​Šorīt beidzot bija sestdienas rīts, kad jutos pēc cilvēka un sajutu vēlmi padalīties baikās, kas manī sēž neizstāstītas vēl kopš Itālijas.
Bet, protams, sestdienas rīts mājās var izvērsties gan laiskā rakstīšanas rītā, gan rītā, kad cep pankūkas, taisi kakao, gandrīz nokavē ārsta vizīti, izkaujies kopā ar meitu dažos pokemonu torņos un… kāpjot pa pašas mājas kāpnēm nokrīti un tā sasit roku, ka aizdomas par lūzumu joprojām nav izgaisušas. Arī tā gadās.
Principā sasista vai lauzta roka, ja iekšā sēž rakstītājs un prasās laukā, jau pats par sevi ir baika.
Vārds baika, pieļauju, mūsu mājās ir ieviesies no profesora Tabūna. Mamma to dažkārt lieto un, iespējams, tāpēc, lasot Aivara piedzīvojumus Dienvidamerikā, tas tik ātri ir atgriezies manā leksikā. Bet tās īsās nepastāstītās Itālijas ainiņas IR baikas, smejies vai raudi.

​Linda uz Itāliju aizbrauca saaukstējusies. Jau ieradās ar kārtīgām iesnām un pirmajā rītā pamostoties Riomaggiore, pēc ārstnieciska rīta prosecco iedzeršanas, viņa meklēja tuvāko aptieku, lai iegādātos kādu līdzekli pret iesnām. Tekošs deguns un aizlikts deguns – šādus vārdus no rīta viņa meklēja vārdnīcā itāliski. Deguna aizcietējums.
Aptiekā rindā mums aizklibināja garām kāds mūžvecs vietējais, uzsākdams garu diskusiju ar aptieķnieku. Tikmēr mēs pētījām pārdošanā izliktās kurpes, spriežot par īpatnējo aptiekas preču piedāvājumu. Tomēr beidzot pienāca arī mūsu kārta un aptieķniece (cita, mūžvecais onkulis vēl turpināja sarunu ar viņas kolēģi) ņēmās palīdzēt Lindai. Viņas ieteikums un Lindas ieguvums bija tabletes. “Nekad neesmu dzērusi tabletes pret iesnām”, skeptiski noteica Linda un pagaidām tabletes atstāja kabatā.
Tālāk sekoja visi mūsu dienas piedzīvojumi – ar slēgto via del amore posmu, braucienu ar vilcienu līdz Monterosso, tie nieka 3-ar-pusi kilometru, pēc kuriem mums bija slapjas muguras un vismaz man muskuļi sāpēja vēl 5 dienas, un Linda tabletes tā arī nonēsāja kabatā, līdz… vakarā konstatēja, ka iesnas ir beigušās! Un nebija pagājusi ne nedēļa, ne 7 dienas no to sākuma. Itāļu tabletes izrādījās ļoti spēcīgas – iedarbojās pat neizdzertas.

​Kad meklējām apartamentu Ferārā, kandidātu sarakstā beigās palika 2 apartamenti – zilais un zaļais. Linda nevarēja saprast, kāpēc lietoju šādu krāsu apzīmējumus, bet varbūt tā ir kaut kāda īpatnēja vietu uztvere vai traks fotografēt mīloša cilvēka skatījums, bet bija viens no tiem zaļš (izteikta zaļu pārklāju dominance istabas iekārtojumā) un otrs – zils (bilžu filtrs nebija pielāgots dienasgaismai, kā rezultātā bildes bija ar vēsi zilu noskaņu).
Linda mani pierunāja ņemt zilo, un patiesībā izvēle bija lieliska (es, protams, nezinu, kāds ir zaļais dzīvoklis!) – bet zilais bija plašs, piemērots 4 cilvēkiem, ar 2guļamo gultu, kuru aizņēmu es, un otrajā stāvā iekārtotām 2 vienvietīgām gultām (šajā telpā iekārtojās Linda). Dzīvoklis augstiem griestiem, patīkams, labi iekārtots, acīmredzami jauns.
Nu jā, jauns. Tāds, nesen aprīkots.
Atšķirībā no RioMaggiore jau palietotā un uzlabotā dzīvoklīša, kurā bija arī nespresso automāts (ne tikai mokkas kanniņa) un vairāku veidu kafija, te tādu ekstru nebija. Bet cilvēki tiešām centušies – ielikuši pat indukcijas plīti….
Un te no rīta sākās stāsts.
Brokastīm biju sagādājusi bekona šķēles. Ai, nu garšo man tas. Kamēr Linda vēl mazgājas, lieku vārīties mokas kanniņu un, ziniet, man pat izdodas ātri un veikli uztaisīt kafiju (neticami!), bet joki sākas ar cepšanu.
Jo, lai arī virtuvē ir laba tehnika, līdz aprīkojumam saimnieki nav tikuši.
Proti, ir indukcijas plīts, bet pannas – pašas lētākas, ne-indukcijas…….
Saprotot savu problēmu, saimnieki uzlikuši plītij tādus metāla rimbuļus, kas to indukcijas plīti tā kā piemāna, bet tie rimbuļi uzkarst un.. plīts izslēdzas. Praktiski tas nozīmē to, ka, pirmkārt, pannu neizdodas nemaz īsti uzsildīt, bet, otrkārt, kad tā beidzot sāk uzsilt, plīts izslēdzas (jo tas metāla dranķis, saproties, kļuvis karsts). Sasodīts, ja man būtu bijusi cita pārtika sagādāta, es to bekonu būtu izmetusi, bet jau sadomājusies par to, cīnījos apmēram 40 (!) minūtes, lai pannu uzturētu cik necik karstu, lai bekons sāktu cepties. Slapju muguru, Lindai pagūstot izdzert kafiju, paēst, izteikt man līdzjūtību, izdzert kafiju, izteikt sarkastiskas piezīmes, nogarlaikoties, un tad beidzot, beidzot man arī izdevās pabrokastot. Ņemot vērā to ņemšanos, jā, atzīšos – arī lādēšanos, izmisumu un gandrīz histēriju – manuprāt, kaloriju ziņā patērētā enerģija krietni pārsniedza to, ko ieguvu apēdot tās 5 nelielās, beidzot izceptās šķēlītes.
Un ziniet, kā es atgriežoties mājas, Rīgā, novērtēju, ka bekonbrokastis sagatavoju nepilnās 5 minūtēs?

​Ferārā mums nekādu īpašo piedzīvojumu nebija. Vispār varētu teikt, ka tas tāds miera mirklis bija, kad nekas nenotika, tikai bija vēss un lija lietus (tāpēc mēs atcēlām plānoto braucienu uz Comacchio), mēs ēdām, gulējām, dzērām prosecco un fotografējām (Lindas kamera vēl strādāja). Jā, un tā kā mēs krustu šķērstu izstaigājām Ferāru, pāris reižu arī pamatīgi izlijām.
Bet stāsts par citu. Kā nospriedām, Ferāra būtu palikusi pilnīgi ne-atmiņā, ja ne Tinders un tā sarūpētais randiņš. Linda pat vienbrīd izteicās, ka Tinders izglāba Ferāru. Arī tā varētu teikt.
Lai arī ar plāniem un plānošanu mums gāja visādi, galvenās lietas jau izdevās. Un tā bija arī ar plānu ierasties Ferārā pusdienas laikā un uzreiz pieslēgties internetam. Īsi pirms 15 pa klusu, izmirušu pilsētu nonākušas savā dzīvoklī, ieturamies, paralēli Lindai aktīvi iesaistoties Tinderī. Un atbilde nav ilgi jāgaida – jau pavisam drīz viņa sarakstās ar kādu Alesandro, kas drīz izrādās īstās vārdā Kristiano, bet galvenais – viņa sarunā vakarā ar viņu satikties. Pēc pēcpusdienas fotopastaigas pa Ferāras centru (kad pilsēta izrādās nemaz ne tik izmirusi kā pa dienu), dodamies uz vakara tikšanos. Kristiano ir brīdināts, ka esam divas un spēku samēram savā pusē paņem līdzi draugu. Tā kā uz randiņtipa tikšanos neesmu bijusi gadiem, bet dubultrandiņš man ir viens no retajiem dzīvē, ar interesi izbaudu un, jāatzīst, vakars izvēršas tiešām jautrs (kur zināms nopelns, protams, ir arī apmeklētajiem krogiem un izbaudītajiem dzērieniem – ierastiem un “nacionālajiem” brīnumiem). Vakara gaitā atzīstos, ka nav sanācis rezervēt galdiņu nākamā vakara vakariņām un Kristiāns laipni piedāvā sazvanīt kādu krogu. Kad telefoniski neko neizdodas sarunāt, puiši mūs aizved uz kādu krodziņu un galveno ielu, kas beigās izrādās Ferāras top 10 krogu skaitā, un turpat ar saimnieku sarunā, ka rīt mēs 21 esam te gaidītas.
Tad nu nākamajā dienā, pēc rīta pastaigas pa pilsētu un pilsētas svētku apmeklēšanas, pēc salīšanas, pēc pusdienu spritza, kuram uzkodās iedotā plate Lindai aizstāj pusdienas, tik liela tā ir, pēc mājražotāju tirdziņā iepazītā puiša taisītā rosē izlietošanas (Mājražotāju tirdziņš vispār bija atradums! Tādi gardumi, tādi skaistumi! Tik daudz degustāciju!), pēc pusdienu nomiedzīša, mēs vakarā atkal dodamies pastaigā pa pilsētu ar mērķi ap 21 vakarā ierasties Kristiano rezervētajā vietā – Cusina e Butega. Ierodamies nedaudz par agru un sākam tā kā sarunāt galdiņu, līdz saimniekam atzīstamies, ka mums ir rezervēts 21 uz vārdu Kristiano. Seja pilnīgi izmainās – mums tiek ierādīta vieta un pats saimnieks nāk parūpēties, lai mums ir viss nepieciešamais. Nu.. kā ilustrācija lai būtu viņa reakcija, kad atzīstamies, ka Linda grib pastu, bet nespēj izvēlēties. Viņš uzdod pāris jautājumus, kāda veida ēdienu un ar ko viņa gribētu, līdz saka – uztaisīšu Tev! Arī manas vēlmes tiek uzklausītas un tiek piedāvāts kaut kas, kas īsti ēdienkartē nav, lai arī ir. Pielāgots. Pašās beigās, kā pienākas kārtīgā itāļu vietā, vēl tiek atnests salds alkoholisks zaptsūdens/sīrupiņš, kas saldi ielīst mūsu vēderos. Kopējais rēķins ir niecīgs, bet mēs – ļoti apmierinātas. Ar ēdienu, attieksmi, vietu. Nezinu, kā būtu, ja ierastos svešs cilvēks no ielas, bet te saimnieks visu laiku pieturēja mūs acīs, reaģējot uz katru rokas mājienu vai piemiegto aci. Šīs bija īpašas vakariņas ar īpašu attieksmi. Mēs patiesi izbaudījām.

Manuprāt vilcieni ir ērtākais pārvietošanās veids Itālijā. Tie ir par saprātīgu cenu, tie ir bieži, tie ir gana ātri, tie ir ērti, tajos ir elektrības pieslēgums, restorānvagoni vai vienkārši iespēja sēdēt ar kindlu klēpī, lasīt, ēst, dzert un pārvietoties vēlamajā virzienā. Itāļu vilcieniem ir arī ērtas aplikācijas, proti, savā gudrajā tālrunī vari atrast maršrutu, vilcienus, laikus, pārsēšanās stacijas. Izvēlēties, ar kuriem vilcieniem un par kādu cenu brauksi. Un, kad esi izvēlējies, jebkurā stacijā ļoti ērtā biļešu automātā nopirkt biļetes.
Vienu un to pašu ceļu var veikt dažādā ātrumā un par dažādu cenu. Un ne vienmēr ātrāk nozīmē dārgāk. Nereti gan tas ir tiesa, bet principā – ja maršrutā lielāki posmi jāveic ar augstākas klases ātrvilcieniem, biļete būs dārgāka. Tomēr mēs konstatējām, ka dažkārt ietaupījums laikā ir niecīgs salīdzinot ar ietaupījumu naudas ziņā (pusstundas ietaupījums uz 4 stundu braucienu mums nelikās tā vērts, lai maksātu 35 euro 17 euro vietā, piemēram). Sēžot Venēcijas vaporetto (kuru maršruti un atiešanas laiki no katras pieturas, protams, arī pieejami tiešsaistē), salīdzināju, cik ļoti ceļošana ir mainījusies kopš tiem laikiem, kad, ierodoties Venēcijā, gājām uz tūrisma biroju stacijā, lai tur rezervētu naktsmītnes – booking.com nebija nedz toreiz, kad mēs ar mammu pirmo reizi apmeklējām Venēciju, nedz, kad ar Gundu ieradāmies te 30.decembra pusdienas laikā. Pat pirms 5 gadiem uz Gardu braucot, nebija nedz tādu viedtālruņu, nedz tādu aplikāciju. Un ziniet, šādi ir daudz ērtāk. Bezrūpīgāk. Šī laikam nav baika. Tāda priekpilna konstatācija laikam. 

... ir palikušas vēl dažas Venēcijas baikas... ja nu kādreiz uznāks luste, izstāstīšu... (wink)

Un noslēgumam (par tām neizstāstītajām "baikām" es vēl padomāšu): dažas bildes no šodienas:

Svētdienas lēnums var piemeklēt arī atvaļinājumā.
Trīs dienas skrējušas, baudījušas, priecājušās šorīt mēs pamodāmies Lēnas.
OK, regulāra došanās pie miega pēc pusnakts žirgtumu, protams, nevairo, un fakts, ka aiz loga ir mazliet nomācies un pat mazliet līņā, noteikti mūsu lēnumam piedod papildus dimensiju.
Godīgi gan jāatzīst, ka vakardienas vakars galīgi nebija lēns. Mana dārgā draudzene tomēr pamanījās sarunāt randiņu un es, protams, viņu nekur vienu nelaidu. Tā nu vakars pagāja iepazītoties, pļāpājot, smejoties un muļķojoties un mājās atgriezāmies jau dziļā, dziļā naktī.
Puiši bija ne vien pietiekami inteliģenti un interesanti, bet arī pietiekoši izpalīdzīgi, lai mēģinātu palīdzēt man norezervēt vietu šodienas vakariņām. Diemžēl Tripadvisor Nr. 2 krodziņā ne vien vietas jārezervē vismaz nedēļu iepriekš, bet tas ir arī 7dienās slēgts. Tā ka šis variants, diemžēl, atkrīt.

Citādi - ir tikai sajūtas.
Kājas, kas joprojām sāp.
Kaifs par karsto ūdeni dušā (ziniet, manās mīļajās mājās Rīgā, 3.stāvā nereti, īpaši darbdienās ap 7 no rīta, ūdens spiediens atgādina vieglu pavasara lietutiņu - es tiešām novērtēju karstā ūdens spēcīgo strūklu te!)
Un mēs un fotoaparāti. Abas ar Lindu dažkārt pat vārdu nepārmijot stāvam vai iekunkstējušās pietupjamies un mēģinām kaut ko noķert, ieraudzīt skatu meklētājos. Tāda pazušana ekrānos. Citustarp, fotogrāfi, vai esat pamanījuši, ka atšķiras bildes, kas taisītas, pie skatu meklētāja liekot attiecīgi labo vai kreiso aci?

Mana mīļa draudzene Anna toreiz, pirms gandrīz diviem gadiem, sēžot pie hotel National Havannas centrā, ar skatu uz malekonu, mums visām, kā baltajiem cilvēkiem baudot kubiešiem nesaprotamas cenas mojito, izteica domu (vai atziņu?) kuru atceros laiku pa laikam un kas liek apstāties un apskatīties apkārt un uz sevi. Precīzi to atkārtot nespēšu, bet doma bija par to, ka nav laika vai nepieciešamības lēnai pārejai atpūtas režīmā. Viņa pastāstīja, kā apguvusi spēju būt tur, kur tajā brīdī atrodas un baudīt to 100%. Tā bija atbilde uz mūsu jet-leg nomākto nespēju izbaudīt esamību tur, kur esam.
Kāpēc šis neveiklais ievads? (atzīšos, šodien doma ir, bet tā īsti nedodas rokā noformulēties) Jo šodien mēs bijām plūsmā, bijām tur, kur esam, viss notika un ne par ko nesatraucoties un ne par ko necepoties mēs pārceļojām šķērsām pāri Itālijai, 3 reizes nomainot vilcienus, braucot 3 dažādu līmeņu kupejās, izstaigājot Pizas, Boloņas un Florences vilcienu stacijas. Un ziniet - it kā pilnīgi transportā un beztēmā pavadīta pus diena, bet no otras puses - kaut kā dabiski, nepiespiesti, ar kindlu rokā, biļetēm otrā rokā, vienkārši esot.

Vakar vakarā, kad bijām paēdušas ārprātā gardas vakariņas La Grottino - vietā, ko tripadvisor slavēja vienā balsī (un mēs piekrītam!), aizgājām uz vīnu otrpus ielas, un sapratām, ka lai vai cik skaistas būtu šīs zvejnieku pilsētiņas, ārpus sezonas te var mazliet sajukt prātā, ja nevēlies vientulību. Ir jau jauki iecienītākajā restorānā tikt, pagaidot tikai 5 minūtes un 2 galdiņus. Tikt pie lieliskiem grillētiem jūras mošķiem(man gan likās, ka pasūtu sautētus mošķus, bet bija ļoti gardi šā vairā), iedzert visai labas kvalitātes mājas vīnu (pretēji tai suslai, ko piedāvāja pāri ielai), bet saprast, ka esi viens no 10 miesta tūristiem - ir mazliet tā kā vientulīgi.
Tiem, kas ziņkāri seko līdzi Lindas Tinder randiņu piedzīvojumiem, varu ieintriģēt un nomierināt - mēs vakar bijām tādā "čuhņā", ka neviens no La Spezia nebija spējīgs vai ieinteresēts turp braukt. Nu vismaz līdz brīdim, kad mēs sagurušas pēc dienas gājiena un gardajām vakariņām iegulām gultās - tad gan Lindas telefons sāka džinkstēt (itāļu timing!). Bet mums tad prātā bija tikai saldo spilvenu vilinājums.
Ferrara, kur esam atkūlušās šodien, ir nedaudz lielāka par Riomaggiore. Universitātes pilsēta. 40km attālumā esošā Boloņa salīdzinoši, protams, ir milzīga, bet mēs izvēlējāmies kaut ko mazāku. Cilvēcīgāku izmēru. Kad nācām no stacijas uz savu apartamentu, īsu brīdi to gandrīz nožēlojām - pilsēta likās pilnīgi izmirusi. Bet nu jā - ko gan var gribēt 15 pēcpusdienā? Kad no mājas izgājām ap 17, pilsēta jau rādīja citu seju un mēs patiešām izbaudījām gan pastaigu, gan to, ka te būsim arī vēl rīt.
Nejauši aizklīdušas līdz centrālajam laukumam, atradām vietējo mājražotāju tirdziņu, kas te būšot arī rīt, izbaudījām skatus, smaržas, dažas garšas un ... sajūta saka, ka ir ok.

Šodien mūza čukst tik klusu, ka nespēju to saklausīt. Varbūt apēst pārāk daudz gardu jūras velšu (ak, es baudu Itālijā pieejamos pārtikas labumus!), varbūt zināms radošs sagurums, varbūt vienkārši Hemingvejs aizgājis vīnu meklēt. Gribu tikai atkārtot to, ko šodien, klīstot pa Fereras ielām, teicu Lindai - esmu laimīga te būt. Kur vienīgā rūpe ir paēst, pastaigāt, - kad pārvietošanās nesagādā stresu (neskaitot sāpošos muskuļus), kur viss vienkārši ir, īpaši pēc tam, kad vēders pilns. Kad ikdienas rūpes ir aizgājušas un pazudušas.Un šoreiz tam nebija vajadzīgas pat 2 dienas.

ps. Lindai pieteicās kārtējais Tinder randiņš. Kā smēja ieraksta sākumā pieminētā Anna - ko Tu darīsi, ja viņai būs randiņš? iesiet divatā? Teicu - risināsim problēmas to ienākšas secībā. Ja šovakar tāda problēma ienāks, par to, kā mēs to risinājām, jūs uzzināsiet pirmie ;)
Lai burvīgs sestdienas vakars!

Ir mazi meli, lieli meli un ir statistika. Ir objektīvi rādījumi un subjektīvas sajūtas.
Objektīvie rādījumi saka, ka šodien mēs esam nostaigājušas apmēram 22 tūkstošus soļu (saskaņā ar withings noieti ir 21644 soļi un 17,25 km; saskaņā ar iphone health nostaigāti ir 22451 solis, kopā veicot 16,2 km un 196 stāvus - whatever that means). Subjektīvās sajūtas ir emocijas... piemēram, izsauciens - un tas viss par paša naudu! (pēc kurā stāvā kāpiena augšup) un Lindas pārdomas par to, vai viņa kļūdaini izlasījusi ceļvedī, ka otrais posms būs vieglāks, vai arī mūsu forma ir zem katras kritikas.
Emocijas ir arī tās, kas saka, ka bija ļoti forši. Mēs no pastaigas, protams, sagurām, bet katrs solis bija tā vērts. Arī pilnīgi slapjie krekliņi, protams. Diena bija silta, nē, principā - karsta, ideāla pastaigai. Tā kā Via del amore mums par lielu nožēlu bija slēgta (tā savienu Riomaggiore, kur dzīvojam, un blakus esošo Manarola, braucām ar vilcienu uz Monterosso, lai no turienes nāktu "uz māju pusi". Atļauja staigāt pa parka takām maksā 7,50, tāpēc arī tie komentāri, hmmm.

5 terre nozīmē piecas zemes. Īsti tā arī nesapratu ideju, jo tie ir 5 ciemati, kas visā visumā ir līdzīgi, lai arī nokļūšana no viena otrā tiešām varētu būt kā 5 zemju apciemojums. Bet tās jebkurā gadījumā būtu 5 viena kontinenta zemes. Bet, ja tā taka, kas savieno ciemus, tiešām savulaik bija vienīgais veids, kā nokļūt no ciema ciemā, tad ziniet - tā bija īsta mīla vai kaisle, ja pie meitenes devās visu ceļu! (Katrs šobrīd atvērtais posms ir ap 3 km, veicams 1,5h, bet nu tāds augšā-lejā, ka kājiņas šobrīd ir visai mīkstas... nu jā, es no rīta kaut ko pukstēju, ka forma zudusi un derētu mazliet fizisku aktivitāšu.. be carefull what you wish for?).
Tātad mēs nogājām gabalu no Monterosso līdz Corniglia. Ceļš bija skaists, tas nu nav noliedzams. Mēs par gājienu - super apmierinātas. Man galva pārstāja sāpēt jau kaut kur pēc stundas. Lindai pēc divām izbeidzās iesnas. Vernazzā, kas pusceļā, piesēdām kafejnīcā (lieliska vietiņa pusdienām - daudz restorānu, plašs piedāvājums), Linda paņēma saldējumu, kas, ja no saldējuma varētu gūt orgasmu, to sniegtu (viņas vārdi). Es mēli pieliku un ziniet - zemenes bija kā zemenes un šokolāde - kā melnā sokolāde. Nekāds "flavor" vai garšo kā... Lieliski.
Mēs uz launadziņu tēmējām uz Corniglia, kur bijām mazliet par vēlu, lai paēstu sakarīgi (16:00), bet zivju karpačio un brušeta bija pieejamas. žēl, ka šajā pilsētā nav prāmja pietura, jo citas 5terre pilsētiņas var sasniegt ar kuģīti. Ja pietura būtu arī te, mēs to izmantotu (man nezin kāpēc liekas, ka 5terre card iekļautas ir arī prāmju biļetes, ja mēs par tādām praktiskām lietām, bet nevienam jau patiesībā tās neinteresē!)
Siltā saule Corniglia vilciena pieturā mūs izkausēja pavisam. Nu iedomājieties - viss ir perfekti, mēs sēžam uz perona, gaidot vilcienu, saule silda, aiz muguras silts mūrītis, vērojam tūristus un nekur nav jāsteidzas. Ja ceļš būtu vaļā pilnā garumā, mēs noteikti mēģinātu iziet visu, bet, sēžot un gaidot vilcienu, bija labi tā kā bija.
citādi vakara plāni ir pilnīgi atbilstoši atvaļinājumam: dažas bildes vakara gaismā, prosecco, duša, Lindas Tinder randiņš un - atrast vietu vakariņām. Kamēr es te klabinos un sajūsminos par šodienas bildēm, Linda Tripadvisor meklē labāko vietu. Paldies viņai par to!
Filosofija mani šodien pamet. Toties ir brīnišķīga tieša pieredze un - vai tas nav galvenais?

Un te - dažas bildes ar manu mīļo Lindu un mums abām - kāda meitene uz takas pieteicās būt par mūsu " selfie stick" un nobildēt mūs abas. Nice!

Dažas miglainas bildes... un, galvenais, skats uz puisi, kas fotografēšanai piegājis daudz nopietnāk nekā mēs ar Lindu. Ja kādu tas tā pa īstam satrauc...

Lai kā man patiktu rakstīt ceļojumu piezīmes, allaž nepatiku un tādu kā neveiklību rada sākums. Kā sākt, ar ko sākt? Kad sakas ceļojums? Kad piedzīvojums? Kad apraksts? Vai ar bridi, kad aizslēdz aiz sevis mājas durvis? Varbut ar bridi, kad iekāp/ izkāp no lidmašīnas jau citā zemē vai kontinentā? Varbut ar bridi, kad kravā somas vai pat bridi, kad esi nospiedis OK interneta mājas lapā, kas pārdod lidojuma biļetes?
Tēvs vakar rakstīja, ka īsts notikums nebeidzas tad, kad tad ir beidzies. Īsts notikums (vai piedzīvojums) arī nesākas tad, kad sākas. Ir plānošana, domas, gaidas un cerības un tās ir pat svarīgākas nekā izlidošanas laiks, sastrēgumi pilsētā, divreiz mainītas somas (jo fotoaparātu neizdodas ielikt nedz pirmajā, nedz otrajā), garumgaras drošības rindas lidostā un zudušas cerības par pirmsreisa tēju un rumu. Domas, gaidas un cerības, kas jāatstāj lidostā, lai varetu piedzīvot un izbaudīt to, kas nāk un notiek. Aiziet!

Kad nonākam Riomaggiore (tas ir mūsu ceļamērķis šodien), ir iestājusies plūsmas sajūta. Raugi - viss notiek. Sākot ar lidmašīnām - autobusiem- vilcieniem, beidzot ar sajūtām. Nevar, protams, neatzīmēt, gan shuttle servisu kvalitāti, gan to, ka MilanoCentrale piedāvā biļešu pirkšanu automātos, kur tas notiek ātri un nesāpīgi. Arī pārsēšanās Trenitalia joprojām ir līmenī (ok, nomaļās stacijās nav infomācija un tūristu pūļi uzticas viens otram vai kāda stacijas darbinieka it kā teiktajam... franciski runājošais tūristu pulciņš neticēja tam, ka es teicu, ka vilciens, kurā stāvu, ies uz 5terre, vismaz es tam ticu.. bet tā jau ir viņu problēma). Jo kopumā viss notiek kā apsolīts grafikos un sarakstos un arī mēs pie sava apartamentā durvīm esam jau 17:30, uzkāpušas pa pirmajiem 100 pakāpieniem un, ak, cik daudzi vēl šovakar sekos!

Vakariņas aizstājušas ar aperatīvu un uzkodām (no "dārgā veikala" saimnieces diskursā.. lētais coop piedāvāja pastu un prosecco par 2,50 pudelē. Oh no!), izejam pastaigāt un atrodam gan skaistus romantiskus stūrīšus, gan skatus uz līcīti, gan restorāniņus, gan norādes uz " gleznainiem pastaigu ceļiem" , un tas viss ir stāvas kāpnes augšup vai lejup vedošas šauras ieliņas. Apmierinājušas tieksmi sataisīt draņķīgas kvalitātes bildes, sajūtamies labi tur, kur esam. To pat godīgi deklarēju dažiem tūristiem, kas pieklājīgi icenšas netrāpīt kadrā. Mēs to netveram tik nopietni kā daži, kas ieradušies ne vien ar kamerām, bet arī statīviem..

Pamainot vantage point (re, mani bezmaksas fotografēšanas kursi sak atmaksāties!), mēs apsēžamies bārā Riomaggiore centrālās ielas vidū, un spējam vien iedomāties to, cik pilna ir šī vieta sezonas laikā. Šobrīd apkārt dzird british English un tauta loti godigi iedzer. Nu labi, daži iedzer mazliet sirsnīgi, kā tas pārītis,kur meitene atgādina izgludinātu Sāru Džesiku Parker jaunībā, un ļoti iereibušu, atzīmēšu. Parejie bāra iemītnieki ir daudz neinteresantaki, diemžēl.
Brīdi pasēžam arī uz soliņa, ko atbrīvo Itāļu vecmāmiņas. Tāds, centrālās ielas malā, no kurienes ir redzams viss. OK, oktobrī tas nozīmē šķības miskastes un vilcienā satiktais pārītis (kura vīriešu dzimtes pārstāvis ir krietni lielākā jautrībā nekā meitene.. un mums radās domstarpības, vai šie kā pāris ir jau veci vai ari mīla nav uzplaukusi, var nojaust, ka ciematā notikumi nesit augstu vilni)
Ir silti. Skaisti. Un loti Itālija (īpaši, ja aiztaisa ausis) un tas ir labi. Kad neviens netraucē taisīt vienu neveiksmīgu fotosesiju pēc otras.
Riomaggiore veikalu piedāvājums mūs ir aplaimojis ar 1,5l prosecco brut un dažām uzkodām (diezgan švakām, veikalu ir maz un offseason ir jūtams arī tajos). Bet kaut kā liekas, ka 2 dienas iztiksim. Ja esmu savulaik ar paraolimpiešu basketbola komandu dzērusi Baltkrievijas pierobežā, gan jau izdzīvosim godam arī skaistākajā Itālijas nostūrī offseason vidū.
Ir vakars. Pārītis ar ievērojamu lieko svaru ievērojamā alkohola intoksikācijas pakāpē nostreipoļo lejup pa ielu...

Pastaigu laikā pa stāvajām ieliņām un kāpnēm, kas atgādina par neveselību abām no mums, Linda pat aizmirst par Tinderī gandrīz sarunāto tikšanos. Vai tas vien par ko neliecina? Un lai ari ierašanās mājās vēl pirms 22 varētu likt domāt par sazin ko, es priecājos par atnākušo Hemingveju, meitenēm, kas iekārtojas blakus esošajā apartamentā un laikam padomā, ka esam no spānijas, un vispār to, ka ir brīvdienas. Ak!