Rijeka and Rovinj
Es atceros un pierakstu šos notikumus jau sēžot uz balkona pārkārsušā Rīgā, Līgo dienas rītā. Mazliet sagurusi no karstuma jau rīta agrumā. Un nekādi nespēju atcerēties, kā jutos šajos rītos Karlobagā – lēna, vai arī enerģija pilna?
Bija kāds rīts, kad pamodos, un man blakus bija tukšums, un gulta jau bija auksta, un miegs sekundes laikā pazuda kā nebijis. Kur palicis mans vīrietis? Izrādās, viņam neguļas, jau brīdi sēž uz balkona un izbauda rīta dzestrumu. Iespējams, tas bija pēdējais rīts Karlobagā, un arī es kāpu ārā no gultas, lai mēs pakotos uz dotos ceļā gar Adrijas jūras krastu Itālijas virzienā. Vispirms uz Rijeku (kur gan plānojām tikai piestāt uz rīta kafiju) un tālāk uz Roviņju. Pēdējo ceļojuma plānā ielika Viņš. Kad mēs nolēmām, ka nedosimies uz izslavētajiem Dubrovnikiem, kas ir ne vien tālu, bet kur nokļūt ir sarežģīti jau ne-covid laikos, jo šo Horvātijas anklāvu no pārējās Horvātijas atdala apmēram 5 km gara strēle, kur piekļuve jūrai jau kopš 17. gs. beigām ir piešķirta Bosnijai-Hercogovinai, vīrietis ierosināja apciemot, ko nereti salīdzinot ar Dubrovnikiem. Un nav tā, ka Roviņja daudz zaudējot, nebūt ne.
Bija kāds rīts, kad pamodos, un man blakus bija tukšums, un gulta jau bija auksta, un miegs sekundes laikā pazuda kā nebijis. Kur palicis mans vīrietis? Izrādās, viņam neguļas, jau brīdi sēž uz balkona un izbauda rīta dzestrumu. Iespējams, tas bija pēdējais rīts Karlobagā, un arī es kāpu ārā no gultas, lai mēs pakotos uz dotos ceļā gar Adrijas jūras krastu Itālijas virzienā. Vispirms uz Rijeku (kur gan plānojām tikai piestāt uz rīta kafiju) un tālāk uz Roviņju. Pēdējo ceļojuma plānā ielika Viņš. Kad mēs nolēmām, ka nedosimies uz izslavētajiem Dubrovnikiem, kas ir ne vien tālu, bet kur nokļūt ir sarežģīti jau ne-covid laikos, jo šo Horvātijas anklāvu no pārējās Horvātijas atdala apmēram 5 km gara strēle, kur piekļuve jūrai jau kopš 17. gs. beigām ir piešķirta Bosnijai-Hercogovinai, vīrietis ierosināja apciemot, ko nereti salīdzinot ar Dubrovnikiem. Un nav tā, ka Roviņja daudz zaudējot, nebūt ne.
|
Ceļš gar Adrijas jūru ir līkumots un skaists. Ja nepaveicas, un priekšā iznirst fūre, nāksies vilkties aiz tās (no apdzīt iespējas faktiski nav). Bet var lūkoties pa kreisi un ūdeņiem un salām un priecēt acis.
Rijeka ir paliela pilsētiņa, ar 200+ tk iedzīvotājiem, kas vismaz vēsturiski savu ekonomiku balstījusi uz dziļu ostu. Tajā var ienākt dažādi kuģi, tā šo veidojot par centrālu tirdzniecības/ satiksmes punktu. Pilsētas ielas ir jau cilvēku pilnas. Mums ir gandrīz šoks. Biju iedomājusies, ka aizbrauksim un (atkal) būsim vienīgie kafejnīcā, bet realitātē ir pat grūti atrasti vietu, kur nolikt auto. Pat pazemes autostāvvietas ir diezgan pilnas. Pilsētā laikam ir kādi svētki, jo vienā no centrālajiem laukumiem cilvēki ēd gulašu, ko dala no lieliem katliem, un visiem tiek piešķirti gabaliņi ābolu štrūdeles (mums arī). Izklīstam cauri dažām ieliņām, izdzeram pa espresso dažās vietās, un esam gatavi ~ 100km garajam ceļam uz Roviņu. Kopš esmu apskatījusies vairāk par šo pilsētiņu, gribas turp! |
|
Un pareiza ir mana vēlme. Roviņa ir lieliska. Maza un skaista. Tieši tik maza, ka centru ir iespējams izstaigāt krustu šķērsu 2 stundu laikā (ar to es domāju, katru ieliņu, kas tajā ir), stresa, ka kaut ko neredzēsi, nav vispār. Centrālā vecā daļa ir ap pus kilometru garumā un platumā, pa krastmalu gan var aizstaigāt tālāk.
Staigājam un baudām to, ka pilsēta ir mūsu. Citu tūristu praktiski nav. Jā, ir dienas vidus, bet tomēr. Tukši krodziņi un kafejnīcas nav skats, ko šādās pilsētās redz bieži.
Staigājam un baudām to, ka pilsēta ir mūsu. Citu tūristu praktiski nav. Jā, ir dienas vidus, bet tomēr. Tukši krodziņi un kafejnīcas nav skats, ko šādās pilsētās redz bieži.
Vakariņās mēs gribam Brodet – tā ir vietējā zivju zupa, ko taisa sametot katlā kopā ar garšvielām un tomātiem visu, ko gadījies noķert. Ivans, kas apsaimnieko mūsu un vēl kādus 50 dzīvokļus Roviņā (un kurš pirmo dienu pēdējā pusotra gada laikā jūtoties skrējienā), saka, ka labāko Brodet taisa viņš pats, bet otrs labākais esot restorānā Giannino, kas atrodas 100m tālāk pa šo pašu ielu. Viņš pabrīdina, ka restorāns nav lēts, bet, ja mēs gribot gardu brodetu, tā ir vieta.
Mēs rekomendāciju pieņemam un ap 19 dodamies vakariņās. Restorāns ir vēl tukšs, bet oficianti saka, ka esot arī rezervācijas. Tomēr vietu varam dabūt arī bez tās. Oficianti ir pļāpīgi un atzīstas, ka šī pauze – bez darba un ienākumiem – bijusi grūta. Jūtot, ka pamazām dzīvība atgriežas un priecājas par to.
Brodets mums tiek jau gatavots, tiek atnestas uzkodas – vietējā olīveļļa (lieliska) un tunča pastēte (arī lieliska). Mums piedāvā vietējo baltvīnu, kas ir tik gards, ka paņemam visu pudeli. Kad ierodas Brodet, saprotam, par ko Ivans runājis – zupa tiešām ir ļoti, ļoti garda.
Desertā vēl mums atnes uz abiem vienu kremšniti. Laikam nacionālais gardums skaitās. Nav ne vainas, tomēr kaut kā nostalģiski EVF kafejnīcā 90to beigās tirgotās, kuras ar Gundu allaž kāru muti tiesājām, atmiņā iegūlušās kā kas izcilāks.
Mēs rekomendāciju pieņemam un ap 19 dodamies vakariņās. Restorāns ir vēl tukšs, bet oficianti saka, ka esot arī rezervācijas. Tomēr vietu varam dabūt arī bez tās. Oficianti ir pļāpīgi un atzīstas, ka šī pauze – bez darba un ienākumiem – bijusi grūta. Jūtot, ka pamazām dzīvība atgriežas un priecājas par to.
Brodets mums tiek jau gatavots, tiek atnestas uzkodas – vietējā olīveļļa (lieliska) un tunča pastēte (arī lieliska). Mums piedāvā vietējo baltvīnu, kas ir tik gards, ka paņemam visu pudeli. Kad ierodas Brodet, saprotam, par ko Ivans runājis – zupa tiešām ir ļoti, ļoti garda.
Desertā vēl mums atnes uz abiem vienu kremšniti. Laikam nacionālais gardums skaitās. Nav ne vainas, tomēr kaut kā nostalģiski EVF kafejnīcā 90to beigās tirgotās, kuras ar Gundu allaž kāru muti tiesājām, atmiņā iegūlušās kā kas izcilāks.
Pēc tādām vakariņām vajag glāzīti Perinkovac (nu tā vietējā kuņģa pilienu/ vērmeļu uzlējuma) un varam skriet vērot saulrietu. Krastmalā sapulcējušies vai visi iebraukušie tūristi, kā arī vietējie. Tā, kāda vietējā daiļava ar draudzenes un mammas padomiem un palīdzību acīmredzami veido galeriju Tindera profilam. Nu ne jau vietējos zēnus meklē, nosmejam. Arī te sezona sākusies.
Pēc-saulrieta naksnīgā pastaiga ir fascinējoša – tukšas šaurās ieliņas (kas tādas nekad nebūtu, piemēram, Venēcijā, un gan jau arī te parasti ir tūristu pilnas), un krastmalas kafejnīcas, kas jau pildās ar apmeklētājiem. Vienā mums pat paziņo, ka dzērienu varam saņem, apsēdušies uz pludmales akmeņiem (piešķir gan spilventiņus). Galdiņi aizņemti vai rezervēti vakariņu ēdājiem. Ir foršs, silts vakars, lai arī saulrieta izbraucienos vedošie kuģīši tā arī nav izkustējušies, ir sajūta kā kad esi ieradies teātrī vai skolā kādu brīdi pirms izrādes/ stundu sākuma. Ka drīz te būs jau pavisam citādi. Man gan ļoti patīk tieši šādi.
Pēc-saulrieta naksnīgā pastaiga ir fascinējoša – tukšas šaurās ieliņas (kas tādas nekad nebūtu, piemēram, Venēcijā, un gan jau arī te parasti ir tūristu pilnas), un krastmalas kafejnīcas, kas jau pildās ar apmeklētājiem. Vienā mums pat paziņo, ka dzērienu varam saņem, apsēdušies uz pludmales akmeņiem (piešķir gan spilventiņus). Galdiņi aizņemti vai rezervēti vakariņu ēdājiem. Ir foršs, silts vakars, lai arī saulrieta izbraucienos vedošie kuģīši tā arī nav izkustējušies, ir sajūta kā kad esi ieradies teātrī vai skolā kādu brīdi pirms izrādes/ stundu sākuma. Ka drīz te būs jau pavisam citādi. Man gan ļoti patīk tieši šādi.
How Bosnia Ended Up With Just 12 Miles of Coastline : https://www.cntraveler.com/story/how-bosnia-ended-up-with-just-12-miles-of-coastline
Giannino: https://restoran-giannino.com/en/
https://www.tripadvisor.com/Restaurant_Review-g303833-d1125662-Reviews-Giannino-Rovinj_Istria.html
Our wonderful apartament: https://www.airbnb.lv/rooms/18882618
Giannino: https://restoran-giannino.com/en/
https://www.tripadvisor.com/Restaurant_Review-g303833-d1125662-Reviews-Giannino-Rovinj_Istria.html
Our wonderful apartament: https://www.airbnb.lv/rooms/18882618
