PERU
Iepriekšējā diena: 29.07.2007. - Colca canyon
Nasca. 30.07.2007.
Pulkstenis rāda 5:15 no rīta, kad lieliskais autobuss apstājas, iedegas gaisma un izrādās – esam ieradušies Naskā. Jāizkāpj. Viesnīca tiešām ir pāri ielai (kā tika teikts), bet aģentūra veras vaļā, kā arī brokastis dod vien no 7:00. Ejam uz viesnīcas otro stāvu, dīvāniņos mazliet pagulēt (te ir aukstāks nekā busā). Pat nemanu, kā aizmiegu, bet ir jau 7:00, kad Anna mūs ar Daci modina – esot jālido.
Pusaizmigušas mēs ar Daci sekojam Annai un mūs visas iesēdina briesmīga paskata taksī (mani priekšā), kurš aŗi brauc briesmīgi, tā, ka man ir reāli bail (vadi karājas, laiku pa laikam puisis izslēdz aizdedzi, brauc pa pretējo joslu, drošības siksnu nav utt.) Kad ierodamies lidostā, mūs jau gatavojas sēdināt lidmašīnā. Tā kā pār tuksnesi vēl klājas migla (lidojumam labvēlīgākais laiks ir no 9:00-11:00, kad nogājusi migla, bet vēl nav sākušies vēji), Anna satraukti zvana Alex, lai viņš ieved kārtību, jo papildus visam iepriekšminētajam, neviens nezin tādu Efreinu, ko Alex minējis kā kontaktpersonu. Tikmēr tiekam aizvestas uz super maziņu četrvietīgu lidmašīnu, kurā mūs aicina sasēsties. Dace kļūst arvien klusāka. Pēdējais foto pirms iekāpšanas un mēs gatavojamies pacelties.
Pusaizmigušas mēs ar Daci sekojam Annai un mūs visas iesēdina briesmīga paskata taksī (mani priekšā), kurš aŗi brauc briesmīgi, tā, ka man ir reāli bail (vadi karājas, laiku pa laikam puisis izslēdz aizdedzi, brauc pa pretējo joslu, drošības siksnu nav utt.) Kad ierodamies lidostā, mūs jau gatavojas sēdināt lidmašīnā. Tā kā pār tuksnesi vēl klājas migla (lidojumam labvēlīgākais laiks ir no 9:00-11:00, kad nogājusi migla, bet vēl nav sākušies vēji), Anna satraukti zvana Alex, lai viņš ieved kārtību, jo papildus visam iepriekšminētajam, neviens nezin tādu Efreinu, ko Alex minējis kā kontaktpersonu. Tikmēr tiekam aizvestas uz super maziņu četrvietīgu lidmašīnu, kurā mūs aicina sasēsties. Dace kļūst arvien klusāka. Pēdējais foto pirms iekāpšanas un mēs gatavojamies pacelties.
Izskatās, ka lidmašīnai nestrādā rācija, puisis to menedžē turot starp ceļiem un laiku pa laikam pat nestūrējot. Tomēr uzlidojam gana ātri un eleganti, izpaliek pat gaidītās bailes. Vispirms braucam skatīties vali. Joprojām nav bail arī, kad lidmašīna pagriežas 90 grādu leņķī pret horizontu, lai ļautu mums pilnvērtīgi apbrīnot zīmējumus tuksnesī. Jāatzīst, ir prieks, ka viesnīcā mums atteicās dot brokastis pirms lidojuma, jo, lai arī parasti ar lidojumiem man problēmu nav, jūtu, ka augstums un spiediens mainās gana ātri, lai pilnīgi nejauši samestos slikta dūša. Ap šo brīdi Dace kļūst zaļa un sāk raudzīties pēc horizonta, nevis uz zīmējumiem. Tālāk lidojums turpinās mazliet lēzenāk un mierīgāk (pilots laikam ir pamanījis taustīšanos pēc maisiņiem otrajā rindā, kā rezultātā maisiņi nav jāizmanto, jo vīrelis, par spīti manām šaubām, lido lēzeni un labi, uz katru zīmējumu nu jau glīti pagriežoties tā, ka pat Dace sāk izbaudīt skatus.
Lidojums ilgst kādu pusstundu, nolaižamies arī eleganti, mazliet gan ir sajūta, ka viss griežas. Dace arī vēl zaļa. Lai nomierinātos, ziņojam, ka vēlamies noskatīties bukletā norādīto filmu par Naskas līnijām. Vietējais puisis arī paskaidro, kāpēc no rīta radās nesaprašanās. Izrādās, viss esot tikai un vienīgi mūsu labā – atliekot lidojumu līdz 9:00 mums var sanākt uz to gaidīt vairāk nekā stundu. Arī autobusa biļetes uz Ica viņš mums apsola.
Hotelī mūs jau gaida sakarīgas brokastis – no piedāvātā izvēlamies American (omleti), kā arī tiek pasniegts džems ar neiztrūkstošu baltmaizi. Un arī kafija, bez šaubām. To visu baudām sēžot pie baseiniņa, zem balkoniņiem, no kuriem naktī smaržoja pēc marihuānas.
9:30 ierodas gids un aizved mūs uz nelielu ekskursijas autobusu – tas ved mūs vispirms ekskursijā uz zelta pārstrādes vietu- darbnīcu, kur vērojam kā no dažādiem iežiem tiek izstrādāts zelts, tad uz kapenēm ar mūmijām tuksnesī, un visbeidzot – uz podnīcu – keramikas darbnīcu.
9:30 ierodas gids un aizved mūs uz nelielu ekskursijas autobusu – tas ved mūs vispirms ekskursijā uz zelta pārstrādes vietu- darbnīcu, kur vērojam kā no dažādiem iežiem tiek izstrādāts zelts, tad uz kapenēm ar mūmijām tuksnesī, un visbeidzot – uz podnīcu – keramikas darbnīcu.
No ekskursijas esam atpakaļ ap vieniem pēcpusdienā, noskaidrojam, ka nākamais autobuss uz Ica ir divos pēcpusdienā, un uz to arī paņemam biļetes. T.s. „local buss” vizuāli neatšķiras no tūrisma autobusiem, ar kuriem braukājām ap Kusko, vienīgi ir manāmi netīrāki, kā arī pilni ar vietējiem ļautiņiem. Ir arī beidzot ir silti (urrā!) Brauciens līdz Ikai ilgst mazliet vairāk kā divas stundas, beigās autobuss ir pilns un tajā vairs nav gaisa. Ikā pārkāpjam citas firmas – Saky – autobusā, kas ir vēl briesmīgāks (mūsu autobusu pieredzes kulminācija). Labā ziņa vienīgi, ka šis autobuss aizved līdz pašam Pisco centram, kamēr tas, salīdzinoši mazliet labākais, – izmet krustojumā aptuveni 10 km no Pisco.
- Graustu priekšpilsētas, pār kurām plīvo Peru karogi
- Cīņā Lokālie v. Tūristu busi uzvar tūristi. Mēs gribam starp baltajiem (vietējā kultūra laikam pēc pirmās nedēļas pārstājusi interesēt)
- Paranoiskā policejiskā kontrole – vārdus un pasu numurus prasa norādīt VISUR (dažkārt gan autobusos pārvietojās arī Māra Zālīte un Anna Brigadere. Virs Naskas lidojot gan Anna pieprasīja, lai ierakstu īsto pases numuru nevis, kā parasti, izdomātu ciparu kombināciju).
Ceļa no Ica uz Pisco abās pusēs plešas tuksneši, kuros dažviet, pilnīgi brīnumaini, sastādītas cukurniedres, vīnogas, kartupeļi, bet aiz šiem dārziem tālāk vīd kailas kāpas.
Pēc 18tiem iebraucam Saki autoostā Pisco (briesmīga, tāpat kā apkārtējie vīreļi, kas piedāvā savus pakalpojumus). Kaut kā atkratāmies no šiem un virzāmies Plaza de Armas virzienā. Caur galveno ielu dodamies savas viesnīcas virzienā. Pa ceļam mums pielīp kāda meitene – tūraģente, kas kā patronese aizvada mūs līdz viesnīcas durvīm (klientus gan nedabūjusi, mums jāsazinās ar mūsu Alberto). Pie viesnīcas durvīm mūs sagaida vēl bariņš „solicitor”, kas ir tik „izpalīdzīgi”, ka gribas jau kļūt rupjai (tulko un paskaidro katru viesnīcnieku vārdu mums un otrādi). Istabiņa ir gluži normāla un, kas patīkami, ar lielisku dušu – spēcīgā strūklā plūst ūdens tieši tādā temperatūrā, kādi krāni atgriezti.
Kļuvušas tīras un baltas kā kaukāziešu rases meitenes, dodamies vakariņās uz kādu restorāniņu, Hostal San Jorge paspārnē. Krogs, diemžēl, nepiedāvā iecerēto aperitīvu, arī garneļu esot maz, toties tiekam pie vietējā baltvīna (der var, bet pašvaks) un milzīgām otrā ēdiena porcijām (nepieveicamām). Ceviča arī vakar bija labāka. Kopumā tomēr esam sagurušas, bet laimīgas par salīdzinoši silto nakti, un gar nerimstošo mītiņu uz Plaza de Armas dodamies mājup, lai jau pirms 22iem slīgtu pelnītā miegā, atkal gultās.
Pēc 18tiem iebraucam Saki autoostā Pisco (briesmīga, tāpat kā apkārtējie vīreļi, kas piedāvā savus pakalpojumus). Kaut kā atkratāmies no šiem un virzāmies Plaza de Armas virzienā. Caur galveno ielu dodamies savas viesnīcas virzienā. Pa ceļam mums pielīp kāda meitene – tūraģente, kas kā patronese aizvada mūs līdz viesnīcas durvīm (klientus gan nedabūjusi, mums jāsazinās ar mūsu Alberto). Pie viesnīcas durvīm mūs sagaida vēl bariņš „solicitor”, kas ir tik „izpalīdzīgi”, ka gribas jau kļūt rupjai (tulko un paskaidro katru viesnīcnieku vārdu mums un otrādi). Istabiņa ir gluži normāla un, kas patīkami, ar lielisku dušu – spēcīgā strūklā plūst ūdens tieši tādā temperatūrā, kādi krāni atgriezti.
Kļuvušas tīras un baltas kā kaukāziešu rases meitenes, dodamies vakariņās uz kādu restorāniņu, Hostal San Jorge paspārnē. Krogs, diemžēl, nepiedāvā iecerēto aperitīvu, arī garneļu esot maz, toties tiekam pie vietējā baltvīna (der var, bet pašvaks) un milzīgām otrā ēdiena porcijām (nepieveicamām). Ceviča arī vakar bija labāka. Kopumā tomēr esam sagurušas, bet laimīgas par salīdzinoši silto nakti, un gar nerimstošo mītiņu uz Plaza de Armas dodamies mājup, lai jau pirms 22iem slīgtu pelnītā miegā, atkal gultās.
Nākamā diena: 31.07.2007. - Balestu salas
