Pirms...

Laikā, kamēr gatavojos ceļam, zvanīja tētis un sarunas laikā starp citu pajautāja – vai rakstīsi?
“Nezinu”, bija mana pirmā, automātiskā atbilde.
“Nu ja, vai nu būs par ko rakstīt”, tēvs tā kā noteica, piebilstot: “bet kādu bildīti atsūti”.

Šo sarunu pārdomājot, sapratu, ka mēs, divi rakstītāji, izdarījām to nepareizo pieņēmumu, ko parasti izdara visi, kas neraksta, bet kura aplamība mums jau nu bija jāzina – rakstīšana nav tikai iedvesma vai materiāls. Rakstīšana ir lēmums. Mūza čukst ausīs tikai tam, kas strādā.
Vienmēr jau var uzdot jautājumu – vai vispār nepieciešams rakstīt un vai pasaulē jau nav tik daudz pateiktu vārdu, pierakstītu lapu, ka katrs nākamais izteiktais vai uzrakstītais vārds zaudē savu svaru ģeometriskā progresijā? Bet arī smilšu graudu pludmalē ir bezgalīgi daudz, bet kāju noberž tieši tie simts, kas iebiruši kurpē, un labās atmiņas par vietu nodrošinās tieši tie tūkstoši, ko atceramies uzbirušus uz sava vēdera, sauļojoties, vai kas dedzināja pēdas, skrienot uz jūru.