Zemsvītras piezīmes

​Šorīt beidzot bija sestdienas rīts, kad jutos pēc cilvēka un sajutu vēlmi padalīties baikās, kas manī sēž neizstāstītas vēl kopš Itālijas.
Bet, protams, sestdienas rīts mājās var izvērsties gan laiskā rakstīšanas rītā, gan rītā, kad cep pankūkas, taisi kakao, gandrīz nokavē ārsta vizīti, izkaujies kopā ar meitu dažos pokemonu torņos un… kāpjot pa pašas mājas kāpnēm nokrīti un tā sasit roku, ka aizdomas par lūzumu joprojām nav izgaisušas. Arī tā gadās.
Principā sasista vai lauzta roka, ja iekšā sēž rakstītājs un prasās laukā, jau pats par sevi ir baika.
Vārds baika, pieļauju, mūsu mājās ir ieviesies no profesora Tabūna. Mamma to dažkārt lieto un, iespējams, tāpēc, lasot Aivara piedzīvojumus Dienvidamerikā, tas tik ātri ir atgriezies manā leksikā. Bet tās īsās nepastāstītās Itālijas ainiņas IR baikas, smejies vai raudi.

Īstā medicīna. Superjaudīgās iesnu tabletes

​Linda uz Itāliju aizbrauca saaukstējusies. Jau ieradās ar kārtīgām iesnām un pirmajā rītā pamostoties Riomaggiore, pēc ārstnieciska rīta prosecco iedzeršanas, viņa meklēja tuvāko aptieku, lai iegādātos kādu līdzekli pret iesnām. Tekošs deguns un aizlikts deguns – šādus vārdus no rīta viņa meklēja vārdnīcā itāliski. Deguna aizcietējums.
Aptiekā rindā mums aizklibināja garām kāds mūžvecs vietējais, uzsākdams garu diskusiju ar aptieķnieku. Tikmēr mēs pētījām pārdošanā izliktās kurpes, spriežot par īpatnējo aptiekas preču piedāvājumu. Tomēr beidzot pienāca arī mūsu kārta un aptieķniece (cita, mūžvecais onkulis vēl turpināja sarunu ar viņas kolēģi) ņēmās palīdzēt Lindai. Viņas ieteikums un Lindas ieguvums bija tabletes. “Nekad neesmu dzērusi tabletes pret iesnām”, skeptiski noteica Linda un pagaidām tabletes atstāja kabatā.
Tālāk sekoja visi mūsu dienas piedzīvojumi – ar slēgto via del amore posmu, braucienu ar vilcienu līdz Monterosso, tie nieka 3-ar-pusi kilometru, pēc kuriem mums bija slapjas muguras un vismaz man muskuļi sāpēja vēl 5 dienas, un Linda tabletes tā arī nonēsāja kabatā, līdz… vakarā konstatēja, ka iesnas ir beigušās! Un nebija pagājusi ne nedēļa, ne 7 dienas no to sākuma. Itāļu tabletes izrādījās ļoti spēcīgas – iedarbojās pat neizdzertas.

Brokastis ar negatīvo enerģijas atlikumu. Ferāra.

​Kad meklējām apartamentu Ferārā, kandidātu sarakstā beigās palika 2 apartamenti – zilais un zaļais. Linda nevarēja saprast, kāpēc lietoju šādu krāsu apzīmējumus, bet varbūt tā ir kaut kāda īpatnēja vietu uztvere vai traks fotografēt mīloša cilvēka skatījums, bet bija viens no tiem zaļš (izteikta zaļu pārklāju dominance istabas iekārtojumā) un otrs – zils (bilžu filtrs nebija pielāgots dienasgaismai, kā rezultātā bildes bija ar vēsi zilu noskaņu).
Linda mani pierunāja ņemt zilo, un patiesībā izvēle bija lieliska (es, protams, nezinu, kāds ir zaļais dzīvoklis!) – bet zilais bija plašs, piemērots 4 cilvēkiem, ar 2guļamo gultu, kuru aizņēmu es, un otrajā stāvā iekārtotām 2 vienvietīgām gultām (šajā telpā iekārtojās Linda). Dzīvoklis augstiem griestiem, patīkams, labi iekārtots, acīmredzami jauns.
Nu jā, jauns. Tāds, nesen aprīkots.
Atšķirībā no RioMaggiore jau palietotā un uzlabotā dzīvoklīša, kurā bija arī nespresso automāts (ne tikai mokkas kanniņa) un vairāku veidu kafija, te tādu ekstru nebija. Bet cilvēki tiešām centušies – ielikuši pat indukcijas plīti….
Un te no rīta sākās stāsts.
Brokastīm biju sagādājusi bekona šķēles. Ai, nu garšo man tas. Kamēr Linda vēl mazgājas, lieku vārīties mokas kanniņu un, ziniet, man pat izdodas ātri un veikli uztaisīt kafiju (neticami!), bet joki sākas ar cepšanu.
Jo, lai arī virtuvē ir laba tehnika, līdz aprīkojumam saimnieki nav tikuši.
Proti, ir indukcijas plīts, bet pannas – pašas lētākas, ne-indukcijas…….
Saprotot savu problēmu, saimnieki uzlikuši plītij tādus metāla rimbuļus, kas to indukcijas plīti tā kā piemāna, bet tie rimbuļi uzkarst un.. plīts izslēdzas. Praktiski tas nozīmē to, ka, pirmkārt, pannu neizdodas nemaz īsti uzsildīt, bet, otrkārt, kad tā beidzot sāk uzsilt, plīts izslēdzas (jo tas metāla dranķis, saproties, kļuvis karsts). Sasodīts, ja man būtu bijusi cita pārtika sagādāta, es to bekonu būtu izmetusi, bet jau sadomājusies par to, cīnījos apmēram 40 (!) minūtes, lai pannu uzturētu cik necik karstu, lai bekons sāktu cepties. Slapju muguru, Lindai pagūstot izdzert kafiju, paēst, izteikt man līdzjūtību, izdzert kafiju, izteikt sarkastiskas piezīmes, nogarlaikoties, un tad beidzot, beidzot man arī izdevās pabrokastot. Ņemot vērā to ņemšanos, jā, atzīšos – arī lādēšanos, izmisumu un gandrīz histēriju – manuprāt, kaloriju ziņā patērētā enerģija krietni pārsniedza to, ko ieguvu apēdot tās 5 nelielās, beidzot izceptās šķēlītes.
Un ziniet, kā es atgriežoties mājas, Rīgā, novērtēju, ka bekonbrokastis sagatavoju nepilnās 5 minūtēs?

Justies īpašām. Ferāra.

​Ferārā mums nekādu īpašo piedzīvojumu nebija. Vispār varētu teikt, ka tas tāds miera mirklis bija, kad nekas nenotika, tikai bija vēss un lija lietus (tāpēc mēs atcēlām plānoto braucienu uz Comacchio), mēs ēdām, gulējām, dzērām prosecco un fotografējām (Lindas kamera vēl strādāja). Jā, un tā kā mēs krustu šķērstu izstaigājām Ferāru, pāris reižu arī pamatīgi izlijām.
Bet stāsts par citu. Kā nospriedām, Ferāra būtu palikusi pilnīgi ne-atmiņā, ja ne Tinders un tā sarūpētais randiņš. Linda pat vienbrīd izteicās, ka Tinders izglāba Ferāru. Arī tā varētu teikt.
Lai arī ar plāniem un plānošanu mums gāja visādi, galvenās lietas jau izdevās. Un tā bija arī ar plānu ierasties Ferārā pusdienas laikā un uzreiz pieslēgties internetam. Īsi pirms 15 pa klusu, izmirušu pilsētu nonākušas savā dzīvoklī, ieturamies, paralēli Lindai aktīvi iesaistoties Tinderī. Un atbilde nav ilgi jāgaida – jau pavisam drīz viņa sarakstās ar kādu Alesandro, kas drīz izrādās īstās vārdā Kristiano, bet galvenais – viņa sarunā vakarā ar viņu satikties. Pēc pēcpusdienas fotopastaigas pa Ferāras centru (kad pilsēta izrādās nemaz ne tik izmirusi kā pa dienu), dodamies uz vakara tikšanos. Kristiano ir brīdināts, ka esam divas un spēku samēram savā pusē paņem līdzi draugu. Tā kā uz randiņtipa tikšanos neesmu bijusi gadiem, bet dubultrandiņš man ir viens no retajiem dzīvē, ar interesi izbaudu un, jāatzīst, vakars izvēršas tiešām jautrs (kur zināms nopelns, protams, ir arī apmeklētajiem krogiem un izbaudītajiem dzērieniem – ierastiem un “nacionālajiem” brīnumiem). Vakara gaitā atzīstos, ka nav sanācis rezervēt galdiņu nākamā vakara vakariņām un Kristiāns laipni piedāvā sazvanīt kādu krogu. Kad telefoniski neko neizdodas sarunāt, puiši mūs aizved uz kādu krodziņu un galveno ielu, kas beigās izrādās Ferāras top 10 krogu skaitā, un turpat ar saimnieku sarunā, ka rīt mēs 21 esam te gaidītas.
Tad nu nākamajā dienā, pēc rīta pastaigas pa pilsētu un pilsētas svētku apmeklēšanas, pēc salīšanas, pēc pusdienu spritza, kuram uzkodās iedotā plate Lindai aizstāj pusdienas, tik liela tā ir, pēc mājražotāju tirdziņā iepazītā puiša taisītā rosē izlietošanas (Mājražotāju tirdziņš vispār bija atradums! Tādi gardumi, tādi skaistumi! Tik daudz degustāciju!), pēc pusdienu nomiedzīša, mēs vakarā atkal dodamies pastaigā pa pilsētu ar mērķi ap 21 vakarā ierasties Kristiano rezervētajā vietā – Cusina e Butega. Ierodamies nedaudz par agru un sākam tā kā sarunāt galdiņu, līdz saimniekam atzīstamies, ka mums ir rezervēts 21 uz vārdu Kristiano. Seja pilnīgi izmainās – mums tiek ierādīta vieta un pats saimnieks nāk parūpēties, lai mums ir viss nepieciešamais. Nu.. kā ilustrācija lai būtu viņa reakcija, kad atzīstamies, ka Linda grib pastu, bet nespēj izvēlēties. Viņš uzdod pāris jautājumus, kāda veida ēdienu un ar ko viņa gribētu, līdz saka – uztaisīšu Tev! Arī manas vēlmes tiek uzklausītas un tiek piedāvāts kaut kas, kas īsti ēdienkartē nav, lai arī ir. Pielāgots. Pašās beigās, kā pienākas kārtīgā itāļu vietā, vēl tiek atnests salds alkoholisks zaptsūdens/sīrupiņš, kas saldi ielīst mūsu vēderos. Kopējais rēķins ir niecīgs, bet mēs – ļoti apmierinātas. Ar ēdienu, attieksmi, vietu. Nezinu, kā būtu, ja ierastos svešs cilvēks no ielas, bet te saimnieks visu laiku pieturēja mūs acīs, reaģējot uz katru rokas mājienu vai piemiegto aci. Šīs bija īpašas vakariņas ar īpašu attieksmi. Mēs patiesi izbaudījām.

Mēs mīlam vilcienus Itālijā.

Manuprāt vilcieni ir ērtākais pārvietošanās veids Itālijā. Tie ir par saprātīgu cenu, tie ir bieži, tie ir gana ātri, tie ir ērti, tajos ir elektrības pieslēgums, restorānvagoni vai vienkārši iespēja sēdēt ar kindlu klēpī, lasīt, ēst, dzert un pārvietoties vēlamajā virzienā. Itāļu vilcieniem ir arī ērtas aplikācijas, proti, savā gudrajā tālrunī vari atrast maršrutu, vilcienus, laikus, pārsēšanās stacijas. Izvēlēties, ar kuriem vilcieniem un par kādu cenu brauksi. Un, kad esi izvēlējies, jebkurā stacijā ļoti ērtā biļešu automātā nopirkt biļetes.
Vienu un to pašu ceļu var veikt dažādā ātrumā un par dažādu cenu. Un ne vienmēr ātrāk nozīmē dārgāk. Nereti gan tas ir tiesa, bet principā – ja maršrutā lielāki posmi jāveic ar augstākas klases ātrvilcieniem, biļete būs dārgāka. Tomēr mēs konstatējām, ka dažkārt ietaupījums laikā ir niecīgs salīdzinot ar ietaupījumu naudas ziņā (pusstundas ietaupījums uz 4 stundu braucienu mums nelikās tā vērts, lai maksātu 35 euro 17 euro vietā, piemēram). Sēžot Venēcijas vaporetto (kuru maršruti un atiešanas laiki no katras pieturas, protams, arī pieejami tiešsaistē), salīdzināju, cik ļoti ceļošana ir mainījusies kopš tiem laikiem, kad, ierodoties Venēcijā, gājām uz tūrisma biroju stacijā, lai tur rezervētu naktsmītnes – booking.com nebija nedz toreiz, kad mēs ar mammu pirmo reizi apmeklējām Venēciju, nedz, kad ar Gundu ieradāmies te 30.decembra pusdienas laikā. Pat pirms 5 gadiem uz Gardu braucot, nebija nedz tādu viedtālruņu, nedz tādu aplikāciju. Un ziniet, šādi ir daudz ērtāk. Bezrūpīgāk. Šī laikam nav baika. Tāda priekpilna konstatācija laikam. 

... ir palikušas vēl dažas Venēcijas baikas... ja nu kādreiz uznāks luste, izstāstīšu... (wink)