Noteikti neesmu vienīgā, kas nemīl atgriešanos realitātē. Jo katrs šāds ceļojums ir ne vien izraušanās no realitātes, bet arī zināms sapnis. Tās ir dienas, kurām nav nekāda sakara ar ikdienu. Dienas, kurās pat jūties kā cits cilvēks. 

Mana draudzene Linda šo sajūtu ārstē plānojot nākamo ceļojumu. Lai arī šī metode ir diezgan iedarbīga, nevar noliegt, ka tā sevī ietver mukšanu no ikdienas. Un vai gan ikdiena ir tik briesmīga, ka aizmukšana vien veido dzīves saturu? 

​Gribas domāt, ka tik traki, protams, nav, tomēr ir lietas, kas piešķir ceļojumiem to īpašo šarmu: kā pirmo šoreiz gribu minēt iespēju būt ar sevi. Vismaz man ceļojumos ir vairāk laika būt “iekšpusē” nevis tikai “ārpusē”. Saklausīt, sadzirdēt sevi, sajust sevi. Pamanīt to, ko ikdienas skrējienā nepamani. Lai arī nereti ir it kā otrādi – ceļojumos iespaidu ir tik daudz, ka sevi pazaudē, tomēr viss kaut kā spēcīgāk atspoguļojas pašā, tiek pamanīts, piefiksēts, apzināts. Pat ikvakara rakstīšana, kurā par viss uz papīra izlikts netiek, tomēr cauri apziņai tiek izlaists. Un arī tās ir process, kam ikdienas steigā laika un spēka nepietiek. Otrais, kas jāpiemin, ir gluži prozaiski: kustība. Labai pašsajūtai tik nepieciešamās kustības svaigā gaisā. Kā pretstats sēdēšanai pie datora kabinetā ar aizlīmētu logu. Kā trešo, protams, var pieminēt salīdzinošo no-stress sajūtu, kad nav ierastā ikdienas darbu stresa. Tomēr par šo apstākli es diskusiju uzsākt negribētu un arī pakavēties te nedz vai ir vērts (ja vien nav konstruktīvas idejas, kā situāciju mainīt).

​Pie šī uzskaitījuma dabiski var rasties jautājums: kur sarakstā palika laiks kopā ar draugiem, ģimeni? Laiks, protams, ceļojumos tiek pavadīts kopā, tomēr, manā ieskatā, tas ir sekundāri, jo ir realizējams ari ikdienā. Neba visas dienas garumā, protams, bet arī atvaļinājumos neesam kopā 24/7 (pat, ja ceļojam kopā) un fiziskā klātbūtne (manā ieskatā) ne vienmēr ir būtiskākais (sk. 1.punktu). Drīzāk nozīmīgai jābūt spējai katram būt pašam un sadzirdēt sevi nevis tikai bara (vai sauksim to par ģimenes) balsi. Tikai pastāvīgs un apzināts cilvēks vispār var veidot kādas attiecibas- gan ar ģimeni, gan draugiem. 

​Atzīšos, ka negribēju nemaz publicēt šīs noslēguma pārdomas tomēr, sēžot auto atpakaļceļā no Slovēnijas un mazliet tā kā cīnoties ar skumjām un nevēlēšanos atkal atgriezties ikdienā un risināt sasāpējušās problēmas (ciest nevaru šo vārdu), saņēmu e-pasta vēstuli no tēva, kas rakstīja: “Jā, tavos Slovēnijas Alpos man prasās beigu ziņu, kā pārbraucāt mājās. Nezinu, bet prasās.” Ja jau esmu sākusi tēvu rakstu jautājumos klausīt, nāksies paklausīt arī šoreiz.

​Un mājās esam mājās. Saules meklējumos vēl izšāvuši līkumu līdz Triestei, uztaisījuši terapeitisku šopingu Austrijā (jaunas zeķes uz brīdi liek aizmirst par nevēlēšanos atgriezties darbā jau pēc 2 dienām), pēc tam 15 stundas pavadījuši auto (no kurām es pie stūres sēdēju nieka 2,5), agrā rītā ieradāmies mājās, lai svētdienu izmantotu kā atpūtas dienu pirms kārtējā gaidāmā darba cēliena. Sasodīts, gribas teikt, ātri pagāja tās brīvās dienas. Bet ātri tās paiet arī tad, ja to ir vairāk. Brīvdienām laikam vienmēr ir raksturīga mazuma piegarša. Kas liek gribēt atkal sēsties un sapņot, un plānot. Un sazin vien – kāpēc. Kā dullajam Daukam – jo horizonts vilinās, kamēr vien tas būs.

….un brīdis, kad man kalnu pietiek...

Kad rakstu šo, ir septiņi vakarā, pārējie ir aizgājuši uz saimnieka ieteiktu mājas restorānu vakariņās, bet es sēžu dzīvoklīša koridorā uz grīdas (jo te ir labākais wifi pārklājums, kā arī rakstās labāk, nekā sēžot uz balkona), un atskatos uz šo dienu.

​Ja godīgi, joprojām jūtos mazliet apreibusi vai pat apstulbusi – braucot no kalna lejā sajūta bija, ka pasaule griežas ap mani kā pēc pudeles vīna. Laikam trīs ferratas un 30 km pastaiga piecu dienu laikā organismam, kas paradis klibināt taustiņus pie ekrāna un brīvajā laikā pastaigāt pa mežu, ir pietiekami liela slodze. Jo šodien, kāpjot kalnā, man lāgiem radās jautājums – ko es te daru un kāpēc es to daru? Īpaši – lejupceļā, jo, tiem kas nezina, varu izstāstīt, ka uz leju pa kalnu es parasti kleberēju kā tāds tizls pensionārs – daudz labāk man padodas kāpšana augšup (kaut kāds kaķa gēns laikam asinīs). Nonākot pie auto gan atbildi biju sev atradusi – laikam šai reizei kalnu pietiek. Novilku sistēmu, kalnu zābakus, ķiveri, pateicībā iepakoju dziļi, dziļi un izvilkšu jau pēc kāda laiciņa.

​Visādi citādi šodiena bija ideāla. Bērnu atstājām ar omi un pārējo kompāniju – viņiem bija plāns par ūdenskrituma apmeklējumu un vēl kādām ekskursijām. Meituks, protams, mazliet paraudāja (kā katru rītu) – šoreiz par to, ka grib ar mums, bet jāatzīst, ka labi vien ir, ka līdzi neņēmām.

​Via ferrata Prisojnik/ Prednje okno sākas no tās pašas Vršič pārejas, tikai uz otru pusi. Kāpjot varējām novērtēt Mala Mojstrovkas feratas noejas maršrutu. Aprakstos minēts, ka apļa garums ir 5 km, kas veicami 4 stundu laikā. Kad nonākam pie apļa sākuma, uz ceļa atzīmes gan rakstīts, ka līdz “logam” vien ir 3,5h, savukārt, ja uz logu iet pa “parasto ceļu” – tam arī jāvelta 3h. Tad nu apļa garums sanāk 5h vismaz. Un, aizsteidzoties notikumiem priekšā, tieši tā tas arī bija. Ja no auto uz pārejas izkāpām 10:00, tad atgriezāmies pie tā 15:30.

​Ferata klasificēta kā B/C grūtības pakāpes. Tā nav tehniski sarežģīta, tomēr ir nepieciešama skaidra galva un prātīga kāpšana, jo arī šajā feratā ir uzdarbojušies metāla zagļi. Jeb, vienkāršā valodā sakot – lāgiem kāpiens nav drošināts. Sarežģītākajās vietās klintīs ir ielikti pakāpieni, tā ka grūti nav, tomēr tās atklātās vietas, kur jāturas pie klints bez papildus drošināšanas, arī nav maz.

Feratā ir kādas 3-4 jautras vietas – stāvāki kāpumi un šaurākas izlīšanas (dažas no tām nofilmētas), citādi – vienkāršs kāpiens. Mala Mojstrovka pat likās vairāk ķēžota. Šis maršruts gan ir arī tikai 680m kāpums, objektīvi kāpiena ir mazāk. Tomēr maz ir arī tādu pavisam riebīgu vietu – īpaši jauks nav pats pēdējais posms pirms “loga”, jo tur zeme ir mitra un jākāpj augšup pa mālainu segumu, kurā vietumis ir akmeņi, vietumis – akmentiņi. Ir slidens. Es pārvietojos četrāpus, cenošoties nebrucināt akmeņus.

​Trasi augšup lēnā garā veicam 3 stundu laikā un, spriežot pēc citām kompānijām uz sienas, tāds arī ir vidējais ātrums. Augšā pie “loga” ir uzraksts, ka ceļš lejup līdz pārejai ir 1,5h. Mums tieši tik arī vajadzēja, kas nozīmē, ka uz kājām un potītēm stabili kāpēji noskries stundā. Es klunkurēju ļoti prātīgi, īpaši pēc tam, kad apmērām 40 minūtes pēc tam, kad bijām sākuši kāpienu, sākās lietus un visi akmeņi uz kalna pārvērtās slidkalniņos. Tomēr pat manā tempā mēs ierakstījāmies pieminētajās 1,5h.

​Vai šī trase būtu piemērota bērnam, sev jautāju. Jā, bet tādam gana prātīgam… 7gadnieks ar manas meitas temperamentu varbūt nav īstā publika. Bet pēc gadiņa vai drīzāk diviem – kāpēc ne.

​Nonākusi mājās jutos, godīgi sakot, pilnīgi izpumpējusies. Mani interesēja tikai karsta duša un gulta. Laikam šim atvaļinājumam kalnu pietiek, nospriedu. Kamēr Gerda ar Brigitu pa blakus esošās viesnīcas baseiniem izklaidējās, mēs ar Reini vēl paguvām pēc T-bone aiziet. Šoreiz tikai puskilogramīga, rīt taču nav jākāpj. Sēdējām, ēdām un spriedām, ka izdevies mums tiešām forši šajās dienās pajandelēt pa klintīm. Ideāli laikapstākļi, ideālas iespējas. Slovēnija kalnos kāpšanai ir forša – te ir dažādas trases, laba infrastruktūra, lētāka dzīvošana un ēšana nekā Austrijā vai Itālijā. Kas viss kopā rada tādu jauku buķeti, ko gribētos izbaudīt vēl kādreiz.

Vēl viena pilnīgas meditācijas diena. 

Mēs beidzot atbraucām līdz Mangartam.

“Beidzot” tāpēc, ka šurp braukt taisījāmies jau ne pirmo dienu. Kad meklējām ferratu pirmajai dienai, izskatījām arī šo variantu, tomēr sabaidīja gan C/D kategorija, gan arī 7 km garums (salīdzinot ar Mala Mojstrovka 4 km un A/B kategoriju).
​
Šoreiz esam nolēmuši te braukt visi, mums ar Reini ļaujot augšup kārpīties par VF, bet pārējai kompānijai ņemot “via normale”. Mums nebija ne jausmas, ko nozīmē šīs VF kategorijas slovēņu izpratnē, mums nebija ne jausmas, kas ir via normale, un mums pat nebija nojausmas, vai Kukura uztaisītais laiks pieturēsies labs arī Tur (jo pāri Slovēnijas pašai ziemeļu daļai šajās dienās pāri iet negaisu josla – pārējā valstī ir karsti un saulaini, bet ziemeļos iespējams pārsteigumu negaiss).

​Tagad, sēžot ar kafijas tasi uz balkoniņa, laimīgi varu teikt, ka mums ar Reini diena izdevās lieliska. Arī Jana noteikti ir 100% apmierināta. Par pārējiem īsti nezinu un viedokļi var atšķirties. Nu kaut vai tas, cik “normāla” bija “via normale”. Kā sen atpakaļ teica mans skolotājs Devageet, normalitāte nepastāv un tas ir aprobežotu cilvēku izdomāts jēdziens. Normas neeksistē. Nu šī diena to apliecināja – via normale izrādījās tāds kārtīgi stāvs kāpieniņš ar pietiekami daudz ķēdēm, lai to klasificētu kā vismaz A klases ferratu pilnīgi noteikti. Tā kā Anitai šis vispār bija otrais izgājiens kalnos un Brigitai ir visai pamatīgas augstuma bailes, varat iedomāties viņu sajūsmu, īpaši, ja viņu (un arī Janas un Ilmāra)  uzraudzībā ir divas 7 gadīgas freilenes, viena no kurām pilnīgi traka uz rāpšanos pa klintīm un bez patiesas izpratnes par to, ko nozīmē uzmanīties, trases bīstamību utml.

​Atgriežoties mazliet no sākuma (rīta) – uz Mangartu no Kranjska Gora var aizbraukt divos veidos – skaistā vai ātrā. Ātrais ir cauri Itālijai, skaistais – pāri vairākām pārejām. Ņemam skaisto un gandrīz 2 stundas pavadām auto, braucot cauri tiešām ļoti, ļoti skaistiem kalniem, vairākām pārejām. Ap 11 esam pārejā pie Mangarta (uz to augšup ved šaurs, šaurs celiņš, iebraukšana maksā 5euro, un skati ir vienkārši fantastiski), kur ir krietni vēsi – ap 13 grādiem un pūš vējš. Sapakojamies un visi kopā dodamies kalnā. Sākumā abas trases ved pa vienu taciņu, līdz pie paša kalna sadalās – te VF gājēji taisa apli, bet pārējie – augšup-lejup pa VF noejas maršrutu. 

​Kā pārējiem gāja, varat nojaust. Brigita jau visai ātri esot bijusi krietni nervoza un gribējusi lejā. Bet uzkāpa viņi visai augstu, vairāk nekā pusi ceļa, līdz nolēma, ka nu gan pietiek un devās lejup. Novērtēja savus spēkus. Augšup uzskrēja tikai Jana, kas virsotni sasniedza 13:15, t.i. aprakstos norādīto apmēram 2h laikā (pēc kā var spriest, ka mūsu kompānija patiesībā augšup bija virzījusies cienījamā tempā).

​Bet mēs ar Reini tikmēr par to visu nezinājām neko. Mēs dzīvojām laimīgā pārliecībā, ka šie pastaigājas pa kalnu pļavām un mēs tiksimies Mangarta virsotnē.

​No gandrīz 1000m, kas mums šodien ir jāveic augšup un lejup, via ferrata ir apmēram puse. Sākumā liekas, ka šī trase klasificēta ar tik augstu grūtības pakāpi tāpēc, ka tā ir mitra. Kājas slīd. Tomēr vēlāk domas mainās – tas, šķiet, ir trošu taupības rezultāts. Kā vienā brīdī sāk smieties Reinis – ceļš kļūst lēzenāks, parādās troses. Jo izprast loģiku, kāpēc vienā stāvā un bīstamā posmā trošu nav, bet citā atkal tās parādās, nav iespējams. Bet tāds nu ir fakts, ka lāgiem visai garus gabalus mēs rāpjamies augšup pa sienu “free-ride”. Nav siena, protams, nedz pavisam vertikāla, nedz, nedod dies, negatīva, bet pietiekami stāva, lai pirmā sajūta, piekabinoties pie kārtējā trošu posma, būtu atvieglojums. Rezultātā kāpiens ir īstena meditācija – nav nedz laika, nedz vietas citai domai, kā vien tai, kur likt roku, kāju, kā neizslīdēt, kā pieķerties. Kājas pēc vakardienas atpūtas, masāžas, pretsāpju tabletes, izdzertas pirms kāpiena, atkal klausa, lai gan lejup kāpienā ātri kļūst vatainas un mani mazliet pieviļ – spēka vienā brīdī tajās vairs nav (nu labi, ēst arī varētu vairāk, vakardienas slinkums aiziet uz to krogu mazliet atspēlējas). Apmēram 50 m zem virsotnes man sajūta ir kā Gerdai aizvakar – negribas. Spēka nav. Bet Reinis atkal uzdzied “Up, only up” (Franko Frako), meklē kārtējās padzisušās norādes (arī te, tāpat kā Mala Mostrovka virsotnes posmā tās ir izdzisušas un ceļš pāri sienām jāmeklē ka taustoties), un tad jau virsotnes krusts ir tepat, tepat. 

​Īsu mirkli pirms uzkāpšanas saņemam Whatup grupas sarunā bildi “Mangarta virsotne!” Es pat nepaskatos un vaļā neveru (piedodiet, nu… nevelk), bet ar Reini pārmijam pa frāzei, ka baigais klusums, mūsu bērnu parasti pa pus kilometru dzirdēt var. Kad ap 13:30 nonākam virsotnē, mūs tur sagaida Jana – pārējie minūšu 40 kāpiena attālumā no virsotnes griezušies atpakaļ. Fotografējoties mākoņos, kas apņem virsotni, uzzinām pirmos stāstus, kā šiem gājis. Mākoņu daudz un daži liekas tumši.. Jana stāsta, ka viņi esot satikuši divus policistus, kas brīdinājuši, lai ilgi uz kalna nekavējas – ap 15 solot lietu un negaisu. Tad nu arī mēs ilgi virsotnē nesēžam un sākam ceļu lejup. 

​Objektīvi ceļš nav grūts, pēc feratas – pilnīgi noteikti ne, bet es jūtu spēku trūkumu, kas liek kājām mesties krustiski un būt tādai nedaudz nestabilai. Smieklīgākais, ka vieglākie ir pat trosēm drošinātie posmi – te ieķeries trosē, atsperies ar kājām pret klinti un laidies lejup… citur zem kājām jāskatās daudz uzmanīgāk. Emocionāli grūtākie ir pēdējie 300m, kad redzi jau ceļu lejā, bet tas liekas tik tālu… Tajā brīdī, kad izeju uz ceļa, kur stāv auto, un jāsāk iet pa horizontāli, viegli augšup, saprotu, ka šādi, ja vajadzētu, vēl 10 km varētu noiet. Tikai, lūdzu, ne uz leju!

​Pārējiem esam paziņojuši par savu satikšanos un atļāvuši mūs negaidīt, bet doties kroga meklējumos. Kamēr nonākam lejā, šie jau aizbraukuši gandrīz līdz Tarvisio un nobāzējušies kādā picērijā (kuras pavāri un oficianti gan nav pārāk laimīgi par kaut kādiem dīvainajiem tūristiem, kas grib ēst četros pēcpusdienā). Kamēr atbraucam mēs, šiem ēdiens ir tikko atnests, kas mums rada bažas par to, ka mūsu izsalkums itāļu pusdienošanas tempus varētu nesaprast. Līdz Kranjska gora ir 15-20 minūšu brauciens un, svarīgākais, es zinu vietu, kur tikt pie steika! Metamies atkal auto un braucam uz nu jau iecienīto Gostilna Cvitar, kur meitene man vairs neuzdod liekus jautājums par to, kādu steiku vēlos, un saprotoši pamāj, kad saku, ka gribu LIELU (T-bone te dod uz svara). Un viņa ir sapratusi mana izsalkuma apmērus, kad atnes man 600+ gramīgu gaļas gabalu! Šis varbūt nav izcilākais steiks manā mūžā, bet šajā brīdī tas ir lieliskākais! (nu jā, apēdu es vēl liellopa gabaliņu no Reiņa mixed grill porcijas un beidzot sajutos paēdusi… blondīnes ir jābaro!)

​Šajā kāpienā es daudz filmēju. Gan tāpēc, ka zinu, ka Gerdai patīk skatīties šos video, gan tāpēc, ka tas likās jautri. Un mazā Lumix kamera izbeidzās pilnībā īsi pirms izkāpšanas no auto (nu vismaz nestiepu es to līdzi lieki), tā ka ieteikumi attiecībā uz jauku, nelielu digitālo kameru ar labu optisko zoom, ko ņemt līdzi, piemēram, uz klints tiek laipni gaidīti.

​Vienlaikus taisīt mākslas fotogrāfijas un nopietni kāpt kalnos.. man liekas neiespējami. Jo, kā teicu, kāpiens nozīmē pilnīgu būšanā tajā momentā, visa uzmanība ir uz savu ķermeni, uz klinti, drošinājumu. Fotografēšanai ir jāpieslēdz cits skatiens un cits prāts. Bet kameru es, protams, līdzi nostaipīju.

Tāda bija šī diena. Kad braucām augšup kalnos, es prātoju – kāpēc mēs to darām? No vienas puses, ir tā kaifa sajūta “pēc tam” – nu gluži kā pēc spēcīgas jogas nodarbības. Bet tad ir vēl tā kaifīgā out-of-reality sajūta paša kāpiena laikā. Bet to laikam sapratīs tikai tas, kas pats ir bijis kalnos. Tu nevari citam izstāstīt nedz kā garšo kafija, vai ko nozīmē mīlēties, ja cilvēks to nav darījis. Ar kalniem, kāpšanu, klintīm un šo sajūtu ir gluži tāpat. Varu vēlēt vien kādreiz to izbaudīt.

Laika ziņas solīja šodien lietu.
Nu vispār, lietu sākotnēji solīja visu nedēļu, bet mūsu ceļabiedri laika taisīšanai piegāja nopietni un atbildīgi un katru rītu iepriekš solīto laika prognozi nomainīja saules pilnas zilas debesis.

Bet šodien atkal solīja lietu. Tā kā jau vakar kājas bija pilnīgi mīkstas, es paziņoju gatavību doties kaut uz pirtīm un baseiniem. No rīta mostoties man Reinis ziņo, ka kompānija izdomājusi, ka rīts, kamēr lietu nesola, jāsāk ar ekskursiju blakus Bledai esošajā Vintgar aizā, jāturpina ar peldi, un pēc pusdienām jāapmeklē vēl īsa pastaigu taka. Man nav iebildumu.

​Pirmais, ko es šorīt pamanu, ir, ka atgriežas domas. Palēnām, bet tās ir. Vakar pie slodzes, pie skaistuma, pie koncentrēšanās uz klinti un kāpienu, bija tikai šis mirklis. Tagad domu atgriešanos ievēroju un tā īsti vēl neapsveicu.

​Kamēr lēni gatavoju brokastis, mostas Reinis un izstāsta, ka vakardienas negaisa pavadītās vīna dzeršanas rezultātā ir tapis iepriekš aprakstītais plāns. Es spēju vien nosmaidīt pie sevis, kā liktenis spēlē ar mums spēles – pirms dažām dienām taču vēl spriedu, ka varbūt pārāk daudz ko plānoju un beidzot varētu to nedarīt? Man šīs brīvdienas jau atkal patīk, nospriežu un, iepakojusi kameru un peldkostīmu, dodos uz auto.

Līdz Bledai ir apmēram pusstundas brauciens, aizu atrodam bez lieliem piedzīvojumiem (lai arī Reinim vienbrīd liekas, ka braucam uz apli), un godīgi samaksājuši 5 euro ieejas maksu izejam visu apmēram pusotru kilometru garo aizu.
​
Cilvēkam, kas nekad tādu aizu nav redzējis, tā varētu likties iespaidīga. Mums tā liekas OK. Krāsas ir skaistas, ūdens dzidrs, sienas augstas… Mazliet mulsina cilvēku daudzums – vakar visas dienas garumā uz klints satikām piecus pārīšus, te cilvēku ir simtiem… Tomēr pastaiga mūsu sāpošajām kājām patīk, un arī acij ir kur pieķerties.

​Aizas galā ir iespēja vai nu mazliet pasēdēt pie ūdenskrituma un doties atpakaļ pa to pašu ceļu, vai iet cauri mežiņam un kalniņam, pa citu, gandrīz divas reizes garāku ceļu. Lielākā daļa mūsu kompānijas izvēlas atgriezties pa šo pašu ceļu, atskaitot mūs ar Reini – kaut kāds kopīgais trakums liek izvēlēties citu ceļu, izvēlēties ko neredzētu. Un esmu ļoti apmierināta ar šo izvēli – sākumā ceļš ved cauri mežiņam, bet otrā ceļa daļa ir traverss pa kalnu pļavu ar skatu uz ieleju. Brīnišķīga taciņa!

​Kad nonākam pie auto, pārējie jau mūs gaida. Metamies auto un dodamies uz Bledu, lai meklētu vietu kur nopeldēties. Ārā spīd saule, ir vismaz 25 grādi, laiks uztaisīts lieliski. Kukurs no taisīšanas mazliet saguris, bet mēs viņam vienalga esam pateicīgi!

​Bledas ezers izrādās nepiemērots, lai veikli nopeldētos. Izrādās, ka pie ezera ir iekārtota tikai 1 peldvieta, kurā ieeja maksā 7 euro (no cilvēka). 15 minūšu peldei atstāt vairāk kā 50 euro mums liekas mazliet pārspīlēti, tāpēc, neskatoties uz kompānijas jaunākās daļas protestiem, atkal sēžamies auto, lai peldēšanos sarīkotu Jasnas ezerā, netālu no mājām. Atšķirībā no Bledas ezera, šo ezeriņu uzpilda kalnu upes, tāpēc ūdens tajā ir spirdzinošs. Tas gan nekavē meitenes krietni izplunčāties, un pat es tajā ielecu, izbaudot spirdzinošo sajūtu. Kad žūstam vieglajā pirms-negaisa vējiņā, pie mums pienāk turku futbolists un lūdz viedokli, vai pelde ir patīkama un vai mēs to iesakām. Mēs turkam (kas pieradis pie Turcijai raksturīgajām temperatūrām) mēģinām paskaidrot, ka ūdens ir visai vēss, bet šis, skatoties mūsu sajūsminātajās sejās, laikam īsti mums nenotic.

​Šajā brīdī uznāk solītais negaiss un tā arī līdz vakaram ar nelieliem pārtraukumiem līst. Pusdienas izmēģinām atkal citā krodziņā – Viktora picērijā, kuras ēdienkarti rotā uzraksts fish & steaks. Pica te ir laba, sēņu zupa arī, bet gaļa gan diezgan švaka. Cenas, kā jau ierasts, nekādas, bet es būtu ar mieru samaksāt vairāk nekā tos 12 euro un tikt pie mazāk sīksta un lielāka steika…

Pa dienu sarakstoties ar savu čomu Neilu, esmu tikusi pie virknes sportisku padomu, kā tikt galā ar sāpošajām kājām, tomēr pirmais, kas ietver aminoskābju kompleksa ielikšanu ribās, nav īstenojams (nu mazs tas miestiņš, kurā dzīvojam, sporta veikals tikai viens). Otrs padoms bija - meklē masāžu. Jāatzīstas, par masāžu domāju jau vairākas dienas, jo jau turpceļā esmu kārtīgi nospiedusi kaklu un joprojām jūtu, ka asinsrite pilnībā nav atjaunojusies. Vispirms apmeklējam kādu salonu uz centrālās ielas. Tas ir slēgts, uz telefona zvaniem neatbild. Tad rodas doma pajautāt mūsu saimniekam, kas, sākumā piedāvājis iedzert, un tad vēlreiz piedāvājis piesēst un iedzert, piezvana savai masierei un sarunā man masāžu pēc nepilnas stundas. Un tad ļoti nesakarīgi izstāsta, kā masieri atrast. Mēs krietnu brītiņu paklīstam pa apkaimi, kamēr masieri atrodam.

Masiere ir jauka. Lai arī esmu sabaidīta par viņas spēku un viņa pati stāsta, ka savulaik masējusi Dienvidslāvijas slēpošanas izlasi, masāža ir vairāk patīkama nekā sāpīga. Masiere visu stundu nočalo lauztā angļu valodā, kā rezultātā man rodas diezgan labs priekšstats par dzīvi un sadzīvi Slovēnijas kalnos.

​Vakars un vakarēšana mūsmājās ir lēns. Laiku jāpataisa, bet tā mierīgi. Es vēlajās vakariņās neaizeju – lai arī neatteiktos no vēl viena t-bone, ārā līst un galīgi negribas nekur doties. Tas slinkuma līmenis, kad labāk pagavēt. Un beidzot uzrakstīt. Un paklausīties un atbalstīt ceļabiedrus, kas izdomājuši lielisku plāniņu rītdienai, ko atkal sola saulainu un karstu.

​“Ko viņi ar to bērnu te taisās darīt?” – tas bija teksts, ko mēs smejoties atkārtojām pirmos divus maršruta kilometrus, un ar kuriem Gerdu uzmundrinājām pēdējos divus.

​Jau stāstīju, ka pirmajā dienā mūsu mājās bija skandāls, ka mēs nedodamies uz via ferratu. Jo sistēma taču ir nopirkta, visi gatavi… Tad nu aizvadām ceļā Brigitu, kas kopā ar otru kompāniju dodas apmeklēt kaut kādas alas, un paši, caur Intersport veikalu (sistēma ir, drošināšanas striķu nav!), dodamies augšup pa serpentīniem kalnā uz Vršič. Pie 11. serpentīna līkuma Gerda pēkšņi attopas, ka viņas kurpes ir palikušas mājās… vēl 5 līkumi līdz atrodam apgriešanās vietu un atkal dodamies lejup. Gerda mazliet saskumst un gandrīz zaudē prieku par plānoto kāpienu, kuru atgūst vien izkāpjot no auto Vršič pārejā (1611m) un ieraugot aitu pulku. Paņēmusi mazo fotokameru viņa metas kadru medībās (noķer galvenokārt aitu dibenus un… labu noskaņojumu). Visu šo piedzīvojumu rezultātā uz kalna izejam vien ap pus 12, kas nav pārāk laicīgi, protams.

​Ceļā uz Vratica pāreju (1799m) paejam garām 2 kungiem, kas pārvērtējuši savas spējas – abi nokrituši uz takas vienā līkumā. Vienu no kungiem Reinis kopā ar dažiem slovēņu puišiem uzstutē kājās, bet otrs izskatās sasities pamatīgāk, viens no slovēņiem noskrien lejā pēc palīdzības. Citu piedzīvojumu līdz pārejai nav, Gerda lāgiem mazliet pačīkst, bet iet viegli. Pēc pārejas līdz pat ferratas sākumam ceļš ved traversā gar nogāzi. Kad nonākam pie ferratas sākuma, tur ir vēl 1 vai 2 kompānijas, kas uz mums tā dīvaini noskatās. “Ko viņi te ar to bērnu taisās darīt?”, mēs lasām jautājumu viņu acīs. Nopietni ekipējušās kompānijas pazūd vertikālē…

​Trases sākums nav viegls un arī turpinājums nav viegls, tomēr Gerdai, kā jebkuram vidusmēra bērnam, patīk ložņāt un te nu ir iespēja to darīt uz nebēdu! Atšķirībā no daudzām via ferratām, te “grūtais” posms ir diezgan garš – drošināti ir vismaz 800m, pēc tam kādi 200m ir klinšu kāpšana bez drošināšanas. Kādā posmā mūs apdzen pārītis no Čehijas. “You are a brave girl!”, puisis uzsauc Gerdai un, jā, nevar nepiekrist! 

​Gerda kā pirmā, meklējot ceļu, kāpj pa drošinātajam posmiem, posmos, kur drošināšanas nav, viņi ar Reini sasienas sasaitē un Reinis kāpj pirmais, Gerdu drošinot no augšas. Jo augstāk kāpjam, jo vairāk ir posmu bez drošināšanas, kuros, tostarp, arī norādes kļūst arvien retākas un blāvākas. Tā nu vadību uzņemos es, lai meitai, kas sāk pagurt, nebūtu vēl akmeņu ņudzeklī ceļš jāmeklē.

​Prieks viņas acīs brīdī, kad mēs sasniedzam virsotni, ir neviltots! Lai arī priekšā vēl ir garš lejupceļš, te mēs varam ar prieku izbaudīt sasniegto – paveiktos klinšu maršrutus, fantastiskos skatus visapkārt, sevis pārvarēšanu.

​Lejup gan neiet vieglāk – kā vēlāk nospriežam, šis ir viens no draņķīgākajiem lejupceļiem, kas iets. Sākumā riebīgas, slidenas smalkās nobiras (bet ne tādas, pa kurām var šļūkt), tad īsu brīdi normāla stāva taka, kurai seko ļoti stāva un slidena taka. 

​Kad noietas nobiras, Gerda nāk klajā ar teoriju par procentiem enerģijas, kas viņai atlikuši. Sākumā tie ir 40%, tad ātri nokrītas līdz 30%, tad 20%... noskaidrojam, ka pie 5% viņa jau atslēdzas, pie 10% streipuļo. Tie % krīt tik ātri, ka jautāju – cik tad pa īstam ir to procentu? Nu tā godīgi? “40%”, atzīst Gerda, “tikai besī ārā tas kāpiens”.

​Ir vēl tāds brīdis, 6,5h pēc gājiena sākuma, stāvot uz draņķīgas, slidenas trases kalna vidū, kad jau redzi lejā stāvvietā noparkoto MB, saproti, ka līdz tam ir vēl vismaz stundas gājiens. Tad saņemies un.. ej. Un Tev kā īstenā meditācijā ir tikai 1 doma prātā – kur spert nākamo soli, un tad saņemties un spert nākamo. Un tā līdz lejai. Kājas kā ugunīs.

Pie auto es atzīstos, ka man baterija ir pie 20%, Gerdai esot līdzīgi. Pa ceļam iebraucam veikalā, lai nopirktu bērnam solīto saldējumu. Kad pie apartamenta iznākam no auto, Gerda sāk spinģot un skriet, grib rāpties uz akmeņiem ielas malā.
 “Cik Tev procenti enerģijas?” jautājam.
“90%!” atbild laimīgais bērns
Ak, kaut mēs spētu atjaunoties tik ātri!

​Pusdienas izmēģinām Restorānā-picērijā-viesnīcā  Kotnik, kur picu pasūtīju arī vakar. Ēdienkartē steiku nav, bet pēc jautāšanas man atnes steiku karti. Steiks ir ok, nekas izcils, bet tiešām ok un cenas joprojām patīkami pārsteidz. Gerda nespēj apēst pat gabaliņu picas – sagurums dara savu. Iesaiņojam līdzi brokastīm.

Pēc šādas dienas, kuru atceroties joprojām sirdī ieplūst prieks, jūs taču ticēsiet, ka spēju tikai atkrist gultā, par spīti negaisam, pērkonam un zibeņiem, kas plosījās aiz loga. Kaimiņi atnāca pasērst ar vīna kasti uz mūsu balkoniņa, bet mani tas nespēja traucēt – aizmigu saldā miegā un saldi, dīvainus sapņus skatoties, nogulēju līdz rīta gaismai.

​PS. Uzminiet, vai es kameru stiepu līdzi arī VF? Nu protams! Bez otra objektīva, toties…līdzi bija vēl “mazā”- digitālā kamera (kurai strauji meklēju aizvietotāju, 12 gadu intensīvas lietošanas dara savu!)

​38081 soļu (ieskaitot gājienu uz vakariņām), nostaigāti 30,5 km (to pašu restorānu ieskaitot), uzkāpts virsotnē..

​Godīgi atzīšos, ka šīs dienas apraksts tapa vēlāk, ne tās pašas dienas vakarā. Jo vakarā man vienkārši nebija spēka – ne jau datoru atvērt vai rakstīt, man spēka nebija padomāt. Varbūt tāpēc zudis dažs emociju asums, bet nemainīga ir atziņa, ka tā bija vienkārši skaista, ideāla, lieliska pirmā īstenā atvaļinājuma diena.

​Mūsu saimnieks jau iepriekšējā vakarā bija devis mums atsevišķas norādes, ko mēs varētu darīt. Tā kā bijām tādi nedaudz apjukuši pēc garā ceļa, nolēmām tās ņemt vērā. Nu saimnieks, skatoties uz mūsu septiņgadīgajām lēdijām, nolēma piedāvāt mums tādus stundu garus lēzenus pārgājienus, ar “playground” trases noslēgumā. Mēs gan maršrutu ātri uzlabojam, pievienojot otro līmeni, tādējādi plāns izskatās šādi: no Kranjska Gora ar auto aizbrauksim līdz Nordijski Center Planica (930m), kur sākas taka uz Planinski Dom (1108m). Meitenes un kāds no vecākiem paliek Planinski Dom un tad atgriežas pie auto, kamēr pārējie “pieaugušie” kāpj augšup uz Tamarski stapovi (ūdenskritumu), gar to caur Slatnica pāreju (1815m) un Vratica pāreju (1799m) uz Vršič (1611m), kas jau atrodas pie ceļa. No turienes – dipada, dapada lejā uz Kranjska Gora (810m). Pa ceļam izvēles maršruts - Slemenova  špica (1911m).

​Principā te varētu arī aprakstu beigt, pasakot, ka tā arī viss notika. Bet bija daudz labāk un daudz jautrāk!

​Vispirms jau par Nordijski Center Planica – šis ir slēpošanas centrs, kas aktīvs ir ne tikai ziemā, bet arī vasarā. Zinu vismaz 2 iemeslus. Viens  - tas, ka tramplīnlēkšanas trase ir piemērota izmantošanai arī ziemā. Tieši dienā, kad tur gājām garām, trasē trenējās viens visai izcils japāņu tramplīnlēcējs (aizmirsu vārdu, jeb, precīzāk, nekad neesmu zinājusi). Izskatās diezgan baisulīgi, kad lido viens pa gaisu un apakšā – zaļš tramplīns…. Otrs iemesls ir distanču slēpošanas trase, kas izveidota pagrabā zem autostāvvietas, un visu gadu tiek nodrošināta ar mākslīgo sniegu. Varbūt ir tur vēl kaut kas, bet to es (pagaidām) nezinu.

​Turpinot rakstīt par dienas gaitām, nevaru neiepazīstināt ar mūsu šīgada kompāniju – gandrīz pēdējā brīdī mums “kurvīti” iedeva mūsu jau ilglaicīgi un pazīstami ceļabiedri, Brizgu ģimene. Bet mēs, nu kā nojauzdami, pirms tam bijām piedāvājuši pievienoties vēl citiem draugiem un piekrita Reina klasesbiedra Andra sieva, jau ilglaicīga draudzene Anita ar savu arī septiņgadīgo meitu Kati. Mēs cerējām, ka meitenēm kopā ies jautri un viņas atradīs kopīgu valodu, kas tā arī notika, aleluja, lai dzīvo idle parenting vakaros! Anitai kompānijā savukārt pieteicās “saldais pārītis” –Kukurs/Romaška un Jana. Es viņus pirmo reizi ieraudzīju vien jau uz Slovēnijas zemes, Reinis Kukuru zināja jau sen, sen, no laikiem senākiem nekā mūsu pazīšanās. Es par viņiem zināju tieši neko, bet tas netraucēja pavadīt laiku kopā jautri un patīkami.

​Atgriežoties pie tās pirmās dienās. No Nordijski Center Planica līdz Planinski Dom mēs aizčāpojam laiskā solī apmēram stundas laikā. Kad nonākam galā, Kukurs ar Janu jau beidz tukšot pirmo alus kausu un mēs veikli sabīdām plānu: ar meitenēm paliks Brigita un Anita, kuras abas jau kāru aci skatās uz tuvējā ūdenskrituma pusi. Kā dienas beigās man atstāsta sajūsminātā meita – esot uz uzkāpušas, tur esot bijis par akmens, klintis, kur parāpot, viņa Katei rādījusi kā via ferratas jāiet.. no kā varam spriest, ka lai arī brīdī, kad mēs aizgājām savā maršrutā, bērnam seja bija gara un skāba, to ātri nomainījušas citas emocijas.

​11:20 varonīgā četrotne: Jana, Kukurs, Reinis un es, dodamies pa maršrutu, taisīt “lielo apli”. Skatāmies uz klintīm pa labi un pa kreisi un smejam – tur kāpsim, vai? Un ziniet, tur arī kāpām! Tas, kas sākumā bija kaut kas liels virs galvas, drīz jau bija kaut kas dziļš zem kājām! Un saule, un plašums, un kalni, un puķītes! Un man, protams, līdzi lielā kamera, jo nespēju es to atstāt mājās. Vienā brīdī Reinis džentelmeniski paņem to panest un, protams, tieši tajā vietā pļavā ir visskaistākie rozā rododendri un klintis to fonā, un  man pie rokas ir tikai iphone! Bet atgūstu kameru un izbaudu arī gulēšanu Alpu pļavā ar kameru pie acs, skujām durstot vēderu.

​Tikai zinātāji un kāpēji sapratīs, kā ir kad kļūst mazliet grūti, kad ar prieku apstājies atpūsties, bet kad apkārt ir tas plašums, kas sāk pamazām dzēst no apziņas lietas, kas nav te, šeit un apkārt. Kam, protams, palīdz tas, ka  viegli nav atgriezties pēc tik ilga laika kalnos. Kad nonākam Slaticas pārejā, no kuras ceļam jāiet lēzeni lejup, Jana paziņo, ka vairs nevēlas spert ne soli augšup, tad nu uz virstoni uzskrienam mēs ar Reini divatā. Un tas ir skaists izskrējiens ar tādiem skatiem, no kuriem sirds vienkārši uz brīdi kļūst atvērta, laimīga un priecājies ka esi. Plašums, kas pavelk uz aizrauj. Tā sajūta, kuras dēļ vismaz es kāpju kalnos.

​Pēc tam sekoja lejupceļš. Janai par sašutumu, tas lāgiem veda mazliet augšup, bet ap 15 mēs bijām uz Vraticas pārejas, kurā vīdēja zīme, ka līdz Vršič ir 20 minūšu skrējiens lejup. Ja šis maršruts bija aprakstīts kā veicams 2:40h, jāatzīst, ka mēs uz trases pavadījām apaļas 4h. Attaisnojumam lai kalpo kāpiens uz virsotni un ievērojamās foto pauzes.

​Kas tālāk? Citējot Kukuru: “Garlaicīgi, visu dienu šoseja.” Pa šoseju no Vršič līdz Kranjska Gora ir 23 līkumi… blakus iet taka, kas vairumu līkumu “nogriež”, pa to tad nu mēs, cauri mežam, arī desojām uz mājām, pa ceļam whatapojot Anitai – varbūt atbrauks pretī? “Piedod, dzeram ar Brigitu vīnu!” bija atbilde, kas laiki nevairoja. Bet uzlikuši par pienākumu dāmām ielikt ledusskapī kokteiļus Kukuram un Janai, ļaunu prātu neturējām. Patīkami bija, atgriežoties zonā, telefonā ieraudzīt google maps paziņojumu, ka līdz mājām ejami 3,7km, kam nepieciešamas vien 46 minūtes. Google tajā brīdī vēl nezināja, ka mēs mazliet pamaldīsimies un sanāks nedaudz vairāk un ilgāk (Jana bija īpaši pikta, kad ceļš atkal sāka vest kalnā, sk. iepriekš minēto), bet tā ap 18 mēs mājās bijām. Lieki teikt, nedaudz saguruši. Reinis gan aizdiebj pēc auto uz stāvvietu, tomēr nezin kādā veidā mājās atstāj auto atslēgas tā kā nekāda pastaiga šim nesanāk – sēžas Kukurs auto un brauc ar mersedesa atslēgām vien pie šāmī. Tajā brīdī jau mans pulkstenis saka, ka noieti 32 tūkstoši soļu, bet .. gribas steiku! Karsta duša un vakariņas! Restorāna izvēle ir viegla – centrālajā laukumā kā pie svētdienas vakara ir brīvdabas koncerts un mēs apsēžamies pie gluži kā mums rezervēta, vienīgā brīvā lielā galdiņa restorāna ārpusē, ar skatu uz skatuvi. Skatoties un klausoties vietējā pūtēju ansambļa priekšnesumus (un ir ļoti ok! Te Šostakovičs, te Koens), notiesājam lieliskas vakariņas (T-bone ir gluži ok; Gerdai picu aizskrienu un nopērku blakus picērijā, ko iesaka oficiante, atzīstoties, ka viņi picas netaisa). Pie vakariņām arī top nākamās dienas plāni – otra kompānija vēlas doties apskatīt kaut kādas alas, bet mēs esam bērnam apsolījuši feratu. Un arī man gribas feratu. Gerda gribēja jau no rīta un bija līdz asarām sašutināta, ka mēs devāmies pastaigā, nevis kāpt, vēl vienu dienu jaunās sistēmas iemēģināšanu atlikt nedrīkst! Tāpēc Brigita piesakās kompānijā Anitai, Janai, Katei un Kukuram un brauks ekskursijā pa alām, bet mēs ņemsim kādu feratu. 

Dienas noslēgumā Gerda laimīgi paziņo, ka es tomēr esot labākā mamma. Gan ne tāpēc, ka uz kalniem atvedu. Tāpēc, ka picu atnesu. Bet dažkārt jau pietiek arī ar to. Mums pilnīgi noteikti pietika ar šo dienu – kāpienu augšup, skrējienu lejup (lejup pietika vairāk nekā pietika), jautru kompāniju, siltu sauli un kalniem, kalniem, kalniem.. mazāk gribēt nav vērts?

Realitāte mums katram ir cita, jo tā ir subjektīva. Par nosacīti objektīvie apstākļi mums katram ir subjektīvi. Lieta, apstāklis vai notikums neeksistē, kamēr uz to nepaskaties. (Un tā pat dažkārt ar dzīvi notiek). Atvaļinājums noteikti nav tā lieta, kuru gribētu palaist garām, kā neeksistējošu, tāpēc uz to ir jāskatās un jāatskatās, tad tas ir noticis kā divreiz. 

​Ja ir lieta, kas nav obligāti jāpiedzīvo divas reizes, tad tas ir ceļš - brauciens cauri Lietuvai, Polijai, Čehijai, Austrijai. Lai gan arī šoreiz tas bija gana patīkams – bez nevienas  saprātīgas domas galvā (nu cik tad var!?), kā plūstošs ripojiens cauri pus Eiropai, ērta un jaudīga auto pakaļējā beņķī. Zinot to, ka Reinis prot un spēj stūrēt stundām, īpaši, ja sēž pie laba auto stūres, mēs no Rīgas ieplānojam izbraukt piektdienas pēcpusdienā. Aprēķins tāds, lai sestdien no rīta puses būtu Brno. Pilnīgi prozaiska iemesla dēļ – esam konstatējuši, ka Gerda ir izaugusi gan no kāpšanas kurpēm, gan sistēmas, gan kalnu biksēm. Visvienkāršāk visas šīs lietas ir iegādāt Decahlton ķēdes veikalos, tātad – mums to vajag. Auto mums ir izcils – Normunds ir iedevis savu GL MB – lielu, ērtu, jaudīgu. Ar tādu lielus gabalus braukt ir viegli (arī es pa Austriju mazliet pabraucu un izbaudīju – visas garam ceļojumam domātās ekstras pieskaitot). Tā nu mēs ar meitu sēžam kā laiskas blondīnes pakaļējā beņķī, priecājamies par skatiem apkārt, lasām Potera piedzīvojumus, sajūsmināmies, ka termometra stabiņš jau Latvijas robežas pametot sāk kāpt virs 20 grādiem, lāgie aizmiegam un tā arī mierīgā garā tiekam līdz Čehijai aizvizinātas.

Decahtlon nepieviļ, ar lieliem maisiem iznākam no veikala jau 10:00 un dodamies tālāk ceļā (Gerdai ir ideālas kāpšanas bikses - legingi ar stiprinātiem ceļgaliem, tīkliņu ceļgalu iekšpusē - pārdomātas un ērtas, es arī tādas gribētu!). Vispār man patīk izstūrēt cauri Eiropai naktī – kad mūsu ceļojuma otra ekipāža raksta no Katovices un jautā, vai pa ceļam tiešām esot remonti un sastrēgumi, Reinis tikai parausta plecus – naktī neko tādu nemanīja. Pa dienu satiksme, protams, blīvāka, un tad nu visa diena tā arī paiet, kamēr nonākam līdz Slovēnijas robežai – uz pārejas, augstu kalnos. Ceļamērķī esam pietiekami laicīgi gan, lai iekārtotos viesnīcas apartamentos (tie ir tiešām lieliski, labi aprīkoti, plaši, ir izdevies noķert labus – Apartment Hotel Vijolica), novērtētu apkārtni, gan uzpildītu ledusskapjus, gan mazliet paplānotu nākamo dienu (atzīšos godīgi, es vīna dzeršanu un dienas plānošanu izlaidu… mīkstā gulta un sega likās vilinošākas un, ziniet, tas ir brīnišķīgi, ja plānošanas un rīkošanas grožus vari pārmaiņas pēc nodot kāda cita rokās!).

Laikā, kamēr gatavojos ceļam, zvanīja tētis un sarunas laikā starp citu pajautāja – vai rakstīsi?
“Nezinu”, bija mana pirmā, automātiskā atbilde.
“Nu ja, vai nu būs par ko rakstīt”, tēvs tā kā noteica, piebilstot: “bet kādu bildīti atsūti”.

Šo sarunu pārdomājot, sapratu, ka mēs, divi rakstītāji, izdarījām to nepareizo pieņēmumu, ko parasti izdara visi, kas neraksta, bet kura aplamība mums jau nu bija jāzina – rakstīšana nav tikai iedvesma vai materiāls. Rakstīšana ir lēmums. Mūza čukst ausīs tikai tam, kas strādā.
Vienmēr jau var uzdot jautājumu – vai vispār nepieciešams rakstīt un vai pasaulē jau nav tik daudz pateiktu vārdu, pierakstītu lapu, ka katrs nākamais izteiktais vai uzrakstītais vārds zaudē savu svaru ģeometriskā progresijā? Bet arī smilšu graudu pludmalē ir bezgalīgi daudz, bet kāju noberž tieši tie simts, kas iebiruši kurpē, un labās atmiņas par vietu nodrošinās tieši tie tūkstoši, ko atceramies uzbirušus uz sava vēdera, sauļojoties, vai kas dedzināja pēdas, skrienot uz jūru.