Atvalinajums. Riomaggiore. Itālija

Lai kā man patiktu rakstīt ceļojumu piezīmes, allaž nepatiku un tādu kā neveiklību rada sākums. Kā sākt, ar ko sākt? Kad sakas ceļojums? Kad piedzīvojums? Kad apraksts? Vai ar bridi, kad aizslēdz aiz sevis mājas durvis? Varbut ar bridi, kad iekāp/ izkāp no lidmašīnas jau citā zemē vai kontinentā? Varbut ar bridi, kad kravā somas vai pat bridi, kad esi nospiedis OK interneta mājas lapā, kas pārdod lidojuma biļetes?
Tēvs vakar rakstīja, ka īsts notikums nebeidzas tad, kad tad ir beidzies. Īsts notikums (vai piedzīvojums) arī nesākas tad, kad sākas. Ir plānošana, domas, gaidas un cerības un tās ir pat svarīgākas nekā izlidošanas laiks, sastrēgumi pilsētā, divreiz mainītas somas (jo fotoaparātu neizdodas ielikt nedz pirmajā, nedz otrajā), garumgaras drošības rindas lidostā un zudušas cerības par pirmsreisa tēju un rumu. Domas, gaidas un cerības, kas jāatstāj lidostā, lai varetu piedzīvot un izbaudīt to, kas nāk un notiek. Aiziet!

Kad nonākam Riomaggiore (tas ir mūsu ceļamērķis šodien), ir iestājusies plūsmas sajūta. Raugi - viss notiek. Sākot ar lidmašīnām - autobusiem- vilcieniem, beidzot ar sajūtām. Nevar, protams, neatzīmēt, gan shuttle servisu kvalitāti, gan to, ka MilanoCentrale piedāvā biļešu pirkšanu automātos, kur tas notiek ātri un nesāpīgi. Arī pārsēšanās Trenitalia joprojām ir līmenī (ok, nomaļās stacijās nav infomācija un tūristu pūļi uzticas viens otram vai kāda stacijas darbinieka it kā teiktajam... franciski runājošais tūristu pulciņš neticēja tam, ka es teicu, ka vilciens, kurā stāvu, ies uz 5terre, vismaz es tam ticu.. bet tā jau ir viņu problēma). Jo kopumā viss notiek kā apsolīts grafikos un sarakstos un arī mēs pie sava apartamentā durvīm esam jau 17:30, uzkāpušas pa pirmajiem 100 pakāpieniem un, ak, cik daudzi vēl šovakar sekos!

Vakariņas aizstājušas ar aperatīvu un uzkodām (no "dārgā veikala" saimnieces diskursā.. lētais coop piedāvāja pastu un prosecco par 2,50 pudelē. Oh no!), izejam pastaigāt un atrodam gan skaistus romantiskus stūrīšus, gan skatus uz līcīti, gan restorāniņus, gan norādes uz " gleznainiem pastaigu ceļiem" , un tas viss ir stāvas kāpnes augšup vai lejup vedošas šauras ieliņas. Apmierinājušas tieksmi sataisīt draņķīgas kvalitātes bildes, sajūtamies labi tur, kur esam. To pat godīgi deklarēju dažiem tūristiem, kas pieklājīgi icenšas netrāpīt kadrā. Mēs to netveram tik nopietni kā daži, kas ieradušies ne vien ar kamerām, bet arī statīviem..

Pamainot vantage point (re, mani bezmaksas fotografēšanas kursi sak atmaksāties!), mēs apsēžamies bārā Riomaggiore centrālās ielas vidū, un spējam vien iedomāties to, cik pilna ir šī vieta sezonas laikā. Šobrīd apkārt dzird british English un tauta loti godigi iedzer. Nu labi, daži iedzer mazliet sirsnīgi, kā tas pārītis,kur meitene atgādina izgludinātu Sāru Džesiku Parker jaunībā, un ļoti iereibušu, atzīmēšu. Parejie bāra iemītnieki ir daudz neinteresantaki, diemžēl.
Brīdi pasēžam arī uz soliņa, ko atbrīvo Itāļu vecmāmiņas. Tāds, centrālās ielas malā, no kurienes ir redzams viss. OK, oktobrī tas nozīmē šķības miskastes un vilcienā satiktais pārītis (kura vīriešu dzimtes pārstāvis ir krietni lielākā jautrībā nekā meitene.. un mums radās domstarpības, vai šie kā pāris ir jau veci vai ari mīla nav uzplaukusi, var nojaust, ka ciematā notikumi nesit augstu vilni)
Ir silti. Skaisti. Un loti Itālija (īpaši, ja aiztaisa ausis) un tas ir labi. Kad neviens netraucē taisīt vienu neveiksmīgu fotosesiju pēc otras.
Riomaggiore veikalu piedāvājums mūs ir aplaimojis ar 1,5l prosecco brut un dažām uzkodām (diezgan švakām, veikalu ir maz un offseason ir jūtams arī tajos). Bet kaut kā liekas, ka 2 dienas iztiksim. Ja esmu savulaik ar paraolimpiešu basketbola komandu dzērusi Baltkrievijas pierobežā, gan jau izdzīvosim godam arī skaistākajā Itālijas nostūrī offseason vidū.
Ir vakars. Pārītis ar ievērojamu lieko svaru ievērojamā alkohola intoksikācijas pakāpē nostreipoļo lejup pa ielu...

Pastaigu laikā pa stāvajām ieliņām un kāpnēm, kas atgādina par neveselību abām no mums, Linda pat aizmirst par Tinderī gandrīz sarunāto tikšanos. Vai tas vien par ko neliecina? Un lai ari ierašanās mājās vēl pirms 22 varētu likt domāt par sazin ko, es priecājos par atnākušo Hemingveju, meitenēm, kas iekārtojas blakus esošajā apartamentā un laikam padomā, ka esam no spānijas, un vispār to, ka ir brīvdienas. Ak!