Noslēgumam

Noteikti neesmu vienīgā, kas nemīl atgriešanos realitātē. Jo katrs šāds ceļojums ir ne vien izraušanās no realitātes, bet arī zināms sapnis. Tās ir dienas, kurām nav nekāda sakara ar ikdienu. Dienas, kurās pat jūties kā cits cilvēks. 

Mana draudzene Linda šo sajūtu ārstē plānojot nākamo ceļojumu. Lai arī šī metode ir diezgan iedarbīga, nevar noliegt, ka tā sevī ietver mukšanu no ikdienas. Un vai gan ikdiena ir tik briesmīga, ka aizmukšana vien veido dzīves saturu? 

​Gribas domāt, ka tik traki, protams, nav, tomēr ir lietas, kas piešķir ceļojumiem to īpašo šarmu: kā pirmo šoreiz gribu minēt iespēju būt ar sevi. Vismaz man ceļojumos ir vairāk laika būt “iekšpusē” nevis tikai “ārpusē”. Saklausīt, sadzirdēt sevi, sajust sevi. Pamanīt to, ko ikdienas skrējienā nepamani. Lai arī nereti ir it kā otrādi – ceļojumos iespaidu ir tik daudz, ka sevi pazaudē, tomēr viss kaut kā spēcīgāk atspoguļojas pašā, tiek pamanīts, piefiksēts, apzināts. Pat ikvakara rakstīšana, kurā par viss uz papīra izlikts netiek, tomēr cauri apziņai tiek izlaists. Un arī tās ir process, kam ikdienas steigā laika un spēka nepietiek. Otrais, kas jāpiemin, ir gluži prozaiski: kustība. Labai pašsajūtai tik nepieciešamās kustības svaigā gaisā. Kā pretstats sēdēšanai pie datora kabinetā ar aizlīmētu logu. Kā trešo, protams, var pieminēt salīdzinošo no-stress sajūtu, kad nav ierastā ikdienas darbu stresa. Tomēr par šo apstākli es diskusiju uzsākt negribētu un arī pakavēties te nedz vai ir vērts (ja vien nav konstruktīvas idejas, kā situāciju mainīt).

​Pie šī uzskaitījuma dabiski var rasties jautājums: kur sarakstā palika laiks kopā ar draugiem, ģimeni? Laiks, protams, ceļojumos tiek pavadīts kopā, tomēr, manā ieskatā, tas ir sekundāri, jo ir realizējams ari ikdienā. Neba visas dienas garumā, protams, bet arī atvaļinājumos neesam kopā 24/7 (pat, ja ceļojam kopā) un fiziskā klātbūtne (manā ieskatā) ne vienmēr ir būtiskākais (sk. 1.punktu). Drīzāk nozīmīgai jābūt spējai katram būt pašam un sadzirdēt sevi nevis tikai bara (vai sauksim to par ģimenes) balsi. Tikai pastāvīgs un apzināts cilvēks vispār var veidot kādas attiecibas- gan ar ģimeni, gan draugiem. 

​Atzīšos, ka negribēju nemaz publicēt šīs noslēguma pārdomas tomēr, sēžot auto atpakaļceļā no Slovēnijas un mazliet tā kā cīnoties ar skumjām un nevēlēšanos atkal atgriezties ikdienā un risināt sasāpējušās problēmas (ciest nevaru šo vārdu), saņēmu e-pasta vēstuli no tēva, kas rakstīja: “Jā, tavos Slovēnijas Alpos man prasās beigu ziņu, kā pārbraucāt mājās. Nezinu, bet prasās.” Ja jau esmu sākusi tēvu rakstu jautājumos klausīt, nāksies paklausīt arī šoreiz.

​Un mājās esam mājās. Saules meklējumos vēl izšāvuši līkumu līdz Triestei, uztaisījuši terapeitisku šopingu Austrijā (jaunas zeķes uz brīdi liek aizmirst par nevēlēšanos atgriezties darbā jau pēc 2 dienām), pēc tam 15 stundas pavadījuši auto (no kurām es pie stūres sēdēju nieka 2,5), agrā rītā ieradāmies mājās, lai svētdienu izmantotu kā atpūtas dienu pirms kārtējā gaidāmā darba cēliena. Sasodīts, gribas teikt, ātri pagāja tās brīvās dienas. Bet ātri tās paiet arī tad, ja to ir vairāk. Brīvdienām laikam vienmēr ir raksturīga mazuma piegarša. Kas liek gribēt atkal sēsties un sapņot, un plānot. Un sazin vien – kāpēc. Kā dullajam Daukam – jo horizonts vilinās, kamēr vien tas būs.