lēni...

Svētdienas lēnums var piemeklēt arī atvaļinājumā.
Trīs dienas skrējušas, baudījušas, priecājušās šorīt mēs pamodāmies Lēnas.
OK, regulāra došanās pie miega pēc pusnakts žirgtumu, protams, nevairo, un fakts, ka aiz loga ir mazliet nomācies un pat mazliet līņā, noteikti mūsu lēnumam piedod papildus dimensiju.
Godīgi gan jāatzīst, ka vakardienas vakars galīgi nebija lēns. Mana dārgā draudzene tomēr pamanījās sarunāt randiņu un es, protams, viņu nekur vienu nelaidu. Tā nu vakars pagāja iepazītoties, pļāpājot, smejoties un muļķojoties un mājās atgriezāmies jau dziļā, dziļā naktī.
Puiši bija ne vien pietiekami inteliģenti un interesanti, bet arī pietiekoši izpalīdzīgi, lai mēģinātu palīdzēt man norezervēt vietu šodienas vakariņām. Diemžēl Tripadvisor Nr. 2 krodziņā ne vien vietas jārezervē vismaz nedēļu iepriekš, bet tas ir arī 7dienās slēgts. Tā ka šis variants, diemžēl, atkrīt.

Runājot par vairantiem, kas atkrīt, ir godīgi jāatzīst, ka mēs šodien sēņojam. Jā, sākotnējos plānos bija brauciens uz Camocchio - tādu kanālu caurvagotu krāsainu mājiņu pilnu pilsētiņu pludmaļu vidū. Bet tā kā rīts bija apmācies un vēss (ap +16) un pastāvēja aizdomas, ka piekrastē līs, mēs sākotnējo plānu neattīstam. Protams, kad dienas vidū apsēžamies uz tēju/ kafiju/ spritz kafejnīcā, uzpīd saulīte, ideja atgriežas, bet varbūt pat labi, ka saprotam, ka uz autobusu pēc 20 minūtēm nepagūstam un, ja brauksim vēlāk, nebūs mums īsti laika pastaigai, jo pēdējais autobuss atgriežas jau ap 18 vai 19. Un ziniet, varbūt labi ka tā! Jo pa ceļam uz mājām pagūstam noķert tādu lietusgāzi, ka pa durvīm dzīvoklī ieveļamies pilnīgi pilošas.

Rīts Ferārā mūs gan pagūst patīkami pārsteigt - kad atkārtoti apmeklējam centrālā laukuma tirdziņu . Prosecco tirgotājs, ar ko sapazināmies vakar, mums draudzīgi māj, mēs aizejam degustēt vīnus pie blakus galdiņa un nospriežam, ka arī te stils dažkārt ņem virsroku pār kvalitāti. Vakar par 7 eur pirktais rosē bija pietiekami kvalitatīvs, neuzmācīgs dzēriens, bet tas, ko pie blakus galdiņa piedāvā par 20-30 eur pudelē ir vairāk stils. Sarkanvīni ir pliekani. Te mēģina pārdot "vietējo mājražojumu", nevis atbilstošas kvalitātes vīnu.
Kamēr mēs klīstam gar mājražotāju galdiņiem, laukuma malā sāk skanēt bungu skaņas un, pietuvojoties tām, konstatējam, ka esam trāpījušas uz tādu kā ražas svētku uzvedumu. Prinči un princeses, karogmetēji, bundzenieki - vispirms gājiens no laukuma ved uz pili (vienu no retajām, ap kurām joprojā ir ūdens pildīts aizsarggrāvis), un tad pils pagalmā seko dažādi priekšnesumi. Ar interesi kādu brīdi tos pavērojam.

Citādi - ir tikai sajūtas.
Kājas, kas joprojām sāp.
Kaifs par karsto ūdeni dušā (ziniet, manās mīļajās mājās Rīgā, 3.stāvā nereti, īpaši darbdienās ap 7 no rīta, ūdens spiediens atgādina vieglu pavasara lietutiņu - es tiešām novērtēju karstā ūdens spēcīgo strūklu te!)
Un mēs un fotoaparāti. Abas ar Lindu dažkārt pat vārdu nepārmijot stāvam vai iekunkstējušās pietupjamies un mēģinām kaut ko noķert, ieraudzīt skatu meklētājos. Tāda pazušana ekrānos. Citustarp, fotogrāfi, vai esat pamanījuši, ka atšķiras bildes, kas taisītas, pie skatu meklētāja liekot attiecīgi labo vai kreiso aci?