Laika ziņas solīja šodien lietu.
Nu vispār, lietu sākotnēji solīja visu nedēļu, bet mūsu ceļabiedri laika taisīšanai piegāja nopietni un atbildīgi un katru rītu iepriekš solīto laika prognozi nomainīja saules pilnas zilas debesis.
Nu vispār, lietu sākotnēji solīja visu nedēļu, bet mūsu ceļabiedri laika taisīšanai piegāja nopietni un atbildīgi un katru rītu iepriekš solīto laika prognozi nomainīja saules pilnas zilas debesis.
Bet šodien atkal solīja lietu. Tā kā jau vakar kājas bija pilnīgi mīkstas, es paziņoju gatavību doties kaut uz pirtīm un baseiniem. No rīta mostoties man Reinis ziņo, ka kompānija izdomājusi, ka rīts, kamēr lietu nesola, jāsāk ar ekskursiju blakus Bledai esošajā Vintgar aizā, jāturpina ar peldi, un pēc pusdienām jāapmeklē vēl īsa pastaigu taka. Man nav iebildumu.
Pirmais, ko es šorīt pamanu, ir, ka atgriežas domas. Palēnām, bet tās ir. Vakar pie slodzes, pie skaistuma, pie koncentrēšanās uz klinti un kāpienu, bija tikai šis mirklis. Tagad domu atgriešanos ievēroju un tā īsti vēl neapsveicu.
Kamēr lēni gatavoju brokastis, mostas Reinis un izstāsta, ka vakardienas negaisa pavadītās vīna dzeršanas rezultātā ir tapis iepriekš aprakstītais plāns. Es spēju vien nosmaidīt pie sevis, kā liktenis spēlē ar mums spēles – pirms dažām dienām taču vēl spriedu, ka varbūt pārāk daudz ko plānoju un beidzot varētu to nedarīt? Man šīs brīvdienas jau atkal patīk, nospriežu un, iepakojusi kameru un peldkostīmu, dodos uz auto.
Kamēr lēni gatavoju brokastis, mostas Reinis un izstāsta, ka vakardienas negaisa pavadītās vīna dzeršanas rezultātā ir tapis iepriekš aprakstītais plāns. Es spēju vien nosmaidīt pie sevis, kā liktenis spēlē ar mums spēles – pirms dažām dienām taču vēl spriedu, ka varbūt pārāk daudz ko plānoju un beidzot varētu to nedarīt? Man šīs brīvdienas jau atkal patīk, nospriežu un, iepakojusi kameru un peldkostīmu, dodos uz auto.
Līdz Bledai ir apmēram pusstundas brauciens, aizu atrodam bez lieliem piedzīvojumiem (lai arī Reinim vienbrīd liekas, ka braucam uz apli), un godīgi samaksājuši 5 euro ieejas maksu izejam visu apmēram pusotru kilometru garo aizu.
Cilvēkam, kas nekad tādu aizu nav redzējis, tā varētu likties iespaidīga. Mums tā liekas OK. Krāsas ir skaistas, ūdens dzidrs, sienas augstas… Mazliet mulsina cilvēku daudzums – vakar visas dienas garumā uz klints satikām piecus pārīšus, te cilvēku ir simtiem… Tomēr pastaiga mūsu sāpošajām kājām patīk, un arī acij ir kur pieķerties.
Cilvēkam, kas nekad tādu aizu nav redzējis, tā varētu likties iespaidīga. Mums tā liekas OK. Krāsas ir skaistas, ūdens dzidrs, sienas augstas… Mazliet mulsina cilvēku daudzums – vakar visas dienas garumā uz klints satikām piecus pārīšus, te cilvēku ir simtiem… Tomēr pastaiga mūsu sāpošajām kājām patīk, un arī acij ir kur pieķerties.
Aizas galā ir iespēja vai nu mazliet pasēdēt pie ūdenskrituma un doties atpakaļ pa to pašu ceļu, vai iet cauri mežiņam un kalniņam, pa citu, gandrīz divas reizes garāku ceļu. Lielākā daļa mūsu kompānijas izvēlas atgriezties pa šo pašu ceļu, atskaitot mūs ar Reini – kaut kāds kopīgais trakums liek izvēlēties citu ceļu, izvēlēties ko neredzētu. Un esmu ļoti apmierināta ar šo izvēli – sākumā ceļš ved cauri mežiņam, bet otrā ceļa daļa ir traverss pa kalnu pļavu ar skatu uz ieleju. Brīnišķīga taciņa!
Kad nonākam pie auto, pārējie jau mūs gaida. Metamies auto un dodamies uz Bledu, lai meklētu vietu kur nopeldēties. Ārā spīd saule, ir vismaz 25 grādi, laiks uztaisīts lieliski. Kukurs no taisīšanas mazliet saguris, bet mēs viņam vienalga esam pateicīgi!
Bledas ezers izrādās nepiemērots, lai veikli nopeldētos. Izrādās, ka pie ezera ir iekārtota tikai 1 peldvieta, kurā ieeja maksā 7 euro (no cilvēka). 15 minūšu peldei atstāt vairāk kā 50 euro mums liekas mazliet pārspīlēti, tāpēc, neskatoties uz kompānijas jaunākās daļas protestiem, atkal sēžamies auto, lai peldēšanos sarīkotu Jasnas ezerā, netālu no mājām. Atšķirībā no Bledas ezera, šo ezeriņu uzpilda kalnu upes, tāpēc ūdens tajā ir spirdzinošs. Tas gan nekavē meitenes krietni izplunčāties, un pat es tajā ielecu, izbaudot spirdzinošo sajūtu. Kad žūstam vieglajā pirms-negaisa vējiņā, pie mums pienāk turku futbolists un lūdz viedokli, vai pelde ir patīkama un vai mēs to iesakām. Mēs turkam (kas pieradis pie Turcijai raksturīgajām temperatūrām) mēģinām paskaidrot, ka ūdens ir visai vēss, bet šis, skatoties mūsu sajūsminātajās sejās, laikam īsti mums nenotic.
Šajā brīdī uznāk solītais negaiss un tā arī līdz vakaram ar nelieliem pārtraukumiem līst. Pusdienas izmēģinām atkal citā krodziņā – Viktora picērijā, kuras ēdienkarti rotā uzraksts fish & steaks. Pica te ir laba, sēņu zupa arī, bet gaļa gan diezgan švaka. Cenas, kā jau ierasts, nekādas, bet es būtu ar mieru samaksāt vairāk nekā tos 12 euro un tikt pie mazāk sīksta un lielāka steika…
Pa dienu sarakstoties ar savu čomu Neilu, esmu tikusi pie virknes sportisku padomu, kā tikt galā ar sāpošajām kājām, tomēr pirmais, kas ietver aminoskābju kompleksa ielikšanu ribās, nav īstenojams (nu mazs tas miestiņš, kurā dzīvojam, sporta veikals tikai viens). Otrs padoms bija - meklē masāžu. Jāatzīstas, par masāžu domāju jau vairākas dienas, jo jau turpceļā esmu kārtīgi nospiedusi kaklu un joprojām jūtu, ka asinsrite pilnībā nav atjaunojusies. Vispirms apmeklējam kādu salonu uz centrālās ielas. Tas ir slēgts, uz telefona zvaniem neatbild. Tad rodas doma pajautāt mūsu saimniekam, kas, sākumā piedāvājis iedzert, un tad vēlreiz piedāvājis piesēst un iedzert, piezvana savai masierei un sarunā man masāžu pēc nepilnas stundas. Un tad ļoti nesakarīgi izstāsta, kā masieri atrast. Mēs krietnu brītiņu paklīstam pa apkaimi, kamēr masieri atrodam.
Masiere ir jauka. Lai arī esmu sabaidīta par viņas spēku un viņa pati stāsta, ka savulaik masējusi Dienvidslāvijas slēpošanas izlasi, masāža ir vairāk patīkama nekā sāpīga. Masiere visu stundu nočalo lauztā angļu valodā, kā rezultātā man rodas diezgan labs priekšstats par dzīvi un sadzīvi Slovēnijas kalnos.
Masiere ir jauka. Lai arī esmu sabaidīta par viņas spēku un viņa pati stāsta, ka savulaik masējusi Dienvidslāvijas slēpošanas izlasi, masāža ir vairāk patīkama nekā sāpīga. Masiere visu stundu nočalo lauztā angļu valodā, kā rezultātā man rodas diezgan labs priekšstats par dzīvi un sadzīvi Slovēnijas kalnos.
Vakars un vakarēšana mūsmājās ir lēns. Laiku jāpataisa, bet tā mierīgi. Es vēlajās vakariņās neaizeju – lai arī neatteiktos no vēl viena t-bone, ārā līst un galīgi negribas nekur doties. Tas slinkuma līmenis, kad labāk pagavēt. Un beidzot uzrakstīt. Un paklausīties un atbalstīt ceļabiedrus, kas izdomājuši lielisku plāniņu rītdienai, ko atkal sola saulainu un karstu.
RSS Feed
