|
Vēl viena pilnīgas meditācijas diena. Mēs beidzot atbraucām līdz Mangartam. “Beidzot” tāpēc, ka šurp braukt taisījāmies jau ne pirmo dienu. Kad meklējām ferratu pirmajai dienai, izskatījām arī šo variantu, tomēr sabaidīja gan C/D kategorija, gan arī 7 km garums (salīdzinot ar Mala Mojstrovka 4 km un A/B kategoriju). Šoreiz esam nolēmuši te braukt visi, mums ar Reini ļaujot augšup kārpīties par VF, bet pārējai kompānijai ņemot “via normale”. Mums nebija ne jausmas, ko nozīmē šīs VF kategorijas slovēņu izpratnē, mums nebija ne jausmas, kas ir via normale, un mums pat nebija nojausmas, vai Kukura uztaisītais laiks pieturēsies labs arī Tur (jo pāri Slovēnijas pašai ziemeļu daļai šajās dienās pāri iet negaisu josla – pārējā valstī ir karsti un saulaini, bet ziemeļos iespējams pārsteigumu negaiss). Tagad, sēžot ar kafijas tasi uz balkoniņa, laimīgi varu teikt, ka mums ar Reini diena izdevās lieliska. Arī Jana noteikti ir 100% apmierināta. Par pārējiem īsti nezinu un viedokļi var atšķirties. Nu kaut vai tas, cik “normāla” bija “via normale”. Kā sen atpakaļ teica mans skolotājs Devageet, normalitāte nepastāv un tas ir aprobežotu cilvēku izdomāts jēdziens. Normas neeksistē. Nu šī diena to apliecināja – via normale izrādījās tāds kārtīgi stāvs kāpieniņš ar pietiekami daudz ķēdēm, lai to klasificētu kā vismaz A klases ferratu pilnīgi noteikti. Tā kā Anitai šis vispār bija otrais izgājiens kalnos un Brigitai ir visai pamatīgas augstuma bailes, varat iedomāties viņu sajūsmu, īpaši, ja viņu (un arī Janas un Ilmāra) uzraudzībā ir divas 7 gadīgas freilenes, viena no kurām pilnīgi traka uz rāpšanos pa klintīm un bez patiesas izpratnes par to, ko nozīmē uzmanīties, trases bīstamību utml.  Atgriežoties mazliet no sākuma (rīta) – uz Mangartu no Kranjska Gora var aizbraukt divos veidos – skaistā vai ātrā. Ātrais ir cauri Itālijai, skaistais – pāri vairākām pārejām. Ņemam skaisto un gandrīz 2 stundas pavadām auto, braucot cauri tiešām ļoti, ļoti skaistiem kalniem, vairākām pārejām. Ap 11 esam pārejā pie Mangarta (uz to augšup ved šaurs, šaurs celiņš, iebraukšana maksā 5euro, un skati ir vienkārši fantastiski), kur ir krietni vēsi – ap 13 grādiem un pūš vējš. Sapakojamies un visi kopā dodamies kalnā. Sākumā abas trases ved pa vienu taciņu, līdz pie paša kalna sadalās – te VF gājēji taisa apli, bet pārējie – augšup-lejup pa VF noejas maršrutu. Kā pārējiem gāja, varat nojaust. Brigita jau visai ātri esot bijusi krietni nervoza un gribējusi lejā. Bet uzkāpa viņi visai augstu, vairāk nekā pusi ceļa, līdz nolēma, ka nu gan pietiek un devās lejup. Novērtēja savus spēkus. Augšup uzskrēja tikai Jana, kas virsotni sasniedza 13:15, t.i. aprakstos norādīto apmēram 2h laikā (pēc kā var spriest, ka mūsu kompānija patiesībā augšup bija virzījusies cienījamā tempā). Bet mēs ar Reini tikmēr par to visu nezinājām neko. Mēs dzīvojām laimīgā pārliecībā, ka šie pastaigājas pa kalnu pļavām un mēs tiksimies Mangarta virsotnē. No gandrīz 1000m, kas mums šodien ir jāveic augšup un lejup, via ferrata ir apmēram puse. Sākumā liekas, ka šī trase klasificēta ar tik augstu grūtības pakāpi tāpēc, ka tā ir mitra. Kājas slīd. Tomēr vēlāk domas mainās – tas, šķiet, ir trošu taupības rezultāts. Kā vienā brīdī sāk smieties Reinis – ceļš kļūst lēzenāks, parādās troses. Jo izprast loģiku, kāpēc vienā stāvā un bīstamā posmā trošu nav, bet citā atkal tās parādās, nav iespējams. Bet tāds nu ir fakts, ka lāgiem visai garus gabalus mēs rāpjamies augšup pa sienu “free-ride”. Nav siena, protams, nedz pavisam vertikāla, nedz, nedod dies, negatīva, bet pietiekami stāva, lai pirmā sajūta, piekabinoties pie kārtējā trošu posma, būtu atvieglojums. Rezultātā kāpiens ir īstena meditācija – nav nedz laika, nedz vietas citai domai, kā vien tai, kur likt roku, kāju, kā neizslīdēt, kā pieķerties. Kājas pēc vakardienas atpūtas, masāžas, pretsāpju tabletes, izdzertas pirms kāpiena, atkal klausa, lai gan lejup kāpienā ātri kļūst vatainas un mani mazliet pieviļ – spēka vienā brīdī tajās vairs nav (nu labi, ēst arī varētu vairāk, vakardienas slinkums aiziet uz to krogu mazliet atspēlējas). Apmēram 50 m zem virsotnes man sajūta ir kā Gerdai aizvakar – negribas. Spēka nav. Bet Reinis atkal uzdzied “Up, only up” (Franko Frako), meklē kārtējās padzisušās norādes (arī te, tāpat kā Mala Mostrovka virsotnes posmā tās ir izdzisušas un ceļš pāri sienām jāmeklē ka taustoties), un tad jau virsotnes krusts ir tepat, tepat. Īsu mirkli pirms uzkāpšanas saņemam Whatup grupas sarunā bildi “Mangarta virsotne!” Es pat nepaskatos un vaļā neveru (piedodiet, nu… nevelk), bet ar Reini pārmijam pa frāzei, ka baigais klusums, mūsu bērnu parasti pa pus kilometru dzirdēt var. Kad ap 13:30 nonākam virsotnē, mūs tur sagaida Jana – pārējie minūšu 40 kāpiena attālumā no virsotnes griezušies atpakaļ. Fotografējoties mākoņos, kas apņem virsotni, uzzinām pirmos stāstus, kā šiem gājis. Mākoņu daudz un daži liekas tumši.. Jana stāsta, ka viņi esot satikuši divus policistus, kas brīdinājuši, lai ilgi uz kalna nekavējas – ap 15 solot lietu un negaisu. Tad nu arī mēs ilgi virsotnē nesēžam un sākam ceļu lejup. Objektīvi ceļš nav grūts, pēc feratas – pilnīgi noteikti ne, bet es jūtu spēku trūkumu, kas liek kājām mesties krustiski un būt tādai nedaudz nestabilai. Smieklīgākais, ka vieglākie ir pat trosēm drošinātie posmi – te ieķeries trosē, atsperies ar kājām pret klinti un laidies lejup… citur zem kājām jāskatās daudz uzmanīgāk. Emocionāli grūtākie ir pēdējie 300m, kad redzi jau ceļu lejā, bet tas liekas tik tālu… Tajā brīdī, kad izeju uz ceļa, kur stāv auto, un jāsāk iet pa horizontāli, viegli augšup, saprotu, ka šādi, ja vajadzētu, vēl 10 km varētu noiet. Tikai, lūdzu, ne uz leju!  Pārējiem esam paziņojuši par savu satikšanos un atļāvuši mūs negaidīt, bet doties kroga meklējumos. Kamēr nonākam lejā, šie jau aizbraukuši gandrīz līdz Tarvisio un nobāzējušies kādā picērijā (kuras pavāri un oficianti gan nav pārāk laimīgi par kaut kādiem dīvainajiem tūristiem, kas grib ēst četros pēcpusdienā). Kamēr atbraucam mēs, šiem ēdiens ir tikko atnests, kas mums rada bažas par to, ka mūsu izsalkums itāļu pusdienošanas tempus varētu nesaprast. Līdz Kranjska gora ir 15-20 minūšu brauciens un, svarīgākais, es zinu vietu, kur tikt pie steika! Metamies atkal auto un braucam uz nu jau iecienīto Gostilna Cvitar, kur meitene man vairs neuzdod liekus jautājums par to, kādu steiku vēlos, un saprotoši pamāj, kad saku, ka gribu LIELU (T-bone te dod uz svara). Un viņa ir sapratusi mana izsalkuma apmērus, kad atnes man 600+ gramīgu gaļas gabalu! Šis varbūt nav izcilākais steiks manā mūžā, bet šajā brīdī tas ir lieliskākais! (nu jā, apēdu es vēl liellopa gabaliņu no Reiņa mixed grill porcijas un beidzot sajutos paēdusi… blondīnes ir jābaro!) Šajā kāpienā es daudz filmēju. Gan tāpēc, ka zinu, ka Gerdai patīk skatīties šos video, gan tāpēc, ka tas likās jautri. Un mazā Lumix kamera izbeidzās pilnībā īsi pirms izkāpšanas no auto (nu vismaz nestiepu es to līdzi lieki), tā ka ieteikumi attiecībā uz jauku, nelielu digitālo kameru ar labu optisko zoom, ko ņemt līdzi, piemēram, uz klints tiek laipni gaidīti.
Vienlaikus taisīt mākslas fotogrāfijas un nopietni kāpt kalnos.. man liekas neiespējami. Jo, kā teicu, kāpiens nozīmē pilnīgu būšanā tajā momentā, visa uzmanība ir uz savu ķermeni, uz klinti, drošinājumu. Fotografēšanai ir jāpieslēdz cits skatiens un cits prāts. Bet kameru es, protams, līdzi nostaipīju. Tāda bija šī diena. Kad braucām augšup kalnos, es prātoju – kāpēc mēs to darām? No vienas puses, ir tā kaifa sajūta “pēc tam” – nu gluži kā pēc spēcīgas jogas nodarbības. Bet tad ir vēl tā kaifīgā out-of-reality sajūta paša kāpiena laikā. Bet to laikam sapratīs tikai tas, kas pats ir bijis kalnos. Tu nevari citam izstāstīt nedz kā garšo kafija, vai ko nozīmē mīlēties, ja cilvēks to nav darījis. Ar kalniem, kāpšanu, klintīm un šo sajūtu ir gluži tāpat. Varu vēlēt vien kādreiz to izbaudīt. 
0 Comments
|
RSS Feed
