PERU
Iepriekšējā diena: 30.07.2007. - Nasca
Islas Ballestas. 31.07.2007.
Mosties šorīt grūti – zem segas ir tik silti un labi, un miegs arī dziļš. Anna, kā parasti, saņemās pirmā. Pirms pusseptiņiem dodamies brokastīs, apēst kārtējās baltmaizes. Izbraukšana paredzēta 7:00, Alberto ierodas 7:15.
Autobusam braukājot pa Pisco viesnīcām un vācot tautu, kādā no pieturām iekāpj vakardienas ekskursijā Naskā redzētā vientuļā blondā meitene. Viņa, izrādās, ir čehiete, kas dzīvo ženēvā, un ceļo viena, uz savu galvu. Mūs aizved līdz piestātnei, esmu tika apdomīga, lai pirms kāpšanas uz kuģa ieskrietu labierīcībās, un tad jau sakrauj lielizmēra Malibu tipa laivā un ved jūrā. Sākumā uz kādu salu, uz kuras sāna uzzīmēts lielizmēra kaktuskoks, Naskas līniju līdzinieks, tad uz salu, ap kuru mīt miljoni putnu, jūraslauvu un pilngvīnu. Salas aizsargātas, uz tām kāpt nedrīkst, tikai izredzēti ļautiņi reizi pāris mēnešos turp dodas savākt guano – slavenos mēslus. Tūristi braukā apkārt laiviņās. Kopumā ir tīri OK, tikai pūš vējš un laivā šļakstās ūdens un smird pēc tā dārgā guano. Redzam arī dažus pingvīnus (kustībā tie tiešām ir amizanti dzīvnieciņi), dažas jūraslauvas, taisam daudz foto. Viss pasākums kopā ilgst kādu stundu. Es sēžu kopā ar čehu meiteni un manējās pāri plecam vienā brīdī pačukst, ka viņa izskatās lesbiska. Lieki, jo pār tam katru frāzi vai smaidu sāku uzlūkot ar aizdomām. Atpakaļceļā braucam aizdomīgi lēni (atkal mūs visi apdzen) un vienā brīdī apstājamies vispār, noslāpējam motoru, izceļam abus motorus, vīreļi kaut ko skraida ap laivu ar gariem kāšiem un mēģina kaut ko aizķeksēt. Pasākums kopumā ilgst kādas 15 minūtes, kuru laikā daži pasažieri kļūst jau manāmi nervozi. Beigās tomēr piedarbinām un braucam, liekas gan, ka ar vienu motoru. Kārtīgi šļakstās ūdens, mēs visas trīs esam riktīgi sāļas un slapjas, kas beidzot tiekam krastā.
Next time i’ll want to see sea lions, i’ll go to zoo – čehu meitenes teksts atpakaļceļā, dreifējošā motorlaivā, ilgojoties pēc wc.
Autobusam braukājot pa Pisco viesnīcām un vācot tautu, kādā no pieturām iekāpj vakardienas ekskursijā Naskā redzētā vientuļā blondā meitene. Viņa, izrādās, ir čehiete, kas dzīvo ženēvā, un ceļo viena, uz savu galvu. Mūs aizved līdz piestātnei, esmu tika apdomīga, lai pirms kāpšanas uz kuģa ieskrietu labierīcībās, un tad jau sakrauj lielizmēra Malibu tipa laivā un ved jūrā. Sākumā uz kādu salu, uz kuras sāna uzzīmēts lielizmēra kaktuskoks, Naskas līniju līdzinieks, tad uz salu, ap kuru mīt miljoni putnu, jūraslauvu un pilngvīnu. Salas aizsargātas, uz tām kāpt nedrīkst, tikai izredzēti ļautiņi reizi pāris mēnešos turp dodas savākt guano – slavenos mēslus. Tūristi braukā apkārt laiviņās. Kopumā ir tīri OK, tikai pūš vējš un laivā šļakstās ūdens un smird pēc tā dārgā guano. Redzam arī dažus pingvīnus (kustībā tie tiešām ir amizanti dzīvnieciņi), dažas jūraslauvas, taisam daudz foto. Viss pasākums kopā ilgst kādu stundu. Es sēžu kopā ar čehu meiteni un manējās pāri plecam vienā brīdī pačukst, ka viņa izskatās lesbiska. Lieki, jo pār tam katru frāzi vai smaidu sāku uzlūkot ar aizdomām. Atpakaļceļā braucam aizdomīgi lēni (atkal mūs visi apdzen) un vienā brīdī apstājamies vispār, noslāpējam motoru, izceļam abus motorus, vīreļi kaut ko skraida ap laivu ar gariem kāšiem un mēģina kaut ko aizķeksēt. Pasākums kopumā ilgst kādas 15 minūtes, kuru laikā daži pasažieri kļūst jau manāmi nervozi. Beigās tomēr piedarbinām un braucam, liekas gan, ka ar vienu motoru. Kārtīgi šļakstās ūdens, mēs visas trīs esam riktīgi sāļas un slapjas, kas beidzot tiekam krastā.
Next time i’ll want to see sea lions, i’ll go to zoo – čehu meitenes teksts atpakaļceļā, dreifējošā motorlaivā, ilgojoties pēc wc.
Pēc minūtēm 20 (ap 11:3) mūs saliek busā uz aizved līdz Pisco centram. Sarunājam, ka Alberto piebrauks mums pakaļ 12:00, jo autobusi uz Limu ejot vai katras 10 minūtes. Čehu meitene mēģina ar mums komunicēt, cikos brauksim un tā, bet mēs viņu atšujam. Neko jau ļaunu nevēlam, bet mums tā sanāca.
Alberto aizved mūs līdz slavenajam krustojumam, iesēdina Soyuz autobusā, tādā, kādā braucām no Nasca uz Ica, kurā rāda filmu (spāniski un ar spāņu subtitriem, bet no 90to gadu sākuma, ar Sigālu galvenajā lomā, tā kā viss jau tāpat skaidrs). Ceļveži baumo, kādus 3h laikā mēs būšot Limā.
Miestā aptuveni stundas brauciena attālumā no Limas, Dacei, kas šoreiz sēž viena, blakus piesēžas kāds vīrietis. Viņš runājas angliski un runājas daudz – jau pirmo 5 minūšu laikā viņš cenšas noskaidrot Daces (pēc autobusa pasažieru saraksta gan Diānas Burtnieces) ģimenes stāvokli.
Iebraucam (beidzot!) autoostā, kad ir jau 16:00. Michael mūs sagaida. Un sagaida diemžēl arī ne tik patīkami pārsteigumi: (1) Alex ir nobukojis mums viesnīcu Limas centrā, ne Miraflores, kā lūdzām; (2) lidojums uz Iquitos rīt ir nevis agri no rīta, bet pēcpusdienā, proti, reāli zaudējam gandrīz veselu dienu Iquitos. Mums liekas, ka viņš ir sēne, pat suņusēne. Arī viesnīca centrā ir gana draņķīga (smird). Pilnīgi gribās kādu piekaut par šīm „lieliskajām” izmaiņām, īpaši ņemot vērā, ka naudu jauniešiem iedevām pietiekami kārtīgas 4 zvaigžņu viesnīcas apmaksai.
Ar lielām grūtībām sameklējam vietu, kur paēst (tur gan skan Raimonda Paula mūzika, kas varētu derēt omas uzlabošanai), ieejam supermārketā, iepērkam „sausos” kokteiļus utml. un meklējam vietu, kur iedzert (vajag). Tas izrādās reāls challange – te tauta ir kā bērni un ielas ir pilnas ar spēļu zālēm lieliem (TV, telefoni) un maziem (rotaļlietas un McDonalds). Bet iedzertuvju – nav (vismaz ne tādu, kurā baltā tūristu sieviete varētu nebaidoties doties iekšā). Tās visas laikam atrodas iekš Miraflores (nolādam peruāņu vīriešu idejas par to, ka „viņi zina labāk”). Vietējie, savukārt, uz ielas skatās, rāda ar pirkstiem, svilpj, izmet stulbas, viņuprāt - asprātīgas, piezīmes. Ar lielām grūtībām atrodam it kā sakarīgu picēriju – vīnu vietu, kur tiekam pie kaut kā ar nosaukumu kaipariņja, kas pēc garšas atgādina kačaču ar ūdeni. Fe. Un dārga. Izdzeram un mūkam atpakaļ uz baiso viesnīcu. Tad jau TV labāks sabiedrotais. Ir arī mācība – ja gribi, lai ir kā gribi – dari pats. Jo nu jau nav skaidrs, par ko maksājam, un kā rast gandarījumu izdrāžot Alex. Ejam gulēt ar atriebes plāniem prātos.
Alberto aizved mūs līdz slavenajam krustojumam, iesēdina Soyuz autobusā, tādā, kādā braucām no Nasca uz Ica, kurā rāda filmu (spāniski un ar spāņu subtitriem, bet no 90to gadu sākuma, ar Sigālu galvenajā lomā, tā kā viss jau tāpat skaidrs). Ceļveži baumo, kādus 3h laikā mēs būšot Limā.
Miestā aptuveni stundas brauciena attālumā no Limas, Dacei, kas šoreiz sēž viena, blakus piesēžas kāds vīrietis. Viņš runājas angliski un runājas daudz – jau pirmo 5 minūšu laikā viņš cenšas noskaidrot Daces (pēc autobusa pasažieru saraksta gan Diānas Burtnieces) ģimenes stāvokli.
Iebraucam (beidzot!) autoostā, kad ir jau 16:00. Michael mūs sagaida. Un sagaida diemžēl arī ne tik patīkami pārsteigumi: (1) Alex ir nobukojis mums viesnīcu Limas centrā, ne Miraflores, kā lūdzām; (2) lidojums uz Iquitos rīt ir nevis agri no rīta, bet pēcpusdienā, proti, reāli zaudējam gandrīz veselu dienu Iquitos. Mums liekas, ka viņš ir sēne, pat suņusēne. Arī viesnīca centrā ir gana draņķīga (smird). Pilnīgi gribās kādu piekaut par šīm „lieliskajām” izmaiņām, īpaši ņemot vērā, ka naudu jauniešiem iedevām pietiekami kārtīgas 4 zvaigžņu viesnīcas apmaksai.
Ar lielām grūtībām sameklējam vietu, kur paēst (tur gan skan Raimonda Paula mūzika, kas varētu derēt omas uzlabošanai), ieejam supermārketā, iepērkam „sausos” kokteiļus utml. un meklējam vietu, kur iedzert (vajag). Tas izrādās reāls challange – te tauta ir kā bērni un ielas ir pilnas ar spēļu zālēm lieliem (TV, telefoni) un maziem (rotaļlietas un McDonalds). Bet iedzertuvju – nav (vismaz ne tādu, kurā baltā tūristu sieviete varētu nebaidoties doties iekšā). Tās visas laikam atrodas iekš Miraflores (nolādam peruāņu vīriešu idejas par to, ka „viņi zina labāk”). Vietējie, savukārt, uz ielas skatās, rāda ar pirkstiem, svilpj, izmet stulbas, viņuprāt - asprātīgas, piezīmes. Ar lielām grūtībām atrodam it kā sakarīgu picēriju – vīnu vietu, kur tiekam pie kaut kā ar nosaukumu kaipariņja, kas pēc garšas atgādina kačaču ar ūdeni. Fe. Un dārga. Izdzeram un mūkam atpakaļ uz baiso viesnīcu. Tad jau TV labāks sabiedrotais. Ir arī mācība – ja gribi, lai ir kā gribi – dari pats. Jo nu jau nav skaidrs, par ko maksājam, un kā rast gandarījumu izdrāžot Alex. Ejam gulēt ar atriebes plāniem prātos.
Nākamā diena: 01.08.2007. - Uz džungļiem (Iquitos)
