PERU
Iepriekšējā diena: 27.07.2007. - Titikakas ezers
Chivay - diena, kad mēs dabūjām visu, ko mums vajadzēja. 28.07.2007.
Arekipu sākām saredzēt (nojaust), kad pulkstenis rādīja jau pāri pusnaktij. Pilsēta liela, caur to braucam ilgi, pie autoostas mūs pieved jau ar kārtīgas stundas kavēšanos. Takšu pie autoostas galīgi nav gūzmām, bet brīdī, kad mēs iznākam, akurāt viens taksometrs piebrauc. Tas pats nosauc cenu - 3 soli – braucienam līdz viesnīcai, kam ātri piekrītam. Tā kā cena ir diezgan zema, kamēr viņš pie hoteļa rāda, lai zvanam pie durvīm un modinām apkalpotāju, es vēroju, lai viņš ar visām mūsu somām neaizlaižas.
Anna vēl pārjautā, vai mums nav atstāta kāda ziņa, bet šādu komunikācijas veidu (ziņas atstāšana viesnīcā) šī valsts vēl nepazīst. Lieki.
Numuriņš ir gluži labs, izskatās, ka esam vienīgi viesi, un pati viesnīca tiek remontēta. Ūdens gan ir pavēss, apskalojamies un laižam gulēt. Ir jau ap diviem naktī.
Pulkstenis zvana pus septiņos. Ir vēsi, negribas nemaz līst laukā no gultas. Anna no vannas ziņo, ka ūdens joprojām ledains, brrr.
Zvana iekšējais telefons. Mums pakaļ būšot 7:45 (un ne 8:30, kā teica Alex, bet tieši kā nojauta Anna). Skrienam brokastīs.
Brokastis... vispirms gan krietnu brīdi pa diviem viesnīcas stāviem meklējam vietu, kur tās tiks servētas. Dace jau gandrīz atmetusi cerības atgriezās numuriņā, kad es aiz remontā esošā pagalma pamanu stikla durvis, aiz kurām spīd galdiņi. Mazliet pacīnījusies ar durvīm varu uzvaroši ziņot dāmām, ka brokastis tomēr būs.
Puikiņa (tas pats, kurš recepcijā) virtuvē kaut ko vāra, līdz atnes ūdens bunduli un to mazo kafijas biķerīti, no kura sanāk divas pašvakas kafijas (teorētiski laikam paredzēts stiprums trijām. Un vispār – kas tas par stilu – šķīstošo kafiju izšķaidīt un servēt tipa atsevišķā traukā kā stiprumu?). Pēc vakardienas galvassāpju pieredzes savu „kafiju” izdzeru minūšu laikā un eju uz virtuvi prasīt puikam papildporciju. Puikas tur nav, bet toties ieraugu šķīstošās kafijas bundžu. Paķeru to un skrienu pie Daces – abas veikli papildinām krūzītes un kafijas trauks tiek atgriezts vietā.
Pēc laiciņa atgriežas puisis, izskatās, bijis pēc maizes. Brokastīs ierodas arī Anna un tiek informēta par kafijas iegūšanas metodēm. Brokastis stipri paplānas – pa divām maizītēm katrai un super mazs džema trauciņš. Spriežam, ka jāparasa papildināt.
Tikmēr puika atkal pazūd. Saskatāmies ar Annu un dodamies sirojumā – uz virtuvi. Ledusskapī rēgojas pustukša džema bundža – to grābjam ciet un piepildām trauku. Skrienu ar bundžu atpakaļ uz virtuvi un pagūstu to nolikt ledusskapī aptuveni vietā un atgriezties pie galda, kad jau noblīkšķ virtuves durvis puikam atgriežoties. Atkārtotība vai turpinātība?
Lielākā škrobe sagaida Daci atgriežoties numuriņā – ir padots siltais ūdens. Tas, ko vakar un šorīt tā vajadzēja, lai sasildītos un izmazgātu matus!
Anna vēl pārjautā, vai mums nav atstāta kāda ziņa, bet šādu komunikācijas veidu (ziņas atstāšana viesnīcā) šī valsts vēl nepazīst. Lieki.
Numuriņš ir gluži labs, izskatās, ka esam vienīgi viesi, un pati viesnīca tiek remontēta. Ūdens gan ir pavēss, apskalojamies un laižam gulēt. Ir jau ap diviem naktī.
Pulkstenis zvana pus septiņos. Ir vēsi, negribas nemaz līst laukā no gultas. Anna no vannas ziņo, ka ūdens joprojām ledains, brrr.
Zvana iekšējais telefons. Mums pakaļ būšot 7:45 (un ne 8:30, kā teica Alex, bet tieši kā nojauta Anna). Skrienam brokastīs.
Brokastis... vispirms gan krietnu brīdi pa diviem viesnīcas stāviem meklējam vietu, kur tās tiks servētas. Dace jau gandrīz atmetusi cerības atgriezās numuriņā, kad es aiz remontā esošā pagalma pamanu stikla durvis, aiz kurām spīd galdiņi. Mazliet pacīnījusies ar durvīm varu uzvaroši ziņot dāmām, ka brokastis tomēr būs.
Puikiņa (tas pats, kurš recepcijā) virtuvē kaut ko vāra, līdz atnes ūdens bunduli un to mazo kafijas biķerīti, no kura sanāk divas pašvakas kafijas (teorētiski laikam paredzēts stiprums trijām. Un vispār – kas tas par stilu – šķīstošo kafiju izšķaidīt un servēt tipa atsevišķā traukā kā stiprumu?). Pēc vakardienas galvassāpju pieredzes savu „kafiju” izdzeru minūšu laikā un eju uz virtuvi prasīt puikam papildporciju. Puikas tur nav, bet toties ieraugu šķīstošās kafijas bundžu. Paķeru to un skrienu pie Daces – abas veikli papildinām krūzītes un kafijas trauks tiek atgriezts vietā.
Pēc laiciņa atgriežas puisis, izskatās, bijis pēc maizes. Brokastīs ierodas arī Anna un tiek informēta par kafijas iegūšanas metodēm. Brokastis stipri paplānas – pa divām maizītēm katrai un super mazs džema trauciņš. Spriežam, ka jāparasa papildināt.
Tikmēr puika atkal pazūd. Saskatāmies ar Annu un dodamies sirojumā – uz virtuvi. Ledusskapī rēgojas pustukša džema bundža – to grābjam ciet un piepildām trauku. Skrienu ar bundžu atpakaļ uz virtuvi un pagūstu to nolikt ledusskapī aptuveni vietā un atgriezties pie galda, kad jau noblīkšķ virtuves durvis puikam atgriežoties. Atkārtotība vai turpinātība?
Lielākā škrobe sagaida Daci atgriežoties numuriņā – ir padots siltais ūdens. Tas, ko vakar un šorīt tā vajadzēja, lai sasildītos un izmazgātu matus!
Esam gatavas jau 7:45, autobuss gan piebrauc tikai 8:00 un parādās puisis ar „i am your guide today”. (Anna pārjautā – un rīt?) Ārā jau ir kļuvis siltāks, zvanītājiem no Latvijas, kas uztraukti jautā, vai neesam nosalušas, jau mundri spējam atbildēt, ka ir OK.
Braukājam pa Arekipu, savācot grupu. Visi spāņi, angliski runājošais gids ir tikai mums. Cik nu pilsētu pa autobusa logu redzam, liekas tiešām pievilcīga – glītākā no redzētajām. Pilsētas fonā – gluži kā Petropavlovk Kamčatskij – vulkānu silueti.
Uz Chivay ceļš ved augšup, caur tuksnesi (kur varētu filmēt mēness ainavas un kur aug tikai kaktusi). Pa šo ceļu, izskatās, brauc tikai tūristu autobusi un cementa mašīnas. Vilciens arī pasažieriem esot jau piecus gadus slēgts un to izmanto tikai rūpniecībai. Autobusā skan kasete ar romantiskajām dziesmām no kinofilmām. Anyway, labāk par ķīniešu tehno. Apstājamies te lai fotografētu vikunjas, te lai dzertu mate de coca (galva mazliet griežas, ir pāri 4000 mvj). Apsveram, ka nākamais ceļojums varētu būt foto safari Kenijā.
Braukājam pa Arekipu, savācot grupu. Visi spāņi, angliski runājošais gids ir tikai mums. Cik nu pilsētu pa autobusa logu redzam, liekas tiešām pievilcīga – glītākā no redzētajām. Pilsētas fonā – gluži kā Petropavlovk Kamčatskij – vulkānu silueti.
Uz Chivay ceļš ved augšup, caur tuksnesi (kur varētu filmēt mēness ainavas un kur aug tikai kaktusi). Pa šo ceļu, izskatās, brauc tikai tūristu autobusi un cementa mašīnas. Vilciens arī pasažieriem esot jau piecus gadus slēgts un to izmanto tikai rūpniecībai. Autobusā skan kasete ar romantiskajām dziesmām no kinofilmām. Anyway, labāk par ķīniešu tehno. Apstājamies te lai fotografētu vikunjas, te lai dzertu mate de coca (galva mazliet griežas, ir pāri 4000 mvj). Apsveram, ka nākamais ceļojums varētu būt foto safari Kenijā.
Ceļā uz Chivay apstājamies uz foto pauzēm vēl pāris reižu, līdz pēc vieniem pēcpusdienā jau esam lejā ielejā – ciemā. Autobuss iebrauc šaurā šķērsieliņā uz kārtējo restorānu. Kad divreiz pārjautājam, tomēr izrādās, ka gan mūsu iebraukšanas biļetes ielejā, gan lunch ir iekļauti cenā. Bufete, jāatzīst, atkal ir visai laba.
Mums ir arī radies viedoklis par savu gidu – viņš varētu būt indiānis, ne peruānis, jo ir neparasti izskatīgs un slaids – garš priekš peruāņa un stiegrains. Un novērtējam arī faktu, ka mums ir privātais gids/ tulks/ uzraugs – tā ir laba sajūta. Šis apstāklis gan neglābj no nesaprašanās un ņemšanās ar numuriņa atrašanu un rezervāciju saskaņošanu. 15 minūšu pārrunu rezultātā (kuru laikā mums netiek sniegta nekāda informācija) mums atkal tiek ierādīts apartaments ar numuru 1, un atkal bez siltā ūdens. Numuriņā vispār ir manāmi pavēss. 16:30 ejam ārā gaidīt autobusu, kas vedīs mūs uz karstajiem avotiem. Autobuss savas minūtes 10 nokavē, bet veikli nogādā mūs karsto avotu iestādījumā. Tajā ir vairāki baseini, cik saprotam, vienādi, un tauta izklīst pa ūdeņiem. Vannas ir tiešām siltas, tikai tā ģērbšanās un dušošanās notiek ārā.... pamatīgā vēsumā. Pēc siltās peldes, saskatījušās fakāciju – brīvdienu seksu baseiniņā (iebraucēji vīrieši ar vietējām meitenēm), pat saņemamies dušās izmazgāt matus (jo, ja tā padomā, viesnīcā jau diži siltāks nebija, un tur dušā ūdens bija auksts).
Aizvedot līdz viesnīcai gids mūs piesakās pēc stundas savākt uz „organizēto ballīti”, bet no tās mēs kategoriski atsakāmies (atkal skatīties t.s. nacionālās dejas negribas nemaz). Viesnīcas istabiņā atgriežoties konstatējam, ka tā ir kļuvusi vēl vēsāka, un joprojām tāda kā mazliet mitra (ir sajūta, ka uz ielas ir siltāks). Kopā ar Annu ejam bīdīt runu ar apkalpojošo personālu (t.i. Anna iet runāt un eju atbalstīt), lai mums iedod sildītāju. Aptuveni desmit minūšu sarunas laikā puisis piekāpjas un iedod tīri jauku silta gaisa pūtēju, ap kuru tad istabiņā satupstam un sākam apsvērt tālākā vakara plānus.
Tā kā organismam prasās barības, kā arī mazliet alkohola asinsrites uzlabošanai, izklīstam ielās, kur izmisīgi meklējot civilizēta paskata iestādījumu, beigās paliekam picērijā blakus durvīs (ceļvežu ieteiktās vietas izskatās pēc lētām, prastām dzertuvēm, nevis vietām, kur varētu tikt pie cilvēka cienīgām vakariņām).
Kad atgriežamies numuriņā, sildītājs ir pazudis un numuriņā joprojām valda aukstums. Mēs ar Annu ejam skaidroties (abām pa 100 + g pisco ribās) kāds mazs, smirdīgs un dumjš peruānis atsakās mums sildītāju dot un pieprasa samaksu, kas līdzinās cita apartamenta cenai, ko mēs, loģiski, atsākamies maksāt un tad pieprasām, lai mums drīzāk citu viesnīcu meklē. Seko 15 minūšu gara pilnīgi neauglīga diskusija (puisis izliekas, ka nesaprot, atsakās zvanīt šefam utt), un šo minūšu laikā es jau jūtu, ka rokas sāk niezēt (kā gribās sadot pa seju tam sīkaļam). Gala beigās, redzot, ka saruna nesokas, mēs paņemam to fucking heateri vienkārši ar varu un ienesam savā istabā. Puišelis tā kā grib skriet pakaļ, bet tomēr saprot, ka īsti ar varu jau atņemt mums nevar to, ko esmu paķērusi, kamēr viņš bija izlaidis no rokām. Mazliet uzsildījušas istabu, pēc kādas stundas sildītāju noliekam ārpusē pie numuriņa durvīm. Kompromisam. Un pašas – veikli zem segām. Brrr.
Aizvedot līdz viesnīcai gids mūs piesakās pēc stundas savākt uz „organizēto ballīti”, bet no tās mēs kategoriski atsakāmies (atkal skatīties t.s. nacionālās dejas negribas nemaz). Viesnīcas istabiņā atgriežoties konstatējam, ka tā ir kļuvusi vēl vēsāka, un joprojām tāda kā mazliet mitra (ir sajūta, ka uz ielas ir siltāks). Kopā ar Annu ejam bīdīt runu ar apkalpojošo personālu (t.i. Anna iet runāt un eju atbalstīt), lai mums iedod sildītāju. Aptuveni desmit minūšu sarunas laikā puisis piekāpjas un iedod tīri jauku silta gaisa pūtēju, ap kuru tad istabiņā satupstam un sākam apsvērt tālākā vakara plānus.
Tā kā organismam prasās barības, kā arī mazliet alkohola asinsrites uzlabošanai, izklīstam ielās, kur izmisīgi meklējot civilizēta paskata iestādījumu, beigās paliekam picērijā blakus durvīs (ceļvežu ieteiktās vietas izskatās pēc lētām, prastām dzertuvēm, nevis vietām, kur varētu tikt pie cilvēka cienīgām vakariņām).
Kad atgriežamies numuriņā, sildītājs ir pazudis un numuriņā joprojām valda aukstums. Mēs ar Annu ejam skaidroties (abām pa 100 + g pisco ribās) kāds mazs, smirdīgs un dumjš peruānis atsakās mums sildītāju dot un pieprasa samaksu, kas līdzinās cita apartamenta cenai, ko mēs, loģiski, atsākamies maksāt un tad pieprasām, lai mums drīzāk citu viesnīcu meklē. Seko 15 minūšu gara pilnīgi neauglīga diskusija (puisis izliekas, ka nesaprot, atsakās zvanīt šefam utt), un šo minūšu laikā es jau jūtu, ka rokas sāk niezēt (kā gribās sadot pa seju tam sīkaļam). Gala beigās, redzot, ka saruna nesokas, mēs paņemam to fucking heateri vienkārši ar varu un ienesam savā istabā. Puišelis tā kā grib skriet pakaļ, bet tomēr saprot, ka īsti ar varu jau atņemt mums nevar to, ko esmu paķērusi, kamēr viņš bija izlaidis no rokām. Mazliet uzsildījušas istabu, pēc kādas stundas sildītāju noliekam ārpusē pie numuriņa durvīm. Kompromisam. Un pašas – veikli zem segām. Brrr.
Nākamā diena: 29.07.2007. - Colca canyon
