Pirmā diena kalnos

​38081 soļu (ieskaitot gājienu uz vakariņām), nostaigāti 30,5 km (to pašu restorānu ieskaitot), uzkāpts virsotnē..

​Godīgi atzīšos, ka šīs dienas apraksts tapa vēlāk, ne tās pašas dienas vakarā. Jo vakarā man vienkārši nebija spēka – ne jau datoru atvērt vai rakstīt, man spēka nebija padomāt. Varbūt tāpēc zudis dažs emociju asums, bet nemainīga ir atziņa, ka tā bija vienkārši skaista, ideāla, lieliska pirmā īstenā atvaļinājuma diena.

​Mūsu saimnieks jau iepriekšējā vakarā bija devis mums atsevišķas norādes, ko mēs varētu darīt. Tā kā bijām tādi nedaudz apjukuši pēc garā ceļa, nolēmām tās ņemt vērā. Nu saimnieks, skatoties uz mūsu septiņgadīgajām lēdijām, nolēma piedāvāt mums tādus stundu garus lēzenus pārgājienus, ar “playground” trases noslēgumā. Mēs gan maršrutu ātri uzlabojam, pievienojot otro līmeni, tādējādi plāns izskatās šādi: no Kranjska Gora ar auto aizbrauksim līdz Nordijski Center Planica (930m), kur sākas taka uz Planinski Dom (1108m). Meitenes un kāds no vecākiem paliek Planinski Dom un tad atgriežas pie auto, kamēr pārējie “pieaugušie” kāpj augšup uz Tamarski stapovi (ūdenskritumu), gar to caur Slatnica pāreju (1815m) un Vratica pāreju (1799m) uz Vršič (1611m), kas jau atrodas pie ceļa. No turienes – dipada, dapada lejā uz Kranjska Gora (810m). Pa ceļam izvēles maršruts - Slemenova  špica (1911m).

​Principā te varētu arī aprakstu beigt, pasakot, ka tā arī viss notika. Bet bija daudz labāk un daudz jautrāk!

​Vispirms jau par Nordijski Center Planica – šis ir slēpošanas centrs, kas aktīvs ir ne tikai ziemā, bet arī vasarā. Zinu vismaz 2 iemeslus. Viens  - tas, ka tramplīnlēkšanas trase ir piemērota izmantošanai arī ziemā. Tieši dienā, kad tur gājām garām, trasē trenējās viens visai izcils japāņu tramplīnlēcējs (aizmirsu vārdu, jeb, precīzāk, nekad neesmu zinājusi). Izskatās diezgan baisulīgi, kad lido viens pa gaisu un apakšā – zaļš tramplīns…. Otrs iemesls ir distanču slēpošanas trase, kas izveidota pagrabā zem autostāvvietas, un visu gadu tiek nodrošināta ar mākslīgo sniegu. Varbūt ir tur vēl kaut kas, bet to es (pagaidām) nezinu.

​Turpinot rakstīt par dienas gaitām, nevaru neiepazīstināt ar mūsu šīgada kompāniju – gandrīz pēdējā brīdī mums “kurvīti” iedeva mūsu jau ilglaicīgi un pazīstami ceļabiedri, Brizgu ģimene. Bet mēs, nu kā nojauzdami, pirms tam bijām piedāvājuši pievienoties vēl citiem draugiem un piekrita Reina klasesbiedra Andra sieva, jau ilglaicīga draudzene Anita ar savu arī septiņgadīgo meitu Kati. Mēs cerējām, ka meitenēm kopā ies jautri un viņas atradīs kopīgu valodu, kas tā arī notika, aleluja, lai dzīvo idle parenting vakaros! Anitai kompānijā savukārt pieteicās “saldais pārītis” –Kukurs/Romaška un Jana. Es viņus pirmo reizi ieraudzīju vien jau uz Slovēnijas zemes, Reinis Kukuru zināja jau sen, sen, no laikiem senākiem nekā mūsu pazīšanās. Es par viņiem zināju tieši neko, bet tas netraucēja pavadīt laiku kopā jautri un patīkami.

​Atgriežoties pie tās pirmās dienās. No Nordijski Center Planica līdz Planinski Dom mēs aizčāpojam laiskā solī apmēram stundas laikā. Kad nonākam galā, Kukurs ar Janu jau beidz tukšot pirmo alus kausu un mēs veikli sabīdām plānu: ar meitenēm paliks Brigita un Anita, kuras abas jau kāru aci skatās uz tuvējā ūdenskrituma pusi. Kā dienas beigās man atstāsta sajūsminātā meita – esot uz uzkāpušas, tur esot bijis par akmens, klintis, kur parāpot, viņa Katei rādījusi kā via ferratas jāiet.. no kā varam spriest, ka lai arī brīdī, kad mēs aizgājām savā maršrutā, bērnam seja bija gara un skāba, to ātri nomainījušas citas emocijas.

​11:20 varonīgā četrotne: Jana, Kukurs, Reinis un es, dodamies pa maršrutu, taisīt “lielo apli”. Skatāmies uz klintīm pa labi un pa kreisi un smejam – tur kāpsim, vai? Un ziniet, tur arī kāpām! Tas, kas sākumā bija kaut kas liels virs galvas, drīz jau bija kaut kas dziļš zem kājām! Un saule, un plašums, un kalni, un puķītes! Un man, protams, līdzi lielā kamera, jo nespēju es to atstāt mājās. Vienā brīdī Reinis džentelmeniski paņem to panest un, protams, tieši tajā vietā pļavā ir visskaistākie rozā rododendri un klintis to fonā, un  man pie rokas ir tikai iphone! Bet atgūstu kameru un izbaudu arī gulēšanu Alpu pļavā ar kameru pie acs, skujām durstot vēderu.

​Tikai zinātāji un kāpēji sapratīs, kā ir kad kļūst mazliet grūti, kad ar prieku apstājies atpūsties, bet kad apkārt ir tas plašums, kas sāk pamazām dzēst no apziņas lietas, kas nav te, šeit un apkārt. Kam, protams, palīdz tas, ka  viegli nav atgriezties pēc tik ilga laika kalnos. Kad nonākam Slaticas pārejā, no kuras ceļam jāiet lēzeni lejup, Jana paziņo, ka vairs nevēlas spert ne soli augšup, tad nu uz virstoni uzskrienam mēs ar Reini divatā. Un tas ir skaists izskrējiens ar tādiem skatiem, no kuriem sirds vienkārši uz brīdi kļūst atvērta, laimīga un priecājies ka esi. Plašums, kas pavelk uz aizrauj. Tā sajūta, kuras dēļ vismaz es kāpju kalnos.

​Pēc tam sekoja lejupceļš. Janai par sašutumu, tas lāgiem veda mazliet augšup, bet ap 15 mēs bijām uz Vraticas pārejas, kurā vīdēja zīme, ka līdz Vršič ir 20 minūšu skrējiens lejup. Ja šis maršruts bija aprakstīts kā veicams 2:40h, jāatzīst, ka mēs uz trases pavadījām apaļas 4h. Attaisnojumam lai kalpo kāpiens uz virsotni un ievērojamās foto pauzes.

​Kas tālāk? Citējot Kukuru: “Garlaicīgi, visu dienu šoseja.” Pa šoseju no Vršič līdz Kranjska Gora ir 23 līkumi… blakus iet taka, kas vairumu līkumu “nogriež”, pa to tad nu mēs, cauri mežam, arī desojām uz mājām, pa ceļam whatapojot Anitai – varbūt atbrauks pretī? “Piedod, dzeram ar Brigitu vīnu!” bija atbilde, kas laiki nevairoja. Bet uzlikuši par pienākumu dāmām ielikt ledusskapī kokteiļus Kukuram un Janai, ļaunu prātu neturējām. Patīkami bija, atgriežoties zonā, telefonā ieraudzīt google maps paziņojumu, ka līdz mājām ejami 3,7km, kam nepieciešamas vien 46 minūtes. Google tajā brīdī vēl nezināja, ka mēs mazliet pamaldīsimies un sanāks nedaudz vairāk un ilgāk (Jana bija īpaši pikta, kad ceļš atkal sāka vest kalnā, sk. iepriekš minēto), bet tā ap 18 mēs mājās bijām. Lieki teikt, nedaudz saguruši. Reinis gan aizdiebj pēc auto uz stāvvietu, tomēr nezin kādā veidā mājās atstāj auto atslēgas tā kā nekāda pastaiga šim nesanāk – sēžas Kukurs auto un brauc ar mersedesa atslēgām vien pie šāmī. Tajā brīdī jau mans pulkstenis saka, ka noieti 32 tūkstoši soļu, bet .. gribas steiku! Karsta duša un vakariņas! Restorāna izvēle ir viegla – centrālajā laukumā kā pie svētdienas vakara ir brīvdabas koncerts un mēs apsēžamies pie gluži kā mums rezervēta, vienīgā brīvā lielā galdiņa restorāna ārpusē, ar skatu uz skatuvi. Skatoties un klausoties vietējā pūtēju ansambļa priekšnesumus (un ir ļoti ok! Te Šostakovičs, te Koens), notiesājam lieliskas vakariņas (T-bone ir gluži ok; Gerdai picu aizskrienu un nopērku blakus picērijā, ko iesaka oficiante, atzīstoties, ka viņi picas netaisa). Pie vakariņām arī top nākamās dienas plāni – otra kompānija vēlas doties apskatīt kaut kādas alas, bet mēs esam bērnam apsolījuši feratu. Un arī man gribas feratu. Gerda gribēja jau no rīta un bija līdz asarām sašutināta, ka mēs devāmies pastaigā, nevis kāpt, vēl vienu dienu jaunās sistēmas iemēģināšanu atlikt nedrīkst! Tāpēc Brigita piesakās kompānijā Anitai, Janai, Katei un Kukuram un brauks ekskursijā pa alām, bet mēs ņemsim kādu feratu. 

Dienas noslēgumā Gerda laimīgi paziņo, ka es tomēr esot labākā mamma. Gan ne tāpēc, ka uz kalniem atvedu. Tāpēc, ka picu atnesu. Bet dažkārt jau pietiek arī ar to. Mums pilnīgi noteikti pietika ar šo dienu – kāpienu augšup, skrējienu lejup (lejup pietika vairāk nekā pietika), jautru kompāniju, siltu sauli un kalniem, kalniem, kalniem.. mazāk gribēt nav vērts?