PERU
Iepriekšējā diena: 28.07.2007. - Chivay
Colca canyon. 29.07.2007.
Mostamies istabā, aukstā kā aukstumskapis. Tikai vēlāk uzzinām, ka „colca” vietējā dialektā to arī nozīmē. Brokastis kavējas, gandrīz nepagūstam apēst pat tradicionālo baltmaizes riku, labi, ka autobuss ierodas 6:30, nevis 6:00, kā tika runāts vakarā. Pie brokastīm vienīgi sākam runāties ar galda biedriem – peruāņu pāri – kas mazliet uzlabo mūsu kopējo viedokli par šo nācis. Sak, gadās arī izņēmumi.
Braucam uz ieleju pa putekļainu ceļu, gids stāsta par vietējo tradīcijām – ka puiki pārģērbjas par meitenēm, lai varētu meitās iet (nez, vai viņiem arī divi pārģērbti puiši, kas draudzējas, arī nevarētu būt ikdiena?). Aptuveni pus deviņos esam Kondora ligzdā – skatu laukumā pie Kolkas kanjona (otra dziļākā pasaulē), kur mums tiek dota pusotra stunda brīva laika kondoru fotomedībām. Šajā laikā šajā vietā viņi mēdzot lidināties, stāsta zinātāji. Pamazām kļūst silti (rīta saule sāk sildīt), tomēr nopērku šalli, meitenes saka, ka jūtot saaukstēšanās pazīmes. Prom no Kolkas, jābļauj, prom uz siltumu! Braucot lejā, ielejā, pēc tam, kad pārīti kondoru esam vērojušas pašas savām acīm, baudām atkal putekļainos skatus, kā arī tiekam pabarotas – kārtējā visnotaļ lieliskajā bufetē starp superšaurām ieliņām, kurās varam vien pabrīnīties, kā mūsu lielais autobuss vispār spēj iegriezties.
Braucam uz ieleju pa putekļainu ceļu, gids stāsta par vietējo tradīcijām – ka puiki pārģērbjas par meitenēm, lai varētu meitās iet (nez, vai viņiem arī divi pārģērbti puiši, kas draudzējas, arī nevarētu būt ikdiena?). Aptuveni pus deviņos esam Kondora ligzdā – skatu laukumā pie Kolkas kanjona (otra dziļākā pasaulē), kur mums tiek dota pusotra stunda brīva laika kondoru fotomedībām. Šajā laikā šajā vietā viņi mēdzot lidināties, stāsta zinātāji. Pamazām kļūst silti (rīta saule sāk sildīt), tomēr nopērku šalli, meitenes saka, ka jūtot saaukstēšanās pazīmes. Prom no Kolkas, jābļauj, prom uz siltumu! Braucot lejā, ielejā, pēc tam, kad pārīti kondoru esam vērojušas pašas savām acīm, baudām atkal putekļainos skatus, kā arī tiekam pabarotas – kārtējā visnotaļ lieliskajā bufetē starp superšaurām ieliņām, kurās varam vien pabrīnīties, kā mūsu lielais autobuss vispār spēj iegriezties.
Ap pieciem vakarā esam atpakaļ Arekipā, lūdzam lai mūs izlaiž centrālajā laukumā (kam šoferis sākumā nespēj noticēt – ka viņam mūs, ar visām mūsu pēc skata tik lielām somām, jāizlaiž nepieskatītas pilsētas centrā. Un mums patīk Arekipas centrā! Te ir kur izvērsties, un ir kur paballēties! Atrodam glītu restorānu ar jumta terasi un izbaudām to. Nav jau kaut kāda Chivay. Ir pilnmēness, un mēs sākam gatavot slotas lidojumam pār Nasku. Paēdušas secinām, ka mums te patīk un te varētu atgriezties. Sejās par parādās mandarīnu smaids – lūk, ko dara skābeklis gaisā un siltums! Taxi līdz autoostai izmaksā nieka 3 solus, terminālis ir ar numuru 2, ne tas, kur iebraucām (Anna, malacis, visu zina). Kompānija – Cruz del Sur. Autobuss izrādās super ērts – pilnīga biznesa klase, iekārtojos un ļoti ātri aizmiegu, par spīti oficiantēm, kas piedāvā vakariņas, vemjošajiem ceļa biedriem un rādītajām filmām.
Nākamā diena: 30.07.2007. - Nasca
