gar jūru, t.i., gar klints augšu, ir kādi 4km, bet mēs tos noīsinājām. Gan tāpēc, ka bija pamatīgs pretvējš, gan tāpēc, ka sāka līņāt, gan tāpēc, ka jaunākā nebija sajūsmināta par staigāšanu kā tādu. Bet pēc glītas pastaigas akurāt pusdienas laikā (ap 13) esam zvejnieku miestā. Krāšņas laivas, glīta krastmala - vispār odziņa! Svētdienās te notiekot kārtīgs tirgus, mums šis ir izmēģinājums - vai vērts rīt piebraukt (lidosta ir kādus 5-10 km no šejienes). Ieejam Lonely Planet ieteiktajā IrRazzu, paņemam jūras velšu plati (o-my-goodness! man patīk šī virtuve!), un, kamēr to ēdam, aiz loga sākas, SĀKAS ... Gerda piesauc tornādo un cunami, bet principā jau tas ir vienkārši negaiss un pamatīga, nē PAMATĪGA lietusgāze. Kad notekas kļūst par strūklakām (un noteku vāki draud aizpeldēt), bet ielas - par upēm. Sākumā mēs noticam laika prognozēm, kas saka, ka pēc kādas stundas šis gāziens varētu beigties, un ieklīstam uz kafiju Costa Coffee (un izrevidējam dzeramnaudu krūzīti - apkalpotāji, pieļauju, ir šausmās, redzot, kā mēs pa viņu "tips" rokamies. Gods kam gods, ieliekam lādītē ne tikai vietā, bet vēl papildus; bet mums ir uzdevums - kolēģis krāj monētas un viņam nav tādu, kuru reversā būtu Malta. Nu - tagad būs, lielākā daļa atrasta!)​

Aiz loga iet kopā debesis un zeme, un saprotam, ka jāmēģina tikt līdz auto. Lai arī esmu nomainījusi Canonam obektīvu, lai bildētu laivas, saprotu, ka šī ideja diemžēl jāatmet, bet aparāts jāiepako dziļi somās. Gerda tiek pie Reiņa goretex, Reinis palien zem lietussarga un mēs ieinirstam. Burtiski. Ielās ūdens ir dažviet līdz potītēm. Saprotot, ka sausā cauri netiksim, Reinis Gerdai sauc - lec peļķē! Pirms tam Gerda bija ieslīdējusi dubļos un ļoti pārdzīvoja par netīrajām botām. Tagad tās ir žilbinoši tīras un žlurkstoši slapjas. Pepija apbrīnotu! Ejam pa ielu, kur ūdens pretim nāk vai līdz potītēm un smejamies pilnā balsī! Vienā brīdī ar Reini saskatāmies un sakām - jā, meita, Tev ir traki vecāki, un neko tur nepadarīsi!

Gribot nonākt pie auto veiklāk, mēģinam "īsceļus", jo pa gaisu līdz auto nav tālāk kā kādu 2km,varbūt pat 1,5. Bet... tiny significant detail - ceļu īsti nav. Ir tikai lauki. Apjozti ar akmens krāvumu žogiem un - nedaudz slapji. Noskatām vietu, kur ceļa galu no otra ceļa gala atdala vien kādi 200m (pēc CityMaps2Go, mīlu šo aplikāciju) un brienam. Smejamies, lāgiem Gerda raud, bet tad atkal iebrien peļķē un smejas pilnā kaklā. Vienā brīdī saprotam, ja ir jābrien pāri laukam un to arī darām. Ceļu atrodam tikai... vēl jāpārkāpj pāri sētai, ko izpildām ar apbrīnojamu veiklību. Sēta gan ir apsmērēta ar kaut kādu pret-klaiņotāju smēri, Reinis ir melnām rokām, bet es pamanu tīri kā šādam nolūkam nomestu T-kreklu un tieku cauri tīra. Netālu, no kaimiņu gabala, daži vietējie noskatās, kā mēs rāpjamies pāri žogam, bet ar savām gaisenēm uz mums nemērķē.
Pie auto esam pietiekami laicīgi, lai vēl pagūtu uz viesnīcas burbuļvannām un baseiniem pirms tie tiek slēgti bērniem. Kurpes žļukst, esam slapji līdz ādai, vispār jau jocīgi ielīst sasildīties citā slapjumā, tomēr kopumā jāatzīst, ka smieklu šajā piedzīvojumā bijis vairāk, nekā to, iespējams, būtu taku veicot skaidrā un saulainā laikā.
Rakstu un pamanu, ka šodien esmu mazāk filosofiska, bet vairāk aprakstoša. Jo diena bija tik smieklīga, ka gribas to paturēt atmiņā. PIedzīvojumu it kā nebija daudz, bet jautrības gan.​

Man dažbrīd jādomā, cik ļoti Malta ir Eiropa. Brauc te kā briti, pa otru pusi, tikai noteiktumus ievēro tā pašvaki (to, ka STOP zīmes vai sarkanais luksafora signāls tiek uztverts kā ieteikums, es no lonelyplanet izlasīju brīdī, kad pie lidostas kāds vietējais mūsu auto gandrīz ielika sānā... jo viņam bija Dodie ceļu zīme, mēs braucām pa galveno). Esam redzējuši gan tikai 1 avāriju (šoferis iebraucis sienā, uz pārplūdušas ielas... "Cerams, ka šoferim viss kārtībā," teica reinis, pēc sekundes piemetinot, "nu jā, vņš jau sēž otrā pusē.") Paši mazliet avārijas situāciju arī izraisījām, tās puses mazliet jūk, bet tas nebija nekas nopietns.
Un tad tā elektrība. Nezinu par vatiem, bet rozetes ir netveramas. Mums pat tāda pārveidotāja, domājams, nav. Nu līdzi - noteikti ne. Labi, ka atradām 2 rozetes, kas der eiropas formātam. Viena zem galda, otra vannas istabā. Iekārtas uz maiņām lēnām tiek uzlādētas. Ir jau arī auto USB lādētājs.

Ak, jā, tā arī neesmu pateikusi, ko šodien redzējām! Tā bija Maltas salas tālākā daļa, no kuras Gozo var redzēt. Te teorētiski ir daudz skaistu pludmaļu, kurās pabradāt mums nesanāca, skaists gājiens gar klinti (bet pārāk lija lietus, pat pēc tam, kad aizbraucām uz tuvējo pilsētu pēc saldējuma, ar domu, ka varbūt pierims, joprojām lija, tā man arī ir palicis atmiņā skaists krasts un kapella un vēlēšanās taku iziet kādreiz sausā laikā).

Ja godīgi, pirksti sāka niezēt jau vakar vakarā, kad, somu krāmējot, sapratu, ka man vajag glāzi vīna. Gulēt ieejot, tā vietā, lai pilnvērtīgi izmantotu tās 4 līdz modinātājam atlikušās summas, es nevis uzreiz aizmigu, bet klausījos vārdos, kas virknējās smadzenēs krāšņos teikumos. Teikumos, kurus vairs neatceros. Mūzis (un ne jau Jānis M) ir nepielūdzams.


Vispār man nepatīk somu krāmēt pēdējā vakarā. Ideālais variants, manā izpratnē, ir galvenās lietas salikt vienu vakaru iepriekš un pēdējā vakarā tikai pārbaudīt, vai esmu atcerējusies visu. Bet nu ne vienmēr izdodas ideālais variants, kad pirms izlidošanas var iemalkot vīnu un atslābt. Tā nu kravājāmies nieka 6 pirms jādodas uz lidostu, mēs ar Gerdu metām čupā visu, kas vien varētu būt vajadzīgs, bet Reinis to visu mēģināja ievietot mūsu čemodānā. Iztikām bez ziloņa palīdzības,- lai arī ar grūtībām, čemodānu ciet dabūjām.

Bet tas viss ir iesildīšanās.

Jāsāk būtu ar ievadu. To, ka man ļoti-ļoti gribējās novembra brīvdienās kaut kur aizbraukt, un šodien, sēžot Vallettas (precīzāk St.Julians viesnīcā) es ļoti-ļoti priecājos, ka saņēmos un atradu tās aviobiļetes un šo braucienu mums noorganizēju. Rīgā ir tumšs, slapjš novembris, bet te - lai arī mitrs, bet ļoti patīkams klimats, ap 20 grādiem, lāgiem parādās pa saules staram un vispār - ir cita apkārtne, citi izaicinājumi un nekādu ikdienas ierasto problēmu.

Tagad, kad šo rakstu, ir nieka 19:20 vakarā, bet mums bijusi gara, bagāta diena - ielidojām jau 8 no rīta un rītu no 9 līdz 14 pavadījām izstaigājot krustu-šķērsu Vallettu. Tad vēl aizbraucām līdz Hagar Qim templim un izbraucām daļu "panoramic drive". Pirmais iespaids pilnīgi noteikti ir radies un tas ir patīkams!