Turp!

Realitāte mums katram ir cita, jo tā ir subjektīva. Par nosacīti objektīvie apstākļi mums katram ir subjektīvi. Lieta, apstāklis vai notikums neeksistē, kamēr uz to nepaskaties. (Un tā pat dažkārt ar dzīvi notiek). Atvaļinājums noteikti nav tā lieta, kuru gribētu palaist garām, kā neeksistējošu, tāpēc uz to ir jāskatās un jāatskatās, tad tas ir noticis kā divreiz. 

​Ja ir lieta, kas nav obligāti jāpiedzīvo divas reizes, tad tas ir ceļš - brauciens cauri Lietuvai, Polijai, Čehijai, Austrijai. Lai gan arī šoreiz tas bija gana patīkams – bez nevienas  saprātīgas domas galvā (nu cik tad var!?), kā plūstošs ripojiens cauri pus Eiropai, ērta un jaudīga auto pakaļējā beņķī. Zinot to, ka Reinis prot un spēj stūrēt stundām, īpaši, ja sēž pie laba auto stūres, mēs no Rīgas ieplānojam izbraukt piektdienas pēcpusdienā. Aprēķins tāds, lai sestdien no rīta puses būtu Brno. Pilnīgi prozaiska iemesla dēļ – esam konstatējuši, ka Gerda ir izaugusi gan no kāpšanas kurpēm, gan sistēmas, gan kalnu biksēm. Visvienkāršāk visas šīs lietas ir iegādāt Decahlton ķēdes veikalos, tātad – mums to vajag. Auto mums ir izcils – Normunds ir iedevis savu GL MB – lielu, ērtu, jaudīgu. Ar tādu lielus gabalus braukt ir viegli (arī es pa Austriju mazliet pabraucu un izbaudīju – visas garam ceļojumam domātās ekstras pieskaitot). Tā nu mēs ar meitu sēžam kā laiskas blondīnes pakaļējā beņķī, priecājamies par skatiem apkārt, lasām Potera piedzīvojumus, sajūsmināmies, ka termometra stabiņš jau Latvijas robežas pametot sāk kāpt virs 20 grādiem, lāgie aizmiegam un tā arī mierīgā garā tiekam līdz Čehijai aizvizinātas.

Decahtlon nepieviļ, ar lieliem maisiem iznākam no veikala jau 10:00 un dodamies tālāk ceļā (Gerdai ir ideālas kāpšanas bikses - legingi ar stiprinātiem ceļgaliem, tīkliņu ceļgalu iekšpusē - pārdomātas un ērtas, es arī tādas gribētu!). Vispār man patīk izstūrēt cauri Eiropai naktī – kad mūsu ceļojuma otra ekipāža raksta no Katovices un jautā, vai pa ceļam tiešām esot remonti un sastrēgumi, Reinis tikai parausta plecus – naktī neko tādu nemanīja. Pa dienu satiksme, protams, blīvāka, un tad nu visa diena tā arī paiet, kamēr nonākam līdz Slovēnijas robežai – uz pārejas, augstu kalnos. Ceļamērķī esam pietiekami laicīgi gan, lai iekārtotos viesnīcas apartamentos (tie ir tiešām lieliski, labi aprīkoti, plaši, ir izdevies noķert labus – Apartment Hotel Vijolica), novērtētu apkārtni, gan uzpildītu ledusskapjus, gan mazliet paplānotu nākamo dienu (atzīšos godīgi, es vīna dzeršanu un dienas plānošanu izlaidu… mīkstā gulta un sega likās vilinošākas un, ziniet, tas ir brīnišķīgi, ja plānošanas un rīkošanas grožus vari pārmaiņas pēc nodot kāda cita rokās!).