Arta Snipe
  • Sākumlapa
  • Publikācijas
  • foto

Brīvdienas ir beigušās, lai dzīvo brīvdienas!

20/11/2016

0 Comments

 
Beigas pienāk visam brīvdienām: gan īsām, gan garām. Principā jau tas ir lieliski, ka viss ir laicīgs un pārejošs-  ko gan mēs iesāktu, ja tā nebūtu? Lidmašīnā atpakaļceļā meklējot kādu izklaidējošu romānu  vakara lidojumam, nejauši atvēru Vampire Diaries. Vecais stāsts par nemirstību - vai mēs gribētu dzīvot mūžīgi? Vai mūžīgas brīvdienas vairs būtu brīvdienas?
Es labāk balsoju par atkārtojumiem un jauniem piedzīvojumiem. Maltas brīvdienas ir beigušās, lai dzīvo Maltas brīvdienas. Gaidot uz reisu atpakaļceļam, pamanījām, ka blakus izejā pasažieri sakāpj Ryanair reisā uz Viļņu. Tātad - Malta ir tepat blakus, ar roku vai lēto aviolīniju sasniedzama. Un, ziniet, te vēl palika ko apskatīt un redzēt, un atgriezties varētu būt jauki un patīkami.
Mēs jau šodien atgriezāmies - kad no rīta, noejot viesnīcas brokastīs, konstatējām, ka man tur īsti nav ko darīt (ja neskaita bekonu un spumanti, kas varētu būt krīzes, bet ne gaumīgas brokastis par vēl gaumīgāku cenu), brokastīs nolēmām doties atpakaļ uz to pašu Marsaxlokk). Daļēji tāpēc, lai redzētu, kā izpaužas slavenais svētdienas tirgus, daļēji, lai es varētu pabildēt krāsainās laiviņas saulē. Jā, jo šorīt ir zilas debesis un saule, un man Malta patīk vēl labāk!
​Kā jau vakar minēju, Malsaxloksa ir lielākā zvejnieku osta Maltā. Bet nedomājiet, ka tāpēc svētdienas rīta tirgus tur ir zivju tirgus, ak nē! Tirgus ir milzīgs, bet tas ir centrāltirgus un polijas šmotku tirgus apvienojums. Nieki, drazas un hlami. Un pa vidu - 4-5stendi ar zivīm. Šie stendi gan, protams, mūs uzrunā... Ģimenes pavārs pamana zivju cenu atšķirību ar Rīgu, Gerda pamana garneles, es pamanu austeres un milzu mīdijas, un astoņkājus... Kā varat nojaust, manu sapņu brokastu apveidi jau veidojas. Ielas malā izliktais uzraksts par "mixed grill", kas ietver gan garneles, gan astoņkājus, gan zivju filejas, izvēli padara pavisam vienkāršu. Kamēr Reinis niekojas ar klasiskām britu brokastīm un Gerda nočiepj te frī, te salātlapu, te garneli no mana šķīvja, es, ar spritz vienā rokā, dakšiņu, uz kura uzdurts vēl tikko elpojošs astoņkājis otrā (mīksts! Ai, labs!), ar degunu pret sauli, atzīstos Reinim, ka šie ir tie brīži, kuru dēļ es ikdienā tik daudz ko pieciešu, strādāju kā traka, ņemos, peros, cepos un cenšos. Jo šis mirklis tā visa vērts. 
Visādi citādi, šī ir cita pilsēta, salīdzinot ar vakardienu. Vakar te bija klusa pilsētiņa, lietusgāžu apņemta, bet tāda gandrīz pamesta. Šodien te ir tirgus, tūristi, balagāns, ņudžeklis, pūļi.... Atvests arī impro autobuss, dzirdam latviešu valodu te šur, te tur. Un mazliet ilgojamies pēc tā klusuma... (bet saule gan patīk)
​Izstaigājuši pilsētiņu, aizbraucam (ar auto, ak sliņķi!) līdz St.Peters Pool - tas ir līcis apmēram 2 km no pilsētiņas, vispār plānā to apmeklēt bija vakar, bet vakar gāza lietus un debesis ar zemi jaucās kopā. Šodien līča apmeklējumam ir ideāls laiks. Skatos uz pārīti, kas tur izgāzušies sauļojas, dažs atnācis ar piknika groziņu un nevaru neapsveikt ar labu ideju. Šī patiešām ir vieta, kur var pavadīt vismaz stundu - Gerda nomet kurpes un lāmās taisa mālu vannas, mēs ar Reini (pēc tam, kad kamerai izbeidzas baterija) vienkārši sēžam un baudām. Skatos uz kādu puisi, kas sēž un praktizē to jogas elpu, kad pārmaiņus aizspiež vienu nāsi (neatceros šīs prakses nosaukumu), bet puisi saprotu - vieta ir tāda, ka sēdēt lotosā un ieiet nirvānā liekas pašsaprotami.
​Līdz lidmašīnai atlikušas 5 stundas, kas nozīmē, ka mums ir apmēram 3 stundas brīva laika, ko nolemjam izmantot, lai apskatītu Birgu - pilsētu (mūsu izpratnē - pilsētas daļu), kas ir pretī Vallettai. Teorētiski varētu pagūt līdz Rabatai, vai vēl līdz kādam līcim, bet negribas pusi no atlikušā laika pavadīt auto vai raizēties par nokļūšanu laikus atpakaļ. Un izvēle, iespējams, ir pareiza. Birgu un Conspicua ieliņas ir šauras, romantiskas un skaistas. Birgu piestātne ar lepnām jahtām - iespaidīga. Saule karsē krastmalu, mēs sildāmies (novembrī!), tomēr nevienā kafejnīcā nepaliekam, jo skats no galdiņiem, diemžēl, paveras tikai uz konkrēto, pretim stāvošo jahtu. Gerdai protestējot, aizklīstam līdz Birgu centrālajam laukumam (Birgu izmērs ir apmēram 200x500m, nu varbūt mazliet, mazlietiņ lielāks), un tur tādā jocīgā krodziņā, kur meitene pie kases aprēķinus 5,5 euro pieskaitot 1,5 euro veic uz pirkstiem, tiekam gan pie Spritz, gan kafijas (americano, kas vairāk izskatās un garšo pēc double espresso) un saldējuma, ko visu, dubultporcijā, izbaudām, sildoties un vērojot apkārtējos. Izskatās, ka uz Birgu ir atvests arī impro autobuss. Vispirms pamanu tās pašas sievietes ar rozā matiem, kas fotografējās Malsaxloksas piestātnē. Tad pie blakus galdiņa apsēžas latviešu kompānija, kas, kā Reinis nokomentē, ir latvieši kautrīgie- parastie. Proti, tie, kuriem blakus nav kauns sēdēt un atzīties, ka esi no vienas valsts. Bet tad...tad pie galdiņa piesēžas russo turisto. Tāds, treniņtērpā, kas runā tikai krieviski, mazliet vāciski, grib pasēdēt krodziņā, bet pirkt neko negrib, izsaka skaļas un visai bezgaumīgas (ok, mans viedoklis!) piezīmes par apkārt esošo, un vispār - rada to sajūtu, ka, nedod Dievs, kāds iedomāsies, ka esat no vienas valsts (No otras puses - mazās valsts sindroms? Vai kāds amerikānis satrauktos, ka cits amerikānis kādā valstī izturētos stulbi? Vienārši ir tā, ka negribas, ka kādam rastos iespaids par mani vai manu valsti no šāda pārstāvja....)
​Pēcpusdienas kafijai seko pastaiga, bildes krastmalā pie spēļlaukuma, brauciens uz lidostu pa jau pazīstamām ielām (navigācija, iekāpjot mašīnā, paziņo, ka līdz lidostai ir 8km, 15 minūtes... te viss tiešām ir tepat, ar roku aizsniedzams!), pirmā un vienīgā degvielas uzpilde, impro pūlis pie reģistrēšanās, kas ir pazudis, kad esam savas 20 minūtes pavadījuši lidostas veikaliņos, un visi tie pārējie sīkumi, kas raksturo jebkuru ceļojumu, jebkuru lidojumu.. Un atliek tikai secinājumi. Daudzi un dažādi. Kā piemēram, ka mums patīk siltums un ceļot tur, kur ir silti. Ka Maltā ir forši paņemt savu auto, tas dod nepieciešamo mobilitāti. Ka mēs te varētu atgriezties. Ka mums patīk ceļot kopā, par spīti Gerdas gražošanās lēkmēm (kuras pazūd, kad Reinis kaut kur aiziet un es, ar stingru aci paskatos un saku - beidz ākstīties, nupat man jau ir apnicis). Ka var stūrēt arī pa kreiso pusi un bez lieliem upuriem (manus nervus neskaitot). Ka mūsu bažas, kā būs ceļot ar visiem maniem ēšanas ierobežojumiem, mēs varam pārvarēt un atrast risinājumus. Ka mēs drīz plānosim atkal kādu ceļojumu kopā (un, kas zina, kurus draugus pievilināsim ceļot kopā vai kurus draugus apciemot). Un, ja man kāds jautās, vai ir uz Maltu vērts braukt, es, protams, teikšu - ir. Tur bija smuki un garšīgi un tas jau ir nopietns pieteikums labām brīvdienām!
Kurp dosimies nākamreiz?
0 Comments

Lidojumam nelabvēlīgs laiks

19/11/2016

2 Comments

 
Kā saka draugi-gaisabalonisti: "Jesļi pogoda ņe ļjotnaja, nada ģelaķ pogodu".
Vakar pēcpusdienā laika prognoze sestdienai bija samaitājusies tiktāl, ka citu variantu mums vairs nebija - ja sola non-stop lietusgāzes līdz lidmašīnas pacelšanās brīdim, jāķeras vērsim pie lietas. Neieslīgstot garos apcerējumos un uzreiz atklājot rezultātu, informēju, ka jau vakariņās mēs gājām pa patīkami sausu laiku un zem skaidrām debesīm arī no vakariņām atgriezāmies.
Šorīt turpināju burties, Reinis gan atbalstīja tikai morāli un tāds bija arī rezultāts - laiciņš sauss noturējās gandrīz līdz pusdienas laikam. Jeb telpiskajā dimensijā - līdz Marsaskalai. Pilsētiņai, kas ir salas dienvidu galā, tepat, kilometrus 10 no Vallettas, un no kurienes gar jūru var aiziet līdz Marsaxlokkai - zvejnieku pilsētai, kur bāzēti 70%Maltas zvejniecības flotes. Ideāla vieta pusdienām, ne?
Ceļš gar jūru, t.i., gar klints augšu, ir kādi 4km, bet mēs tos noīsinājām. Gan tāpēc, ka bija pamatīgs pretvējš, gan tāpēc, ka sāka līņāt, gan tāpēc, ka jaunākā nebija sajūsmināta par staigāšanu kā tādu. Bet pēc glītas pastaigas akurāt pusdienas laikā (ap 13) esam zvejnieku miestā. Krāšņas laivas, glīta krastmala - vispār odziņa! Svētdienās te notiekot kārtīgs tirgus, mums šis ir izmēģinājums - vai vērts rīt piebraukt (lidosta ir kādus 5-10 km no šejienes). Ieejam Lonely Planet ieteiktajā IrRazzu, paņemam jūras velšu plati (o-my-goodness! man patīk šī virtuve!), un, kamēr to ēdam, aiz loga sākas, SĀKAS ... Gerda piesauc tornādo un cunami, bet principā jau tas ir vienkārši negaiss un pamatīga, nē PAMATĪGA lietusgāze. Kad notekas kļūst par strūklakām (un noteku vāki draud aizpeldēt), bet ielas - par upēm. Sākumā mēs noticam laika prognozēm, kas saka, ka pēc kādas stundas šis gāziens varētu beigties, un ieklīstam uz kafiju Costa Coffee (un izrevidējam dzeramnaudu krūzīti - apkalpotāji, pieļauju, ir šausmās, redzot, kā mēs pa viņu "tips" rokamies. Gods kam gods, ieliekam lādītē ne tikai vietā, bet vēl papildus; bet mums ir uzdevums - kolēģis krāj monētas un viņam nav tādu, kuru reversā būtu Malta. Nu - tagad būs, lielākā daļa atrasta!)​
Aiz loga iet kopā debesis un zeme, un saprotam, ka jāmēģina tikt līdz auto. Lai arī esmu nomainījusi Canonam obektīvu, lai bildētu laivas, saprotu, ka šī ideja diemžēl jāatmet, bet aparāts jāiepako dziļi somās. Gerda tiek pie Reiņa goretex, Reinis palien zem lietussarga un mēs ieinirstam. Burtiski. Ielās ūdens ir dažviet līdz potītēm. Saprotot, ka sausā cauri netiksim, Reinis Gerdai sauc - lec peļķē! Pirms tam Gerda bija ieslīdējusi dubļos un ļoti pārdzīvoja par netīrajām botām. Tagad tās ir žilbinoši tīras un žlurkstoši slapjas. Pepija apbrīnotu! Ejam pa ielu, kur ūdens pretim nāk vai līdz potītēm un smejamies pilnā balsī! Vienā brīdī ar Reini saskatāmies un sakām - jā, meita, Tev ir traki vecāki, un neko tur nepadarīsi!
Gribot nonākt pie auto veiklāk, mēģinam "īsceļus", jo pa gaisu līdz auto nav tālāk kā kādu 2km,varbūt pat 1,5. Bet... tiny significant detail - ceļu īsti nav. Ir tikai lauki. Apjozti ar akmens krāvumu žogiem un - nedaudz slapji. Noskatām vietu, kur ceļa galu no otra ceļa gala atdala vien kādi 200m (pēc CityMaps2Go, mīlu šo aplikāciju) un brienam. Smejamies, lāgiem Gerda raud, bet tad atkal iebrien peļķē un smejas pilnā kaklā. Vienā brīdī saprotam, ja ir jābrien pāri laukam un to arī darām. Ceļu atrodam tikai... vēl jāpārkāpj pāri sētai, ko izpildām ar apbrīnojamu veiklību. Sēta gan ir apsmērēta ar kaut kādu pret-klaiņotāju smēri, Reinis ir melnām rokām, bet es pamanu tīri kā šādam nolūkam nomestu T-kreklu un tieku cauri tīra. Netālu, no kaimiņu gabala, daži vietējie noskatās, kā mēs rāpjamies pāri žogam, bet ar savām gaisenēm uz mums nemērķē.
Pie auto esam pietiekami laicīgi, lai vēl pagūtu uz viesnīcas burbuļvannām un baseiniem pirms tie tiek slēgti bērniem. Kurpes žļukst, esam slapji līdz ādai, vispār jau jocīgi ielīst sasildīties citā slapjumā, tomēr kopumā jāatzīst, ka smieklu šajā piedzīvojumā bijis vairāk, nekā to, iespējams, būtu taku veicot skaidrā un saulainā laikā.
Rakstu un pamanu, ka šodien esmu mazāk filosofiska, bet vairāk aprakstoša. Jo diena bija tik smieklīga, ka gribas to paturēt atmiņā. PIedzīvojumu it kā nebija daudz, bet jautrības gan.​
2 Comments

Līst kā pa jāņiem II

18/11/2016

0 Comments

 
Nevilšus nāk prātā Gerdas nekristītais krusttēvs Artis. Un ne jau tikai tāpēc, ka viņa finašu investīciju kompānija ir dibināta un ar juridisko adresi Maltā. Šodien, kad ārā ir lidojumam visnotaļ nepiemērots laiks un prātīgākais, ko spējām izdomāt, ir sākt taisīt laiku, sēžam uz balkoniņa, pļāpājam, pa laikam paveramies debesīs un es saku - šķiet, skaidrojas! Tiem apmēram gandrīz 7 miljardiem nezinātāju - Arta kāzu otrajā dienā mēs braucām ar laivām pa Lielupi, no Bauskas līdz Mežotnei. Apmēram. Un apmēram pusstundu pēc izbraukšanas sāka līt. Nē, gāzt. Teksts - šķiet, skaidrojas - kļuva leģendārs. Bet tas bija vien saliedējošs pasākums, ko mēs atceramies joprojām.
Tātad, kā var nojaust, laiciņš mūs nelutina. Man vispār nāk prātā Douglas Adams hitchhiker's guide to the galaxy, kur bija tāds lietus vīrs, kuru lietus mīlēja un lai kur viņš dotos, allaž lija. Tāds tālbraucējs šoferis. Atšķirībā no Arta un Ilzes kāzu stāsta, šis nav ātri pārstāstāms stāsts, bet katram, kurš nav lasījis to biezo grāmatu, bet mīl absurdus un jautrus stāstus, noteikti iesaku izlasīt. Bet grāmata nāk prātā tāpēc, ka lietus mani vajā (vai mīl, apzīmējuma izvēle pašas rokās). Lija gan Itālijā, kur bijām ar LIndu, gan tagad, gan pat Cahuitā sausās sezonas vidū. Sēžot uz balkona un rakstot, es teiktu,ka šī valsts man patiktu daudz labāk sausa. Jo īstenībā te ir smuki. Forši. Skaisti. PIemēroti pastaigām. Elpu aizraujoši. Labprāt apciemotu sausā laikā. Vienīgā labā ziņa - ir gana silti. (Uz balkona sēžu jaciņā, bet šortos.) Laikapstākļi arī pilnībā attaisno viesnīcas izvēli - Gerda laikam ir pat laimīga, ka mūsu rīta izbraukums bija tikai dažas stundas un viņa atkal ir tikusi atpakaļ baseinos. Un tie baseini arī manam mūžīgi rūpēs esošajam prātam ļauj atslābt. Ok, īsti pastaigas nesanāk (nu gribās man tās bezdievīgi), bet vismaz bērns ir laimīgs. Un pašai - D vitamīna nav, bet svaigs gaiss gan.
Picture
Kaut kas man Valletā atgādina Dienvidameriku. Krāsas varbūt. Vai arī fakts, ka pilsētā ir klasiska "Plaza des Armas". Šis nav nedz centrālais nedz des Armas laukums, bet tik ļoti tipisks, ka nespēju nepamanīt.
Back to reality.
Pirksti slīd pār klaviatūru un es domāju, kāpēc rakstu. Vakar vakarā man tas bija skaidrs - dienasgrāmata ceļojumos ir veids kā vēlreiz pārdzīvot notikušo, vēlreiz redzēt, vēlreiz būt, tikai mazliet apzinātāk. Ieraugot no iekšpuses skaidrāk. Ja pirmā reize ir vairāk uz ārpusi vērsta, otrā - iekšpusi. Tā redz, kas ir bijis svarīgs, kas aizkustinājis, kas licis domāt. Un tā tas ceļojums nosēžas atmiņā spilgtāk. Lai kaut ko iegaumētu, esot vajadzīgi vismaz 3 atkārtojumi, un ceļojumā nereti tā arī sanāk - piedzīvot, uzrakstīt un vēl vakarā pārrunāt. Un, ja ceļojums ir kā akumulators un laimes dzinējs pelēkajai ikdienai, šādi neapzināti nospraustais mērķis tiek sasniegts.
Man dažbrīd jādomā, cik ļoti Malta ir Eiropa. Brauc te kā briti, pa otru pusi, tikai noteiktumus ievēro tā pašvaki (to, ka STOP zīmes vai sarkanais luksafora signāls tiek uztverts kā ieteikums, es no lonelyplanet izlasīju brīdī, kad pie lidostas kāds vietējais mūsu auto gandrīz ielika sānā... jo viņam bija Dodie ceļu zīme, mēs braucām pa galveno). Esam redzējuši gan tikai 1 avāriju (šoferis iebraucis sienā, uz pārplūdušas ielas... "Cerams, ka šoferim viss kārtībā," teica reinis, pēc sekundes piemetinot, "nu jā, vņš jau sēž otrā pusē.") Paši mazliet avārijas situāciju arī izraisījām, tās puses mazliet jūk, bet tas nebija nekas nopietns.
Un tad tā elektrība. Nezinu par vatiem, bet rozetes ir netveramas. Mums pat tāda pārveidotāja, domājams, nav. Nu līdzi - noteikti ne. Labi, ka atradām 2 rozetes, kas der eiropas formātam. Viena zem galda, otra vannas istabā. Iekārtas uz maiņām lēnām tiek uzlādētas. Ir jau arī auto USB lādētājs.
Auto. Mūsu lielais lietussargs. Pateicoties tam, mēs šodien no tāluma apskatījām Gozo un vēl dažus Maltas līčus un ločus. Un .. sasodīts, skaisti (saulītes pietrūka gan). Ja šaubāties, vai te atbraukt rudenī, septembrī vai oktrobrī - nešaubieties. Būs baigi forši. Tikai vietējos vīnus gan... mēs jau vakar teicām, ka ni un ni. Šodien vienu Gozo Cabernet paņēmām. Nu.... mazliet labāks par vakardienas ir, tāda švaka galva vīna kategorijā ierakstās, bet ar to gan, pilnīgi noteikti, mēs vietējo vīnu degustāciju slēdzam. (cerams, ka vietājais laika vecis saprot, ka mēs laiku esam gatavi taisīt jebkuriem līdzekļiem un ļoti ceram uz kādu dažu stundu pauzi bez lietus vismaz rīt).
Šorīt pie brokastīm izpētījām, ka Maltas ekonomiku veido ne vien ārzonas finanšu pakalpojumi, bet arī dažādu elektroierīču un farmācijas produktu ražošana, un, protams, tūrisms. GDP ir gana augsts, bet no otras puses- cilvēku te ir maz. Pat ātruma ierobežojums 80 ir saprātīgs - nekur jau neaizskriesi!
Ak, jā, tā arī neesmu pateikusi, ko šodien redzējām! Tā bija Maltas salas tālākā daļa, no kuras Gozo var redzēt. Te teorētiski ir daudz skaistu pludmaļu, kurās pabradāt mums nesanāca, skaists gājiens gar klinti (bet pārāk lija lietus, pat pēc tam, kad aizbraucām uz tuvējo pilsētu pēc saldējuma, ar domu, ka varbūt pierims, joprojām lija, tā man arī ir palicis atmiņā skaists krasts un kapella un vēlēšanās taku iziet kādreiz sausā laikā).
Ps. vakar pieminētie tempļi, kā izlasījām wikipēdijā, ir vecākie tādi pasaulē, datēti ap 3000 gadu pirms mūsu ēras.. laikam tāpēc tik nopietni apsargāti...
Viesnīca, kurā dzīvojam, citustarp, ir smalka viesīca. Kamēr gājām vakariņās, numuriņš sakārtots, otro reizi šodien. Uzspridzinātā istaba, ko atstājām pirms iziešanas, atkal sakārtota. Vai viņiem ir novērošanas kameras? Iztukšotās vīna pudeles ir izmestas, kafijas krūzes izmazgātas un uz katra naktsgaldiņa ar maigu mājienu noliktas pa ūdens pudelei. Tā, it kā mēs tās līdz šim nebūtu pamanījuši.
Vakariņas bija Mega...Itāļu seafood restorāns La majoliche, nr.5 miestā, bija ekselenta. Tikai porciju izmērs... ak! No uzkodām bijām pārēdušies un Main course nespējām pat īsti novērtēt. Gardi! Mīdijas ilgi negribēsies. Atpakaļ nācām cauri pilsētai, kas acīmredzami gatavojās 5dienas vakaram. Mēs plūsmā neiejukām. Bet pārbaudījām ūdens temperatūru. Ir jauki pašļakstīties siltā Vidusjūras ūdenī 18. novembra naktī.
0 Comments

Iepazīšanās. Malta.

17/11/2016

0 Comments

 
Ja godīgi, pirksti sāka niezēt jau vakar vakarā, kad, somu krāmējot, sapratu, ka man vajag glāzi vīna. Gulēt ieejot, tā vietā, lai pilnvērtīgi izmantotu tās 4 līdz modinātājam atlikušās summas, es nevis uzreiz aizmigu, bet klausījos vārdos, kas virknējās smadzenēs krāšņos teikumos. Teikumos, kurus vairs neatceros. Mūzis (un ne jau Jānis M) ir nepielūdzams.


Vispār man nepatīk somu krāmēt pēdējā vakarā. Ideālais variants, manā izpratnē, ir galvenās lietas salikt vienu vakaru iepriekš un pēdējā vakarā tikai pārbaudīt, vai esmu atcerējusies visu. Bet nu ne vienmēr izdodas ideālais variants, kad pirms izlidošanas var iemalkot vīnu un atslābt. Tā nu kravājāmies nieka 6 pirms jādodas uz lidostu, mēs ar Gerdu metām čupā visu, kas vien varētu būt vajadzīgs, bet Reinis to visu mēģināja ievietot mūsu čemodānā. Iztikām bez ziloņa palīdzības,- lai arī ar grūtībām, čemodānu ciet dabūjām.

Bet tas viss ir iesildīšanās.

Jāsāk būtu ar ievadu. To, ka man ļoti-ļoti gribējās novembra brīvdienās kaut kur aizbraukt, un šodien, sēžot Vallettas (precīzāk St.Julians viesnīcā) es ļoti-ļoti priecājos, ka saņēmos un atradu tās aviobiļetes un šo braucienu mums noorganizēju. Rīgā ir tumšs, slapjš novembris, bet te - lai arī mitrs, bet ļoti patīkams klimats, ap 20 grādiem, lāgiem parādās pa saules staram un vispār - ir cita apkārtne, citi izaicinājumi un nekādu ikdienas ierasto problēmu.

Tagad, kad šo rakstu, ir nieka 19:20 vakarā, bet mums bijusi gara, bagāta diena - ielidojām jau 8 no rīta un rītu no 9 līdz 14 pavadījām izstaigājot krustu-šķērsu Vallettu. Tad vēl aizbraucām līdz Hagar Qim templim un izbraucām daļu "panoramic drive". Pirmais iespaids pilnīgi noteikti ir radies un tas ir patīkams!
Pārsteidz izmēri - jā, Malta ir maziņa, tiešām maziņa. Attālumi, kas jāveic, bieži ir zem 10km. Nu jā, salas izmēri ir apmēram 15x30 km. Arī Vallettas mazpilsēta ir 6gadnieka kājām izstaigājama - 1x1km apmēram. Gaišā kaļķakmens (?) mājas, ko rotā krāsaini balkoniņi, nespēj atstāt vienaldzīgu. Un ielas, kas vijas te augšup, te lejup.

Pie brokastīm Valletas centrā (kur notiesāju tradicionālo maltiešu trusi, bija gards, lai gan Reinim sanāk ne sliktāks!), sākam minēt, cik cilvēku dzīvo Maltā. Daudzstāvu apbūves te gandrīz nav, bet ti 30x10 ir diezgan apbūvēti. Cik jūs minētu? Kā "hint" - lielākajā pilsētā Birkirkarā dzīvo mazliet vis 25 tūkstošiem. Nu google man saka, ka Maltā dzīvo ap 450 tūkstošu.
Hagar Qim ir templis, precīzāk - tā paliekas. Ja esi bijis Peru - tādu skatīties intereses nekādas. Un cena pieklājīga - ģimenes biļete 18 euro. Tāpēc tās drupas apsargā kā augstākās drošības pakāpes cietumu. Tā kā iekšā neiegājām, principā objektīvi spriest nevaram, bet ir aizdomas, ka tā nature trail, ko mēs izgājām ap tempļiem (tur ir vēl 1) ir daudz interesantāka un bagātinošāka. Jūras gaiss, skati apkārt, taciņa, kuras veikšanai nepieciešama nepilna stunda- manuprāt, tas ir vērtīgākais. Lai būtu tāda mierīgi laba sajūta.
Jautrība bija arī auto. Noma te ir riktīgi lēta. Nu jā, nobraukuma ierobežojuma nav - kur tad aizbrauksi pa šo salu! Bet lielākā jautrība ir, kad sēžoties auto, konstatējam, ka stūre ir labajā pusē. To mēs nebijām piefiksējuši. Reinis nosmej, ka šoferi mēdz vienu roku turēt uz stūres un otru - uz ātrumkloķa tāpēc, lai nesajauktu, ar kuru roku jāstūrē, bet ar kuru - jāpārslēdz ātrumi. Apļveida krustojumi man rada frustrācijas vēl pat vakarpusē... (un vispār, vai kāds zina, kāpēc Maltā brauc pa otru pusi? Viņiem ir kāds sakars ar britu karalieni?)

Neliels šoks ielidojot bija sms no LMT par ienākušo/izejošo zvanu tarifiem. 2,90 abos virzienos. Te nu bija bezmaksas rouming Eiropā! Labi, ka kolēģis Aigars sazinās ar LMT, kas noskaidro, ka es esot pieslēgusies kaut kādam kuģu satelīt-operatoram. Ap pusdienas laiku atnāk mierinošā ziņa, ka drīkstu ar Rīgu runāt par dažiem centiem minūtē.

​Nobeigumam. Vietējo vīnu slava ir pārspīlēta. Veikalā paņēmām dažus izmēģināšanai. Labāk būtu ņēmuši šīs pašas cenu kategorijas Itālijas vai Čīles vīnus, tie vismaz būtu baudāmi, šie - nu... kā lai pieklājīgi.... Visādi citādi Maltā ir garšīgi. Varbūt paliksim pie vietējās virtuves un ārvalstu vīniem (nevis ārvalstu virtuves, kā šodien, kad pie bada aizskrējām uz viesnīcā esošo American Grill bar un pusi porcija atnesām uz numuriņu, jo to gaļas daudzumu vienkārši nespējām apēst, un tiem Maltas vīniem, kas tā daļēji palīdz pēc grilla pārēšanās)
Secinājumi:
1. Par meitu. Gerda aug. Daudzas lietas kļūst vienkāršāk, dažas - sarežģītāk. Jebkurā gadījumā - ir interesantāk. (Divos naktī pamodās kā štiks un gandrīz bez kreņķa. Pēc baseina bez brēkšanas ļāva izķemmēt matus, lai nebūtu "kā Jūlijai" (māsīcai, kura nesen matus nodzina "uz nullīti")) Aug gan patstāvība, gan negribēšanas. Bet arī izpratne. Lai arī ar asarām acīs, meita saprata, ka uz viesnīcas indoor pool šovakar netiek, jo tur pēc 17 bērniem ieeja liegta. Izgāja papeldēt āra baseinā (kādi 18 grādi jau ūdenim tur ir!) un sasildījās numuriņa vannā.
2. Ka tapetes maiņa tieši ietekmē prāta stāvokli. Tā spēj lieliski atslēgt no viena domāšanas veida un pārslēgt citā. Šodien ir sajūta, ka jau sāku apgūt savas draudzenes Annas spējas nepārslēgties dienām ilgi un jau pirmajā dienā spēt novērtēt to, kur esmu, būt 100% tur, kur esmu. Kad prāts ceļo ilgāk un lēnāk nekā ķermenis un apziņa, kas abi ir Maltā, bet ikdienas problēmas risinošais kompītis, kas ikdienā nespēj ne brīdi palikt mierā un klusumā - kaut kur palicis pusceļā. Ceru, pa nakti tas mūs nepanāks un paliks nomaldījies kaut kur Eiropā'.

Noslēguma secinājums: Silti= labi.
0 Comments

    Archives

    November 2016

    Categories

    All

    RSS Feed

Powered by Create your own unique website with customizable templates.