|
“Ko viņi ar to bērnu te taisās darīt?” – tas bija teksts, ko mēs smejoties atkārtojām pirmos divus maršruta kilometrus, un ar kuriem Gerdu uzmundrinājām pēdējos divus. Jau stāstīju, ka pirmajā dienā mūsu mājās bija skandāls, ka mēs nedodamies uz via ferratu. Jo sistēma taču ir nopirkta, visi gatavi… Tad nu aizvadām ceļā Brigitu, kas kopā ar otru kompāniju dodas apmeklēt kaut kādas alas, un paši, caur Intersport veikalu (sistēma ir, drošināšanas striķu nav!), dodamies augšup pa serpentīniem kalnā uz Vršič. Pie 11. serpentīna līkuma Gerda pēkšņi attopas, ka viņas kurpes ir palikušas mājās… vēl 5 līkumi līdz atrodam apgriešanās vietu un atkal dodamies lejup. Gerda mazliet saskumst un gandrīz zaudē prieku par plānoto kāpienu, kuru atgūst vien izkāpjot no auto Vršič pārejā (1611m) un ieraugot aitu pulku. Paņēmusi mazo fotokameru viņa metas kadru medībās (noķer galvenokārt aitu dibenus un… labu noskaņojumu). Visu šo piedzīvojumu rezultātā uz kalna izejam vien ap pus 12, kas nav pārāk laicīgi, protams.  Ceļā uz Vratica pāreju (1799m) paejam garām 2 kungiem, kas pārvērtējuši savas spējas – abi nokrituši uz takas vienā līkumā. Vienu no kungiem Reinis kopā ar dažiem slovēņu puišiem uzstutē kājās, bet otrs izskatās sasities pamatīgāk, viens no slovēņiem noskrien lejā pēc palīdzības. Citu piedzīvojumu līdz pārejai nav, Gerda lāgiem mazliet pačīkst, bet iet viegli. Pēc pārejas līdz pat ferratas sākumam ceļš ved traversā gar nogāzi. Kad nonākam pie ferratas sākuma, tur ir vēl 1 vai 2 kompānijas, kas uz mums tā dīvaini noskatās. “Ko viņi te ar to bērnu taisās darīt?”, mēs lasām jautājumu viņu acīs. Nopietni ekipējušās kompānijas pazūd vertikālē… Trases sākums nav viegls un arī turpinājums nav viegls, tomēr Gerdai, kā jebkuram vidusmēra bērnam, patīk ložņāt un te nu ir iespēja to darīt uz nebēdu! Atšķirībā no daudzām via ferratām, te “grūtais” posms ir diezgan garš – drošināti ir vismaz 800m, pēc tam kādi 200m ir klinšu kāpšana bez drošināšanas. Kādā posmā mūs apdzen pārītis no Čehijas. “You are a brave girl!”, puisis uzsauc Gerdai un, jā, nevar nepiekrist!      Gerda kā pirmā, meklējot ceļu, kāpj pa drošinātajam posmiem, posmos, kur drošināšanas nav, viņi ar Reini sasienas sasaitē un Reinis kāpj pirmais, Gerdu drošinot no augšas. Jo augstāk kāpjam, jo vairāk ir posmu bez drošināšanas, kuros, tostarp, arī norādes kļūst arvien retākas un blāvākas. Tā nu vadību uzņemos es, lai meitai, kas sāk pagurt, nebūtu vēl akmeņu ņudzeklī ceļš jāmeklē.
Prieks viņas acīs brīdī, kad mēs sasniedzam virsotni, ir neviltots! Lai arī priekšā vēl ir garš lejupceļš, te mēs varam ar prieku izbaudīt sasniegto – paveiktos klinšu maršrutus, fantastiskos skatus visapkārt, sevis pārvarēšanu. Lejup gan neiet vieglāk – kā vēlāk nospriežam, šis ir viens no draņķīgākajiem lejupceļiem, kas iets. Sākumā riebīgas, slidenas smalkās nobiras (bet ne tādas, pa kurām var šļūkt), tad īsu brīdi normāla stāva taka, kurai seko ļoti stāva un slidena taka. Kad noietas nobiras, Gerda nāk klajā ar teoriju par procentiem enerģijas, kas viņai atlikuši. Sākumā tie ir 40%, tad ātri nokrītas līdz 30%, tad 20%... noskaidrojam, ka pie 5% viņa jau atslēdzas, pie 10% streipuļo. Tie % krīt tik ātri, ka jautāju – cik tad pa īstam ir to procentu? Nu tā godīgi? “40%”, atzīst Gerda, “tikai besī ārā tas kāpiens”. Ir vēl tāds brīdis, 6,5h pēc gājiena sākuma, stāvot uz draņķīgas, slidenas trases kalna vidū, kad jau redzi lejā stāvvietā noparkoto MB, saproti, ka līdz tam ir vēl vismaz stundas gājiens. Tad saņemies un.. ej. Un Tev kā īstenā meditācijā ir tikai 1 doma prātā – kur spert nākamo soli, un tad saņemties un spert nākamo. Un tā līdz lejai. Kājas kā ugunīs. Pie auto es atzīstos, ka man baterija ir pie 20%, Gerdai esot līdzīgi. Pa ceļam iebraucam veikalā, lai nopirktu bērnam solīto saldējumu. Kad pie apartamenta iznākam no auto, Gerda sāk spinģot un skriet, grib rāpties uz akmeņiem ielas malā. “Cik Tev procenti enerģijas?” jautājam. “90%!” atbild laimīgais bērns Ak, kaut mēs spētu atjaunoties tik ātri! Pusdienas izmēģinām Restorānā-picērijā-viesnīcā Kotnik, kur picu pasūtīju arī vakar. Ēdienkartē steiku nav, bet pēc jautāšanas man atnes steiku karti. Steiks ir ok, nekas izcils, bet tiešām ok un cenas joprojām patīkami pārsteidz. Gerda nespēj apēst pat gabaliņu picas – sagurums dara savu. Iesaiņojam līdzi brokastīm. Pēc šādas dienas, kuru atceroties joprojām sirdī ieplūst prieks, jūs taču ticēsiet, ka spēju tikai atkrist gultā, par spīti negaisam, pērkonam un zibeņiem, kas plosījās aiz loga. Kaimiņi atnāca pasērst ar vīna kasti uz mūsu balkoniņa, bet mani tas nespēja traucēt – aizmigu saldā miegā un saldi, dīvainus sapņus skatoties, nogulēju līdz rīta gaismai. PS. Uzminiet, vai es kameru stiepu līdzi arī VF? Nu protams! Bez otra objektīva, toties…līdzi bija vēl “mazā”- digitālā kamera (kurai strauji meklēju aizvietotāju, 12 gadu intensīvas lietošanas dara savu!) 
1 Comment
|
RSS Feed
