KAMČATKA
Lai arī pati nekad neesmu bijusi viņu skaitā, bet zinu, ka bija reiz tādi "piedabji". Tusējās dzīvē un virtuālajā vidē zem nosaukuma pie-dabas.net un devās gājienos, laivojienos, braucienos un dažendažādos piedzīvojumu meklējumos. Mana saistība ar viņiem bija pastarpināta un vien tāda, ka piedabju lokā atradu ceļabiedrus dažiem klejojumiem pa Krievijas federācijas nostūriem. Kamčatka bija viena no tiem. Dienasgrāmatu mēs tur rakstījām pamīšu, katru dienu kāds cits. Tas skatījumu padarīja daudzveidīgāku, košāku, varbūt - objektīvāku. Man pašai ļoti patīk pārlasīt šīs piezīmes un tā kā piedabju lapa šobrīd no virtuālās vides ir pazudusi, varbūt ir jauki, ka vismaz dažas no šīm piezīmēm man ir saglabātas un varu tās pārpublicēt.
Kompānija, kas devās uz Kamčatku, biju es, Arta Snipe, mans kursabiedrs Indriķis Liepa, Māra Leitāne (kas savu dienasgrāmatas daļu tā arī neuzrakstīja) un Gatis Višņevskis (pazīstams kā Gasha). Es teiktu - kompānija maza, bet jautra. Mūsu piedzīvojumi - tur zemāk!
Kompānija, kas devās uz Kamčatku, biju es, Arta Snipe, mans kursabiedrs Indriķis Liepa, Māra Leitāne (kas savu dienasgrāmatas daļu tā arī neuzrakstīja) un Gatis Višņevskis (pazīstams kā Gasha). Es teiktu - kompānija maza, bet jautra. Mūsu piedzīvojumi - tur zemāk!
День I: 29.07.2006.
Šī diena sākas 3.00, kad mostos, lai savāktu pēdējos sīkumus un pirms 4iem brauktu uz Mežaparku pēc Māras. Pēc nelielas aizķeršanās ar sievišķīgu nesaprašanos, kur īsti jāsatiekas, veikli braucam un sarunātajos 4.30 esam lidostā. Puiši, kas šonakt neesot gulējuši vairāk, ierodas mazliet vēlāk, kad mēs ar Māru jau esam iečekojušās. Puiši toties tiek pie prieka stāvēt rindā blakus mazo meiteņu priekam – Prāta Vētrai. Māra tā arī nesaņemas viņus nofotografēt un paprasīt autogrāfu (mazajai māsai, protamsJ). Rindā stāvot tiek satikta vēl viena trako latviešu grupa, kas dodas uz Kamčatku – neesam vienīgie!
Gašam atkal vislielākā soma, bet pārsteidz viņš mūs ar ieģipsētu kreiso roku. Nu tas tā, lai nav garlaicīgi.
Lidojumā Rīga-Maskava nekas TĀDS nenotika. Mazliet gulējām un dabūjām vien 1 bulciņu (un to viņi sauc par lunch!). Maskavā nelielas rindas pie paškontroles, Indriķis kaļ plānus, ka derētu tapt izraisītam no kādas valsts. Kad izejam paskontroli, laimīgi ir ieradušās arī mūsu somas. Ir apt. plkst.8.00 no rīta.
Tā kā nākamā lidmašīna uz PKC ir tikai 16.20, mēs nesaspringstot meklējam izslavētos shuttle bus uz 1.termināli (iekšzemes lidojumiem). Tantes informācijā, pie kurām vēršos, bez vārdiem norāda uz plānu „ar eglītēm” (tipa, pie eglītēm esot autobuss), un mēs, atšuvuši taksometru šoferus (vai tiešām izskatāmies tik labi?) droši dodamies redzamo eglīšu virzienā. Pie pašām eglītēm gan nekādas stāvvietas nemana, toties aiz tām sākas lielā autostāvvieta, kuras vidū stāv arī daži autobusi. Pietenterējam pie tiem, apjautājamiem, vai iet uz 1.termināli, bet mūs tikai pasūta tālāk, līdz viens vīrelis tā kā nosunī (sak’, ko mēs izliekoties, ka visu zinām!) un paziņo, ka autobuss taču pie termināļa pieturot! Čāpojam atpakaļ. Pie termināļa ieejas/ izejas durvīm tiešām piestāj pilsētas autobusi, kas brauc arī uz 1.termināli, bet mūsu mērķis ir atrast „shuttle”. Līdz pie viena staba ieraugam dzeltenu uzrakstu „transferbus”. Blakus esošais saraksts gan prognozē, ka tie iet reizi stundā. Mums nav kur steigties, stāvam. Nākamo 20 minūšu laikā pamazām jāsāk noticēt sarakstam, kā arī rodas aizdomas, ka tas viss ir ar mērķi atbalstīt vietējo mazo biznesu. Vienā brīdī pat piebrauc mikroautobuss ar uzrakstu „transfer”. Mēs priecīgi metamies klāt, bet šoferis rāda bargi ar pirkstu un neļauj iekāpt. 10 minūtes palasījis avīzi viņš, durvis tā arī neatvēris, aizbrauc.
Pie mums pienāk kāds tumsnējs vīrietis un vaicā – kur viņam doties, esot jālido uz Pīteru. Mēs esam laipni un darīt jau arī nav ko, izpētām viņa biļeti un konstatējam, ka šim arī jātiek uz 1.termināli. Izstāstām savu pieredzi un aicinām palikt gaidīt ar mums, bet šim tipa lidmašīna esot pēc ½ h. Tad nu iesakām šim, lai tik lec pilsētas autobusā (un ļoti ceram, ka nesūtam viņu ar to uz Vokzal Rečnoi...). Puisisi steidzīgi pateicas un skrien uz pilsētas autobusu, vilkdams aiz sevis mazu koferīti. Pa ceļam (tajos 50m, kas mūs šķir) viņa koferītim nolūzt ritenis, viņš steizīgi nolauž visu vilkšanas-ritentiņu sistēmu un to dzelzs daļu atstāj uz perona, pazūdot autobusā. Ceram, ka savu Pīteru viņš tā arī sasniegs...
Krietni sasmējuši par puisi pamanām, ka tuvējās stāvvietas otrā pusē, pie eglītēm, piestāj kāds autobuss, no kura veļas ārā tauta. Skrienam atkal pie eglītēm (pa ceļam satiekot, pie miskastēm, kaislīgu lesbiešu pārīti) un izrādās – šis tiešām ir mūsu ilgi gaidītais transferbuss! (Un puisim no Kairas mēs taču piedāvājām palikt un gaidīt kopā ar mums!)
Tā nu laimīgi nonākam 1. terminālī, kur darīt joprojām nav ko, milzīgas ļaužu masas. Iekārtojamies zem kāpnēm. Gulšņājam, iekožam. Parādās jaunieši no otras LV kompānijas, pastāsta par saviem plāniem. Indriķis ierosina doties pastaigā – aizejam līdz it kā pamesto lidmašīnu laukam, bet putnus neizdodas lāga izpētīt no tuvuma, jo, lai gan žogu šķērsojam bez bēdu un piepūles, iekšā pilns ar suņu būdām un suņiem, kas mūs ieraugot saceļ trobeli. Indriķis, vienam gandrīz uzskrējis virsū, novērtē situāciju un iesaka tīties.
2h pirms lidmašīnas sākam stāvēt rindā uz „osmotr”, rindā jāpavada vismaz ½ h. Procesu ātrāku nepadara arī pilsoņi, kas spiežas pa priekšu, jo viņiem, lūk, lidmašīna uz Permu pēc 10 min! (A kur viņi bija agrāk, m?)
Iečekojušies meklējam vietu, kur piemesties. Otrais stāvs piesmēķēts, smird, līdz atrodam salīdzinoši skaidru gaisu kafejnīcā, kur piemetamies blakus otrai LV kompānijai, paņemam pa dzērienam un nositam to ½ h līdz lidmašīnai.
Putns ir gigantisks – lielākais krievu aerobuss. Ar reāli augstiem griestiem, tādus vēl redzējusi nebiju. Protams, brīdī, kad lidmašīnai paceļoties viens griestu panelis sāka vibrēt un klaudzēt tā, ka vai atdalīties no griestiem taisītos, tad tas augstums vairs tik labu iespaidu neatstāja.
Iesēdušies gandrīz uzreiz aizmigām un pamodāmies vien, kad lidmašīnai pirms pacelšanās ieskrienoties, sāka rībēt augstākminētais panelis. Atkal iemigām. Maliet pamodos, palasīju Kapitālu, tad atkal iemigu. Pamodināja mūs pēc maza brīža, lai pabarotu (ar zivi vai vistu). Nospriežam, ka mūsu izsalkumam šīs pusdienas ir tieši laikā un gluži sakarīgas, un pēc pusdienām atkal aizmiegam.
Te kaut kur, mums virzoties pretī dienasmaiņas brīdim un dienasmaiņas brīdim tikpat ātri virzoties pretī mums, mēs šķērsojām robežu ar nākamo dienu. Atdodu grāmatu Indriķim.
Gašam atkal vislielākā soma, bet pārsteidz viņš mūs ar ieģipsētu kreiso roku. Nu tas tā, lai nav garlaicīgi.
Lidojumā Rīga-Maskava nekas TĀDS nenotika. Mazliet gulējām un dabūjām vien 1 bulciņu (un to viņi sauc par lunch!). Maskavā nelielas rindas pie paškontroles, Indriķis kaļ plānus, ka derētu tapt izraisītam no kādas valsts. Kad izejam paskontroli, laimīgi ir ieradušās arī mūsu somas. Ir apt. plkst.8.00 no rīta.
Tā kā nākamā lidmašīna uz PKC ir tikai 16.20, mēs nesaspringstot meklējam izslavētos shuttle bus uz 1.termināli (iekšzemes lidojumiem). Tantes informācijā, pie kurām vēršos, bez vārdiem norāda uz plānu „ar eglītēm” (tipa, pie eglītēm esot autobuss), un mēs, atšuvuši taksometru šoferus (vai tiešām izskatāmies tik labi?) droši dodamies redzamo eglīšu virzienā. Pie pašām eglītēm gan nekādas stāvvietas nemana, toties aiz tām sākas lielā autostāvvieta, kuras vidū stāv arī daži autobusi. Pietenterējam pie tiem, apjautājamiem, vai iet uz 1.termināli, bet mūs tikai pasūta tālāk, līdz viens vīrelis tā kā nosunī (sak’, ko mēs izliekoties, ka visu zinām!) un paziņo, ka autobuss taču pie termināļa pieturot! Čāpojam atpakaļ. Pie termināļa ieejas/ izejas durvīm tiešām piestāj pilsētas autobusi, kas brauc arī uz 1.termināli, bet mūsu mērķis ir atrast „shuttle”. Līdz pie viena staba ieraugam dzeltenu uzrakstu „transferbus”. Blakus esošais saraksts gan prognozē, ka tie iet reizi stundā. Mums nav kur steigties, stāvam. Nākamo 20 minūšu laikā pamazām jāsāk noticēt sarakstam, kā arī rodas aizdomas, ka tas viss ir ar mērķi atbalstīt vietējo mazo biznesu. Vienā brīdī pat piebrauc mikroautobuss ar uzrakstu „transfer”. Mēs priecīgi metamies klāt, bet šoferis rāda bargi ar pirkstu un neļauj iekāpt. 10 minūtes palasījis avīzi viņš, durvis tā arī neatvēris, aizbrauc.
Pie mums pienāk kāds tumsnējs vīrietis un vaicā – kur viņam doties, esot jālido uz Pīteru. Mēs esam laipni un darīt jau arī nav ko, izpētām viņa biļeti un konstatējam, ka šim arī jātiek uz 1.termināli. Izstāstām savu pieredzi un aicinām palikt gaidīt ar mums, bet šim tipa lidmašīna esot pēc ½ h. Tad nu iesakām šim, lai tik lec pilsētas autobusā (un ļoti ceram, ka nesūtam viņu ar to uz Vokzal Rečnoi...). Puisisi steidzīgi pateicas un skrien uz pilsētas autobusu, vilkdams aiz sevis mazu koferīti. Pa ceļam (tajos 50m, kas mūs šķir) viņa koferītim nolūzt ritenis, viņš steizīgi nolauž visu vilkšanas-ritentiņu sistēmu un to dzelzs daļu atstāj uz perona, pazūdot autobusā. Ceram, ka savu Pīteru viņš tā arī sasniegs...
Krietni sasmējuši par puisi pamanām, ka tuvējās stāvvietas otrā pusē, pie eglītēm, piestāj kāds autobuss, no kura veļas ārā tauta. Skrienam atkal pie eglītēm (pa ceļam satiekot, pie miskastēm, kaislīgu lesbiešu pārīti) un izrādās – šis tiešām ir mūsu ilgi gaidītais transferbuss! (Un puisim no Kairas mēs taču piedāvājām palikt un gaidīt kopā ar mums!)
Tā nu laimīgi nonākam 1. terminālī, kur darīt joprojām nav ko, milzīgas ļaužu masas. Iekārtojamies zem kāpnēm. Gulšņājam, iekožam. Parādās jaunieši no otras LV kompānijas, pastāsta par saviem plāniem. Indriķis ierosina doties pastaigā – aizejam līdz it kā pamesto lidmašīnu laukam, bet putnus neizdodas lāga izpētīt no tuvuma, jo, lai gan žogu šķērsojam bez bēdu un piepūles, iekšā pilns ar suņu būdām un suņiem, kas mūs ieraugot saceļ trobeli. Indriķis, vienam gandrīz uzskrējis virsū, novērtē situāciju un iesaka tīties.
2h pirms lidmašīnas sākam stāvēt rindā uz „osmotr”, rindā jāpavada vismaz ½ h. Procesu ātrāku nepadara arī pilsoņi, kas spiežas pa priekšu, jo viņiem, lūk, lidmašīna uz Permu pēc 10 min! (A kur viņi bija agrāk, m?)
Iečekojušies meklējam vietu, kur piemesties. Otrais stāvs piesmēķēts, smird, līdz atrodam salīdzinoši skaidru gaisu kafejnīcā, kur piemetamies blakus otrai LV kompānijai, paņemam pa dzērienam un nositam to ½ h līdz lidmašīnai.
Putns ir gigantisks – lielākais krievu aerobuss. Ar reāli augstiem griestiem, tādus vēl redzējusi nebiju. Protams, brīdī, kad lidmašīnai paceļoties viens griestu panelis sāka vibrēt un klaudzēt tā, ka vai atdalīties no griestiem taisītos, tad tas augstums vairs tik labu iespaidu neatstāja.
Iesēdušies gandrīz uzreiz aizmigām un pamodāmies vien, kad lidmašīnai pirms pacelšanās ieskrienoties, sāka rībēt augstākminētais panelis. Atkal iemigām. Maliet pamodos, palasīju Kapitālu, tad atkal iemigu. Pamodināja mūs pēc maza brīža, lai pabarotu (ar zivi vai vistu). Nospriežam, ka mūsu izsalkumam šīs pusdienas ir tieši laikā un gluži sakarīgas, un pēc pusdienām atkal aizmiegam.
Te kaut kur, mums virzoties pretī dienasmaiņas brīdim un dienasmaiņas brīdim tikpat ātri virzoties pretī mums, mēs šķērsojām robežu ar nākamo dienu. Atdodu grāmatu Indriķim.
Arta
День II: 30.07.2006.
Pēc vakariņām iestājās klusā stunda un lielākā daļa cilvēku arī atlūza. Problēma tikai ar veselu baru bērneļu, kam šī neskaitās nakts, bet sporta laukums. Viens pat skrienot pa eju aizķērās aiz Artas kājas un nostiepās pilnā garumā. Bet dzīvotājs būs.
Atmoda notiek ar brokastīm, kurās piedāvā kruasānu (!) ar šķiņķi un ozolzīļu kafiju. Bet labāk tā nekā nekā.
Nolaišanās un bagāža loterija notiek bez īpašiem pārsteigumiem un mēs pat iegūstam visas somas. Pa tam Arta iepazīstas ar tūristu mednieci Taņu (viņa bija pamanījusies nomedīt arī otru LR delegāciju), taču viņa ar reģistrāciju mums nespēj palīdzēt un neko citu mums nevajag. Atrodam 104 autobusu tiešā lidostas tuvumā un dodamies uz KP.
Atmoda notiek ar brokastīm, kurās piedāvā kruasānu (!) ar šķiņķi un ozolzīļu kafiju. Bet labāk tā nekā nekā.
Nolaišanās un bagāža loterija notiek bez īpašiem pārsteigumiem un mēs pat iegūstam visas somas. Pa tam Arta iepazīstas ar tūristu mednieci Taņu (viņa bija pamanījusies nomedīt arī otru LR delegāciju), taču viņa ar reģistrāciju mums nespēj palīdzēt un neko citu mums nevajag. Atrodam 104 autobusu tiešā lidostas tuvumā un dodamies uz KP.
Pa ceļam Gaša aizrunājas ar kazaka paskata vīriņu, kurš izrādās esam KGB majors, bet mēs savukārt sākam apjaust, ka esam spiegi un fašisti. Citādi biedrs majors ir runātīgs un iesaka apmeklēt kara flotes parādi, kas tieši tajā dienā notiek KP. Turp arī dodamies un smadzeņu skalošana turpinās – uzvedumā ar automātiem visiem sliktajiem zēniem ir pielīmētas garas melnas bārdas. Bet pilsētas iedzīvotāji ir laimīgi – parādes turpinājumā ir pilsētas lielākais pikniks, kur dala uhu par brīvu. Mēs arī dabūjām. Kamēr slaistījāmies piemelsās izbijis jūrnieks Fjodors ar alus ampulu lai pastāstītu piedzīvojumus (un tādi bija ne mazums). Bez piedzīvojumiem Fjodors pastāsta arī daudz noderīgas lietas par Kamčatku un to, ka viņa moskvič esot jāremontē.
Bet arī svētki ar laiku apnīk, dodamies savās gaitās, lai sameklētu benzīnu, ūdeni un miliciju. Laikam jau briesmīgs naivums domāt, ka ārzemnieku reģistrācija notiek arī centrālajā milicijas iecirknī svētdienā. Tas notiek tikai otrdienās.
Laikam nāksies atgriezties, lai atpakaļceļā uz robežas nav skaidrošanās par zīmogu trūkumu. Bet tagad uz priekšu – uz Avaču. Mazliet ar 104 autobusu, tad ar kājām ļoti garos 5km (kopā droši vien sanāca tuvu 15).
Pirmās naktsmājas tiek ierīkotas Mutnajas upes krastā mazdārziņu kooperatīva ielenkumā. Ir labi.
Visā pārējā laikā ko neaprakstīju, es gulēju.
Laikam nāksies atgriezties, lai atpakaļceļā uz robežas nav skaidrošanās par zīmogu trūkumu. Bet tagad uz priekšu – uz Avaču. Mazliet ar 104 autobusu, tad ar kājām ļoti garos 5km (kopā droši vien sanāca tuvu 15).
Pirmās naktsmājas tiek ierīkotas Mutnajas upes krastā mazdārziņu kooperatīva ielenkumā. Ir labi.
Visā pārējā laikā ko neaprakstīju, es gulēju.
Ind.
День III: 31.07.2006.
Ceļamies, tad, kad mostamies. Un lēnām nesteidzoties sākam savu kārtošanu – „zipošanu”, brokastu gatavošanu un telts jaukšanu. Gasha cīnās ap jauno degli. Galu galā ūdeni uzvārām ugunskurā. Top delikāta auzu putriņa un kafija ar pienu.
Esam beidzot sapakojušies un gatavi ceļam. Arta aizskrien ar miskasti uz tuvāko dārza mājiņu. Laipnais tantuks vēl piedāvā ūdeni. Pa dienu vismaz nedzersim upes ūdeni.
Pie tilta Indriķis izdomā, ka jānoslēpj benzīna pudele. He, hē arī divus balzāmiņus, kas tiek vesti, kā iespējamais kukulis, tiek paslēpti zem tilta (kaut kur – to zina tikai Indriķis).
Ejam. Virziens labi redzams – vulkāns – un tikai viens ceļš, kas ved tanī virzienā. Iesākumā ejam kādu gabalu pa asfaltu, tad to nomaina grantenieks. Putekļu mākoņi..
Cilvēciņš pietuvojas no aizmugures. Sasveicināmies un viņš vairākas reizes pārjautā, vai mēs zinot , kur iet? Vai tiešām zinot?:) Gasha mūs pārliecina, ka būtu arī labi dzirdēt vietējā viedokli. Tātad mums esot jāiet līdz rinokam, tad pa kreisi, tad kaut kur būs triagoļniks, tad it kā ceļš ies atpakaļ, bet pēc 250m pagriezīsies uz pareizo pusi.
Pa ceļam iemūžinām skatus – fotografējam. Nonākam līdz ceļu krustojumam. Iet taisni vai griezties pa kreisi? Lielākā daļa mašīnu griežas pa kreisi.
Esam beidzot sapakojušies un gatavi ceļam. Arta aizskrien ar miskasti uz tuvāko dārza mājiņu. Laipnais tantuks vēl piedāvā ūdeni. Pa dienu vismaz nedzersim upes ūdeni.
Pie tilta Indriķis izdomā, ka jānoslēpj benzīna pudele. He, hē arī divus balzāmiņus, kas tiek vesti, kā iespējamais kukulis, tiek paslēpti zem tilta (kaut kur – to zina tikai Indriķis).
Ejam. Virziens labi redzams – vulkāns – un tikai viens ceļš, kas ved tanī virzienā. Iesākumā ejam kādu gabalu pa asfaltu, tad to nomaina grantenieks. Putekļu mākoņi..
Cilvēciņš pietuvojas no aizmugures. Sasveicināmies un viņš vairākas reizes pārjautā, vai mēs zinot , kur iet? Vai tiešām zinot?:) Gasha mūs pārliecina, ka būtu arī labi dzirdēt vietējā viedokli. Tātad mums esot jāiet līdz rinokam, tad pa kreisi, tad kaut kur būs triagoļniks, tad it kā ceļš ies atpakaļ, bet pēc 250m pagriezīsies uz pareizo pusi.
Pa ceļam iemūžinām skatus – fotografējam. Nonākam līdz ceļu krustojumam. Iet taisni vai griezties pa kreisi? Lielākā daļa mašīnu griežas pa kreisi.
Stopējam auto un jautājam ceļu. Viens saka, ka mums jāiet taisni, viens – pa kreisi, stopējām vēl trešo mašīnu un šie saka taisni. Tātad ejam taisni. It kā atzīmējām vietu, ko vietējais vīriņš nosauca par triagoļņiku J Pēc laika nonākam uz ceļa īstajā virzienā, kas izrādās izžuvusi upe – viena no daudzajām Suhaja. Putekļi lieli un mazāki. Ik pa laikam kāds no mums izsaucās WOW! Šoreiz šis izsauciens ir par godu skatam, kas atgādina skeletu. Skelets veidojas no izžuvušās upes, vēl kaut kad nesen bija bijis ūdens, kas tagad ir žūstošs.
Putekļus nomaina neliela ūdens straumīte. Upe, he, he, upe kļūst nedaudz lielāka. Mūsu kārtējais WOW izskan pie reizes, kad pamanām Urālu, kas ved japāņu tūristus. Viņi fotogrāfē mūs, mēs viņus.
Mans WOW! Ir par sniegu!!! Esmu sajūsmā sniegs ir nedaudz apputējis ar vulkāniskajiem putekļiem, bet sniegs 31.jūlijā un mēs ejam šortos un maiciņās un svīstam kā tādi lopiņi. Es, protams, pozēju uz sniegaJ.
Upe kļūst lielāka, plātāka un ko domājies mums, protams, tā ir jāšķērso. Ja līdz šim gājām pa Urāla sliedēm, tad tagad ir jautājums, kurā vietā tas šķērsoja upi???
Nopētām vietu, kas šķiet varētu būt piemērotākā upes šķērsošanai un brienam pāri. Pēc tam kājas nomazgājam ledus vannītes un ātri, ātri zābīši kājās. Turpinām ceļu, nu jau tikai pa sniegu. Atkal kārtējais WOW. Urāli pilni ar čin, čin. Žēl, ka esam tik tālu no upes, ka neredzēsim tieši kā tā tiek šķērsota. Esam laikam jau tuvā pie tūrbāzes. Iebildēju puķītes uz vulkāna fona. Daži laimīgie tiek pie alus (Indriķis un Arta). Visapkārt danco susliki.
Atrodam telts vietu, izskatās ideāla pie krūmiņiem. Ideāli - ir pat malka!:) Vakariņas – kartupeļu putra ar tušoni. Fredijs arī ir ar mumsJ ielienam gultiņā – savos guļammaisos ap 00:00.
Putekļus nomaina neliela ūdens straumīte. Upe, he, he, upe kļūst nedaudz lielāka. Mūsu kārtējais WOW izskan pie reizes, kad pamanām Urālu, kas ved japāņu tūristus. Viņi fotogrāfē mūs, mēs viņus.
Mans WOW! Ir par sniegu!!! Esmu sajūsmā sniegs ir nedaudz apputējis ar vulkāniskajiem putekļiem, bet sniegs 31.jūlijā un mēs ejam šortos un maiciņās un svīstam kā tādi lopiņi. Es, protams, pozēju uz sniegaJ.
Upe kļūst lielāka, plātāka un ko domājies mums, protams, tā ir jāšķērso. Ja līdz šim gājām pa Urāla sliedēm, tad tagad ir jautājums, kurā vietā tas šķērsoja upi???
Nopētām vietu, kas šķiet varētu būt piemērotākā upes šķērsošanai un brienam pāri. Pēc tam kājas nomazgājam ledus vannītes un ātri, ātri zābīši kājās. Turpinām ceļu, nu jau tikai pa sniegu. Atkal kārtējais WOW. Urāli pilni ar čin, čin. Žēl, ka esam tik tālu no upes, ka neredzēsim tieši kā tā tiek šķērsota. Esam laikam jau tuvā pie tūrbāzes. Iebildēju puķītes uz vulkāna fona. Daži laimīgie tiek pie alus (Indriķis un Arta). Visapkārt danco susliki.
Atrodam telts vietu, izskatās ideāla pie krūmiņiem. Ideāli - ir pat malka!:) Vakariņas – kartupeļu putra ar tušoni. Fredijs arī ir ar mumsJ ielienam gultiņā – savos guļammaisos ap 00:00.
Māra
День IV: 01.08.2006.
Šodien virsotnes diena. Ceļamies 2:30.
Īsti laikam nevaru pamosties, jo gulēts ir ļoti maz. Krāmēju somu. Mēģinu aizdedzināt prīmusu, bet neizdodas labi.Aizsērējis. Domāju fiksi iztīrīt/izjaukt, bet Māra saka, ka nav laika, drīz jāiziet. Paņemam vairāk maizi - iztiksim bez brokastīm. Arī Artai un Indriķim tad nebūs. Ir bišķi pāri 3:00. Paķeru somu un ejam. Pāri ceļam, ledājam. Otrā pusē Māra jautā: "Vai virvi paņēmi?". Domāju. Nē, virve nesamarķēta ir palikusi telts priekšnamā. Neesam tālu, ejam atpakaļ. Paņemu arī kompasu. Tagad itkā viss ir.
Soma piestūķēta baisi. Zvaigznes tālumā. Tieši uz Korjakskij virsotnes fona ir lielie greizie rati. Tas ir mūsu orientieris, citādi ir vēl tumšs un vulkāna kontūras ir knapi redzamas. Ejam tieši uz Ziemeļiem, cerot trāpīt uz Dienvidu kori. Tas ir vistuvākais maršruts no nometnes. Vakar paslinkojām un neizpētijām pieeju. Toties pagaršojām šņabi un melno balzāmu. Tādēļ briesmīgi kaltē. Nezinu kā Mārai, bet man briesmīgi. Tēju vakar nepaspējām uzvārīt un šodien arī nē. Ejam pa lielām gravām un laukiem. Atradām arī citas pēdas. Tādēļ domājam, ka virziens ir labs. Vismaz pēdējo 2 nedēļu laikā kāds te ir gājis. Kad nonākam pie milzīgas gravas, kurai ar lampu pāri neredz, domājam ka ieberziens. Ejam pa labi un trāpam uz kores. Uhh. Ir interesanti. Reljefs labs. Tikai vēl arvien ir tumsa. Drīz būs 6:00.
Beidzot redzam, ka abas dienvidu kores augšā savienojas. Drīz arī taisam brokastu pauzi. Dzeramais tuvojas beigām. Skarbi. Skatoties uz augšu liekas ka virsotne ir tuvu. Ātrums mums ir labs. Vietām kore ir tik nikna, ka apejam pa nobirām. Tā gan arī nav nekāda sviestmaize... Pagaidām iztiekam bez virves, tā būs ātrāk. Skatoties uz Avaču liekas, ka 2000m mums jau ir. Skatamies apkārt meklējot ūdeni. Mazas izredzes, sniegs ir tālu un nekūst. Drīz abas kores savienojas. Atrodam mazus sniega pleķīšus. Ēdam tos, lai iegūtu ūdeni.
Sniegs izskatās tāds mega graudains, kā salipuši krusas graudi. Vēlāk izrādas, ka tā arī ir krusa. Iesviežu sniegu arī savā dzeršanas sistēmā. Iet diezgan smagi. Pulss ir augsts un elpot grūti. Akmeņu nobiras vietām ir diezgan stāvas. Cenšos neizmantot kreiso roku, bet tas nav viegli. Pamazām izejam uz virsotni, vismaz mēs tā domājam. Akmeņi ir apsniguši, sniega strēle ar ūdens straumi tieši pa vidu. Uzpildam ūdeni. Tad mums pat neienāk prātā, ka vulkāna siltums kausē to sniegu, jo mēs jau esam garām nulles izotermai. Vēl paliek uziet stāvu kāpumu pa akmeņiem. Uhh! Esam... vēl tālu no virsotnes. Lēzenāk ejam slīpi pa kreisi uz blakus kori. No turienes līdz galvenai virsotnei ir sniega klajums. Karsti. Bildējamies uz cietā sniega. Velkam dzelkšņus. Velti tie paņemti nav.
Izejam gar kori pa diezgan stāvu cietu sniegu augšā. Labais! Iebildējam apkārtni. Mākoņu un dūmakas te nav. Saulains. Pēkšņi svilpiens! Skatamies - cilvēks! "Privet!". Tas izrādas kāds krievs vārdā Jura no Irkutskas. Ar viņu kopā arī uzkāpjam virsotnē. Diezgan stāvs mix - sniegs, akmeņi, klintis. Atrodam virsotnes zīmīti - tā ir ieputināta blakus kādai piemiņas plāksnei. Kāpēju daudz nav. Atraduši 6. maijā. No kartes gabala iztaisam jaunu zīmīti.
Nofočējamies. Māra skraida pa virsotni un bildējas kā traka :) Tā ir viņas pirmā virsotne! Tad jau var saprast :) Bet tomēr diezgan nikni pirmajam kāpienam. 3A vai 2B (RUS). Jura ir uzkāpis no pārejas puses. Paēdam kopā. Parunājamies. Nosūtam SMS. Jura šeit ir jau 11 dienas. Gājis no Kozirevskas puses uz Tolbačiku, Kļučiem u.c. vulkāniem. Viņam ceļojumā līdzi ir mazliet paša savārīta gaļa, labāka kā tušonis. Lāčus viņš nav redzējis, bet 2 tūristu grupas ir saticis. Tā nu pamazām ejam lejup pa Juras maršrutu. Tas ir līdzīgs pārejas maršrutam, tikai augšējā daļa pa sniegu. Tā mēs arī kāpjam atpakaļ pa stāvo sniega nogāzi. Cimdu un leduscirtņu mums nav. Bet tas nekas. (Tādu smagumu staipīt līdzi 2 nedēļas nav vēlmes dēļ vienas virsotnes). Labi noejam līdz nobirām un korei. Mārai ar dzelkšņiem tīri normāli kāpjas. Tā pamazām pļāpājot kāpjam pa kori līdz sniegam. Sāk līt lietus un arī krusa. Stulbi. Samirkstam.
Vēl šķērsojam pāris sniega laukumus līdz nonākam pie lielas sniega nogāzes/kuluāra. Jāšļūc vien būs lejā. Mēs ar Māru un mazliet arī Jura pašļūcinam uz dibena. Tālāk visādi, pamatā skrienam ar kājām. Māra vēl mēģina uz dibena pabraukt. Reāli būtu noderējuši plastmasas "ābolīši". Eh, kā parasti atstāti mājās. Nošļūcam lejā 4 stundās līdz Juras teltij klajumā uz pārejas.
Mazliet statistikas: Mēs sākām 3:15, Jura 6:00. Jura bija pat redzējis mūsu ugunis, mirkskinājis, bet mēs laikam neredzējām. Virsotnē 13:05, lejā sākām iet 13:50. Lejā 17:55. Mums 10 stundas augšā, Juram 7 stundas. Viņam gan labāka aklimatizācija, mums faktiski nekādas.
Arta un Indriķis ir jau uzkāpuši Avačā un ir jau lejā un gaida mūs. Mēs savukārt esam uzaicināti uz tēju pie Juras. Uz 30 min :) Viņam arī ir prīmuss ar benzīnu. Runājam par visādām lietām, par Kamčatku, par Sajāniem un Baikālu. Kartes arī paskatamies. Viņš plāno te vēl Avačā uzkāpt un vēl šo to apskatīt. Apmainamies ar e-mail un mob.tel.nr. Pēc 1 stundas arī atvadamies un dodamies prom. Jāiet vēl uz leju no pārejas laaabs gabals. Pa sniegu apkārt kalnam, tad lejā un vēl pa ceļu līdz nometnei. Laikam ejam kādu stundu :) Pa ceļam ievērtējam slēpošanas trasi un veselu autobusu ekipeetu bērnu, kjiveres, slepes, nujas utt. Indriķis un Arta sēž uz akmens un mūs gaida dzerot aliņu un barojot odus. Atnākot fiksi apskatam bildes, tad vēl paedam kartupelu b.p. un gulēt. Plāns ir celties 6:00.
Ārprāts! Atkal nevarēs izgulēties. Rīt dodamies lejā no kalniem.
Īsti laikam nevaru pamosties, jo gulēts ir ļoti maz. Krāmēju somu. Mēģinu aizdedzināt prīmusu, bet neizdodas labi.Aizsērējis. Domāju fiksi iztīrīt/izjaukt, bet Māra saka, ka nav laika, drīz jāiziet. Paņemam vairāk maizi - iztiksim bez brokastīm. Arī Artai un Indriķim tad nebūs. Ir bišķi pāri 3:00. Paķeru somu un ejam. Pāri ceļam, ledājam. Otrā pusē Māra jautā: "Vai virvi paņēmi?". Domāju. Nē, virve nesamarķēta ir palikusi telts priekšnamā. Neesam tālu, ejam atpakaļ. Paņemu arī kompasu. Tagad itkā viss ir.
Soma piestūķēta baisi. Zvaigznes tālumā. Tieši uz Korjakskij virsotnes fona ir lielie greizie rati. Tas ir mūsu orientieris, citādi ir vēl tumšs un vulkāna kontūras ir knapi redzamas. Ejam tieši uz Ziemeļiem, cerot trāpīt uz Dienvidu kori. Tas ir vistuvākais maršruts no nometnes. Vakar paslinkojām un neizpētijām pieeju. Toties pagaršojām šņabi un melno balzāmu. Tādēļ briesmīgi kaltē. Nezinu kā Mārai, bet man briesmīgi. Tēju vakar nepaspējām uzvārīt un šodien arī nē. Ejam pa lielām gravām un laukiem. Atradām arī citas pēdas. Tādēļ domājam, ka virziens ir labs. Vismaz pēdējo 2 nedēļu laikā kāds te ir gājis. Kad nonākam pie milzīgas gravas, kurai ar lampu pāri neredz, domājam ka ieberziens. Ejam pa labi un trāpam uz kores. Uhh. Ir interesanti. Reljefs labs. Tikai vēl arvien ir tumsa. Drīz būs 6:00.
Beidzot redzam, ka abas dienvidu kores augšā savienojas. Drīz arī taisam brokastu pauzi. Dzeramais tuvojas beigām. Skarbi. Skatoties uz augšu liekas ka virsotne ir tuvu. Ātrums mums ir labs. Vietām kore ir tik nikna, ka apejam pa nobirām. Tā gan arī nav nekāda sviestmaize... Pagaidām iztiekam bez virves, tā būs ātrāk. Skatoties uz Avaču liekas, ka 2000m mums jau ir. Skatamies apkārt meklējot ūdeni. Mazas izredzes, sniegs ir tālu un nekūst. Drīz abas kores savienojas. Atrodam mazus sniega pleķīšus. Ēdam tos, lai iegūtu ūdeni.
Sniegs izskatās tāds mega graudains, kā salipuši krusas graudi. Vēlāk izrādas, ka tā arī ir krusa. Iesviežu sniegu arī savā dzeršanas sistēmā. Iet diezgan smagi. Pulss ir augsts un elpot grūti. Akmeņu nobiras vietām ir diezgan stāvas. Cenšos neizmantot kreiso roku, bet tas nav viegli. Pamazām izejam uz virsotni, vismaz mēs tā domājam. Akmeņi ir apsniguši, sniega strēle ar ūdens straumi tieši pa vidu. Uzpildam ūdeni. Tad mums pat neienāk prātā, ka vulkāna siltums kausē to sniegu, jo mēs jau esam garām nulles izotermai. Vēl paliek uziet stāvu kāpumu pa akmeņiem. Uhh! Esam... vēl tālu no virsotnes. Lēzenāk ejam slīpi pa kreisi uz blakus kori. No turienes līdz galvenai virsotnei ir sniega klajums. Karsti. Bildējamies uz cietā sniega. Velkam dzelkšņus. Velti tie paņemti nav.
Izejam gar kori pa diezgan stāvu cietu sniegu augšā. Labais! Iebildējam apkārtni. Mākoņu un dūmakas te nav. Saulains. Pēkšņi svilpiens! Skatamies - cilvēks! "Privet!". Tas izrādas kāds krievs vārdā Jura no Irkutskas. Ar viņu kopā arī uzkāpjam virsotnē. Diezgan stāvs mix - sniegs, akmeņi, klintis. Atrodam virsotnes zīmīti - tā ir ieputināta blakus kādai piemiņas plāksnei. Kāpēju daudz nav. Atraduši 6. maijā. No kartes gabala iztaisam jaunu zīmīti.
Nofočējamies. Māra skraida pa virsotni un bildējas kā traka :) Tā ir viņas pirmā virsotne! Tad jau var saprast :) Bet tomēr diezgan nikni pirmajam kāpienam. 3A vai 2B (RUS). Jura ir uzkāpis no pārejas puses. Paēdam kopā. Parunājamies. Nosūtam SMS. Jura šeit ir jau 11 dienas. Gājis no Kozirevskas puses uz Tolbačiku, Kļučiem u.c. vulkāniem. Viņam ceļojumā līdzi ir mazliet paša savārīta gaļa, labāka kā tušonis. Lāčus viņš nav redzējis, bet 2 tūristu grupas ir saticis. Tā nu pamazām ejam lejup pa Juras maršrutu. Tas ir līdzīgs pārejas maršrutam, tikai augšējā daļa pa sniegu. Tā mēs arī kāpjam atpakaļ pa stāvo sniega nogāzi. Cimdu un leduscirtņu mums nav. Bet tas nekas. (Tādu smagumu staipīt līdzi 2 nedēļas nav vēlmes dēļ vienas virsotnes). Labi noejam līdz nobirām un korei. Mārai ar dzelkšņiem tīri normāli kāpjas. Tā pamazām pļāpājot kāpjam pa kori līdz sniegam. Sāk līt lietus un arī krusa. Stulbi. Samirkstam.
Vēl šķērsojam pāris sniega laukumus līdz nonākam pie lielas sniega nogāzes/kuluāra. Jāšļūc vien būs lejā. Mēs ar Māru un mazliet arī Jura pašļūcinam uz dibena. Tālāk visādi, pamatā skrienam ar kājām. Māra vēl mēģina uz dibena pabraukt. Reāli būtu noderējuši plastmasas "ābolīši". Eh, kā parasti atstāti mājās. Nošļūcam lejā 4 stundās līdz Juras teltij klajumā uz pārejas.
Mazliet statistikas: Mēs sākām 3:15, Jura 6:00. Jura bija pat redzējis mūsu ugunis, mirkskinājis, bet mēs laikam neredzējām. Virsotnē 13:05, lejā sākām iet 13:50. Lejā 17:55. Mums 10 stundas augšā, Juram 7 stundas. Viņam gan labāka aklimatizācija, mums faktiski nekādas.
Arta un Indriķis ir jau uzkāpuši Avačā un ir jau lejā un gaida mūs. Mēs savukārt esam uzaicināti uz tēju pie Juras. Uz 30 min :) Viņam arī ir prīmuss ar benzīnu. Runājam par visādām lietām, par Kamčatku, par Sajāniem un Baikālu. Kartes arī paskatamies. Viņš plāno te vēl Avačā uzkāpt un vēl šo to apskatīt. Apmainamies ar e-mail un mob.tel.nr. Pēc 1 stundas arī atvadamies un dodamies prom. Jāiet vēl uz leju no pārejas laaabs gabals. Pa sniegu apkārt kalnam, tad lejā un vēl pa ceļu līdz nometnei. Laikam ejam kādu stundu :) Pa ceļam ievērtējam slēpošanas trasi un veselu autobusu ekipeetu bērnu, kjiveres, slepes, nujas utt. Indriķis un Arta sēž uz akmens un mūs gaida dzerot aliņu un barojot odus. Atnākot fiksi apskatam bildes, tad vēl paedam kartupelu b.p. un gulēt. Plāns ir celties 6:00.
Ārprāts! Atkal nevarēs izgulēties. Rīt dodamies lejā no kalniem.
Gasha
День IV: Artas un Indriķa skatījumā.
Tiem diviem monstriem pulkstenis zvanīja ap pus trijiem, bet mēs sutām vēl līdz 4.30. Pēc pulksteņa zvana Indriķis pabāza degunu pa telts durvīm, konstatēja, ka ārā ir piķa melna tumsa, un mēs nolēmām vēl ½ h pasust. Piecos izveļamies, laimīgi redzam, ka ir atnests ūdens, diemžēl putras nav, bet paši to ātri uzvārām. Izdzeram kafiju un pošamies, no manas somas siksnām un Indriķa somas kabatas saveidojuši somu ūdenim. Traki sāp potīte, bet pēc minūtēm 15-20 pamazām iestaigājas un pierimst.
Mēģinām uztrāpīt uz taku, kas ved augšup pa kori, kas nonāk lejā gandrīz pie mūsu nometnes, bet lielais ceļš aizved mūs uz pāreju. Šķērsojam ledu un pa tālāko kori sākam ceļu augšup uz Avaču.
Sākumā kalns normāli kāpjams – brienam augšup pa zāļainu nogāzi un meklējam taku. Pāri korei parādās saule. Kad pēc pārsimts metru kāpiena atrodam taku, ceļš nekļūst vis vieglāks, bet gan grūtāks – taku veido smalkas nobiras, un tā kļūst arvien stāvāka. Stulbākais, ka pa tām kāpjot kājas slīd uz leju un uz soli augšup seko pussolis slīdējiena lejup. Dažbrīd lienam vai četrāpus. Pēc kārtības, vismaz pusotru stundu ilgušās kārpīšanās pa nobirām tiekam uz korītes, kur pievienojamies normālai takai, (kas ved no mūsu sākotnēji nolūkotās sākumvietas). Kā vēlāk uzzinām, pa šo taku pat Kamčatkas vicegubernators ziemā mēdzot uzbraukt Avačā šašlikus pacept.
Tālākā stunda paiet kāpienā pa plato taku un ledus šķērsošanā, kur atjaunojam strauji izsīkstošos ūdens krājumus. Mazliet jūt, ka sen nav kāpts un augstumā būts, bet vēl nav traģiski. Grūtākais vēl tikai seko – pats virsotnes kāpums, metri 600-700 pa vertikāli, iet serpentīnā augšup pa nobirām. Pirmie kādi 200 metri ir jauki – taka cieta, brien tikai, bet vēlāk taka kļūst mīksta, slīd kājas, atkal vietām jāmetas uz visām četrām. Taisām pauzi ik pa 10 serpentīna līkumiem un dzeram, dzeram. Jau ir grūti, jo besis no tās kārpīšanās. Patiess atvieglojums it, ka pēdējie 100-150m takas ir novilkta virve, pie kuras turoties pēdējie metri augšup iet viegli.
Skats augšā – negaidīts un pārsteidzošs. Kaut ko tādu vēl nekad neesmu redzējusi – kūp krāteris, kura iekšā sacietējusi melna lava, bet sienas apkārt – te koši zaļas, te oranžas.. Smiltis – te melnas, te sarkanas, te dzeltenas. Viss sērā, kūp un smird.
Apejam apkārt lielajam krāterim. Indriķa fotoaparātam, neraža, nosēdušās baterijas. Mēģinu piemiņai vismaz ar telefona kameru kaut ko piefiskēt. Satiekam krievu pārīti, kas mūs nobildē, un apsola bildi un vēl kādu dabaskata foto atsūtīt uz e-pastu. Jācer, ka tiešām atsūtīs, jo skati ir iespaidīgi!
Pēc atpūtas ar Selgu, sēžot uz siltas zemes, seko ceļš lejup. Potīte atkal liek manīt. Indriķis skrien lejup, es klunkurēju kā spēju. Pa nobirām lejup skrienam normāli (šļūc tikai), mazliet sūdīgāk iet pa ledu, kur gandrīz vaļējais zābaks bija pilns ne vien ar akmeņiem, bet arī ar sniegu, pati lamājos kā vecs jūrnieks. Iznākot uz taciņas bija jāatvelk elpa, lai dotos tālāk. Kamēr sēdējām, pāris karatistu formās tērptu puišeļu vēlējās ar mums nofotografēties – nofotografēties ar ārzemniekiem.
Lejup gājām pa to taku, pa kuru būtu gribējušie kāpt augšā. Un secinājums bija – ka vajadzēja kāpt augšā tur, kur kāpām lejā, bet šļūkt lejā tur, kur kārpījāmies augšup, jo tā akmeņtaka kārtīgi iedeva kājās un ceļos, bet gan augšupceļam būtu bijusi daudz ērtāka.
Rezultātā – augšupceļš no ~6.30 līdz 12.00 (5 ½ h), lejupceļš 13.00-16.00 (3h).
Lejā ejot sajūtos reāli izslāpusi, un kad nonākam pie strautiņa, dzeru aizgūtnēm. Izrādās, īstā taka bijusi tā, ko no rīta uzskatījām par pārāk mazu, lai tā vestu uz virsotni.
Pie teltīm karsts, moskīti. Gaidām Māru un Gašu, kas pirms ½ h solījuši būt pēc 1 ½ h. Ierodas viņi pēc 2 ½ h, mēs tikmēr esam raduši vienīgo valgmi – pikniks uz ledus: izklājot tepiķīšus uz ledus un ierokot alus bundžiņas sniegā.
Mēģinām uztrāpīt uz taku, kas ved augšup pa kori, kas nonāk lejā gandrīz pie mūsu nometnes, bet lielais ceļš aizved mūs uz pāreju. Šķērsojam ledu un pa tālāko kori sākam ceļu augšup uz Avaču.
Sākumā kalns normāli kāpjams – brienam augšup pa zāļainu nogāzi un meklējam taku. Pāri korei parādās saule. Kad pēc pārsimts metru kāpiena atrodam taku, ceļš nekļūst vis vieglāks, bet gan grūtāks – taku veido smalkas nobiras, un tā kļūst arvien stāvāka. Stulbākais, ka pa tām kāpjot kājas slīd uz leju un uz soli augšup seko pussolis slīdējiena lejup. Dažbrīd lienam vai četrāpus. Pēc kārtības, vismaz pusotru stundu ilgušās kārpīšanās pa nobirām tiekam uz korītes, kur pievienojamies normālai takai, (kas ved no mūsu sākotnēji nolūkotās sākumvietas). Kā vēlāk uzzinām, pa šo taku pat Kamčatkas vicegubernators ziemā mēdzot uzbraukt Avačā šašlikus pacept.
Tālākā stunda paiet kāpienā pa plato taku un ledus šķērsošanā, kur atjaunojam strauji izsīkstošos ūdens krājumus. Mazliet jūt, ka sen nav kāpts un augstumā būts, bet vēl nav traģiski. Grūtākais vēl tikai seko – pats virsotnes kāpums, metri 600-700 pa vertikāli, iet serpentīnā augšup pa nobirām. Pirmie kādi 200 metri ir jauki – taka cieta, brien tikai, bet vēlāk taka kļūst mīksta, slīd kājas, atkal vietām jāmetas uz visām četrām. Taisām pauzi ik pa 10 serpentīna līkumiem un dzeram, dzeram. Jau ir grūti, jo besis no tās kārpīšanās. Patiess atvieglojums it, ka pēdējie 100-150m takas ir novilkta virve, pie kuras turoties pēdējie metri augšup iet viegli.
Skats augšā – negaidīts un pārsteidzošs. Kaut ko tādu vēl nekad neesmu redzējusi – kūp krāteris, kura iekšā sacietējusi melna lava, bet sienas apkārt – te koši zaļas, te oranžas.. Smiltis – te melnas, te sarkanas, te dzeltenas. Viss sērā, kūp un smird.
Apejam apkārt lielajam krāterim. Indriķa fotoaparātam, neraža, nosēdušās baterijas. Mēģinu piemiņai vismaz ar telefona kameru kaut ko piefiskēt. Satiekam krievu pārīti, kas mūs nobildē, un apsola bildi un vēl kādu dabaskata foto atsūtīt uz e-pastu. Jācer, ka tiešām atsūtīs, jo skati ir iespaidīgi!
Pēc atpūtas ar Selgu, sēžot uz siltas zemes, seko ceļš lejup. Potīte atkal liek manīt. Indriķis skrien lejup, es klunkurēju kā spēju. Pa nobirām lejup skrienam normāli (šļūc tikai), mazliet sūdīgāk iet pa ledu, kur gandrīz vaļējais zābaks bija pilns ne vien ar akmeņiem, bet arī ar sniegu, pati lamājos kā vecs jūrnieks. Iznākot uz taciņas bija jāatvelk elpa, lai dotos tālāk. Kamēr sēdējām, pāris karatistu formās tērptu puišeļu vēlējās ar mums nofotografēties – nofotografēties ar ārzemniekiem.
Lejup gājām pa to taku, pa kuru būtu gribējušie kāpt augšā. Un secinājums bija – ka vajadzēja kāpt augšā tur, kur kāpām lejā, bet šļūkt lejā tur, kur kārpījāmies augšup, jo tā akmeņtaka kārtīgi iedeva kājās un ceļos, bet gan augšupceļam būtu bijusi daudz ērtāka.
Rezultātā – augšupceļš no ~6.30 līdz 12.00 (5 ½ h), lejupceļš 13.00-16.00 (3h).
Lejā ejot sajūtos reāli izslāpusi, un kad nonākam pie strautiņa, dzeru aizgūtnēm. Izrādās, īstā taka bijusi tā, ko no rīta uzskatījām par pārāk mazu, lai tā vestu uz virsotni.
Pie teltīm karsts, moskīti. Gaidām Māru un Gašu, kas pirms ½ h solījuši būt pēc 1 ½ h. Ierodas viņi pēc 2 ½ h, mēs tikmēr esam raduši vienīgo valgmi – pikniks uz ledus: izklājot tepiķīšus uz ledus un ierokot alus bundžiņas sniegā.
Arta
День V: 02.08.2006.
Artas dz.d sākas ar lielo krāmēšanos un secinājumu, ka Artai varētu būt problēmas ar aktīvu pārvietošanos. Tā, ka plāns ir nokļūt no Avačinskij tūristu bāzes līdz KP, Arta paliek gaidīt, kad kāds URAL brauks leju, bet pārējie tipina uz leju kājām. Šķērsojam ledāju upi, kas par lielu pārsteigumu visiem ir mainījusi gultni un kļuvusi plašāka. Un mūsu acu priekšā dažu minūšu laikā ūdens līmenis ceļas vēl vairāk.
Noejam vēl kādu gabalu uz leju un tad pa sausās upes gultni lēni ripinādamies parādās mazs, monstrīgs japāņu mikroautubuss (ar stūri nepareizajā pusē, protams). Stopējam un viņš arī apstājas (tajā brīdī vēl šķiet, ka nostopēt mašīnu gandrīz uz ledāja ir kas īpašs). Cilvēki brauc no meitas slēpošanas nometnes (Augustā !). Aizveda mūs līdz 25 km – vietai, kur noslēpti krājumi: benzīns un balzāms. Kamēr mēs meklējās slēptuvi, Arta ir dabūjusi ULALu un pabrauc mums garām (lai raksta pati kā nokļuva lejā). Pa ceļam uz KP vēl ieguvām Artai puķes ievērojamajā dzīves gadadienā un mikriņu, lai ceļš ātrāks.
Kamēr kalām plānu kas, kā un kur Artu satikt, viņa pati uzradās. Pagaidu štābu izveidojām vietējā parciņā. Pilsētā jāizved 2 galvenie pasākumi: jāpapildina pārtikas krājumi nākamajām 8 dienām un jāaplaimo Krievijas iekšlietu sistēma reģistrējoties. (NB. Dienas jautājums, vai ķīniešiem arī asinis ir dzeltenas?).
Provianta jautājums tiek atrisināts ātri un veiksmīgi, bet ir blakus efekts – katram soma kļūst par ~4kg smagāka. Apēdam katrs pa krabim, tādus te tantuki no spaiņa ielas malā tirgo. Garšo pēc krabju nūjiņām.
Noejam vēl kādu gabalu uz leju un tad pa sausās upes gultni lēni ripinādamies parādās mazs, monstrīgs japāņu mikroautubuss (ar stūri nepareizajā pusē, protams). Stopējam un viņš arī apstājas (tajā brīdī vēl šķiet, ka nostopēt mašīnu gandrīz uz ledāja ir kas īpašs). Cilvēki brauc no meitas slēpošanas nometnes (Augustā !). Aizveda mūs līdz 25 km – vietai, kur noslēpti krājumi: benzīns un balzāms. Kamēr mēs meklējās slēptuvi, Arta ir dabūjusi ULALu un pabrauc mums garām (lai raksta pati kā nokļuva lejā). Pa ceļam uz KP vēl ieguvām Artai puķes ievērojamajā dzīves gadadienā un mikriņu, lai ceļš ātrāks.
Kamēr kalām plānu kas, kā un kur Artu satikt, viņa pati uzradās. Pagaidu štābu izveidojām vietējā parciņā. Pilsētā jāizved 2 galvenie pasākumi: jāpapildina pārtikas krājumi nākamajām 8 dienām un jāaplaimo Krievijas iekšlietu sistēma reģistrējoties. (NB. Dienas jautājums, vai ķīniešiem arī asinis ir dzeltenas?).
Provianta jautājums tiek atrisināts ātri un veiksmīgi, bet ir blakus efekts – katram soma kļūst par ~4kg smagāka. Apēdam katrs pa krabim, tādus te tantuki no spaiņa ielas malā tirgo. Garšo pēc krabju nūjiņām.
Sākam epopeju ar reģistrāciju – milicijas iecirknī, kam mēs bijām noskaidrojuši darba laikus mūs pasūta uz Solņičnaja 1 (tas ir tur, kur GAI) un vēl Gašu izlamā par durvju neaizvēršanu. Šolņičnaja izradās esam pasaules malā un tur mūs neviens negaida, jo drīz beigsies darba laiks. Pēc ilgas pierunāšanas gan viena kundzīte iežēlojas un paskatās uz mūsu pasēm. Protams, mūs nepiereģistrēja, bet toties nolasīja morāli par to, ka ārvalstu tūristi taču nevar dzīvot teltīs (un vispār kāpēc mēs nākam reģistrēties pēdējā termiņa dienā). Pases neatņēma un neietupināja tāpēc, ka esam Gostj Dipsotrudnika.
Birokrātiskā sistēma mūs ir salauzusi – mēs aizvelkamies līdz centrālajai viesnīcai un merkantilu interešu vadīti sarunājam vienu numuriņu uz visiem par RUR 3300 (sods par nereģistrēšanos ir RUR 1000 uz degunu). Kā papildus labumus, dabūjam civilizācijas labumus – dušu (ražota hieroglifu mīļotāju valstī), japāņu televīziju (nevis japāņu televizoru) un pilnīgu bezgaisu.
Toties Arta vēl arvien ir notikumu centrā – viņai kā jubilārei viesnīca uzsauc štampi kopā ar mūsu pasēm ar reģistrācijas zīmogiem. Tas viss tiek izdarīts 14 minūšu laikā no mūsu ierašanās. Ēst gan KP nevar dabūt, tāpēc nopērkam maizītes. Tizli, pilsētas glaunākajā viesnīcā īsti ugunskuru vai prīmusu kurināt negribas.
Indr.
Birokrātiskā sistēma mūs ir salauzusi – mēs aizvelkamies līdz centrālajai viesnīcai un merkantilu interešu vadīti sarunājam vienu numuriņu uz visiem par RUR 3300 (sods par nereģistrēšanos ir RUR 1000 uz degunu). Kā papildus labumus, dabūjam civilizācijas labumus – dušu (ražota hieroglifu mīļotāju valstī), japāņu televīziju (nevis japāņu televizoru) un pilnīgu bezgaisu.
Toties Arta vēl arvien ir notikumu centrā – viņai kā jubilārei viesnīca uzsauc štampi kopā ar mūsu pasēm ar reģistrācijas zīmogiem. Tas viss tiek izdarīts 14 minūšu laikā no mūsu ierašanās. Ēst gan KP nevar dabūt, tāpēc nopērkam maizītes. Tizli, pilsētas glaunākajā viesnīcā īsti ugunskuru vai prīmusu kurināt negribas.
Indr.
День V: Artai
No rīta sāku kāpienu minūtes desmit pirms pārējiem, jo jutu, ka ar potīti nav labi. Diemžēl, virzienā uz leju tā arī labi neiestaigājās. Klibinu lēni, lamādamās un gandrīz asarām acīs, kad mani panāk puisis no kamchatkatours.ru – sak, ko es muļķojoties, ar tādu kāju, tūlīt lejā iešot Ural, paķers līdzi! Nospriežu, ka tā tiešām būs labāk, un čāpoju atpakaļ, laimīga tikt ārā no zābaka.
Gļebs, bāzes vadītājs, laipni ierāda pasēdēt, pārējie dodas leju. Pēc brīža pienāk kāds vīrelis un angliski uzrunā – kur es ar to virvi kāpšot? Īsi un laipni atšuju un gaidu savu auto. Minūšu 10-15 laikā uzrodas kāds bārdainis, kas paķer manu somu un nez u blakus nometni – Aliku – kur tas Ural būšot. Tikmēr pirmējais vīrelis, uzzinājis, ka lejā ies Ural, piesakās arī braukt – atnes čemodānus un, kamēr gaidām auto, pasitam bazaru. Izrādās, šis ir francūzis, kas dzīvo Pīterī. Domā arī uz Rīgu atbraukt (jā, jā, dziedi, dziedi). Pēc brīža klāt arī auto, sakāpjam. Es un meitene no nometnes, kas saaukstējusies, un kuru sūta lejā, sēžam priekšā. Iespaidīgi. Filmēju kā šķērsojam upi. Nepilnas stundas laikā esam lajā. Brīnos, ka nekur neredzu savējos.
Savējos beidzot ieraugu jau pie tiltiņa! Tiem gan tempi!
Izlaiž mūs ar meiteni un francūzi, kā runāts, pie 25.km (tiem gan apzīmējumi!) tirdziņa. Meitene jau pa ceļam piedāvājusi mani aizvest līdz KP (viņai būs pretī).
Sanāk saķeršanās ar maskaviešiem, kas pasūtījuši Uralu – tie negrib atdot somu pirms samaksāju. Kaut kādus te 400, te 800 rbl par braucienu. Pie somas tieku ar argumentu, ka tajā atrodas maks. Kauslīgākajam atsviežu 10$. Kad šis nerimstas, iejaucas šoferis, līdz neiztur francūzis un iedod viņam vēl pāris simtus simtus rubļu. Meitene tikmēr lamā stulbos maskaviešus.
Meitenei pakaļ atbraucis draugs – taksists. Puisis ar zelta zobiem. Ar uzrakstu mašīnā – mirklis šausmu un tu esi galā. Tā arī ir! Viņš brauc ārprātīgi – apdzen pa labo manu, brauc pār sarkanu utt. Labi, ka francūzis uztur sarunu, nav jāskatās uz ceļu!
Izmet mūs pie viesnīcas Avač. Laimīgi domāju lēnām doties uz autoostu, kad francūzis, Īvs, piedāvā viņa numuriņā ieiet dušā. Nespēju atteikties!
No viesnīcas iznāku pēc minūtēm 20, tīra, svaiga, mazgātiem matiem. Tā tik ir dāvana! Īvam esmu piesolījusi, ja ko vajag Rīgā, lai raksta, zvana! Viņš man atvadoties arī iedod vizītkarti. Kad to izpētu, izrādās, francūzis ir Swiss-credit Pēterburgas nodaļas viceprezidents. Arī tādus cilvēks gadās satikt kalnos.
Kad ierodos autoostā (pa ceļam izdzērusi kefīru), mūsējie jau ir priekšā un sniedz man pušķi krāšņu pļavas puķu. Paldies!
Arta
Gļebs, bāzes vadītājs, laipni ierāda pasēdēt, pārējie dodas leju. Pēc brīža pienāk kāds vīrelis un angliski uzrunā – kur es ar to virvi kāpšot? Īsi un laipni atšuju un gaidu savu auto. Minūšu 10-15 laikā uzrodas kāds bārdainis, kas paķer manu somu un nez u blakus nometni – Aliku – kur tas Ural būšot. Tikmēr pirmējais vīrelis, uzzinājis, ka lejā ies Ural, piesakās arī braukt – atnes čemodānus un, kamēr gaidām auto, pasitam bazaru. Izrādās, šis ir francūzis, kas dzīvo Pīterī. Domā arī uz Rīgu atbraukt (jā, jā, dziedi, dziedi). Pēc brīža klāt arī auto, sakāpjam. Es un meitene no nometnes, kas saaukstējusies, un kuru sūta lejā, sēžam priekšā. Iespaidīgi. Filmēju kā šķērsojam upi. Nepilnas stundas laikā esam lajā. Brīnos, ka nekur neredzu savējos.
Savējos beidzot ieraugu jau pie tiltiņa! Tiem gan tempi!
Izlaiž mūs ar meiteni un francūzi, kā runāts, pie 25.km (tiem gan apzīmējumi!) tirdziņa. Meitene jau pa ceļam piedāvājusi mani aizvest līdz KP (viņai būs pretī).
Sanāk saķeršanās ar maskaviešiem, kas pasūtījuši Uralu – tie negrib atdot somu pirms samaksāju. Kaut kādus te 400, te 800 rbl par braucienu. Pie somas tieku ar argumentu, ka tajā atrodas maks. Kauslīgākajam atsviežu 10$. Kad šis nerimstas, iejaucas šoferis, līdz neiztur francūzis un iedod viņam vēl pāris simtus simtus rubļu. Meitene tikmēr lamā stulbos maskaviešus.
Meitenei pakaļ atbraucis draugs – taksists. Puisis ar zelta zobiem. Ar uzrakstu mašīnā – mirklis šausmu un tu esi galā. Tā arī ir! Viņš brauc ārprātīgi – apdzen pa labo manu, brauc pār sarkanu utt. Labi, ka francūzis uztur sarunu, nav jāskatās uz ceļu!
Izmet mūs pie viesnīcas Avač. Laimīgi domāju lēnām doties uz autoostu, kad francūzis, Īvs, piedāvā viņa numuriņā ieiet dušā. Nespēju atteikties!
No viesnīcas iznāku pēc minūtēm 20, tīra, svaiga, mazgātiem matiem. Tā tik ir dāvana! Īvam esmu piesolījusi, ja ko vajag Rīgā, lai raksta, zvana! Viņš man atvadoties arī iedod vizītkarti. Kad to izpētu, izrādās, francūzis ir Swiss-credit Pēterburgas nodaļas viceprezidents. Arī tādus cilvēks gadās satikt kalnos.
Kad ierodos autoostā (pa ceļam izdzērusi kefīru), mūsējie jau ir priekšā un sniedz man pušķi krāšņu pļavas puķu. Paldies!
Arta
День VI: 03.08.2006.
Bāc! Atkal ceļamies 6:00!
Šodienas plāns ir nokļūt pa ceļu Termaļnij virzienā un arī tālāk, ja var. Ap 6:30, kad vēl snaužam mums atnes 2 LUNCH BOX! Tā ir pasūtīts, jo istaba formāli ir 2-vietīga. Fiksi sadalam un draudzīgi apēdam. Vācam somas, mitrās drēbes, pārtiku. Es atstāju paiku mazajā somā. Nav ērti, bet tomēr 2 somas ir vieglāk, nekā1 smaga. Vismaz pārvietot pa pilsētu un transportu. Šeit varētu piebilst, ka paika mums ir kopā vismaz 16kg uz 4 cilvēkiem 8 dienām. Ejam uz autoostu, atvadamies no viesnīcas. Tālāk autobuss līdz Termaļnij. Tiešā autobusa nav, tāpēc sākumā uz Elizovo ar Nr 104. Tur esam ap 8:55. Autobuss Nr 110 nav aizgājis, jo maz cilvēku. Elizovo autoosta tāda galīgi nekāda, vismaz tā mums tai brīdī liekas. Te tirgo gurkjus pa 100 RUR/kg. Baisi. Ap Ls 2/kg. Braucot uz Termaļnij iesnaužamies.
Izkāpjam galapunkta laukumā. Samaksājam uz 4 cilvēkiem 150 RUR. Dīvaini. Bet kā vēlāk izrādas, tad cena tiek iekasēta no vietām kas tiek aizņemtas, nevis no cilvēkiem. Huh. Laukumā ir kāds pamests veikals lieliem logiem. Gar to notiek rosība ar cirvi un lomiku. Laikam domā atjaunot. Māra pamana pasta nodaļu un dodas turp. Tiek sabīdītas kartiņas uz mājām un pa to laiku ari busiņš līdz "Nadeždai" pa 500 RUR. Nav pa lēto, bet tomēr labāk nekā nekas. Šoferītis arī zivi zupai piedāvā, bet mēs atsakamies. Paši ķersim :) Šoferis pa ceļam arī par lāčiem brīdina.
Šodienas plāns ir nokļūt pa ceļu Termaļnij virzienā un arī tālāk, ja var. Ap 6:30, kad vēl snaužam mums atnes 2 LUNCH BOX! Tā ir pasūtīts, jo istaba formāli ir 2-vietīga. Fiksi sadalam un draudzīgi apēdam. Vācam somas, mitrās drēbes, pārtiku. Es atstāju paiku mazajā somā. Nav ērti, bet tomēr 2 somas ir vieglāk, nekā1 smaga. Vismaz pārvietot pa pilsētu un transportu. Šeit varētu piebilst, ka paika mums ir kopā vismaz 16kg uz 4 cilvēkiem 8 dienām. Ejam uz autoostu, atvadamies no viesnīcas. Tālāk autobuss līdz Termaļnij. Tiešā autobusa nav, tāpēc sākumā uz Elizovo ar Nr 104. Tur esam ap 8:55. Autobuss Nr 110 nav aizgājis, jo maz cilvēku. Elizovo autoosta tāda galīgi nekāda, vismaz tā mums tai brīdī liekas. Te tirgo gurkjus pa 100 RUR/kg. Baisi. Ap Ls 2/kg. Braucot uz Termaļnij iesnaužamies.
Izkāpjam galapunkta laukumā. Samaksājam uz 4 cilvēkiem 150 RUR. Dīvaini. Bet kā vēlāk izrādas, tad cena tiek iekasēta no vietām kas tiek aizņemtas, nevis no cilvēkiem. Huh. Laukumā ir kāds pamests veikals lieliem logiem. Gar to notiek rosība ar cirvi un lomiku. Laikam domā atjaunot. Māra pamana pasta nodaļu un dodas turp. Tiek sabīdītas kartiņas uz mājām un pa to laiku ari busiņš līdz "Nadeždai" pa 500 RUR. Nav pa lēto, bet tomēr labāk nekā nekas. Šoferītis arī zivi zupai piedāvā, bet mēs atsakamies. Paši ķersim :) Šoferis pa ceļam arī par lāčiem brīdina.
Bāze "Nadežda" ir nolaists caurums, kautkāda koka viesnīca. Mēģinu sakraut somu 1 gabalā lai vieglāk nest. (Mazajā somā ir paika). Tikmēr atbrauc kautkāda kaste (laikam URAL) ar večiem. Prasa: "Otkuda vi rebjata takije svežije?" Sakam no Latvijas. Piedāvā aizvest līdz kautkādai vietai "Verhnije Paratunskije". Piekrītam. Kāda starpība, ka tik kautkur aizved :) Pēc brīža jau ar visām somām kratamies pa ceļu dzelzs kastē ar krēsliem. Tie ir kautkādi strādnieki, kas metina elektrības stabus. Dzīvo tie dzelzs mucā. Mums iedod arī atslēgu, lai ir kur mantas nolikt. Un parāda arī karstos avotus, turpat kalnā mazliet augstāk. Vēlāk izrādas, ka tos arī sauc par "Verhnije Paratunskije iztochniki". Paši tie aizved atpakaļ tukšu skābekļa balonu. Karstie avoti ir super. Tur ir iecementēta truba, un no akmeņiem izlikti baseini. Ūdens ir silts. Stipri silts. Mēs gan esam svaigi no viesnīcas, bet tomēr peldamies un bildējamies. Pēc kādas stundas tinam projām.
Ideāla atpūta jau dažu stundu braucienu attālumā. Beidzot es sakrāmēju savu somu. Tagad nekas vairs nekarājas lieks. Tagad ejam. Pusstundu. Stundu. Klusējam. Nonākam pie tilta. Saprotam beidzot kur esam. Noieti ir gandrīz 5 km. Ar pāris atpūtām ejam tālāk. Ir izkristalizējusies doma, ka te var labi nostopēt. Mašīnas ir, dažas pilnas pat apstājas. Nu kā lai neapstājas, ja divas smukas meitenes sauļošanās kostīmos stopē :) Kāds pārītis meklē "Viļučinskij vodopad". Tepat esot. Pēkšņi kautkas brauc. Kā traktors. Ural ar lielu piekabi. Stopējam. Piestāj. Piekabē lielas trubas. Ātri noskaidrojam ka mēs esam no Latvijas, bet viņš ir Igaunis. Labprāt paķertu mūs līdzi. Brauc uz GEO TEC. Piedāvā sēdēt uz trubām piekabē. Tiek izslēgts motors un krāmējamies.
Mazliet jocīgi tas viss izskatās. Visi ar somām uzlien augšā, es kabīnē. Kruts tas pasākums. Braucam. Pļāpāju ar Aleksandru (tā sauc šoferi) par dažādām tēmām. Igaunija, Tallina, Rīga, Kamčatka. Pabraucam labu gabalu, vēl pie Viļučinska ūdenskrituma. Tad priekšā redzams kāpums. Pereval. Pāreja. Šoferis aizdomājas. Apstādina motoru un domā nomainīt degvielas filtrus. Saka ka būšot liels kāpums. Pats viņš te nav braucis, bet ir dzirdējis. Mūs viņš kautkā negrib vest tālāk. Mums atkal ļoti patīkas patreizējais variants. Mēs palīdzam nodedzināt vecos filtrus. Viņš ilgi domā vai var uz trubām vest cilvēkus pāri pārejai. Tad brauc vēlviens trubu vedējs, un mums paveicas. Indriķis un Māra iesēžas tur kabīnē, Arta pie mums. Somas paliek uz trubām mūsu mašīnai. Brauksim līdz Mutnovskaja GEO-TES. Otra mašīna aizbrauc ātrāk, tas ir KRAZ ar turbo dīzeli. Mums iet lēnāk. Pārejā braucam ar 1-palēlināto ātrumu. Troksnis liels. Brīžiem klusējam. Pagraužam saulespuķu sēklas. Pāreja ir stāva. Daudz stāvāka kā es vispār varēju iedomāties. Ja man būtu ar traktora piekabi jābrauc pa tādu, es mazliet šaubītos gan...
Pēc ilgāka laika esam augšā. Tur ir sniegs.
Nevar salīdzināt ar ielejas sauli, karstumu, putekļiem. Agrs pavasaris. Otrpus pārejai paveras skats uz plato. Sniega lauki kā zebra mijas ar melni zaļām joslām. Lejā atkal lēnām. Stāsta, ka kāds te esot aizbraucis pa taisno, bremzes neizturējušas. Otrā pusē vēl pacēlums uz plato. Mēģinu pēc kartes noorientēties. Tik viegli vis tas nav. Sniegs, kūstošas straumes. Braucam vēl labu laiku, lidz redzam vulkānu Skaļistij. Viļučinskij ir kautkur aiz muguras.
Elektrostacija ir tepat ap stūri. Bet ceļš vēl vijas lejup, abās pusēs 2-3 metrīgas sniega sienas! Un ceļam vienā pusē gari 5-6 metrīgi dzelzs masti. Lai ziemā ceļu redzēt var. Bet tāpat aizputinot. Esot pat bijis sniegs 16 metri! Uhh! Šoziem esot īpaši daudz. Parasti augustā viss ir nokusis. Pretī brauc tukšs KRAZ. No tā izkāp ārā Māra un Indriķis. Māra ir tikai peldbiksēs, un redzaks ka grib savas bikses. Indriķis šortos arī gan jau nejūtas baigi silti. Samainamies. Meitenes brauc kabīnē parādīt šoferim kur trubas izkraut. Mēs ar Indriķi ejam kājām. Vēl postenis jāapiet. Tie parāda ceļu kur jāiet apkārt pie trubvedēja. Izkraujam somas. Pierakstam Aleksandra telefonu. Pacienājam ar Laimas šokolādi. Bīdam ārā uz avotiem. Tie geizeri šņāc visur. Gan ar trubām, gan bez.
Apkārt milzīgi sniega lauki. Un dzeltenas krāsas GEO-ES mājas. Nereāla vieta uz pasaules. Gandrīz kā no Zvaigžņu karu 5 sērijas. Gar šņācošiem dubļiem ejam krūmos meklēt telts vietu. Ieberžamies briesmīgos krūmos, bet neapturami izejam cauri. Vieta teltij laba. Paliekam. Dzerot vakara tēju secinam, ka ļoti laba diena. No rīta vēl bijām viesnīcā "Avač". Tagad jau sniegotie Mutnovskij sniega lauki.
Zvaigznes debesīs. Geizeru šņācieni. Ar labu nakti.
Gasha
Nevar salīdzināt ar ielejas sauli, karstumu, putekļiem. Agrs pavasaris. Otrpus pārejai paveras skats uz plato. Sniega lauki kā zebra mijas ar melni zaļām joslām. Lejā atkal lēnām. Stāsta, ka kāds te esot aizbraucis pa taisno, bremzes neizturējušas. Otrā pusē vēl pacēlums uz plato. Mēģinu pēc kartes noorientēties. Tik viegli vis tas nav. Sniegs, kūstošas straumes. Braucam vēl labu laiku, lidz redzam vulkānu Skaļistij. Viļučinskij ir kautkur aiz muguras.
Elektrostacija ir tepat ap stūri. Bet ceļš vēl vijas lejup, abās pusēs 2-3 metrīgas sniega sienas! Un ceļam vienā pusē gari 5-6 metrīgi dzelzs masti. Lai ziemā ceļu redzēt var. Bet tāpat aizputinot. Esot pat bijis sniegs 16 metri! Uhh! Šoziem esot īpaši daudz. Parasti augustā viss ir nokusis. Pretī brauc tukšs KRAZ. No tā izkāp ārā Māra un Indriķis. Māra ir tikai peldbiksēs, un redzaks ka grib savas bikses. Indriķis šortos arī gan jau nejūtas baigi silti. Samainamies. Meitenes brauc kabīnē parādīt šoferim kur trubas izkraut. Mēs ar Indriķi ejam kājām. Vēl postenis jāapiet. Tie parāda ceļu kur jāiet apkārt pie trubvedēja. Izkraujam somas. Pierakstam Aleksandra telefonu. Pacienājam ar Laimas šokolādi. Bīdam ārā uz avotiem. Tie geizeri šņāc visur. Gan ar trubām, gan bez.
Apkārt milzīgi sniega lauki. Un dzeltenas krāsas GEO-ES mājas. Nereāla vieta uz pasaules. Gandrīz kā no Zvaigžņu karu 5 sērijas. Gar šņācošiem dubļiem ejam krūmos meklēt telts vietu. Ieberžamies briesmīgos krūmos, bet neapturami izejam cauri. Vieta teltij laba. Paliekam. Dzerot vakara tēju secinam, ka ļoti laba diena. No rīta vēl bijām viesnīcā "Avač". Tagad jau sniegotie Mutnovskij sniega lauki.
Zvaigznes debesīs. Geizeru šņācieni. Ar labu nakti.
Gasha
День VII: 04.08.2006
Pamostamies nedaudz pirms modinātāja, kas zvana 8:00am, kad arī ceļamies.
Šodien brokastīs auzenieksJ ar rozīnēm un plūmēm. Tiek spriedelēts par to kur esam un kur iesim. Izlemjam, ka Gorelij virziens ir pār Skaļistaju Sopku un Duugorbaju sopku. It kā pāreja, kas paveras no mūsu nometnes vietas.
Sakrāmējam līdzi ņemamo mazajās somiņās un dodamies ceļā. Ilgi prātojam par to vai ņemt virvi vai nē. Izlemjam, ka būtu muļķīgi kaut kur neielīst, tāpēc, ka virve teltī, tāpēc virve tomēr tiek paņemta.
Tātad izejam 10:45 am. Gasha: ”Esam sataisījušies ātrāk par 3h, tas ir apsveicami!:)”
Ejam pa ledāju. Sniegs. Silti.Uz pārejas parādās vējš. Velkam mugurā vējjakas. Pārejas virsū ir zilais ūdens. Apbrīnojams skaistums! Joprojām mani fascinē šīs dzidrās krāsas!
Pēc kompasa un kartes esam tur, kur domājām.
Vējš atkal noplok un ir karsts. Novelkam kreklus un čāpojam brīvdienu stilā – lēnā solī un somas tiek nestas rokās vai uz vēdera vai vienā plecā, lai sauļotos muguraJ. Arta un Gasha uzvelk koškas. Artai sāp potīteL.
No ielejas lejā tāds stāvāks kalniņš. He, he, derētu nošļūkt. Iemēģinu šļūkšanu uz Maximas maisiņa, sūdīgi. Slīdēja nelielu gabaliņu, tad apgāzos un saskrāpēju uz asā sniega roku un muguru.
Šodien brokastīs auzenieksJ ar rozīnēm un plūmēm. Tiek spriedelēts par to kur esam un kur iesim. Izlemjam, ka Gorelij virziens ir pār Skaļistaju Sopku un Duugorbaju sopku. It kā pāreja, kas paveras no mūsu nometnes vietas.
Sakrāmējam līdzi ņemamo mazajās somiņās un dodamies ceļā. Ilgi prātojam par to vai ņemt virvi vai nē. Izlemjam, ka būtu muļķīgi kaut kur neielīst, tāpēc, ka virve teltī, tāpēc virve tomēr tiek paņemta.
Tātad izejam 10:45 am. Gasha: ”Esam sataisījušies ātrāk par 3h, tas ir apsveicami!:)”
Ejam pa ledāju. Sniegs. Silti.Uz pārejas parādās vējš. Velkam mugurā vējjakas. Pārejas virsū ir zilais ūdens. Apbrīnojams skaistums! Joprojām mani fascinē šīs dzidrās krāsas!
Pēc kompasa un kartes esam tur, kur domājām.
Vējš atkal noplok un ir karsts. Novelkam kreklus un čāpojam brīvdienu stilā – lēnā solī un somas tiek nestas rokās vai uz vēdera vai vienā plecā, lai sauļotos muguraJ. Arta un Gasha uzvelk koškas. Artai sāp potīteL.
No ielejas lejā tāds stāvāks kalniņš. He, he, derētu nošļūkt. Iemēģinu šļūkšanu uz Maximas maisiņa, sūdīgi. Slīdēja nelielu gabaliņu, tad apgāzos un saskrāpēju uz asā sniega roku un muguru.
Gorelij vulkāns šķiet vēl diezgan tālu. Ejam pa līdzenumu un konstatējam, ka tā ir upe.
Aizlido helikopters , tas lido diezgan zemu, droši vien japāņu tūristus vadā.
Ejam jau it kā uz augšu. Ik pa laikam šķērsojam kakučus – vulkāniskas porainas akmeņu kaudzes. Pa sniegu iet ir krietni vieglāk. Atkusušajos krāvumos ir pavasaris – zied puķītes – rododendri, vizbulītes, utt.
Ir ļoti karsts. Novelku arī savas uzrullētās bikses un eju apenītēs, augšiņā un trekinga zābīšos – amizanti.
Sniegs beidzās, jāturpina ceļš pa vulkāniskajiem, birstošajiem akmeņiem. Starp akmeņiem zied skaistas baltas puķītes. Netīrais, skarbais vijas ar daiļo un krāšņo.
Gribas ēst. Pusdienojam pie ledāju upītes pirms pēdējā kāpiena – maizīte ir laba vienīgi par īsuL Novelku zābīšus un basām kājām pabradāju sniegu – kājas ātri sāk salt.
Virsotnē ejam četrāpus. Akmeņi ir ļoti nestabili.
Esam augšā – wow!!!! Krātera mala. Iekšā liels caurums, kur ir sniegs. Malas vulkānam ir baigi labās – izskatās piemērotas kāpšanai. Uztaisām dažādas boulderinga bildes. Un pa vulkāna malu – korīti ejam uz otro krāteri. Pie vienas tvaikojošas vulkāna malas izdomājam izmantot līdzi paņemto virvi – laižamies paskatīties, kas tur irJ Atrodam labu akmeni – izskatās pietiekami, lai Gasha varētu mani nodrošināšāt. Nu nekas īpašs jau tur nav – vienkārši karsta un kūpoša zeme.
WOW!!!! Otrais krāteris ir pildīts ar zilo ūdeni un lieliem apkūpējušiem ledus - sniega gabaliem. Ūdenī atspīd krātera malas – pa skaisto!
Ejam tālāk pa šī krātera korīti uz trešo krāteri. Mogelis – baigās renes uz augšu uz leju – nosaucam to par citplanētiešu burkānlaukuJ Un krāteris ir viņu grila vieta...
Trešais krāteris. Arta: „Nu es saprotu, kāpēc lidmašīnā pavadīju 10h!”
Krāterī ir zili zaļš it kā ar pienu sajaukts ūdens. Gar malām šņākdami un smakodami pēc vecām olām šņācas dūmi!
Ejam tālāk pa šī krātera korīti uz trešo krāteri. Mogelis – baigās renes uz augšu uz leju – nosaucam to par citplanētiešu burkānlaukuJ Un krāteris ir viņu grila vieta...
Trešais krāteris. Arta: „Nu es saprotu, kāpēc lidmašīnā pavadīju 10h!”
Krāterī ir zili zaļš it kā ar pienu sajaukts ūdens. Gar malām šņākdami un smakodami pēc vecām olām šņācas dūmi!
No otrā krātera izejam 5:20pm. Atpakaļ iet krietni ātrāk. Sniegs. Šļūcam, skrienam. Arta ik pa laikam aprunājas ar savu potīti un par spīti sāpēm diezgan veikli pārvar nogāzes uz leju.
Pirms pārejas uz mājām (telti) katram iedalu glikozes gabaliņu un Isostar enerģijas batona ceturtdaļgabaliņu. Vēl tikai pāreja un jau būsim atpakaļ pie mūsu jaukās teltiņas.
No pārejas paveras national geografic cienīgs skats – migla, kalni saulriets. Migla lēnām, piesardzīgi veļas pa ieleju. Skats liek apstāties un veltīt mirkli apbrīnai. Pūš vējš – ātri kļūst auksti. Savelkam visu, kas vien ir līdz mugurā un tik līdz teltīm vēl kāda stundiņa.
Pirms pārejas uz mājām (telti) katram iedalu glikozes gabaliņu un Isostar enerģijas batona ceturtdaļgabaliņu. Vēl tikai pāreja un jau būsim atpakaļ pie mūsu jaukās teltiņas.
No pārejas paveras national geografic cienīgs skats – migla, kalni saulriets. Migla lēnām, piesardzīgi veļas pa ieleju. Skats liek apstāties un veltīt mirkli apbrīnai. Pūš vējš – ātri kļūst auksti. Savelkam visu, kas vien ir līdz mugurā un tik līdz teltīm vēl kāda stundiņa.
Ieraugot, telti esam laimīgi. Vakariņās makaroni ar garšīgo gaļiņu, tēja un praņiku milti. Ēdod vakariņas, Gasha: „Man ģipsis salūza!”
Kaut šķiet līdzjūtības pilns mirklis būtu jāvelka vai satraukuma jābūt sejās, mēs smejamies. Tad veicam šinēšanu. Šinai tiek izmanta Gasha līdzpaņemtā dakšiņa (ar ko Gasha ēdīšot zivi?) un makgaivers – sudraba skočs.
Mēness virs Mutnovskaja. Diena bija skaista. Lienam savos guļammaisos.
Māra
Kaut šķiet līdzjūtības pilns mirklis būtu jāvelka vai satraukuma jābūt sejās, mēs smejamies. Tad veicam šinēšanu. Šinai tiek izmanta Gasha līdzpaņemtā dakšiņa (ar ko Gasha ēdīšot zivi?) un makgaivers – sudraba skočs.
Mēness virs Mutnovskaja. Diena bija skaista. Lienam savos guļammaisos.
Māra
День VIII: 05.08.2006
No rīta modinātājs zvana kaut kur Gashas somas dziļumos. Ir 8.00. Ceļamies, protams, palēnām, priecādamies viens par otra metinātāja iedegumu. Šorīt brokastīs top auzu putra, kas, kā liekas, top ātri, jo ar degli viss pārmaiņas pēc ir kārtībā. Nepaiet ne 2 ar pus stundas, kad jāauj pēc vakardienas sniega brišanas vēl spirdzinošie zābaki, un 10.35 esam gatavi ceļam. Uz Mutnovski.
Ceļš ved pāri ledus-sniega klajumam, mazliet pārejas virzienā, bet gluži līdz tai neuzkāpjot. Mērķtiecīgi virzāmies pa kreisi augšup-lejup, galvenokārt pa sniegu, jo tādējādi kāpšana vieglāka. Arta un Gasha kāpj ar dzelkšņiem. 1h laikā esam pietuvojušies Mutnovska klintīm. Ir doma kāpt augšup pa ledāju un tad mazo gabaliņu pa klinti, jo augšā jau vajadzētu pavērties krāterim. Tāpēc lienam augšā, sākumā pa stāvu ledāju, tad slidenu smilšu-akmens nogāzi, un baigās jau pa stāvo, drūpošo sienu (Māras jautājums – kā noreaģēt, ja stāvot uz sienas, Tev rokā paliek akmens gabals?). Gaša ar visu ģipsi lien godam, man toties gandrīz uznāk paniciņa, kad saprotu, ka esmu uzlīdusi par augstu un pa gandrīz vertikālu sienu jātiek zemāk, jātraversē. Kā kārtīgs kaķis, kas māk rausties tikai uz augšu, jau gandrīz palaižu ŅAU, (pieķerusies ar visām 4 pie sienas, ar stāvu sienu, kas turpināt labu gabalu lejup, nezinot, ko darīt nu) kad blakus ir Gaša un instruē, kuru kāju un kuru roku uz kura akmens likt, lai tiktu tālāk. Vēlāk nospriežu, ka tādus gabalus kāpt var un ir forši, bet tikai ar augšējo drošināšanu. Tā kā šajā gadījumā tāda netiek piedāvāta, esmu patiesi laimīga tikt atkal slīpumā.
Indriķis un Māra jau tikmēr paskrējuši mazliet uz priekšu, t.i. augšu, uz gaidāmā krātera malu, pēkšņi bļauj IEBERZIENS! Vēlāk, ieskatoties kartē, var redzēt, ka esam glīti uzlīduši отходящий хребет tālākajā malā un mums nu pa kori jādodas Mutnovska galvenā krātera Virzienā.
Gājiens augšup-lejup pa kori nav sarežģīts un ir pat viegls un krāšņs – skati, kā smejamies, kā Kalifornijā (kur neviens no mums nav bijis) – dzeltenas smilšu klintis- smilšu veidojumi „sinepes un medus” – dzeltenas un asas. Ejam pāri nobirām baltā, rozā, violetā krāsā, vietām šķērsojam tādus kā dzeltenu un sarkanu ķieģeļu lausku nobērtus celiņus. Fotoaparātu prasās laukā vilkt vai uz katra stūra! Ieēdam siermaizes, Mutnovskis jau tuvu.
Indriķis un Māra jau tikmēr paskrējuši mazliet uz priekšu, t.i. augšu, uz gaidāmā krātera malu, pēkšņi bļauj IEBERZIENS! Vēlāk, ieskatoties kartē, var redzēt, ka esam glīti uzlīduši отходящий хребет tālākajā malā un mums nu pa kori jādodas Mutnovska galvenā krātera Virzienā.
Gājiens augšup-lejup pa kori nav sarežģīts un ir pat viegls un krāšņs – skati, kā smejamies, kā Kalifornijā (kur neviens no mums nav bijis) – dzeltenas smilšu klintis- smilšu veidojumi „sinepes un medus” – dzeltenas un asas. Ejam pāri nobirām baltā, rozā, violetā krāsā, vietām šķērsojam tādus kā dzeltenu un sarkanu ķieģeļu lausku nobērtus celiņus. Fotoaparātu prasās laukā vilkt vai uz katra stūra! Ieēdam siermaizes, Mutnovskis jau tuvu.
Vēl pēc kādas stundas gājiena esam uz Mutnovksa paša kores. Redzam, ka lejā, zem ledāja, pa krātera apakšu iet taka, iekšā krāterī. Ir doma apiet apkārt, pa krātera malu, ap kalnu un nokāpt lejā otrā pusē, bet tomēr attālums ir pārāk liels un pulkstenis – jau 18.00, kad esam veikuši tikai nelielu daļu no krātera apkārtceļa. Tad nu kādā augstākā punktā atkal izvērsuši fotosesiju nolemjam kāpt tomēr lejā. Pa ceļam fotografēti tiek ne tikai skati un ļaudis, bet arī puķes un pat smukie akmeņi. Vienbrīd gan Gaša gandrīz paliek bez sava ieroča – kamēr krāmējas ap lielo somu, fotosoma, saskatījusies no ripojošajiem akmeņiem, nolemj tiem pievienoties. Gašas ātrums, tai nesoties pakaļ pa nogāzi, ir ievērojams, un viņš somu panāk. Bez zaudējumiem!
Lejupceļš sākas ar vairākiem dibenšļūcieniem – Māra ir topā! Viņa lido lejup sēžot uz jakas, arī Gaša tur līdzi. Mēs ar Indriķi šļūcam tipa uz kājām, vien ar to starpību, ka viņam izdodas palikt kājās līdz šļūciena beigām, bet es regulāri slīpumu beidzu uz dibena. Sniegs ir auksts, tika augsts un ass, ka slīdot lejup jābļauj. Viss tiek iefilmēts. PA vidu slidkalniņam iefotografēts tiek skats, kā arī nomērķēts uz vietām ledājā, no kurām augšup ceļas tvaika mākoņi – Indriķis stāsta, ka augšupceļā pie tvaika avota pamanījis tā kā baseiniņus. Kūpēšanas vietā skats tiešām iespaidīgs – zeme vārās! No caurumiņiem zemē ārā plūst tvaiks, apkārt zili māli (veselīgi esot, daži no mums arī pamanās iekāpt, nezin gan vai plānoti, jo ar zābaku kājā), lielākos caurumiņos var redzēt, kā tajos iekšā varās – tēja vai dubļi. Atkal tiek izvilktas kameras. No sākuma pieejam pie nelielāka kūpoša laukumiņa, lejupceļā ir vēl viens, vēl iespaidīgāks. Pie tiem krietni pakavējušies, dodamies māju- telts virzienā. Man sāk sāpēt kāja, pat tā kārtīgi, kamēr klibinos lejup, pāri pārejai sāk velties migla. Pienāk brīdis, kad pat nevar redzēt mazliet pa priekšu ejošos puišus, jāvadās vien pēc pēdām sniegā, lai neapmaldītos. Tomēr miglai (miglas zonai) veikli tiekam cauri un atkal esam zem skaidrajām, vakarīgajām kalnu debesīm. Par miglu liecina vien pāris fotogrāfijas, ko kopīgi izpētām laikā, kamēr vārās vakariņu griķi. Atgriežamies nometnē ap 21.20. Vakariņu tēju dzeram un katrs savu godīgi 2.5auzu cepumu ēdam jau tumsā. Dzerot tēju acis jau krīt ciet, klāt arī naktsmiera laiks. Ar labu nakti!
Arta
Arta
День IX: 06.08.2006. |
Šodien ir trešdiena. Kad bija otrdiena? Laikam vakar...
Aizvakardiena laikam bija senāk nekā vakardiena... |
Plāns bija celties pus 8. Neizdevās. Plāns bija arī laicīgi iziet. Arī neizdevās. Izdevās ap 12, un arī uz neilgu brīdi – aizstaigājām līdz 7 min attālumā esošajiem karstajiem avotiem un tur noluņojām vē 2 h. Bet tad gan sākās lielā iešana ar galamērķi uz Viļučinskij pārejas. Nogājām kādus 7 km kā tādi nabadziņi, neviens nestopējās. Atpūtas brīdī tika atdzīvināta tradīcija atstāt zīmi Pie_Dabas. Šoreiz iegrebtu sniega sienā ceļa malā. Taču nez no kurienes lēnā garā parādījās glābējs ULAL izskatā. Lai arī pirms tam bijām viņu apdzinuši ar kājām ejot, tagad tas bija uzņēmis ātrumu, un neskatoties uz to, ka kabīnē jau atradās sieva un meita Nastja pats apstājās un paņēma mūsu bēdīgo trijotni uz piekabes platformas (Māra, laimīgā, tika kabīnē).
(NB. Ēdiens ir laime! Gasha)
(NB. Ēdiens ir laime! Gasha)
Bez starpgadījumiem, ja neskaita nosalušus pirkstus, aizbraucām līdz pārejai. Ar kājām būtu gājuši 2 dienas. Paceļam vēl apstājāmies, lai šoferītis varētu iedot eļļu noplīsušai mašīnai un tikām kļuvām par foto modeļiem japāņu tūristiem visurgājējā. Secinājums – šoferītis bija pozitīvais tēls. Pa ceļam bija arī šo to pastāstījis Mārai, arī to, ka vasarā pelnot ~ RUR 6k, bet ziemā ~ 1k. Pārāk daudz nesanāk.
Pagājām vēl pa korīti pāri pāris pacēlumiem un cauri briesmīgam rododendru krūmājam un nometnes vieta klāt Pat ātrāk nekā ierasts, pulkstenis tikai 9. Toties ir ķibeles ar prīmusu ir neparedzamas, bet ir vārga cerība, ka vakariņas dabūsim vēl šodien.
Indr.
Pagājām vēl pa korīti pāri pāris pacēlumiem un cauri briesmīgam rododendru krūmājam un nometnes vieta klāt Pat ātrāk nekā ierasts, pulkstenis tikai 9. Toties ir ķibeles ar prīmusu ir neparedzamas, bet ir vārga cerība, ka vakariņas dabūsim vēl šodien.
Indr.
День X: 07.08.2006
Ceļamies 7:30. Bet es izslēdzu modinātāju un nesteidzos celties. Man čujs saka ka ārā ir mākonis. Vakar tā izskatijās. Pēc brīža palūru - tiešām mākonis. Nespīd mums Viļučinskij. Guļam tālāk. Mostamies pēc 10:00. Un es eju meklēt ūdeni. 5min uz leju. Vismaz tikpat atpakaļ. Brokastīs auzenieks, šoreiz augļus pavāram lai mīkstāki.
Bakstamies ilgi, žāvējam telti, dienasgrāmatu rakstam. Vārdu sakot, nesteidzamies. Plāns ir šodien nokāpt līdz ceļam un tikt kautkur aiz Viļučinskij ūdenskrituma. Pamazām migla izklīst un mēs izejam ap 14:00 :) Normāli :)
Ejam pa nogāzi līdz pārejai un tad lejup, drīz ir ieberziens ar krūmiem. Kautkā tiekam līdz sniegam, tālāk šļūcam lejā pa sniegu. Forši.Atkal nožēlojam, ka nav "ābolīši". Smuki dabas skati. Kā pavasarī. Pa stāvo sniegu šļūcam kā sanāk. Arī ūdeni uzpildam. Tālākā izklaide ir sniegs virs upes un šķērsošana lēkājot. Ieberziens ir ka pāri netiekam. Ejam atpakaļ un vēl brienam ar čībām pāri. Izklaide tālāk ir pa labo krastu cauri akmeņiem, strautiem, vecām gultnēm, krūmiem, kokiem. Nu reāli interesanti. Kā Sajānos gar Toltas upi. Man ķeras augstu uzsietais paklājiņš un arī virve aizmugurē. Drīz nosvīduši izejam kautkādā karjerā.
17:00. Pusdienas maižu laiks! Mmm...mazuma piegarša atkal :) Karojam ar odu baru. Izlemjam tālāk pa ceļu stopēt līdz tiltam pāri "Poperečnaja" upei, Paratunkas pietekai. Te ir karstais avots un mednieku namiņš, kas ir laikam privāts tagad.
Ak jā, uz ceļa fiksi nostopējam džipu ar kravas kasti un visi ar to arī aizbraucam. Baigi fiksi. Mednieku namiņš tiešām ir privāts. Kautkāds vīriņš tur baseina malas krāsoja. Upē zivis neredzējām, smaka gan bija. Nepatika mums tā vieta. Izlēmām iet 4-5 km līdz zināmajiem avotiem. Vanna, silts ūdens... Pēc 40min mauciena esam galā. Pa ceļam ievērtējam kā ceļas jaunie elektrības stabi. Izlemjam sākumā telti, ēdienu un pēc tam tikai vannu. Telts vieta ir ok. Tikai ieeja tāda dīvaina, caur nobiru nogāzi. No kautkādām drazām arī uguni iekuram un paiku uzvāram. Super, garšīgi. Vēl tēja un vakara cepumi. Vēl ierodas ciemiņi. Divi no Ukrainas. Atbrīvojam tiem mazliet vietu uz galdiem. Tie ilgi plunčājas. Nocietušies. Jau 4 nedēļas iet. Vēlāk kopā vannā pļāpājam. Arī katamarāns tiem ir somā. Un vulkānos lien. Nu baigi :) Mednieku stāsti par lāčiem, Baikālu, zivīm, utt. Odu te esot ļoti maz, kaut mums liekas ka daudz. Pie Kļučiem ziemeļos esot melns mākonis. Neticami. Vēl pēdējais pārbaudījums ir izlīst no vannas, noslaucīties, izvairīties no odiem un tīrām kājām ielīst teltī. Kā nu kuram tas izdodas. Kamēr es rakstu dienasgrāmatu, parejie skatās bildes.
Miegs nenāk. Bet nu gan jau ... Ar labu nakti!
Gasha
Bakstamies ilgi, žāvējam telti, dienasgrāmatu rakstam. Vārdu sakot, nesteidzamies. Plāns ir šodien nokāpt līdz ceļam un tikt kautkur aiz Viļučinskij ūdenskrituma. Pamazām migla izklīst un mēs izejam ap 14:00 :) Normāli :)
Ejam pa nogāzi līdz pārejai un tad lejup, drīz ir ieberziens ar krūmiem. Kautkā tiekam līdz sniegam, tālāk šļūcam lejā pa sniegu. Forši.Atkal nožēlojam, ka nav "ābolīši". Smuki dabas skati. Kā pavasarī. Pa stāvo sniegu šļūcam kā sanāk. Arī ūdeni uzpildam. Tālākā izklaide ir sniegs virs upes un šķērsošana lēkājot. Ieberziens ir ka pāri netiekam. Ejam atpakaļ un vēl brienam ar čībām pāri. Izklaide tālāk ir pa labo krastu cauri akmeņiem, strautiem, vecām gultnēm, krūmiem, kokiem. Nu reāli interesanti. Kā Sajānos gar Toltas upi. Man ķeras augstu uzsietais paklājiņš un arī virve aizmugurē. Drīz nosvīduši izejam kautkādā karjerā.
17:00. Pusdienas maižu laiks! Mmm...mazuma piegarša atkal :) Karojam ar odu baru. Izlemjam tālāk pa ceļu stopēt līdz tiltam pāri "Poperečnaja" upei, Paratunkas pietekai. Te ir karstais avots un mednieku namiņš, kas ir laikam privāts tagad.
Ak jā, uz ceļa fiksi nostopējam džipu ar kravas kasti un visi ar to arī aizbraucam. Baigi fiksi. Mednieku namiņš tiešām ir privāts. Kautkāds vīriņš tur baseina malas krāsoja. Upē zivis neredzējām, smaka gan bija. Nepatika mums tā vieta. Izlēmām iet 4-5 km līdz zināmajiem avotiem. Vanna, silts ūdens... Pēc 40min mauciena esam galā. Pa ceļam ievērtējam kā ceļas jaunie elektrības stabi. Izlemjam sākumā telti, ēdienu un pēc tam tikai vannu. Telts vieta ir ok. Tikai ieeja tāda dīvaina, caur nobiru nogāzi. No kautkādām drazām arī uguni iekuram un paiku uzvāram. Super, garšīgi. Vēl tēja un vakara cepumi. Vēl ierodas ciemiņi. Divi no Ukrainas. Atbrīvojam tiem mazliet vietu uz galdiem. Tie ilgi plunčājas. Nocietušies. Jau 4 nedēļas iet. Vēlāk kopā vannā pļāpājam. Arī katamarāns tiem ir somā. Un vulkānos lien. Nu baigi :) Mednieku stāsti par lāčiem, Baikālu, zivīm, utt. Odu te esot ļoti maz, kaut mums liekas ka daudz. Pie Kļučiem ziemeļos esot melns mākonis. Neticami. Vēl pēdējais pārbaudījums ir izlīst no vannas, noslaucīties, izvairīties no odiem un tīrām kājām ielīst teltī. Kā nu kuram tas izdodas. Kamēr es rakstu dienasgrāmatu, parejie skatās bildes.
Miegs nenāk. Bet nu gan jau ... Ar labu nakti!
Gasha
День XI: 08.08.2006.
Pamostos pirms 8am. Gaišs. Visi guļ. Pagriežos uz otriem sāniem, spiež akmeņi. Aizmiegu. Zvana modinātājs 8am, Gasha nospiež un turpina gulēt. Pēc kāda laika sākam arī mosties, un pa vienam arī lienam ārā no telts. Gasha mazgā drēbes. Arta aiziet uz dušiņu. Pēc tam arī Gasha. Dušiņa brīva es arī eju nomazgāties. Duša – divas trubas, pa kurām tek karsts ūdens, laikam ir miniralizēts, bet baigi nesmako un tiešām ir labais! Matus divas reizes iesmērēju ar šampūnu – otrajā pat parādās nelielas putas. Sēžu zem karstās dušas un vēroju kalnu ainavu – ir labi! Kalni, saule, migla, silts ūdens un tīrības sajūta!Super! Jā, migla – kalni tīti miglas mākoņos. Saules stari kliedēti, bet silda. Tiek iekurināts ugunskurs, top brokastis – šodien īpašasJ - auzenieksJ un kafija. Mūsu kaimiņi arī mostas, viņi arī izmato rītu un bauda lēnām nesteidzoties kafiju un cigaretes sēžot karstajā vannītē.
Dienas vilšanās – iepazīstoties ar New Milky pakas satāvu konstatējam, ka piena pulverī nav ne kripatiņas no piena – tas ir izgatavots no kukurūzas.
Ejot mazgāt krūzīti uzsitu kreisās kājas īkšķi – āda nost no pus īkšķa. Dakterīši klāt un savainojums ātri tiek sabintēts (ukraiņu kaimiņiene izrādās ārsts). Uz pirksta tiek uzlikts brīnumpulverītis.
Izskatās, ka siltie avoti ir arī tūristu iecienīta vieta. Urāls atvedis vācu tūrsistu grupu, kas arī ir tikuši augšā, lai apskatītu vannītes. Viņi pat nepatausta ūdeni..
Skarāmējamies un dodamies lejup 12:40pm.
Lejā uzpildām pudeles ar ūdeni un dodamies pa ceļu Jeļizovas virzienā.
O, superīno, mūsu urāls – strādnieku bus. It kā cilvēciņi daudz, bet mums tiek izbrīvēta vietiņaJ un tiekam atkal līdz „Nadjezdai”. Atpakaļ ceļā mums iet līdzīgi kā turpJ, tas tikai priecē. Veiklā solī, turpinām ceļu. Ir silts saulīte silda plikos stilbiņus. Ejam kādu stundu. Ik pa laikam atskatamies, bet šodien nebrauc neviens auto. Tuvojas tomēr viena kravas mašīna. Varbūt tomēr mēģināt stopēt?.. apstājas. Un ir ar mieru aizvest līdz Termaljnij. Kāpjam kravas būcenī iekšā, kur ir piepūšamā laiva un viens rezerves rats. Noliekam somas un apsēžamies uz laivas. Durvis tiek aizvērtas – ir pavisam tumšs. Auto sāk braukt. Njā...Sajūta, ka atrastos kādā kara auto. Skaņa ir tāda it kā ārpusē šaudītos. Mašīna kratās. Baisi. Šinī brīdī aizdomājos par lopu vagoniem un emigrantiem kuģu nodalījumos... Ui, ir arī sajūta, ka esam nosvīduši slapji. Labi, ka tomēr ved tikai līdz Termaljnij, nevis līdz pašai Jeļizovai.
Esam smaidīgi un laimīgi, kad tiekam līdz ārā no kravas kastes. Esam netīri un nosvīduši...
Mums veicās – uzreiz ir mikroautobuss uz Jeļizovu. Somām klēpī, snaužot nokļūstam Jeļizovā.
Esmu „mazliet” nosmērējusies un soma arī, kas mani smērē vēl vairāk. Rīta svaigums un sajūta, ka esi tīrs jau aizmirsta.
Tiek sadalīti uzdevumi. Gasha un Arta aiziet nočekot par autobusu jeb nokļūšanu Esso. Es meēģinu mazliez notīrīt kravas auto putekļus. Indriķis sargā somas. Gasha un Arta ir atpakaļ ar cepumiem un ziņām. Autobuss esot no rīta un biļetes esot izpirktas divām dienām uz priekšu... Toties ir ķiplokmaizīteJ Gasha aiziet vēlreiz painteresēties par citām alternatīvām iespējām tikt uz Esso. Tātad, esot no rīta jāgaida autoostā, sākot no 8am, esot dažādi busi, kas varētu būt uz Esso. Mēs ar Artu ejam vēlreiz nočekot belašuL - beigušies. Toties nopērkam gardos praņikus ar riekstiem un apskatām uzbeku virtuves ēstuvi. Mums škiet kārdinoši, bet puiši kaut kā mūsu ideju neatbalsta. Ejam tirgū pēc tējas, kafijas, pa ceļam atklājam grāmatu veikalu. Nopērkam Kamčatkas karti un Arta noskata bilžu grāmatu , ko svētdien iegādāšoties. Ejam pa tirgu. Cenas neuzrunā. O, ēstuve. Iekšā apmeklētāji šķībām ačtelēm. Noliekam somas un tiekam visi pie boršča. Arta un es mielojāmies ar biezpiena plācenīšiem, Indriķis paņēmis pildītu piparu ar rīsiem, bet Gasha zivi ar rīsiem. Esam laimīgi, sen nav ēsts pie galdaJ Manam puncim šķiet nepierasti, ka šinī laikā tiek lutināts ar tik daudz gardumiem. Esam pieēdušies, pārēdušies. Arta aiziet pēc tējas, kafijas, bet puiši palutina sevi arī ar biezpiena pankūkām. Ho, ho, ieraugām stūrī izlietni, spoguli. Rokas divreiz ziepējam, tikai tad parādās baltas putas. Spogulis...nevar neko labot..:) ir iedegums.
Ejot pa tirgu vēl Gasha iepērk dzidro Kamčatkas „tēju”. Es nopērku fruktovij pocelujJ - lūpu balzāmu. Un vēl, vēl mēs tiekam pie salžuka!
Atkal nonākam mūsu vietiņā pie kino, kur tiek lemts par nākošās dienas plāniem. Izlemjam nakšņot netālu no upes, noķert varbūt kādu zivi. Celties agri un 8am būt autoostā un sagaidīt savu busu uz Esso, plānu B izdomāt pie telts.
Atrodam jauku vietiņu Avačas upes malā. Gasha optimisma pilns, ka zivis varēs noķert ar rokāmJ Es miegaina. Gasha jau sameklējis makšķerkātus, Indriķis skubina uz makšķeru sagatavošanu. Beidzot, kad upē dzirdu zivs plunkšķi, ceļos un gatavojam makšķeres. He, he, Arta uzsien āķim mezglu un metam makšķeri iekšā. Uz āķa no sākuma tiek sprausts mazs tārpiņš, ko atradu zem akmens. Pēc pirmā makšķeres auklas iemešanas upē – man ir skaidrs, ka zivi neizvilkt... Kādu stundiņu procesa un tomēr cerības vadīta nomētāju auklu. Ir silti - saulīte silda. Puiši aizgāja pēc zivsJ - mēģina sarunāt kādu zivi nopirkt no vietējiem makšķerniekiem otrā upes krastā. Esam jau nogaidījušās. Arta aiziet pēc malkas, es sāku rakstīt DG. Arī es eju it kā pēc malkas un puiši nāk pretī ar maisiņiem:) Ir zivsJ - burkānu salātos. Vafelītes un Baikāls un alus. Tiek kurināts ugunskurs un top kartupeļu putriņa un tēja. Ammājam. Uzzinām, kā jāmakšķerē šinī upē – vietējie makšķerē ar 3mm žilku un lieliem dūres 6 žuburu āķiem. Vakarā mēģinām ieviest paikas inventarizāciju. Ir iztrūkums – viena auzu paciņa trūkst. Pēc visa spriežot jābūt pie Gasha. Njā, atrodas – paciņa paslēpusies starp koškām un ir „šaišīte” – auzas ir izbirušas. Arta steidzas palīgā ar karoti – auzas tiek izmakšķerētas un viss ir oki – doki. Izskan frāze: „Slinkums ir progresa lokomotīve!”
Upes krastā ūdenī 3 beigtas zivis. Secinājums. Upē zivis ir. Pie ugunskura pļāpājam. Skaists vakars, odi praktiski nav. Miedziņš arī ir klāt. Lienam savos guļammaisos. Saldus!
Māra
Dienas vilšanās – iepazīstoties ar New Milky pakas satāvu konstatējam, ka piena pulverī nav ne kripatiņas no piena – tas ir izgatavots no kukurūzas.
Ejot mazgāt krūzīti uzsitu kreisās kājas īkšķi – āda nost no pus īkšķa. Dakterīši klāt un savainojums ātri tiek sabintēts (ukraiņu kaimiņiene izrādās ārsts). Uz pirksta tiek uzlikts brīnumpulverītis.
Izskatās, ka siltie avoti ir arī tūristu iecienīta vieta. Urāls atvedis vācu tūrsistu grupu, kas arī ir tikuši augšā, lai apskatītu vannītes. Viņi pat nepatausta ūdeni..
Skarāmējamies un dodamies lejup 12:40pm.
Lejā uzpildām pudeles ar ūdeni un dodamies pa ceļu Jeļizovas virzienā.
O, superīno, mūsu urāls – strādnieku bus. It kā cilvēciņi daudz, bet mums tiek izbrīvēta vietiņaJ un tiekam atkal līdz „Nadjezdai”. Atpakaļ ceļā mums iet līdzīgi kā turpJ, tas tikai priecē. Veiklā solī, turpinām ceļu. Ir silts saulīte silda plikos stilbiņus. Ejam kādu stundu. Ik pa laikam atskatamies, bet šodien nebrauc neviens auto. Tuvojas tomēr viena kravas mašīna. Varbūt tomēr mēģināt stopēt?.. apstājas. Un ir ar mieru aizvest līdz Termaljnij. Kāpjam kravas būcenī iekšā, kur ir piepūšamā laiva un viens rezerves rats. Noliekam somas un apsēžamies uz laivas. Durvis tiek aizvērtas – ir pavisam tumšs. Auto sāk braukt. Njā...Sajūta, ka atrastos kādā kara auto. Skaņa ir tāda it kā ārpusē šaudītos. Mašīna kratās. Baisi. Šinī brīdī aizdomājos par lopu vagoniem un emigrantiem kuģu nodalījumos... Ui, ir arī sajūta, ka esam nosvīduši slapji. Labi, ka tomēr ved tikai līdz Termaljnij, nevis līdz pašai Jeļizovai.
Esam smaidīgi un laimīgi, kad tiekam līdz ārā no kravas kastes. Esam netīri un nosvīduši...
Mums veicās – uzreiz ir mikroautobuss uz Jeļizovu. Somām klēpī, snaužot nokļūstam Jeļizovā.
Esmu „mazliet” nosmērējusies un soma arī, kas mani smērē vēl vairāk. Rīta svaigums un sajūta, ka esi tīrs jau aizmirsta.
Tiek sadalīti uzdevumi. Gasha un Arta aiziet nočekot par autobusu jeb nokļūšanu Esso. Es meēģinu mazliez notīrīt kravas auto putekļus. Indriķis sargā somas. Gasha un Arta ir atpakaļ ar cepumiem un ziņām. Autobuss esot no rīta un biļetes esot izpirktas divām dienām uz priekšu... Toties ir ķiplokmaizīteJ Gasha aiziet vēlreiz painteresēties par citām alternatīvām iespējām tikt uz Esso. Tātad, esot no rīta jāgaida autoostā, sākot no 8am, esot dažādi busi, kas varētu būt uz Esso. Mēs ar Artu ejam vēlreiz nočekot belašuL - beigušies. Toties nopērkam gardos praņikus ar riekstiem un apskatām uzbeku virtuves ēstuvi. Mums škiet kārdinoši, bet puiši kaut kā mūsu ideju neatbalsta. Ejam tirgū pēc tējas, kafijas, pa ceļam atklājam grāmatu veikalu. Nopērkam Kamčatkas karti un Arta noskata bilžu grāmatu , ko svētdien iegādāšoties. Ejam pa tirgu. Cenas neuzrunā. O, ēstuve. Iekšā apmeklētāji šķībām ačtelēm. Noliekam somas un tiekam visi pie boršča. Arta un es mielojāmies ar biezpiena plācenīšiem, Indriķis paņēmis pildītu piparu ar rīsiem, bet Gasha zivi ar rīsiem. Esam laimīgi, sen nav ēsts pie galdaJ Manam puncim šķiet nepierasti, ka šinī laikā tiek lutināts ar tik daudz gardumiem. Esam pieēdušies, pārēdušies. Arta aiziet pēc tējas, kafijas, bet puiši palutina sevi arī ar biezpiena pankūkām. Ho, ho, ieraugām stūrī izlietni, spoguli. Rokas divreiz ziepējam, tikai tad parādās baltas putas. Spogulis...nevar neko labot..:) ir iedegums.
Ejot pa tirgu vēl Gasha iepērk dzidro Kamčatkas „tēju”. Es nopērku fruktovij pocelujJ - lūpu balzāmu. Un vēl, vēl mēs tiekam pie salžuka!
Atkal nonākam mūsu vietiņā pie kino, kur tiek lemts par nākošās dienas plāniem. Izlemjam nakšņot netālu no upes, noķert varbūt kādu zivi. Celties agri un 8am būt autoostā un sagaidīt savu busu uz Esso, plānu B izdomāt pie telts.
Atrodam jauku vietiņu Avačas upes malā. Gasha optimisma pilns, ka zivis varēs noķert ar rokāmJ Es miegaina. Gasha jau sameklējis makšķerkātus, Indriķis skubina uz makšķeru sagatavošanu. Beidzot, kad upē dzirdu zivs plunkšķi, ceļos un gatavojam makšķeres. He, he, Arta uzsien āķim mezglu un metam makšķeri iekšā. Uz āķa no sākuma tiek sprausts mazs tārpiņš, ko atradu zem akmens. Pēc pirmā makšķeres auklas iemešanas upē – man ir skaidrs, ka zivi neizvilkt... Kādu stundiņu procesa un tomēr cerības vadīta nomētāju auklu. Ir silti - saulīte silda. Puiši aizgāja pēc zivsJ - mēģina sarunāt kādu zivi nopirkt no vietējiem makšķerniekiem otrā upes krastā. Esam jau nogaidījušās. Arta aiziet pēc malkas, es sāku rakstīt DG. Arī es eju it kā pēc malkas un puiši nāk pretī ar maisiņiem:) Ir zivsJ - burkānu salātos. Vafelītes un Baikāls un alus. Tiek kurināts ugunskurs un top kartupeļu putriņa un tēja. Ammājam. Uzzinām, kā jāmakšķerē šinī upē – vietējie makšķerē ar 3mm žilku un lieliem dūres 6 žuburu āķiem. Vakarā mēģinām ieviest paikas inventarizāciju. Ir iztrūkums – viena auzu paciņa trūkst. Pēc visa spriežot jābūt pie Gasha. Njā, atrodas – paciņa paslēpusies starp koškām un ir „šaišīte” – auzas ir izbirušas. Arta steidzas palīgā ar karoti – auzas tiek izmakšķerētas un viss ir oki – doki. Izskan frāze: „Slinkums ir progresa lokomotīve!”
Upes krastā ūdenī 3 beigtas zivis. Secinājums. Upē zivis ir. Pie ugunskura pļāpājam. Skaists vakars, odi praktiski nav. Miedziņš arī ir klāt. Lienam savos guļammaisos. Saldus!
Māra
День XII: 09.08.2006.
Mostamies tur pat, kur devāmies pie miera. Patiesībā, nevis mostamies, bet dzirdot modinātāja skaņas plkst. 6.00, griežamies uz otriem sāniem un mēģinām izdomāt iemeslus, kas ļautu vēl brītiņu pasust (piemēram, ja reiz brokastis nevāram, vai tiešām telts novākšanai un somas sapakošanai vajadzīga pusotra stunda?)
6.15 modinātājs zvana atkal. Gaša saņemas sākt mosties-celties, es cenšos atbalstīt un drīz jau esam laukā no telts. Aust rīts.
Gaša uzpūš vakardienas ugunskuru un uzliek vārīties kafijūdeni. Visi lēnām čammājas, kamēr tiekam pie kafijas aizvietotāja, uzlabota ar piena aizvietotāju [pārrakstot slikti sametas to garšu atceroties!a.s 19.09.2006]. Lai bilance cerīgāka, izvelku Selgu (Selgas miltus, vismaz ne aizvietotāju).
7.30 somas sapakotas, slapjās teltis savāktas, esam gatavi doties uz autoostu meklēt iespēju tikt uz Esso. Autoostā rosība, bet milzīgu uzrakstu „Vedu uz Esso” gan nemana. Gaša apiet izlūkloku, mēs ar Māru arī. Pieejam pie mikroautobusu šoferiem parunāties, tie iesaka iet uz autobusu 9.20 (uz kuru gan, kā zināms, biļetes izpārdotas jau vairākas dienas iepriekš), vai arī esot tipa džipi, kas vedot par cenu 17-18tk rbl. Kad skumji novelkam, ka dārgi gan, veči protestē, ka paši par tādu ciparu nevestu – ceļš neesot 2 mēneši greiderēts, pēc brauciena būšot riteņi jāmaina utt., principā – viss saņemtais servisā jāatstāj. Tad nu atliek vienīgi gaidīt to autobusu.
Gaša atnes karašu. Puiši bildē kolorītākos vietējo tipāžus. Tantiņas (babuļi), kas ceļā uz mazdārziņiem, saceļ traci, ka ar savām somām esam aizņēmuši viņu soliņus.
6.15 modinātājs zvana atkal. Gaša saņemas sākt mosties-celties, es cenšos atbalstīt un drīz jau esam laukā no telts. Aust rīts.
Gaša uzpūš vakardienas ugunskuru un uzliek vārīties kafijūdeni. Visi lēnām čammājas, kamēr tiekam pie kafijas aizvietotāja, uzlabota ar piena aizvietotāju [pārrakstot slikti sametas to garšu atceroties!a.s 19.09.2006]. Lai bilance cerīgāka, izvelku Selgu (Selgas miltus, vismaz ne aizvietotāju).
7.30 somas sapakotas, slapjās teltis savāktas, esam gatavi doties uz autoostu meklēt iespēju tikt uz Esso. Autoostā rosība, bet milzīgu uzrakstu „Vedu uz Esso” gan nemana. Gaša apiet izlūkloku, mēs ar Māru arī. Pieejam pie mikroautobusu šoferiem parunāties, tie iesaka iet uz autobusu 9.20 (uz kuru gan, kā zināms, biļetes izpārdotas jau vairākas dienas iepriekš), vai arī esot tipa džipi, kas vedot par cenu 17-18tk rbl. Kad skumji novelkam, ka dārgi gan, veči protestē, ka paši par tādu ciparu nevestu – ceļš neesot 2 mēneši greiderēts, pēc brauciena būšot riteņi jāmaina utt., principā – viss saņemtais servisā jāatstāj. Tad nu atliek vienīgi gaidīt to autobusu.
Gaša atnes karašu. Puiši bildē kolorītākos vietējo tipāžus. Tantiņas (babuļi), kas ceļā uz mazdārziņiem, saceļ traci, ka ar savām somām esam aizņēmuši viņu soliņus.
Piebrauc divi autobusi uz Kļučiem. Abi pārpildīti. Gaša sabazarē ar krievu kompāniju, kas turp dodas, šie aicina līdzi.
Vēl pēc stundas atbrauc arī Esso autobuss. Pārbāzts. Gaša iet tā kā parunāt, bet šoferis nevienu neņem – vietas pilnas, eja piebāzta somām.
Plkst. 9.10 ir skaidrs, ka jādomā plāns B. Laiciņš tāds pavēss, apmācies. Nolemjam braukt uz okeānu, to pie KP. Pirms autobusa paņemam belašus (ir auksts, nav īsti ko darīt, rezultātā, vismaz man, nepārtraukti gribās ēst) uz braucam uz KP. Pa ceļam atlūztam.
KP tirgū tiek papildināti pārtikas krājumi – maize, siers, šokolādes sviests. Gaša atnes arī svaigu zivi. Sak’, ja nevar noķert, var par pāris rubļiem nopirkt. Un par tādu cenu – 15-20 rbl/kg tiešām pašam ķert nav vērts!
Kartē nospraužam maršrutu uz okeānu un duram. Pie centrālā Ļeņina konstatējam, ka kļūst siltāks, noģērbjamies, veicam pāris foto, aizejam krūmos pie Ļeņina (tur to vēl darījusi nebiju!) un soļojam tālāk. Bilance:
Esam jau:
Bet pagaidām turpinām vilkt cauri pilsētai, acis priecējot te ar baisām mājām ar antīkiem uzrakstiem, te ar skatiem uz līci un pakalniem, vienlaicīgi nolemjot, ka atpakaļceļā gan mēs brauksim ar autobusu. Plkst. ir ap 16tiem, kad nonākam pļaviņā aiz autobusu galapunkta, kaut kāda līcīša (slīcīša) galā. Līcis pilns grimušu (slīkušu) kuģu un gremdētu automašīnu. Piesēžam uz pusdienu maizi, visi mazliet parubās, tad aiziet pafotografēt vrakus. Atgriežoties Māra paziņo, ka gribās šokolādi. Piebilstu, ka to būtu garšīgi notiesāt ar balzāmu. Vārds pa vārdam – un Māra jau ver vaļā somu un mūsu rokās ir balzāms. Gasha taisa reklāmas foto, mēs notiesājam šoko tāfelīti, ielietojam balzāmu, tiekam atkal pie drauga Fredija un rezultātā esam saņēmuši dūšu tālākajam ceļam. (Balzāms. Dzēriens draugiem, ne suņiem).
Vēl pēc stundas atbrauc arī Esso autobuss. Pārbāzts. Gaša iet tā kā parunāt, bet šoferis nevienu neņem – vietas pilnas, eja piebāzta somām.
Plkst. 9.10 ir skaidrs, ka jādomā plāns B. Laiciņš tāds pavēss, apmācies. Nolemjam braukt uz okeānu, to pie KP. Pirms autobusa paņemam belašus (ir auksts, nav īsti ko darīt, rezultātā, vismaz man, nepārtraukti gribās ēst) uz braucam uz KP. Pa ceļam atlūztam.
KP tirgū tiek papildināti pārtikas krājumi – maize, siers, šokolādes sviests. Gaša atnes arī svaigu zivi. Sak’, ja nevar noķert, var par pāris rubļiem nopirkt. Un par tādu cenu – 15-20 rbl/kg tiešām pašam ķert nav vērts!
Kartē nospraužam maršrutu uz okeānu un duram. Pie centrālā Ļeņina konstatējam, ka kļūst siltāks, noģērbjamies, veicam pāris foto, aizejam krūmos pie Ļeņina (tur to vēl darījusi nebiju!) un soļojam tālāk. Bilance:
Esam jau:
- bijuši vulkānā;
- ēduši uhu;
- peldējuši siltajos avotos;
- redzējuši sēra un dubļu vannas;
- braukuši ar Ural;
- stopējuši;
- ēduši vietējā ēdnīcā;
- makšķerējuši.
- redzēt okeānu;
- aiziet uz vietējo kino;
- apēst zivi;
- palidot ar helikopteri;
- pabraukt ar kuģi;
Bet pagaidām turpinām vilkt cauri pilsētai, acis priecējot te ar baisām mājām ar antīkiem uzrakstiem, te ar skatiem uz līci un pakalniem, vienlaicīgi nolemjot, ka atpakaļceļā gan mēs brauksim ar autobusu. Plkst. ir ap 16tiem, kad nonākam pļaviņā aiz autobusu galapunkta, kaut kāda līcīša (slīcīša) galā. Līcis pilns grimušu (slīkušu) kuģu un gremdētu automašīnu. Piesēžam uz pusdienu maizi, visi mazliet parubās, tad aiziet pafotografēt vrakus. Atgriežoties Māra paziņo, ka gribās šokolādi. Piebilstu, ka to būtu garšīgi notiesāt ar balzāmu. Vārds pa vārdam – un Māra jau ver vaļā somu un mūsu rokās ir balzāms. Gasha taisa reklāmas foto, mēs notiesājam šoko tāfelīti, ielietojam balzāmu, tiekam atkal pie drauga Fredija un rezultātā esam saņēmuši dūšu tālākajam ceļam. (Balzāms. Dzēriens draugiem, ne suņiem).
Piemirsu piebilst, ka pilsētā pa ceļam apmeklējam kaut kādu flotes muzeju – par godu zemūdenei L-16. Puikas un Māra ar sajūsmu ložņāja gar tiem ložmetējiem, es godīgi gaidīju, kamēr viņi beigs, lai tiktu pie jogurta. Pēc iznākšanas no muzeja novērtējām vietējo darbu plānošanas un pilsētas uzkopšanas politiku – bariņš (5-7) sievietes masveidā vicināja slotas veidojot kārtīgu smilšu putekļu mākoni un lielas smilšu čupas trotuāra vidū (tik lielas, ka tapa skaidrs, ka te uzkopšana nenotiek katru dienu). Mazliet tālāk darbā bija iesaistīti vīreļi ar smago mašīnu un uzdevumu šīs čupas novākt. Vīreļu ir 4. Viens ar lāpstu rok/ krauj smiltis eskalatorā, otrs ar lāpstu sēž blakus un skatās. Trešais sēž pie eskalatora stūres un gaida, kad tas tiks piekrauts. Savukārt ceturtais sēž kravas mašīnā un gaida, kad šādi darbojoties eskalators piekraus pilnu viņa kravas mašīnas kasti ar savāktajām smiltīm.
Vēl efektīvāku darba dalīšanu redzam pa ceļu tālāk – viens vīrelis rok grāvi, četri skatās, bet vēl viens gaida mašīnā un lasa avīzi. Mja...
Visam miestam ejam cauri kājām. Vairākas stundas. „Garāki ir tikai Saulkrasti”, saka Indriķis.
Pēc pusdienu pauzes pie a-la Pļavnieku trolejbusa galapunkta redzam, ka savelkas tumši mākoņi, kuros mēs dodamies tieši iekšā. Ejam sākumā pa asfaltētu ceļu, tad pagriežamies uz it kā cienījamu grants ceļu (kāds no puišiem izsaka cerību, ka ceļš neved uz izgāztuvi). Pretī braucošās mašīnas šoferis tā savādi uz mums paskatās. Sajūtamies dīvaini.
Ceļš pēc kāda kilometra sāk vest augšup, parādās vecu zivju smaka. Tā kā liekas, ka Gašas zivs nesmird, domājam – varbūt tiešām izgāztuve? Ceļš kalnā ved jau krietni strauji, smaka pieņemas spēkā. Pēc pārsimts metriem atviegloti paejam garām uz ceļa izgāztai zivju kravai. Vēl kādu kilometru augšup blakus ceļam nepabeigts pamests liels būvju komplekss. Garāmbraucošie joprojām skatās aizdomīgi. Ceļš tālāk ved lejup, noejam vēl kādu kilometru, paņemam ūdeni. Pēc aprēķiniem drīz jau jābūt okeānam, līdz... priekšā parādās „šlakbaums” un aizdomīgs uzraksts. Mums tuvojoties, no būdas iznirst uniformēts jaunietis un apstiprina mūsu ļaunākās aizdomas – ieberziens. Un „pa krupnomu” – te uz okeānu tikt nevar. Rodas aizdomas, ka te vispār režīms līdzīgs kā jūras malā krievu laikos bija Latvijā – kad pieeja atklātai jūrai bija slēgta. Karoče – smags abloms, ieberziens un škrobe.
Gandarījumam nolemjam vismaz sagatavot zivi. Atrodam glītu piebraucamo ceļu, izvelkam zivi, tīram, dalām, uzvārām lielisku zivju zupu, izmantojot tikai divas garšvielas – sāli un šņabi. Bet zupa laba. Cepam zivi. Tas notiek mazliet ilgāk, bet rezultāts – cienījams: labāk vai ne tik lieliski, bet mums ir folijā cepta zivs, ko visi viennozīmīgi atzīst par gardu. Urrā! Galu galā – izvēršas cienījama vakarēšana un ja vēl kāds balzāmu iedotu.... (un tad izrādījās, ka Fredis ir manā somā! J)
Tā nu tika pavadīta šī ieberziena diena – ar labāko daļu – tik ilgām vakariņām kā nekad agrāk – ar 3 ēdieniem – zupu, zivi un saldo (baltmaizi ar šokolādes sviestu, tas – bērnību atceroties).
Vēlāk daži optimisti uzjauca arī t.s. trako govi – kondīti ar balzāmu un mazliet ūdens – un to ātri arī patērēja (soore, es nespējuJ). Kaut kad ap to laiku jau bija satumsis, sākās stāsti par dažādām sacensībām, pieminot nepazīstamus cilvēkus, un mēģinot restaurēt gadus un izcīnītās vietas. Man kļuva garlaicīgi (un glāze jau arī bija tukša), devos iekārtoties teltī un pieļauju, ka arī pārējie kaut kad drīz man sekoja.
Arta
Vēl efektīvāku darba dalīšanu redzam pa ceļu tālāk – viens vīrelis rok grāvi, četri skatās, bet vēl viens gaida mašīnā un lasa avīzi. Mja...
Visam miestam ejam cauri kājām. Vairākas stundas. „Garāki ir tikai Saulkrasti”, saka Indriķis.
Pēc pusdienu pauzes pie a-la Pļavnieku trolejbusa galapunkta redzam, ka savelkas tumši mākoņi, kuros mēs dodamies tieši iekšā. Ejam sākumā pa asfaltētu ceļu, tad pagriežamies uz it kā cienījamu grants ceļu (kāds no puišiem izsaka cerību, ka ceļš neved uz izgāztuvi). Pretī braucošās mašīnas šoferis tā savādi uz mums paskatās. Sajūtamies dīvaini.
Ceļš pēc kāda kilometra sāk vest augšup, parādās vecu zivju smaka. Tā kā liekas, ka Gašas zivs nesmird, domājam – varbūt tiešām izgāztuve? Ceļš kalnā ved jau krietni strauji, smaka pieņemas spēkā. Pēc pārsimts metriem atviegloti paejam garām uz ceļa izgāztai zivju kravai. Vēl kādu kilometru augšup blakus ceļam nepabeigts pamests liels būvju komplekss. Garāmbraucošie joprojām skatās aizdomīgi. Ceļš tālāk ved lejup, noejam vēl kādu kilometru, paņemam ūdeni. Pēc aprēķiniem drīz jau jābūt okeānam, līdz... priekšā parādās „šlakbaums” un aizdomīgs uzraksts. Mums tuvojoties, no būdas iznirst uniformēts jaunietis un apstiprina mūsu ļaunākās aizdomas – ieberziens. Un „pa krupnomu” – te uz okeānu tikt nevar. Rodas aizdomas, ka te vispār režīms līdzīgs kā jūras malā krievu laikos bija Latvijā – kad pieeja atklātai jūrai bija slēgta. Karoče – smags abloms, ieberziens un škrobe.
Gandarījumam nolemjam vismaz sagatavot zivi. Atrodam glītu piebraucamo ceļu, izvelkam zivi, tīram, dalām, uzvārām lielisku zivju zupu, izmantojot tikai divas garšvielas – sāli un šņabi. Bet zupa laba. Cepam zivi. Tas notiek mazliet ilgāk, bet rezultāts – cienījams: labāk vai ne tik lieliski, bet mums ir folijā cepta zivs, ko visi viennozīmīgi atzīst par gardu. Urrā! Galu galā – izvēršas cienījama vakarēšana un ja vēl kāds balzāmu iedotu.... (un tad izrādījās, ka Fredis ir manā somā! J)
Tā nu tika pavadīta šī ieberziena diena – ar labāko daļu – tik ilgām vakariņām kā nekad agrāk – ar 3 ēdieniem – zupu, zivi un saldo (baltmaizi ar šokolādes sviestu, tas – bērnību atceroties).
Vēlāk daži optimisti uzjauca arī t.s. trako govi – kondīti ar balzāmu un mazliet ūdens – un to ātri arī patērēja (soore, es nespējuJ). Kaut kad ap to laiku jau bija satumsis, sākās stāsti par dažādām sacensībām, pieminot nepazīstamus cilvēkus, un mēģinot restaurēt gadus un izcīnītās vietas. Man kļuva garlaicīgi (un glāze jau arī bija tukša), devos iekārtoties teltī un pieļauju, ka arī pārējie kaut kad drīz man sekoja.
Arta
День XIII: 10.08.2006.
Rīts sākās ar lielu problēmu – tā kā vakar bija plāns A un B, un abi izgāzās, tad nav vakardienas plāna C, ko šodien pasludināt par plānu A. Toties nogulējām līdz 10+ (laikam, atvaļinājums). Pierijāmies auzu putru (Veeee), Māra stopē mašīnas, lai noskaidrotu, kā iekļūt slēgtajā zonā. Izrādās, šajos platuma grādos ar 3 dienām ir par maz, lai pasāktu kaut ko jaunu – attālumi ir pārāk lieli. Iepriekšējo plānu esam izpildījuši pārāk operatīvi. Pārdomas par dzīves jēgu beidzās.
Izgājām 2.20, ātri tikām līdz 1 autobusa galapunktam, vēl ātrāk līdz pilsētas centram (lasīt autoosta & tirgus). Šeit sākas nākamais ieberziens, bagāžas glabātava ir tikai priekš tirgus dalībniekiem un mūsu somas tur neņem. Bēda, bet dodamies ar visām uz krastmalu. Atrodam kuģīša piestātni un biļešu kasi, bet tuvākais kuģītis ir 23.aug (t.i. nedēļu pēc mūsu aizbraukšanas) un maksā RUR 1350. Pastiprināti meklējot atrodam tikai glābšanas laivu, kuras īpašnieki arī negrib ielaisties sarunā par vizināšanos pa okeānu.
Toties izbaudām citus civilizācijas labumus: 1) Ēdam šašliku iespējams pilsētas krutākajā vietā – krastmalā esošajā Yellow Submarine. Šeit ēd tikai bliezie, 2) Aizgājām uz kino – debilu šausmeni, neko citu jau arī nerādīja. Bet arī apmeklēt kino nav tik vienkārši. Pēc sākotnējās saprašanas KP ir 2 kinoteātri, viens nosacīti moderns, otrs aizvēsturisks. Pie abiem afišas un modernākajā arī popkornu pārdod. Taču apsekojot repertuāru izrādās, ka vecākajā nekas nenotiek jau N gadus, bet neskatoties uz to nedēļai no 7-13.aug afiša lieliem burties stāv uz kino sienas. Tā nu palikām bez izvēles iespējām un aizgājām uz jauno (Laikam, zelta jaunatnes atpūtas vieta, un biļetes dārgas). Skatījāmies ķinīti un baidījāmies tik ilgi, ka nokavējam pēdējo autobusu uz Elizovo un tam, kā vēlāk izrādās, ir tālejošas sekas. Blakus autoostai ielienam krūmos un pakalniņā uzceļam telti. Rīt agri jāceļas, tāpēc ātri pie miera.
Indr.
Izgājām 2.20, ātri tikām līdz 1 autobusa galapunktam, vēl ātrāk līdz pilsētas centram (lasīt autoosta & tirgus). Šeit sākas nākamais ieberziens, bagāžas glabātava ir tikai priekš tirgus dalībniekiem un mūsu somas tur neņem. Bēda, bet dodamies ar visām uz krastmalu. Atrodam kuģīša piestātni un biļešu kasi, bet tuvākais kuģītis ir 23.aug (t.i. nedēļu pēc mūsu aizbraukšanas) un maksā RUR 1350. Pastiprināti meklējot atrodam tikai glābšanas laivu, kuras īpašnieki arī negrib ielaisties sarunā par vizināšanos pa okeānu.
Toties izbaudām citus civilizācijas labumus: 1) Ēdam šašliku iespējams pilsētas krutākajā vietā – krastmalā esošajā Yellow Submarine. Šeit ēd tikai bliezie, 2) Aizgājām uz kino – debilu šausmeni, neko citu jau arī nerādīja. Bet arī apmeklēt kino nav tik vienkārši. Pēc sākotnējās saprašanas KP ir 2 kinoteātri, viens nosacīti moderns, otrs aizvēsturisks. Pie abiem afišas un modernākajā arī popkornu pārdod. Taču apsekojot repertuāru izrādās, ka vecākajā nekas nenotiek jau N gadus, bet neskatoties uz to nedēļai no 7-13.aug afiša lieliem burties stāv uz kino sienas. Tā nu palikām bez izvēles iespējām un aizgājām uz jauno (Laikam, zelta jaunatnes atpūtas vieta, un biļetes dārgas). Skatījāmies ķinīti un baidījāmies tik ilgi, ka nokavējam pēdējo autobusu uz Elizovo un tam, kā vēlāk izrādās, ir tālejošas sekas. Blakus autoostai ielienam krūmos un pakalniņā uzceļam telti. Rīt agri jāceļas, tāpēc ātri pie miera.
Indr.
День XIV: 11.08.2006.
Šīs dienas dienasgrāmata ir kaut kur pazudusi.
Pēc 15 gadiem atceros tikai to, ka mēs aizklīdām atkal uz autoostu un beigu beigās sarunājām ar kādu autobusu, ka tas mūs aizvedīs uz 50 km attālo "kūrotu" - kārtējie karstajiem avotiem.
Autobusā vietas nebija, sēdējām uz grīdas. Autobusa galamērķis bija Esso. Autobuss bija pilns ar Vienotas Krievijas atbalstītājām meitenēm, kā arī vēl dažiem aktīvistiem, kas devās uz Esso svētkiem. Līdz vietai, kur mums būtu bijis jāizkāpj, mēs jau bijām kļuvuši par labiem draugiem un izdzēruši ne vienu vien konjaciņu. Viens no puišiem izrādījās dzimis Jelgavā. Viņiem izdevās mūs pierunāt braukt līdzi līdz pašam Esso (nebija grūti pierunāt). Vienīgais stress: ka tik dabūtu biļetes atpakaļ, jo jāpagūst uz lidmašīnu.
Pēc 15 gadiem atceros tikai to, ka mēs aizklīdām atkal uz autoostu un beigu beigās sarunājām ar kādu autobusu, ka tas mūs aizvedīs uz 50 km attālo "kūrotu" - kārtējie karstajiem avotiem.
Autobusā vietas nebija, sēdējām uz grīdas. Autobusa galamērķis bija Esso. Autobuss bija pilns ar Vienotas Krievijas atbalstītājām meitenēm, kā arī vēl dažiem aktīvistiem, kas devās uz Esso svētkiem. Līdz vietai, kur mums būtu bijis jāizkāpj, mēs jau bijām kļuvuši par labiem draugiem un izdzēruši ne vienu vien konjaciņu. Viens no puišiem izrādījās dzimis Jelgavā. Viņiem izdevās mūs pierunāt braukt līdzi līdz pašam Esso (nebija grūti pierunāt). Vienīgais stress: ka tik dabūtu biļetes atpakaļ, jo jāpagūst uz lidmašīnu.
День XV: 12.08.2006.
Esso ‘80
Mostamies. It kā sajūta, ka jāceļas. Arta aiziet uz baseinu, mēs pārējie esam par slinku. Apmākušās debesis un vēsīgais rīts ne u zko pārdabisku nemudina. Laikam ap 9am vai 10am. Top arī īpašais auzenieksJ. Ir garšīgi – nav pat līdz šim apnicis /subjektīvs viedoklis/. Dzerama šī rīta kafiju, kad mūsu jaunie krievu draugi aicina pie vietējā suvenīru vīriņa – kokgriezēja. Aizsteidzamies, atstājot visu kā bijis. Domājam, ka mūsu mākslinieks ir tuvu, bet gandrīz visai pilsētai cauri ejam. Suvenīru griezējs izrādās slēpošanas treneris. Stāsta daudz par saviem darbiem. Esmu samiegojusies un neizturu līdz beigām, izeju ārā un apsēžos pagulēt uz lievenīša. Tā arī neviens nenopērk nevienu kokgriezumu – to cena sākot ar 600 rubļiem. Sergejs nopērk tikai mūzikas disku. Atpakaļ ejot Indriķis un Arta paliek vērot pilsētas svētku pasākumus. Es un Gasha aizejam vēl uz telti, bet tad arī dodamies piedalīties svētku pasākumu norisē.
Iespaidīgākais pasākums ir nacionālās dejas. Krāšņos tērpos ģērbušies dejotāji – gan puiši, gan meitenes. Visi tērpi pārsvarā pagatavoti no ādas, kas apsūta ar krāšņām stikla vai plastmasas pērlītēm. Kājās ļoti eleganti ādas zābīši. Arī jostas un matu lentes ļoti krāšņas – izšūtas ar pērlītēm. Dejas mežonīgas, ritmiskas, to pavadījumi pārsvarā tiek dziedāti (precīzāk skaļi saucieni, bļāvieni) un radīti ar senlaicīgu instrumentu (bubins u.c.) bungošanu un grabināšanu. Visi dejotāji korjagu izcelsmes – melnīgsnēji, šaurām ačtelēm, mazliet saspiestām sejām. Koncerta laikā tika izsniegti dažādi atzinības, pateicības raksti – pilsētas galvenajam personāžam.
Koncerta nagla bija manāmi iereibis korjaks, kurš pamanījās uzkāpt uz skatuves un tīti veiksmīgi iesaistīties dejas ritmos. Pēc tam gan jāatzīst, ka vietējais milicis gribēja viņam uzlikt roku dzelžus, bet galu galā tika palaists.
Mostamies. It kā sajūta, ka jāceļas. Arta aiziet uz baseinu, mēs pārējie esam par slinku. Apmākušās debesis un vēsīgais rīts ne u zko pārdabisku nemudina. Laikam ap 9am vai 10am. Top arī īpašais auzenieksJ. Ir garšīgi – nav pat līdz šim apnicis /subjektīvs viedoklis/. Dzerama šī rīta kafiju, kad mūsu jaunie krievu draugi aicina pie vietējā suvenīru vīriņa – kokgriezēja. Aizsteidzamies, atstājot visu kā bijis. Domājam, ka mūsu mākslinieks ir tuvu, bet gandrīz visai pilsētai cauri ejam. Suvenīru griezējs izrādās slēpošanas treneris. Stāsta daudz par saviem darbiem. Esmu samiegojusies un neizturu līdz beigām, izeju ārā un apsēžos pagulēt uz lievenīša. Tā arī neviens nenopērk nevienu kokgriezumu – to cena sākot ar 600 rubļiem. Sergejs nopērk tikai mūzikas disku. Atpakaļ ejot Indriķis un Arta paliek vērot pilsētas svētku pasākumus. Es un Gasha aizejam vēl uz telti, bet tad arī dodamies piedalīties svētku pasākumu norisē.
Iespaidīgākais pasākums ir nacionālās dejas. Krāšņos tērpos ģērbušies dejotāji – gan puiši, gan meitenes. Visi tērpi pārsvarā pagatavoti no ādas, kas apsūta ar krāšņām stikla vai plastmasas pērlītēm. Kājās ļoti eleganti ādas zābīši. Arī jostas un matu lentes ļoti krāšņas – izšūtas ar pērlītēm. Dejas mežonīgas, ritmiskas, to pavadījumi pārsvarā tiek dziedāti (precīzāk skaļi saucieni, bļāvieni) un radīti ar senlaicīgu instrumentu (bubins u.c.) bungošanu un grabināšanu. Visi dejotāji korjagu izcelsmes – melnīgsnēji, šaurām ačtelēm, mazliet saspiestām sejām. Koncerta laikā tika izsniegti dažādi atzinības, pateicības raksti – pilsētas galvenajam personāžam.
Koncerta nagla bija manāmi iereibis korjaks, kurš pamanījās uzkāpt uz skatuves un tīti veiksmīgi iesaistīties dejas ritmos. Pēc tam gan jāatzīst, ka vietējais milicis gribēja viņam uzlikt roku dzelžus, bet galu galā tika palaists.
Arta un Indriķis ejot noskaidrot, kas un kā ar mūsu biļetēm pa ceļam veikalā sarunājas ar vietējo iedzīvotāju.
Vietējais: ”Nu, kā jums patīk svētki?”
Arta: „Ļoti skaisti, dejas fantastikas!”
Vietējais: „O, vēlāk būs vēl labāk, visi piedzersies!” (kr.val. Poļže buģet ješo kružse, vse napjotsa!:)).
Savukārt biļešu pārdevēji saka: „Viss būs kārtībā, jūs esat tie kam šoferītis Roma Fadejevs biļetes rezervēja, ja?”
Savukārt jau otro reizi tikām pie zivju zupas – na haļavuJ Tīri laba tradīcija svētkos dalīt bezmaksas zupiņu – uhu.
Pēc koncerta ejam iepirkt biļetes. Viss ir oki, šoferītis bija rezervējis biļetes – tās bija jau sarakstītasJ Fū, viss ir kārtībniekā, paspēsim arī uz lidmašīnu.
Pēc biļešu iepirkšanas izstaigājam etnogrāfisko muzeju, iepazīstoties mazliet tuvāk ar korjagu kultūru. Muzeja bija tīri jauks, tikai nogurums darīja savu, nebija nekādas vēlmes lasīt aprakstus. Sabijām korjagu ziemas mājiņā – koka būda, ieeja gandrīz rāpus, tai ir arī otra ieeja, izeja, kas ved augšup caur jumtu, tā tiek izmantota ziemā, kad sasnieg daudz sniega. Guļvieta izklāta ar ādām, pa nakti, lai saglabātu siltumu tiek aizsegta ar vienu no ādām – tāds kā pārklājs.
Pēc muzeja satikām mūsu krievu draugus. Paniekojāmies ar dzeramajiem. Noēdām 8 rubļu saldējumu un dzērām vietējo limonādi – diezgan pē. Njā, par to vai ir pareizi tomatnij vai pamidorovij sok, noskaidrojām, ka ir tomatnij, bet laukos pamidorovij. Bet par to vai citron vai ļemon vai citrus, tā arī netikām...
Pēc biļešu iepirkšanas izstaigājam etnogrāfisko muzeju, iepazīstoties mazliet tuvāk ar korjagu kultūru. Muzeja bija tīri jauks, tikai nogurums darīja savu, nebija nekādas vēlmes lasīt aprakstus. Sabijām korjagu ziemas mājiņā – koka būda, ieeja gandrīz rāpus, tai ir arī otra ieeja, izeja, kas ved augšup caur jumtu, tā tiek izmantota ziemā, kad sasnieg daudz sniega. Guļvieta izklāta ar ādām, pa nakti, lai saglabātu siltumu tiek aizsegta ar vienu no ādām – tāds kā pārklājs.
Pēc muzeja satikām mūsu krievu draugus. Paniekojāmies ar dzeramajiem. Noēdām 8 rubļu saldējumu un dzērām vietējo limonādi – diezgan pē. Njā, par to vai ir pareizi tomatnij vai pamidorovij sok, noskaidrojām, ka ir tomatnij, bet laukos pamidorovij. Bet par to vai citron vai ļemon vai citrus, tā arī netikām...
Biki apmācās un izskatījās, ka līs, tāpēc Arta aizskrēja uz telti, lai savāktu izkarinātās drēbes.
Arī mēs devāmies teltīm, ar domu pagatavot kaut ko apēdamu.
Arta kaut kur noziedējusi. Nospriedām, ka aizgājusi atpakaļ un pa ceļam esam samainījušies. Devos paskatīties, kur Arta palikusi, pa ceļam satieku divas meitenītes no „Molodajas gvardijas”, viņas esot meklējušas mani. Arta esot pie viņām un vai es arī negribot nomazgāties. Jou! Bet, protams, dušiņa!:) Arī Gasha un Indriķis tusa dēļ ir ar miesu iet ciemoties. O, „Molodaja gvardija” dzīvo jaukā mājiņā blakus pastam. Arta jau sēž pie galda un ir tikusi pie ēdamāJ. Es uzreiz tieku dušiņā. Super, matus izmazgāt un pašam arī zem normāla ūdens nomazgāties. Ui, sajūta tāda, ka ūdenī vajadzētu pavadīt pāris stundas, un pat tad visi netīrumi nenoietu. O, man, tas patīk vēl vairāk – visi sēž pie galda un ammā. Arī es tieku pie vakariņām – vārītiem jaunajiem kartupelīšiem un svaigu gurķīšu, tomātiņu salātiņiem. Garšīgi. Klāt vēl speķmaizīte – ņamma. Maija – „Gvardijas” vadītāja – visu izkomandē, kas un kā. Noskaidrojam, ka vietējo iztika galvenokārt iz zivsaimniecība, urāna, zelta, platīna ieguves. Maija, protams, pamanījās arī nedaudz nodarboties ar smadzeņu skalošanu. Kļuva vēsīgs un tuvojās arī vakara pasākums, devāmies uz teltīm, lai saģērbos un ietu ievērtēt vietējo disko. He, he, pirmo reizi uz dejām zandelēs un šortosJ Riktīgi labs – vietējie jau kustināja deju placi. Atkal satikām politiķus un devāmies griezties deju ritmos. Šeit tāpat kā Eiropā – visi dejo kā prot!:) Maija visu nakti kā īsta auklīte – pieskatīja gan mūs, gan savējos. Deju riņķī savācās liela daļa no cilvēciņiem, kas atbrauca ar to pašu autobusu ar, kuru atbraucām mēs. Pievienojās onka, kas sēdēja tieši prētī, tad vēl pienāca viena meitenīte un saka man: „Tu esi no Latvijas, ja? Es, esmu Ņina.” Tā viņa ar savām šķībajām acīm skatījās uz mani, tad ik pa laikam no viņas izskanēja – super, Māra, super! Tad vēl lūdza iepazīstināt ar pārējiem draugiem. Tādi nu dīvaini ir tie vietējie, skatījās uz mums kā uz citplanētiešiemJ Gāju pafilmēt mazliet, dzirdu aiz muguras sarunu: (kr.val) „Eti inostranci! (Tie ir ārzemnieki!)” Kāds cits: (kr.val) „Da, ja ih vidjel dņom! (Jā, es viņus dienā redzēju!)” Citi mūs uzskatīja par vāciešiem, bet par to, ka neesam krievi bija skaidrs ikvienam uzreiz. Viena no redzamākajām pazīmēm – sandalesJ.
Nelielais vīrelis sākumā mani neatpazina un jautāja Artai, kur esot viņas draudzene, bet Arta rāda uz mani saka, vai šī?:) Vīrelis n-tās reizes atvainojās, ka neesot mani atpazinis, kāda es skaista un brūna nosauļojusies. Smiekliņš. Deju riņķī pievienojās viens gara auguma vietējais „zemessargs” saulesbrillēs, viņš mēģināja sist kanti Artai – neveiksmīgiJ. Ik pa laikam deju placī notika sagrūstīšanās un kāds kādu iedunkāja.
Satikām arī mūsu krievu draugus: Srgeju, Aleksi un Kostju. Atkal citro – ļemon un dzidrais padzēriens. Deju ritmos arī pusnakts klāt un gaisā paukšķ skaistas svētku puķes – salūts.
Māra
Arī mēs devāmies teltīm, ar domu pagatavot kaut ko apēdamu.
Arta kaut kur noziedējusi. Nospriedām, ka aizgājusi atpakaļ un pa ceļam esam samainījušies. Devos paskatīties, kur Arta palikusi, pa ceļam satieku divas meitenītes no „Molodajas gvardijas”, viņas esot meklējušas mani. Arta esot pie viņām un vai es arī negribot nomazgāties. Jou! Bet, protams, dušiņa!:) Arī Gasha un Indriķis tusa dēļ ir ar miesu iet ciemoties. O, „Molodaja gvardija” dzīvo jaukā mājiņā blakus pastam. Arta jau sēž pie galda un ir tikusi pie ēdamāJ. Es uzreiz tieku dušiņā. Super, matus izmazgāt un pašam arī zem normāla ūdens nomazgāties. Ui, sajūta tāda, ka ūdenī vajadzētu pavadīt pāris stundas, un pat tad visi netīrumi nenoietu. O, man, tas patīk vēl vairāk – visi sēž pie galda un ammā. Arī es tieku pie vakariņām – vārītiem jaunajiem kartupelīšiem un svaigu gurķīšu, tomātiņu salātiņiem. Garšīgi. Klāt vēl speķmaizīte – ņamma. Maija – „Gvardijas” vadītāja – visu izkomandē, kas un kā. Noskaidrojam, ka vietējo iztika galvenokārt iz zivsaimniecība, urāna, zelta, platīna ieguves. Maija, protams, pamanījās arī nedaudz nodarboties ar smadzeņu skalošanu. Kļuva vēsīgs un tuvojās arī vakara pasākums, devāmies uz teltīm, lai saģērbos un ietu ievērtēt vietējo disko. He, he, pirmo reizi uz dejām zandelēs un šortosJ Riktīgi labs – vietējie jau kustināja deju placi. Atkal satikām politiķus un devāmies griezties deju ritmos. Šeit tāpat kā Eiropā – visi dejo kā prot!:) Maija visu nakti kā īsta auklīte – pieskatīja gan mūs, gan savējos. Deju riņķī savācās liela daļa no cilvēciņiem, kas atbrauca ar to pašu autobusu ar, kuru atbraucām mēs. Pievienojās onka, kas sēdēja tieši prētī, tad vēl pienāca viena meitenīte un saka man: „Tu esi no Latvijas, ja? Es, esmu Ņina.” Tā viņa ar savām šķībajām acīm skatījās uz mani, tad ik pa laikam no viņas izskanēja – super, Māra, super! Tad vēl lūdza iepazīstināt ar pārējiem draugiem. Tādi nu dīvaini ir tie vietējie, skatījās uz mums kā uz citplanētiešiemJ Gāju pafilmēt mazliet, dzirdu aiz muguras sarunu: (kr.val) „Eti inostranci! (Tie ir ārzemnieki!)” Kāds cits: (kr.val) „Da, ja ih vidjel dņom! (Jā, es viņus dienā redzēju!)” Citi mūs uzskatīja par vāciešiem, bet par to, ka neesam krievi bija skaidrs ikvienam uzreiz. Viena no redzamākajām pazīmēm – sandalesJ.
Nelielais vīrelis sākumā mani neatpazina un jautāja Artai, kur esot viņas draudzene, bet Arta rāda uz mani saka, vai šī?:) Vīrelis n-tās reizes atvainojās, ka neesot mani atpazinis, kāda es skaista un brūna nosauļojusies. Smiekliņš. Deju riņķī pievienojās viens gara auguma vietējais „zemessargs” saulesbrillēs, viņš mēģināja sist kanti Artai – neveiksmīgiJ. Ik pa laikam deju placī notika sagrūstīšanās un kāds kādu iedunkāja.
Satikām arī mūsu krievu draugus: Srgeju, Aleksi un Kostju. Atkal citro – ļemon un dzidrais padzēriens. Deju ritmos arī pusnakts klāt un gaisā paukšķ skaistas svētku puķes – salūts.
Māra
День XVI: 13.08.2006.
Akurāt uz salūtu man atkal klāt piesitās vietējais – „1й парень в деревне” – Никита. Šoreiz gluži konkrēti, beidzot, noprasīja, vai esmu brīva. Nu, lai viņš lieki laiku netērētu. Izstāstīju, ka esmu ar vīru, lai labāk nerādās tuvumā! Laikam par komplimentu jāuzskata, ka šis domāja, ka esmu no Город – КП.
Dzidrie dzērieni parādās atkal. Maijas uzmanītā kompānija no dzērieniem tā kā it kā pārāk demonstratīvi atsakās , bet no dzērieniem galīgi neatsakās Ņina, kas vispār tā pielipusi Gasham, ka ne atraut! (Maija ar’ saka, lai uzmanot Gashu, ar vietējām nedrīkstot!) Mēs jau aŗi Gasham miedzam ar aci – nedod šņabi mazgadīgajām! Šis atkal stāsta, ka meituks apgalvo, ka šai jau 19. Ha! Pati 17 gados teicu, ka man ir 21, zinu tādas! Tas, ka meituks pazaļš, apliecinās jau pēc īsa brīža – drosmīgi ievilkusi pāris cigaretes dūmus pēc nākamās dzidrā glāzītes meitiņa jau taisa šmuci – netur! Ļoša iedod 10 rubļus, lai meituks aiziet ūdeni nopirkt, ja reiz slikti. Bet iedomājies ko – pēc 10 minūtēm meituks ir atpakaļ un ar aliņu rokā! Mēs rokas noplātam vien.
Tā jau stāsta, ka vietējie – korjaki – šņabi neturot. Pa dienu jau vērojām, ka dažs indivīds sāk vicināt dūrītes, uz deju plača arī te šur, te tur kāds saķeras. Vietējie „zemessargi”, tipa Nikita, jau pieredzējuši – pus minūtes laikā kaušļi tiek izšķirti. Kauslīgas gadās arī dāmas – tas tik iz skats: rokas dūrēs savilkusi, pati uzvilkusies, saplacinātu degunu, aizmiglotu skatiens caur izpūrušām bizēm, kā tāds bullēns, noaudzis meitietis deju plača vidū meklē kādu, kam iekraut. Ap jauno varoni – tukšumsJ. Ievērojam arī bariņu ārzemnieku, kas jau kopš vakara sākuma stāv stūri un vēro notiekošo. Tikai krietni pēc pusnakts alkohola līmenis viņu asinīs sasniedz nepieciešamo koncentrāciju, lai viņi pievienotos dejotājiem. Intereses vadīta pieeju pie šiem un uzzinu, ka viņi ir no Vācijas.
Ap kādiem 2:30 sāk līņāt un mēs nolemjam doties uz siltajiem baseiniem. Indriķis – caur Maijas apartamentiem, jo pie viņas noliktas mūsu drēbes un foto lietas.
Baseinā sapazīstos ar Igoru – kungu gados no KP. Arī viņam ir stāsts – sākam runāties par slēpošanu un viņš stāsta, ka ziemā bijis Sočos – puķovka na Krasnuju Poļanu (pats jau tur nebrauktu!) – sniega maz, trases – ceturtā kategorija, vispār - stulbums un nekāda kaifa. Tur Sočos sapazinies ar kādu sievieti, kas pirms pāris dienām atbraukusi pie viņa uz KP. Uzreiz saplēsušies, viņš iesēdinājis viņu atpakaļ lidmašīnā , nopircis biļeti un aizsūtījis atpakaļ. Tagad viņi intensīvi SMSoja.
Kamēs es situ bazaru ar Igoru, sarodas mūsējie un Loša (atkal ar alu). Tad nu patusējam pa silto ūdeni, es pēc kādas pusstundas tinos, jūtos izmirkusi, bet pārējie paliek sēdēt līdz pieciem rītā, kad nāk mani teltī modināt – laiks taisīties uz autobusu 7os!
Nolemjam dzert nevis rīta kafiju, bet apēst rīta zupu. Mazs siltums vēderā tiek, bet Māra apgalvo, ka joprojām jūtas neēdusi. Tikmēr savācamies, atvadāmies no Ļošas un lēnām čāpojam uz autobusu. Nomācies, līņā. Pamazām aust gaisma.
Nojumā pie autobusa, pie kura jau sāk vākties tauta, mūsējie jau pagūst parubīties. Indriķis pat stāvus.
Nākošās 10h pavadām autobusā – šaurā un smacīgā. Aiz mums sēž kāda ar dzīvi neapmierināta tantiņa un visu laiku prasa aizvērt logu, rezultātā brīžiem dabonam kārtīgi plus bezgaisam arī iesvīst. Cenšamies gulēt. Ēdam. Lienam pieturvietu briesmīgajos krūmos. Pēc 11tiem esam Milkovo un autobuss ietur pauzi uz gandrīz stundu: no Milkovo uz KP autobuss atiet 12:00. Pēc tam jau nekas nemainās līdz 17:20 esam Jelizovo.
Шанса (vietējais lielveikals, 9-21) atrodu suvenīru kiosku, kurā ir manis noskatītā bilžu grāmata. Diemžēl par 870 rbl (Esso bija 710).Labi, ka var maksāt dolāros!
Veikalā beidzot strādā arī bankomāts (to tur vispār ir divi, darbojas uz maiņām) un mēs atkal tiekam pie skaidras naudas, lai iepirktu pēdējām vakaram našķus. Gaša jau ir ticis pie zivs – iedevām viņam 100 rbl un palaidām uz tirgu, no kura viņš, veiksmīgi nokaulējies, atnes 2.4kg smagu sarkano zivi, kuras nosaukumu gan zina tikai viņš pats (grāmatā atrada). Pulkstenis ir jau pāri 19tiem, kad dodamies uz to pašu, mums jau zināmo, Pie Avačas Upes viesnīcas numuriņu, pa upi uz leju no tilta. Pretī, kā Gaša zināja stāstīt, populārākajām brakanjēru darbošanās vietām.
Vakariņās notiek reāla izēšanās. Vispirms pa ātro uztapinām kartupeļu biezputru, kurai seko tie 2.4 kg zivs. Rezultātā pat visu zivi lāga nespējam apēst, pat ar vietējo kokteilīšu palīdzību ne. Toties vietējās Buratino sērijas šoreiz magoņu cepumiem ar kļukvas tēju gan vieta vēderos vēl atrodas. Knapi vēl tumsa iestājas, kad jau kunkstam – ne ta paēduši, ne ta pārēduši. Pat Gaša. Salabojam arī Gašas ģipsi – baidīdamies, ka lidostu darbinieki dakšiņu varētu nesaprast. Un arī zivs taču ar dakšu jāēd!
Lai turpinātu/ uzturētu tradīcijas, gulēt dodos pirmā. Pulkstenis jau tuvojas pusnaktij. Nez, pārējie paguva doties pie miera pirms pusnakts?
Arta
Dzidrie dzērieni parādās atkal. Maijas uzmanītā kompānija no dzērieniem tā kā it kā pārāk demonstratīvi atsakās , bet no dzērieniem galīgi neatsakās Ņina, kas vispār tā pielipusi Gasham, ka ne atraut! (Maija ar’ saka, lai uzmanot Gashu, ar vietējām nedrīkstot!) Mēs jau aŗi Gasham miedzam ar aci – nedod šņabi mazgadīgajām! Šis atkal stāsta, ka meituks apgalvo, ka šai jau 19. Ha! Pati 17 gados teicu, ka man ir 21, zinu tādas! Tas, ka meituks pazaļš, apliecinās jau pēc īsa brīža – drosmīgi ievilkusi pāris cigaretes dūmus pēc nākamās dzidrā glāzītes meitiņa jau taisa šmuci – netur! Ļoša iedod 10 rubļus, lai meituks aiziet ūdeni nopirkt, ja reiz slikti. Bet iedomājies ko – pēc 10 minūtēm meituks ir atpakaļ un ar aliņu rokā! Mēs rokas noplātam vien.
Tā jau stāsta, ka vietējie – korjaki – šņabi neturot. Pa dienu jau vērojām, ka dažs indivīds sāk vicināt dūrītes, uz deju plača arī te šur, te tur kāds saķeras. Vietējie „zemessargi”, tipa Nikita, jau pieredzējuši – pus minūtes laikā kaušļi tiek izšķirti. Kauslīgas gadās arī dāmas – tas tik iz skats: rokas dūrēs savilkusi, pati uzvilkusies, saplacinātu degunu, aizmiglotu skatiens caur izpūrušām bizēm, kā tāds bullēns, noaudzis meitietis deju plača vidū meklē kādu, kam iekraut. Ap jauno varoni – tukšumsJ. Ievērojam arī bariņu ārzemnieku, kas jau kopš vakara sākuma stāv stūri un vēro notiekošo. Tikai krietni pēc pusnakts alkohola līmenis viņu asinīs sasniedz nepieciešamo koncentrāciju, lai viņi pievienotos dejotājiem. Intereses vadīta pieeju pie šiem un uzzinu, ka viņi ir no Vācijas.
Ap kādiem 2:30 sāk līņāt un mēs nolemjam doties uz siltajiem baseiniem. Indriķis – caur Maijas apartamentiem, jo pie viņas noliktas mūsu drēbes un foto lietas.
Baseinā sapazīstos ar Igoru – kungu gados no KP. Arī viņam ir stāsts – sākam runāties par slēpošanu un viņš stāsta, ka ziemā bijis Sočos – puķovka na Krasnuju Poļanu (pats jau tur nebrauktu!) – sniega maz, trases – ceturtā kategorija, vispār - stulbums un nekāda kaifa. Tur Sočos sapazinies ar kādu sievieti, kas pirms pāris dienām atbraukusi pie viņa uz KP. Uzreiz saplēsušies, viņš iesēdinājis viņu atpakaļ lidmašīnā , nopircis biļeti un aizsūtījis atpakaļ. Tagad viņi intensīvi SMSoja.
Kamēs es situ bazaru ar Igoru, sarodas mūsējie un Loša (atkal ar alu). Tad nu patusējam pa silto ūdeni, es pēc kādas pusstundas tinos, jūtos izmirkusi, bet pārējie paliek sēdēt līdz pieciem rītā, kad nāk mani teltī modināt – laiks taisīties uz autobusu 7os!
Nolemjam dzert nevis rīta kafiju, bet apēst rīta zupu. Mazs siltums vēderā tiek, bet Māra apgalvo, ka joprojām jūtas neēdusi. Tikmēr savācamies, atvadāmies no Ļošas un lēnām čāpojam uz autobusu. Nomācies, līņā. Pamazām aust gaisma.
Nojumā pie autobusa, pie kura jau sāk vākties tauta, mūsējie jau pagūst parubīties. Indriķis pat stāvus.
Nākošās 10h pavadām autobusā – šaurā un smacīgā. Aiz mums sēž kāda ar dzīvi neapmierināta tantiņa un visu laiku prasa aizvērt logu, rezultātā brīžiem dabonam kārtīgi plus bezgaisam arī iesvīst. Cenšamies gulēt. Ēdam. Lienam pieturvietu briesmīgajos krūmos. Pēc 11tiem esam Milkovo un autobuss ietur pauzi uz gandrīz stundu: no Milkovo uz KP autobuss atiet 12:00. Pēc tam jau nekas nemainās līdz 17:20 esam Jelizovo.
Шанса (vietējais lielveikals, 9-21) atrodu suvenīru kiosku, kurā ir manis noskatītā bilžu grāmata. Diemžēl par 870 rbl (Esso bija 710).Labi, ka var maksāt dolāros!
Veikalā beidzot strādā arī bankomāts (to tur vispār ir divi, darbojas uz maiņām) un mēs atkal tiekam pie skaidras naudas, lai iepirktu pēdējām vakaram našķus. Gaša jau ir ticis pie zivs – iedevām viņam 100 rbl un palaidām uz tirgu, no kura viņš, veiksmīgi nokaulējies, atnes 2.4kg smagu sarkano zivi, kuras nosaukumu gan zina tikai viņš pats (grāmatā atrada). Pulkstenis ir jau pāri 19tiem, kad dodamies uz to pašu, mums jau zināmo, Pie Avačas Upes viesnīcas numuriņu, pa upi uz leju no tilta. Pretī, kā Gaša zināja stāstīt, populārākajām brakanjēru darbošanās vietām.
Vakariņās notiek reāla izēšanās. Vispirms pa ātro uztapinām kartupeļu biezputru, kurai seko tie 2.4 kg zivs. Rezultātā pat visu zivi lāga nespējam apēst, pat ar vietējo kokteilīšu palīdzību ne. Toties vietējās Buratino sērijas šoreiz magoņu cepumiem ar kļukvas tēju gan vieta vēderos vēl atrodas. Knapi vēl tumsa iestājas, kad jau kunkstam – ne ta paēduši, ne ta pārēduši. Pat Gaša. Salabojam arī Gašas ģipsi – baidīdamies, ka lidostu darbinieki dakšiņu varētu nesaprast. Un arī zivs taču ar dakšu jāēd!
Lai turpinātu/ uzturētu tradīcijas, gulēt dodos pirmā. Pulkstenis jau tuvojas pusnaktij. Nez, pārējie paguva doties pie miera pirms pusnakts?
Arta
День poslednij 14.08.2006
Šodien ir garā diena, jeb diena, kad laiks apstājas. Zaļajā viesnīcā pie Avačas upes ceļamies ne īsti agri nevēlu. Pierasts jau, ka atvaļinājums nav nekādas brīvdienas – parasti jāceļas agrāk nekā darba dienās. Rītarosme izpaliek, bet auzu putra gan ir (spiežas jau pa ausīm ārā).
Turpmāk viss kā pa diedziņu: autoosta – autobuss – lidosta – lidmašīna. Nē, tā jau īsti nebija, jautrība sākās lidostā – cilvēkus čeko iekšā tikai uz noteiktu reisu un 139 noteikti nav tas pats, kas 825 (nekur gan nav rakstīts, uz kurieni katrs reiss dodas). Bet lidostas darbinieku modrība noteikti mūs izglāba no aizlidošanas uz Krasnojarsku (tagad mēs zinām, ka tur dodas 139 reiss). Tad izlidošanas gaidās satiekam otru latviešu grupiņu, kas savukārt ir satikuši lāci un nodarbinājuši vietējo pavāru.
Turpmāk viss kā pa diedziņu: autoosta – autobuss – lidosta – lidmašīna. Nē, tā jau īsti nebija, jautrība sākās lidostā – cilvēkus čeko iekšā tikai uz noteiktu reisu un 139 noteikti nav tas pats, kas 825 (nekur gan nav rakstīts, uz kurieni katrs reiss dodas). Bet lidostas darbinieku modrība noteikti mūs izglāba no aizlidošanas uz Krasnojarsku (tagad mēs zinām, ka tur dodas 139 reiss). Tad izlidošanas gaidās satiekam otru latviešu grupiņu, kas savukārt ir satikuši lāci un nodarbinājuši vietējo pavāru.
Iekāpjam IL-96 un tad laiks apstājas, vai vēl precīzāk būtu mazliet pat palec atpakaļ – no KP izlidojam 12.40, Maskavā piezemējamies 12.35. Ēst deva diezgan bēdīga paskata pārtiku, un Artai nebija vispār nekas, jo visur bija pamanījušies pievienot gaļu.
Šeremetjeva. Pilnīga bedre. Jo īpaši iekšzemes termināls.
Kamēr čekojāmies lidošanai uz Rīgu, nobirst visa lidostas datorsistēma – pārtraukums uz pusstundu un Gaša arī negribēja iet palīgā to piekurbulēt. Arī pēc tam Mārai, kas nāca pēdējā biļeti gāja drukāt citur un bordinga nodrošināšanas aparāts arī mūsu acu priekšā noklājās. Bet neskatoties uz to visu tikām līdz mazajam AirBaltic boingam.
Jāsaka pārņem pilnīgi tāda mājīga sajūta – avīzes latviešu valodā, stjuartes smaida. Nepierasti pēdējā laikā. Un lidojums arī tikai 1.5 h, turklāt deva vīnu. Rīgā izejot uz trapa pārņem gaiss svaigs un sāļš, kaut kā savādāk nekā Kamčatkā
Indr.
Šeremetjeva. Pilnīga bedre. Jo īpaši iekšzemes termināls.
Kamēr čekojāmies lidošanai uz Rīgu, nobirst visa lidostas datorsistēma – pārtraukums uz pusstundu un Gaša arī negribēja iet palīgā to piekurbulēt. Arī pēc tam Mārai, kas nāca pēdējā biļeti gāja drukāt citur un bordinga nodrošināšanas aparāts arī mūsu acu priekšā noklājās. Bet neskatoties uz to visu tikām līdz mazajam AirBaltic boingam.
Jāsaka pārņem pilnīgi tāda mājīga sajūta – avīzes latviešu valodā, stjuartes smaida. Nepierasti pēdējā laikā. Un lidojums arī tikai 1.5 h, turklāt deva vīnu. Rīgā izejot uz trapa pārņem gaiss svaigs un sāļš, kaut kā savādāk nekā Kamčatkā
Indr.
Vispārēji komentāri.
- Ciemu/ vietu nosaukumu iztrūkst. Pat autopieturu. Vieglāk taču ir dot numuru – tad nu vietas ir 6ais km, 10tais km, 25tais km, 47tias km... mulsinoši, no kurienes tie tiek skaitīti.
- Mode. O! Tīkli-tamborētas zeķītes un zeķbikses. Zeķītes pamanīju jau 1ajā dienā, tikai vēlāk sapratu, ka tas ir KRUTA.
- + viņi visu laiku ģērbjas „stilīgi” – špiļkās pa smiltīm pastaigāt ir nieks skaistuma vārdā. Pat ja tec ir tikai 14 gadi!
- Mikriņu un autobusu satiksme KP apkārtnē ir laba – nav jāpaļaujas uz oficiālajiem sarakstiem, lai arī cenas var atšķirties (nelielās, 5rbl. robežās). Toties ārpus asfalta (baisi bedrainā) ir pakaļa – brauc tikai vietējie, džipi, un Ural+ satiksmes norīkotie ..../nesalasāms/ Lai kaut kur tiktu vai kaut ko izdarītu jābūt savlaicīgam plānam – uz Esso, Kļučiem vai kaut ar kuģīti kruīzā pa Avača līci jāpiesakās vismaz -4 dienas iepriekš, ieteicams – nedēļu. (ja nav pašiem savu paziņuJ)
- Reģistrācija. Atslābsti un aizej uz viesnīcu. Ja negribas tērēt laiku 1.ajā vakarā, var arī pēc dienām, kad jau pirmais iesvīdums... Avač, Petropavlovsk, Oktbrskij un vēl 1 to drīkst darīt pašas, 1h laikā. Vai arī... var jau uztaisīt spiedodziņu jau Rīgā!
- Jaunieši kruta strīpotos uzvalkos un tipa ādas kurpēs KP ir ikdiena...
- Mobilie sakari – visumā labi, ir 3 operatori (arī bites) un tikai operators Far East atgādina, kur īsti atrodies...
- Jaunatne gan te stilīga... tusē uz nebēdu, uzcirtušies kā tīņi uz Tukuma diseni. Un randiņi, liekas, notiek iekš kinoteātra. Savukārt kinoseansa laikā viņi bariem nesājas iekšā- ārā no kinozāles. Neesmu gan ex CCP sēdējusi un skatījusies, bet Latvijā tā nemēdz.
