Runā ka ceļošana esot iedarbīgs līdzeklis aizspriedumu pārvarēšanai.
| Lielā mērā tā ir izkāpšana no rutīnas, vietas un apstākļu maiņa, kas ļauj paskatīties no malas uz savu dzīvi, saviem paradumiem, saviem uzskatiem un savām pārliecībām. Iespēja ieraudzīt, kā dzīvo citi, iepazīt svešo, un caur svešo iepazīt sevi. Ceļot nozīmē arī izklaidēties, iedvesmoties, izprast citu sadzīvi un sadzīves sīkumus, pārvarēt nelielas grūtības un izbaudīt kaifu, tās pārvarot (Vai arī jūs mēdz pārņemt atrisināta “cietā rieksta” uzdevuma sajūta, kad izprotat kārtējās lielpilsētas sabiedriskā transporta sistēmu?). Dažkārt ceļojot aizmūc no sevis, dažkārt - atrodi daļu sevis. Nereti arī atrodi sevi caur mukšanu. Šoreiz es nemuku, bet gan apzināti spēru soli pretim un.. gāja, kā vienmēr, interesanti. |  |
Jau sen, sen biju meitai solījusi, ka mēs atbrauksim uz Londonu. Ne jau tāpēc, ka viņu karaļnama vēsture interesētu vai Bigbenu redzēt gribētos, nē. Jau vismaz gadu mūsmājās vakara iecienītākā lasāmviela ir Harija Potera grāmatas un meita (laikam jau skolā) bija uzzinājusi, ka Londonā esot tāds Potera muzejs, kuru viņa ļoti, ļoti gribēja apmeklēt. Vasarā atradās citas izklaides, tāpēc Londonas apmeklējums tika atlikts uz rudens brīvlaiku.
Varbūt liksies dīvaini, bet es līdz šim nebiju apmeklējusi Londonu, un pirmā reize šajā metropolē bija kopā ar Gerdu. Nenoliegšu, tas radīja nelielu paniku. Vairumā ceļojumu esmu devusies kopā ar vēl kādu pieaugušo, kas liekas kā drošības spilvens, kā vēl viena saprāta balss. Vai, pavisam vienkārši, vēl viens cilvēks, kas var pastāvēt pie somām, kamēr… vienalga ko.. Iedomāties elementārus risinājumus, nu kā piemēram to, ka uz lidostu taču ērtāk braukt ar savu auto, nevis taksi (kuru izsaucot pēdējā brīdī autosēdeklīti vairs dabūt nav iespējams).
Don’t panic, teica pašas saprāta balss un saprātīgie draugi, un tā arī darīju. Atkal mācoties dzīvot šajā mirklī un nedomāt par iespējamām grūtībām, kas varētu sagaidīt turpmākajās stundās. Un ziniet – lai arī, protams, labprāt būtu redzējusi vairāk vai apskatījusi vēl ko, ņemot vērā faktu, ka pasākuma centrālais tēls bija Harijs Poters, mēs ceļojumu izbaudījām abas. Abas daudz ko apguvām, iemācījāmies, palika vēl sapņi un vēlmes, bet palika arī lieliski iespaidi un prieks par piedzīvoto.
 | No esejiskā noskaņojuma pievēršoties pilnīgi praktiskajam: Londonā pavadījām divas pilnas dienas un divas pus dienas. Ielidojam Stanstedā pusdienas laikā. Pirmos praktiskos soļus Londonā vieglākus padara Ieva – mana krusttēva krustmeita, kas jau 13 gadus dzīvo Londonā, un kas sagadīšanās pēc ielidoja Stanstedā no Milānas šajā pašā dienā pusstundu pirms mums. Ieva mūs sagaida pie izejas un visas kopā ar autobusu dodamies uz Londonu, cauri Stratfordai, kur pārsēžamies metro (autobuss līdz Liverpool station darba dienas vidū varētu prasīt nesamērīgi vairāk laika). Pa ceļam Ieva izstāsta tik daudz par dzīvi un sadzīvi Londonā, kas aizstāj vairākus neizlasītos ceļvežus un another travel guide aprakstus… Tā lēnā garā nonākam savā viesnīcā, kas atrodas salīdzinoši Londonas centrā, un kurā, ak bērna laime, ir baseins (saprātīga māte, ne?). Bērna laime gan nozīmē arī to, ka mēs tajā pēcpusdienā no viesnīcas īsti arī neizejam (ja neskaita tuvējā groceries store apmeklējumu, lai uzpildītos ar uzkodām un našķiem) – pirtis, burbuļvanna un baseins aizpilda vakaru labāk nekā pastaigas, nu vismaz 7gadnieka izpratnē. Man viedoklis manāmi atšķiras, bet pārliecināšanas spējas nav pietiekamas, lai izvilktu mazo jaunkundzi, kas godīgi atzīst, ka staigāt viņai riebjas, pastaigā pa rajonu. |
| Nākamajā rītā jau 9:30 mums jābūt Warned Bros studio, uz Harija Potera tūri. Biļetes uz to iepirkām vēl jūlijā (un arī jūlijā iespējas izvēlēties ieejas laikus bija visai ierobežotas – es būtu balsojusi par laiku pēc 10:00, bet tie, kā jau pieprasītākie ieejas laiki, bija izpirkti jau 3 mēnešus iepriekš). Tomēr, tā kā Londonas laiks ir 2 stundas vēlāks nekā Rīgas, salīdzinoši agrais rīta nerada lielas neērtības. Lai arī es mostos tikai pēc uzstājīga modinātāja zvana, Gerda, izrādās, jau brīdi ir nomodā. 6:30 ierodamies brokastīs, 7:30 izejam no viesnīcas un 9:10 esam pie studijas, lai izdrukātu biļetes, nodotu vienu lieki nopirkto (ir tāda jauka iespēja) un stātos garajā rindā uz ieeju. Gerda jau iemetusi aci suvenīru veikalā un satraukti pieprasa iziet pottermore.com pieejamo testu, lai noskaidrotu, kuram “namam” viņa ir piederīga un nopirktu īsto zizli. Ar otro piegājienu pareizais nams ir atrasts, un arī garā rinda izstāvēta – varam apbrīnot visu Potera filmām sagatavoto. Mana mazā–mīļā sīkumiem īpašu uzmanību nepievērš, tomēr tā visai veiklā solī apskatām visu, un izmēģinām visu, tai skaitā, lidot uz slotas, piemērīt apmetņus, apgūt butvestību žestus ar zizli, nofotografēties dažādās vietās, kā arī nogaršot sviestalu (pārāk salds (!)). Noslēgumā iegūstam īpašumā arī Hermiones zizli, kas netiks izlaists no rokām turpmākās 2 dienas. Mūsu temperamentam un ātrumiem muzeja pietiek tikai mazliet vairāk nekā divām stundām, tomēr Gerda ar redzēto ir ļoti apmierināta. |  |
Atceļu uz Londonu nākas veikt ar metro, atkal vilciena līnijā kādas problēmas (pašnāvnieki Londonas metro pat vairs neizsaucot līdzjūtību.. ), laika tam nepieciešams nedaudz vairāk, bet nolemjam dienu turpināt Kensingtonas dārzos, kur esot princeses Diānas vārdā nosaukts spēļļaukums. Tāds tur tiešām ir,- ir dažas jaukas atrakcijas, tomēr tas ātri tiek atzīts par “boring”, gluži tāpat kā Haidparka spēļlaukums.
Tikmēr diena sliecas uz vakarpusi un to noslēgt nolemju ar pastaigu gar Temzu. Ātrs skats googlē saka, ka skaista pastaiga esot no Tate modern (kurā ak, kā gribētos ieiet, tomēr saprotu, ka manu 7gadnieci uz ko tādu pierunāt ir nereāli) līdz Jubilee gardens. Pastaiga pār Millenium tiltu, un Southbank beigās sniedz prieku mums abām: man tie ir vakarsaules apspīdētie skati uz Vestminsteras abatiju, Bigbenu, London Eye, Gerdai – skrējieni pa kaut kādiem mākslas objektiem un, protams, Karuselis! Karuselis, kas izrādās otra lieliskākā lieta šodien (un kurā, paldies dievam, man nebija jābrauc, jo meita ir sasniegusi 4ft garumu!).
 | Atceļā pāri Temzai uz Embankment metro staciju, kamēr es ķeru rietošās saules atspīdumu London Eye, Temzas ūdeņos un mēģinu nobildēt Vestminsteras abatiju no šī leņķa, Gerda izvelk no jakas kabatas divus kastaņus un iemet tos Temzā. Paldies, mammu! Pirmais esot par Harija Potera muzeju un otrais – par karuseli. |  |
Vakaru noslēdzam viesnīcas baseinā, pēc kurā peldot un nirstot pavadītas stundas, kamēr mazgāju zobus, mana mazā ceļabiedrene aizmieg, zaķi pie auss piespiedusi, vakara Potera lasīšanu nesagaidot. Dienas iespaidi ir panākuši savu.
 | No rīta toties, kad pirms septiņiem zvana modinātājs, Gerda jau ir modusies un ņipri lūdz atļauju ieslēgt gaismu, lai palasītu komiksus. Es vēl labprāt nosnaustu kādu stundiņu uz otriem sāniem, bet dienas plāni sauc. Pirms iemigšanas taču nopirkām biļetes uz Shrek Adventures, kā arī braucienam London Eye. Tāpat plānā ir apmeklēt London Walks piedāvāto pastaigu pa Potera filmēšanas vietām. Mans sapnis būtu ieklīst arī Dabas vēstures muzejā, kur piektdien ir atklāta pagājušā gada labāko dabas fotogrāfiju izstāde, bet, jau aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, atzīšos,kalīdz tai netikām (un tāda nojauta jau bija no rīta, plānus tā reāli apsverot). |  |
Brokastīs ierodamies laicīgi, Gerda jau nodibinājusi kontaktu ar Andželu – vienu no oficiantēm, un kamēr es lēni uzpildos ar kofeīnu, viņa koķetē, raksta vēstules un beigās jau piesakās Andželai palīgos. Kaut kad, kad kofeīna līmenis manās asinīs sasniedzis kritiski nepieciešamo minimumu izdzīvošanai, saprotu, ka modinātāju šorīt esmu uzlikusi tieši stundu par agru, bet šo stundu mana meita izmanto tik intensīvai sarakstei angļu valodā ar jauniegūto draudzeni, ka varbūt tieši tā arī vajadzēja?
 | www.shreksadventure.com/london/ ir tāds visai komerciāls pasākums, kurā lielāks gandarījums varētu būt bērnam, kas angļu valodu saprot labāk nekā Gerda, tomēr pēc stundas dažādu pasaku tēlu sabiedrībā viņa atzīst, ka apmeklējums viņai bija paticis (un ir kārtējā motivācija, ja tāda vēl nepieciešama, angļu valodas apguvei). Savukārt lai tiktu uz London eye, internetā nopirktā biļete vēl ir jāapmaina pret reālu, ar konkrētu entrance time. Ieraugot rindu pie kases, saķeru galvu, kāpēc biļeti neizņēmu vēl pirms 10 no rīta, kad te garām gājām uz Šreka piedzīvojumiem. Tomēr rinda kustās veikli un apmēram 15 minūšu laikā tiekam pie biļetes, lai … dotos stāvēt nākamajā, visai garajā rindā, nu jau uzbraukšanai pašā London Eye. |
Kamēr gaidījām lidmašīnu Rīgas lidostā, Gerda teica, ka viņai ir bail. Precizējot – par ko, izrādījās, ka bailes viņai ir tikai par vienu- lai mēs nenokavētu lidmašīnu. Man tajā brīdī bija bail bija par visu pārējo iespējamo, - praktiskajām lietām, nepraktiskajām lietām, racionālām un iracionālām. Un šīs bailes, pilnīgi fiziski, mani pameta stāvot tajā garajā rindā pie London Eye. Sajutu, kā manī ieplūst laimes hormoni, kas izstrādājas pēc tam, kad organismu pamet kaut kāds stress. Stāvēju un smaidīju, un pārmaiņas pēc pat nereaģēju uz Gerdas kārtējo “I’m bored”. (Patiesības labad jāatzīst, ka reality check pienāca jau pavisam drīz, kad meita tādu seju savilka esot London Eye augstākajā punktā, pukstot – kāpēc gan tas notiek tik lēni un kad mēs beidzot būsim lejā?! Un patiesības labad jāatzīst, ka tajā brīdī viņa saņēma no manis īsu un skarbu repliku, ka garlaikoties var jebkur, un šobrīd viņai ir iespēja izbaudīt to, ko ne katram ir iespēja redzēt. Un, atkal paklanoties patiesības priekšā, nevaru nepieminēt, ka vēlāk, kārtējo reizi šķērsojot Temzu un atskatoties uz London Eye, Gerda par savu izteikumu atvainojās, turpmāk gan kartiņās pamanot lielo panorāmas ratu, gan visiem, kurus tas interesēja, stāstot, ka ir ar to izbraukusi).
Ar lielo ratu braucot, no augšas pamanām Jubilee Gardens spēļlaukumu, kurā Gerda izskrien nemieru, kas uzkrājies stāvot garajās rindās, un mēs dodamies uz nākamo plāna punktu – M&M’s world – 4stāvu konfekšu paradīzi (kā gan bez tās!), bet no konfektēm- uz London Walks organizēto pastaigu pa centrālo Londonu. Lai arī Gerda ļoti gribēja šo pastaigu iziet, viņa ātri nogarlaikojas un šoreiz es viņu saprotu – lai arī pastaigas vadītājs stāsta daudz un interesantas lietas, nespēju pagūt to visu iztulkot, un daudz kas no stāstītā Gerdu īsti neinteresē, jo nav tieši saistīts ar Poteru. Jau pēc nepilnas stundas redzu, ka meita ir nogurusi un (šoreiz – pa īstam) nogarlaikojusies. Tāpēc uzklausījušas vēl dažus īstus stāstus, atvadāmies no ekskursijas vadītāja, lai dotos atvilkt elpu viesnīcas baseinos. Jo puksteņa rādītāji jau tuvojas četriem pēcpusdienā, bet mums 18:00 ir sarunātas vakariņas kopā ar Ievu un viņas meitu Ariannu. Meitas noguruma pakāpi saprotu Kingskrosas stacijā, kad Gerda atsakās doties uz 4. platformu, kur esot filmēta ieeja platformā Nr. 9 un 3/4
| Līdz 17:40, kad pie mūsu viesnīcas piebrauc Uber, tieši tik arī pagūstam – kārtīgi izpeldēties un izsildīties pirtīs, mazliet sapucēties un doties uz itāļu restorāniņu uz Columbia road, nu tur, kur svētdienu rītos notiek slavenie puķu tirdziņi. Šobrīd gan puķes nemana, tikai jauniešu bariņus, kas satērpušies maskās, Mirušo dienas svinībām gatavojoties. Pēc vakariņām Ieva mums parāda ieliņas, kur rīt no rīta notiks lielā tirgošanās, tomēr man jau ir klusas aizdomas, ka šī informācija tiks noglabāta priekšdienām. |  |
Un tā arī ir. Lai arī vakarā meitēns atkal nolūzt sekunžu laikā un no rīta brokastīs sadraudzējas vai ar visu viesnīcas personālu, tad tajās dažās stundās, kas mums ir līdz brīdim, kad jādodas lidostas virzienā, mēs vien pagūstam kārtīgi izplunčāties baseinā un izsildīties pirtī. Pastaigu ideja tiek noraidīta jau saknē. Atpakaļceļu, ņemot vērā remontus vilciena līnijās no Liverpool station uz Stanstedu, ieplānoju atkal cauri Stratfordai – ar metro līdz tai varam nokļūt ceturtdaļstundā, bet autobusi no Stratfordas līdz Stanstedai brīvdienā, kad nav sastrēgumu, nokļūst 50 minūšu laikā. Tās gandrīz divas stundas, kas mums ir Stratfordā, pavadām kā īstas sievietes – šopingā. Gerda izskatās pārlaimīga, lai gan man nekādu sajūsmu vazāšanās ar divām somām pa lielveikaliem nesagādā. Tomēr ir jāatzīst, ka viss šis pasākums bija paredzēts, pirmkārt, skolnieka priekam skolas brīvdienās, un pat noslēguma šopings kaut kā ļoti tam piedienas. Noslēguma šopings izrādās negaidīts glābējs vēl kādas bēdas mazināšanai – jau sēžot autobusā nez no kurienes man rodas jautājums – Gerda, vai savu mīļo zaķi Smeceri tu somā ieliki? Meitas seja pārvēršas, mēs metamies pārbaudīt viņas kofera saturu un konstatējam, ka zaķis laikam ir palicis viesnīcas gultā. Šoku slēpjot, meita ziņo, ka zaķa vietā viņai būs jaunā, pūkainā pidžamma un jauniegūtais TY sikspārnis… Redzu gan, ka sirsniņai sāp. Sazinos ar viesnīcu, kas savukārt sola sazināties ar apkopēju… Nākamās dienas pēcpusdienā es saņemšu ziņu, ka zaķis ir atradies un mūsu draudzene Dace, kas svētdienā aizlidoja uz Londonu, to ir apsolījusi no viesnīcas paņemt un nogādāt mājās (Vēstules pilns teksts: “Yes we have managed to find the bunny if you would like to send your friend to collect. They will need full details and ID. Please provide their name.” Joprojām nesaprotu, vai nepieciešams būs zaķa ID?).
Tādējādi veiksmīgi ir noslēdzies arī šis pārdzīvojums, tāpat kā visi pārdzīvojumi, kas mums ceļā gadījās. Mēs lāgiem mazliet sastrīdējāmies, tad salabām. Mēs viena otrai lūdzām piedošanu un viena otrai teicām paldies. Es atļāvos būs blondīne, atļāvos pieļaut kļūdas, atļaujot meitai par tām smieties. Atļāvu meitai garlaikoties, lāgiem par to sadusmojoties, bet beigās pie tā pierodot un .. ļaujot pierast viņai. Un Gerdai bija pārsteigums, ka arī Džoana Roulinga esot garlaikojusies un tieši tā izdomājusi Poteru. Svētdienas pirmspusdienā, pirms izbaukšanas no viesnīcas, kad baseini jau bija apnikuši, bet pastaigā iet negribējās un mamma plašeti spēlēt neļāva, mana meita sēdēja viesnīcas numuriņā un rakstīja grāmatu par to, kā Džoana Roulinga rakstīja grāmatu par Poteru. Nu lai paliek Brikbeinas tirgus.. to vajag man, un, ja ļoti vajadzēs, gan jau to kādreiz dabūšu. Jo šoreiz tika iegūts kas cits – un arī to es ļoti, ļoti novērtēju. Komforta zonas ir daudz plašākas.
Kurp nākamreiz?
Kurp nākamreiz?
