Mana mīļa draudzene Anna toreiz, pirms gandrīz diviem gadiem, sēžot pie hotel National Havannas centrā, ar skatu uz malekonu, mums visām, kā baltajiem cilvēkiem baudot kubiešiem nesaprotamas cenas mojito, izteica domu (vai atziņu?) kuru atceros laiku pa laikam un kas liek apstāties un apskatīties apkārt un uz sevi. Precīzi to atkārtot nespēšu, bet doma bija par to, ka nav laika vai nepieciešamības lēnai pārejai atpūtas režīmā. Viņa pastāstīja, kā apguvusi spēju būt tur, kur tajā brīdī atrodas un baudīt to 100%. Tā bija atbilde uz mūsu jet-leg nomākto nespēju izbaudīt esamību tur, kur esam.
Kāpēc šis neveiklais ievads? (atzīšos, šodien doma ir, bet tā īsti nedodas rokā noformulēties) Jo šodien mēs bijām plūsmā, bijām tur, kur esam, viss notika un ne par ko nesatraucoties un ne par ko necepoties mēs pārceļojām šķērsām pāri Itālijai, 3 reizes nomainot vilcienus, braucot 3 dažādu līmeņu kupejās, izstaigājot Pizas, Boloņas un Florences vilcienu stacijas. Un ziniet - it kā pilnīgi transportā un beztēmā pavadīta pus diena, bet no otras puses - kaut kā dabiski, nepiespiesti, ar kindlu rokā, biļetēm otrā rokā, vienkārši esot.
Kāpēc šis neveiklais ievads? (atzīšos, šodien doma ir, bet tā īsti nedodas rokā noformulēties) Jo šodien mēs bijām plūsmā, bijām tur, kur esam, viss notika un ne par ko nesatraucoties un ne par ko necepoties mēs pārceļojām šķērsām pāri Itālijai, 3 reizes nomainot vilcienus, braucot 3 dažādu līmeņu kupejās, izstaigājot Pizas, Boloņas un Florences vilcienu stacijas. Un ziniet - it kā pilnīgi transportā un beztēmā pavadīta pus diena, bet no otras puses - kaut kā dabiski, nepiespiesti, ar kindlu rokā, biļetēm otrā rokā, vienkārši esot.
Vakar vakarā, kad bijām paēdušas ārprātā gardas vakariņas La Grottino - vietā, ko tripadvisor slavēja vienā balsī (un mēs piekrītam!), aizgājām uz vīnu otrpus ielas, un sapratām, ka lai vai cik skaistas būtu šīs zvejnieku pilsētiņas, ārpus sezonas te var mazliet sajukt prātā, ja nevēlies vientulību. Ir jau jauki iecienītākajā restorānā tikt, pagaidot tikai 5 minūtes un 2 galdiņus. Tikt pie lieliskiem grillētiem jūras mošķiem(man gan likās, ka pasūtu sautētus mošķus, bet bija ļoti gardi šā vairā), iedzert visai labas kvalitātes mājas vīnu (pretēji tai suslai, ko piedāvāja pāri ielai), bet saprast, ka esi viens no 10 miesta tūristiem - ir mazliet tā kā vientulīgi.
Tiem, kas ziņkāri seko līdzi Lindas Tinder randiņu piedzīvojumiem, varu ieintriģēt un nomierināt - mēs vakar bijām tādā "čuhņā", ka neviens no La Spezia nebija spējīgs vai ieinteresēts turp braukt. Nu vismaz līdz brīdim, kad mēs sagurušas pēc dienas gājiena un gardajām vakariņām iegulām gultās - tad gan Lindas telefons sāka džinkstēt (itāļu timing!). Bet mums tad prātā bija tikai saldo spilvenu vilinājums.
Ferrara, kur esam atkūlušās šodien, ir nedaudz lielāka par Riomaggiore. Universitātes pilsēta. 40km attālumā esošā Boloņa salīdzinoši, protams, ir milzīga, bet mēs izvēlējāmies kaut ko mazāku. Cilvēcīgāku izmēru. Kad nācām no stacijas uz savu apartamentu, īsu brīdi to gandrīz nožēlojām - pilsēta likās pilnīgi izmirusi. Bet nu jā - ko gan var gribēt 15 pēcpusdienā? Kad no mājas izgājām ap 17, pilsēta jau rādīja citu seju un mēs patiešām izbaudījām gan pastaigu, gan to, ka te būsim arī vēl rīt.
Nejauši aizklīdušas līdz centrālajam laukumam, atradām vietējo mājražotāju tirdziņu, kas te būšot arī rīt, izbaudījām skatus, smaržas, dažas garšas un ... sajūta saka, ka ir ok.
Tiem, kas ziņkāri seko līdzi Lindas Tinder randiņu piedzīvojumiem, varu ieintriģēt un nomierināt - mēs vakar bijām tādā "čuhņā", ka neviens no La Spezia nebija spējīgs vai ieinteresēts turp braukt. Nu vismaz līdz brīdim, kad mēs sagurušas pēc dienas gājiena un gardajām vakariņām iegulām gultās - tad gan Lindas telefons sāka džinkstēt (itāļu timing!). Bet mums tad prātā bija tikai saldo spilvenu vilinājums.
Ferrara, kur esam atkūlušās šodien, ir nedaudz lielāka par Riomaggiore. Universitātes pilsēta. 40km attālumā esošā Boloņa salīdzinoši, protams, ir milzīga, bet mēs izvēlējāmies kaut ko mazāku. Cilvēcīgāku izmēru. Kad nācām no stacijas uz savu apartamentu, īsu brīdi to gandrīz nožēlojām - pilsēta likās pilnīgi izmirusi. Bet nu jā - ko gan var gribēt 15 pēcpusdienā? Kad no mājas izgājām ap 17, pilsēta jau rādīja citu seju un mēs patiešām izbaudījām gan pastaigu, gan to, ka te būsim arī vēl rīt.
Nejauši aizklīdušas līdz centrālajam laukumam, atradām vietējo mājražotāju tirdziņu, kas te būšot arī rīt, izbaudījām skatus, smaržas, dažas garšas un ... sajūta saka, ka ir ok.
Šodien mūza čukst tik klusu, ka nespēju to saklausīt. Varbūt apēst pārāk daudz gardu jūras velšu (ak, es baudu Itālijā pieejamos pārtikas labumus!), varbūt zināms radošs sagurums, varbūt vienkārši Hemingvejs aizgājis vīnu meklēt. Gribu tikai atkārtot to, ko šodien, klīstot pa Fereras ielām, teicu Lindai - esmu laimīga te būt. Kur vienīgā rūpe ir paēst, pastaigāt, - kad pārvietošanās nesagādā stresu (neskaitot sāpošos muskuļus), kur viss vienkārši ir, īpaši pēc tam, kad vēders pilns. Kad ikdienas rūpes ir aizgājušas un pazudušas.Un šoreiz tam nebija vajadzīgas pat 2 dienas.
ps. Lindai pieteicās kārtējais Tinder randiņš. Kā smēja ieraksta sākumā pieminētā Anna - ko Tu darīsi, ja viņai būs randiņš? iesiet divatā? Teicu - risināsim problēmas to ienākšas secībā. Ja šovakar tāda problēma ienāks, par to, kā mēs to risinājām, jūs uzzināsiet pirmie ;)
Lai burvīgs sestdienas vakars!
ps. Lindai pieteicās kārtējais Tinder randiņš. Kā smēja ieraksta sākumā pieminētā Anna - ko Tu darīsi, ja viņai būs randiņš? iesiet divatā? Teicu - risināsim problēmas to ienākšas secībā. Ja šovakar tāda problēma ienāks, par to, kā mēs to risinājām, jūs uzzināsiet pirmie ;)
Lai burvīgs sestdienas vakars!
RSS Feed
