..tikmēr Venēcijā...

Šoreiz stāsts nāca lēni, pa mazam gabaliņam. Kā teiktu manas draudzenes – ir reizes, kad Hemingvejs nenāk. Arī viņam ir noskaņojums un kaprīzes. Dažkārt pie vainas ir vieta, dažkārt – noskaņojums. Dažkārt vienkārši ir tukšums bez skaņas un vārdiem.
Šorīt, ar vaparetto braucot uz centrālo staciju, siltā saulītē sēžot laivas aizvējā un baudot brīdi, man radās jautājums – kas ir īsts. Ko tas nozīmē – pa īstam? Realitāte. Nav apšaubāms, ka realitāte ir siltās saules sajūta sejā (pretstatā aizvakardienas nakts vējam pār lagūnu, kura dēļ man joprojām ir ciet deguns un maziet sāp kakls – arī realitāte). Bet vai varu teikt, ka īstas ir manas emocijas un pārdomas? Sajūsma par to, kur esmu un kas notiek, pretēji dažkārt uznākošajam izmisumam, pārgurumam, melnajiem?
Kad īsi pirms vilciena uz Brešu/ Bergamo sēdējām kafejnīcā pie GrandCanal, turpat pretī stacijai, un, saulītē sildoties dzērām Spritzu/ kafiju, Linda izteica domu, ka ir dīvaini, ka ir cilvēki, kuriem Venēcija nepatīk. Taisnības labad, atzinām, gaumes atšķiras, bet sarunas laikā secinājām, ka liela nozīme, protams, ir pieredzei. Šodienas pastaiga pa cilvēku pilnajiem tūritstu maršutiem radīja daudz mazāk sajūsmas un kaifa, salīdzinot ar vakarnakts pastaigu pa šīm pašām ielām tumsā un klusumā. Brīvām no tūristiem. Kad šodien no Rialto tilta nokāpām ap 14 pēcpusdienā, tas bija cilvēku, tirgotāju un tūristu pilns. Mēs knapi atpazinām bāriņu, kur vēl vakar vakarā, kā arī aizvakar naktī dzērām pa kokteilim un pļāpājām. Esot gandrīz vienīgās visā laukumā. Divas dažādas pilsētas, varētu domāt. Tāpēc laikam – katram sava Venēcija. Vai vari tajā atrast to, kas priecē un sniedz gandarījum. Vai tā ir arhitektūra, vai skati pār kanāliem (ak, arī mēs, protams, ar fotoaparātiem un telefoniem – Lindas kamera tomēr izbeidzās) – ko fotografē atkal un atkal it kā kats nākamais kadrs būtu labāks par iepriekšējo. Tie var būt izbraukumi ar vaparetto (vai arī pārāk daudz izbraukumu ar vaparetto. Man joprojām liekas, ka zeme mazliet šūpojas), Murano stikli, Burano krāsainās mājas un mežģīnes, itāļu virtuve vai veikaliņu krāsainais piedāvājums. Vienam Venēcija nozīmē atrast klusu tiltiņu un baudīt šauro ieliņu šarmu, citam par tradīciju kļūst atvērt pudeli vīna vai prosecco uz Rialto tilta un to izdzert, sarunājoties ar svešiem tūristiem, piedāvājoties tos nofotografēt un fiksējot, kā mainās seja pēc sejas, kas pienāk, nofotografējas un aiziet.

Šīs dienas Venēcijā bija tik intensīvas, tik pilnas, tik kontrastainas, tik emociju pārpilnas, ka ir pat grūti rakstīt. Bija grūti apsēsties un ļauties sajūtai un secinājumam. Bet tās bija lieliskas dienas.
Es varētu rakstīt (vairāk laikam priekš sevis) – par dzīvošanu Guidecca salā, par jautro saimnieci un viņas dēlu (kuru satikām vispirms laikā, kad, neatradušas restorāniņu pusdienām, piesaulītē aizvējā piknikojām, un pēdējo reizi- kad naktī ar pēdējo vaparetto visai jautras atgriezāmies no pilsētas un viņš pie mājas stūra, klusiņām pasaucis mūs sānis, kur mamma nedzird, piedāvāja uzpīpēt zālīti), par Tinderī sarunātajiem randiņiem, - gan to, kuru apmeklējām, gan to, kuru ne, par pārdzīvojumiem, kad nestrādā fotokamera, ierodoties krāšņajā Burano, par nelielām gastronomiskām izvirtībām un kājām,kas vairs nespēj panest, bet jo īpaši par to, ka visi stresi aiziet un aizmirstas un esi tur, kur esi, un baudi to, kas ir – kad saule spīd un silda, apkārt ir skaisti, blakus ir draugs un nav nevienas vēlmes, jo viss ir.
Un šo sajūtu mēs arī paņemsim līdzi no Venēcijas – varētu sūkstīties par to, kas nebija, vai par to, kas nebija gluži gaidīts vai plānots, bet – kas gan ir īsts? Ja naktī esi svīdis drudzī, tas varbūt ir īstāk nekā kaifs pusdienlaika saulītē, jo pēdējais it kā ir pilnīgs domu auglis, tomēr dažkārt tieši domu augļiem ir spēcīgākas sēklas un tie dzen spēcīgākas saknes mūsu apziņā, radot jaunas un jaunas puķes, līdz atplaukst dārzs. Un tad, mīļie, štrunts par mēsliem, tie nepieciešami, lai dārzs zaļotu.

Un noslēgumam (par tām neizstāstītajām "baikām" es vēl padomāšu): dažas bildes no šodienas: