PERU
Iepriekšējā diena: 26.07.2007. - Amantani sala
Titikakas ezers. 27.07.2007.
Nakts paiet bez ekscesiem – lai arī vienā brīdī ir it kā mazliet vēsi (uzvelku cepuri), lai arī Dace uztaisa trādirīdi, mēģinot atrast durvis, un lai arī kārtīgi pasapņoju trakus sapņus, rīts aust mundrs.
Ceļos 6:00, jo gribu realizēt plāniņu – uzgājienu 4160m augstajā Amantani virsotnē. Lai arī rīta stundā elpai klājas grūti, krīt ciet ausis utt., tomēr 6:45 esmu augšā un apbrīnoju salu no tās augstākā punkta.
Gandrīz līdz pašai virsotnei ved kā bruģēts ceļš. Kalna augšdaļā arī redzu/ satieku strādniekus, kas mitinās uz kalna, taisa celiņus, kā arī no akmeņiem būvē loku/ lauku norobežojumus. Tā kā pulkstenis tuvojas septiņiem, un mūsu kuģis no salas atiet 8:00, skrienu lejup, apstājoties vien lai uztaisītu foto pauzes. (Mazās meitenes šoreiz mani neaplaupa.)
Ceļos 6:00, jo gribu realizēt plāniņu – uzgājienu 4160m augstajā Amantani virsotnē. Lai arī rīta stundā elpai klājas grūti, krīt ciet ausis utt., tomēr 6:45 esmu augšā un apbrīnoju salu no tās augstākā punkta.
Gandrīz līdz pašai virsotnei ved kā bruģēts ceļš. Kalna augšdaļā arī redzu/ satieku strādniekus, kas mitinās uz kalna, taisa celiņus, kā arī no akmeņiem būvē loku/ lauku norobežojumus. Tā kā pulkstenis tuvojas septiņiem, un mūsu kuģis no salas atiet 8:00, skrienu lejup, apstājoties vien lai uztaisītu foto pauzes. (Mazās meitenes šoreiz mani neaplaupa.)
Pēc tam esmu mājās, meitenes arī mostas, veic skabargas izvilkšanas operāciju. Sazīmējam sejiņas un tad jau saimniece sauc brokastīs – mūs gaida pankūka un maizītes, super! Kūrorts kas kūrorts! Un vēl – tāds miers.
Pēc brokastīm tiek vien atliek laika kā sataisīties, ierakstīties viesu grāmatā un iedot saimniecei pateicībai mazliet naudiņas – tas ir vienīgais veids kā spējam paust savu sajūsmu par šo kūrortu. Atvadu foto pa ceļam lejup uz ezeru un piepildīta ar sagurušajiem tūristiem laiva atkal izpeld Titikakas ezera ūdeņos. Saskaņā ar Amigo teikto, mūs gaida stundas pārbrauciens līdz Takili salai.
Pēc brokastīm tiek vien atliek laika kā sataisīties, ierakstīties viesu grāmatā un iedot saimniecei pateicībai mazliet naudiņas – tas ir vienīgais veids kā spējam paust savu sajūsmu par šo kūrortu. Atvadu foto pa ceļam lejup uz ezeru un piepildīta ar sagurušajiem tūristiem laiva atkal izpeld Titikakas ezera ūdeņos. Saskaņā ar Amigo teikto, mūs gaida stundas pārbrauciens līdz Takili salai.
Takili ierodamies pus desmitos. Pirmais, kas mūs gaida, ir 45 minūšu lēzens kāpiens uz salas centrālā (vienīgā) miesta centru. Skaists kāpiens. Grupa izretojas, un var netraucēti baudīt apkārtni. Miesta centrā notiek tipa svētki. Saposušies ļautiņi pie šķībām trubu skaņām (man sāk sāpēt galva) izpilda vienveidīgu tipināšanu pa laukumu.
Tikšanās ar grupu un gidu nolikta uz 11:00, līdz tam laikam pagūstam 3 reizes apiet ap t.s. centru, sameklēt tualeti (tas nav vienkārši, atrodam to kādā pagrabā) un neskatīties vēl vienu pusstundīgu tipināšanas deju.
Tikšanās ar grupu un gidu nolikta uz 11:00, līdz tam laikam pagūstam 3 reizes apiet ap t.s. centru, sameklēt tualeti (tas nav vienkārši, atrodam to kādā pagrabā) un neskatīties vēl vienu pusstundīgu tipināšanas deju.
11:00 visi tiešām satiekas un sāk bariņā tipināt uz restorāna pusi. Mums atliek vien cerēt, ka baros normāli (jo jau gribās). „Restorānā” mūs nosēdina ap garu galdu, bet tā vietā, lai barotu, maigos mēģina kaut ko pastāstīt par Takili salu un salenieku apģērbu, galvenokārt – cepurēm. Šajā brīdī viņš tiek oficiāli kronēts par sliktāko šī ceļojuma gidu, jo starp neskaitāmiem „friends” stāsts par cepurēm vismaz man paliek nesaprasts. (Dacei krietni palīdz nelielās spāņu valodas zināšanas, un pēc tā, ko viņa papilda, nojaušu, ka tās ir dažādas atkarībā no tā vai vīrietis ir precējies vai neprecējies un vai viņam ir draudzene vai nav. Savukārt uzmanību viņi izrādot meitenēm metot tām mugurā akmeņus. Anna saka, ka viņa mestu pretī un ne pa muguru vien.)
Pēc tam tomēr (kompensācijai) tiek servēta zupa un zivs, ir gana labi, kafiju gan nedod (bet vajadzētu gan, un ļoti, šodien nav dabūta). Ir 13:00, kad sakāpjam atpakaļ uz kuģa, pirms tam veikuši 200 pakāpienu nokāpienu no kroga uz ezeru.
Vispār, ir pamatīgas pamatotas aizdomas, ka šī tauta – inku pēcteči – ir gaužām aprobežoti un lēni (ritenis ir tikai daļa no pierādījumiem). Tas, ka viņiem ir grūtības ar iestāšanos universitātēs, tas, ar kādu skatu gids-amigo centās uz kuģa brīvā brīdī aptvert (lasīt) savus mācību materiālus, ka.... nu jau grūti Pizzaro onkulim pārmest, ka viņš, te ierodoties, aptvēra savu intelektuālo pārākumu (pat neskatoties un fenomenālajām celtnēm) un centās to izmantot. Atsevišķi attapīgie ir vienīgi veiksmīgi izņēmumi.
Un tā dzimst rasisms.
Pēc tam tomēr (kompensācijai) tiek servēta zupa un zivs, ir gana labi, kafiju gan nedod (bet vajadzētu gan, un ļoti, šodien nav dabūta). Ir 13:00, kad sakāpjam atpakaļ uz kuģa, pirms tam veikuši 200 pakāpienu nokāpienu no kroga uz ezeru.
Vispār, ir pamatīgas pamatotas aizdomas, ka šī tauta – inku pēcteči – ir gaužām aprobežoti un lēni (ritenis ir tikai daļa no pierādījumiem). Tas, ka viņiem ir grūtības ar iestāšanos universitātēs, tas, ar kādu skatu gids-amigo centās uz kuģa brīvā brīdī aptvert (lasīt) savus mācību materiālus, ka.... nu jau grūti Pizzaro onkulim pārmest, ka viņš, te ierodoties, aptvēra savu intelektuālo pārākumu (pat neskatoties un fenomenālajām celtnēm) un centās to izmantot. Atsevišķi attapīgie ir vienīgi veiksmīgi izņēmumi.
Un tā dzimst rasisms.
Seko trīs garas stundas kuģī, pusmiegā. Mums ar Daci sāp galva, jo nav bijis kafijas. Izklaidējam sevi aprunājot apkārtējos – dabū savu tiesu gan franči, gan dāņu citādi orientēto meiteņu pārītis, gan spāņu kompānija (īpaši meitene ar skabargai līdzīgo pīrsingu uzacī).
Grūti iet japāņu puisim, kuram visi cenšas darīt pāri: piesēsties par tuvu, vai pārvietot viņa somu. Un, it kā ar to nepietiktu, viņš vēl Takili nopērk stabuli, ko turpat uz kuģa arī izmēģina.
Puno ostā ierodamies ar pusstundas nokavēšanos, proti, 16:30. Busiņš atkal izvadā mūs pa viesnīcām (labi, ka Anna saglabājusi vizītkarti!). Berta mūs sagaida viesnīcā. Mums, izrādās, ir tikai pusotra stunda laika, jo autobuss ir jau 19:30. Es eju izņemt naudu (briesmīgi, nežēlīgi sāp galva), lai norēķinātos ar Bertu par džungļu daļu ceļojumam. Tas izvēršas visai ekstrēmā pasākumā, jo, tā kā sāp galva un uztveres spējas strauji zūd, rodas grūtības saprātīgu lēmumu pieņemšanā. Iemesls visam principā ir bankomāts, kura withdrawal limiti būtu smieklīgi, ja vien nebūtu traģiski – pirmajā reizē tieku pie 300$ (ļauj izņemt arī USD), otrajā – vien 200$. Tas kopā veido vien daļu no nepieciešamā. Diemžēl otru karti esmu iztukšojusi, izņemot naudu vietējā valūtā. Beigu beigās trūkstošos 20$ aizņemos no Daces un kaut kā tiekam ar rēķiniem galā.
Ejam vakariņās uz tradicionālo restorānu, kurā skaidri divreiz paskaidrojam, ka steidzamies, lai visu ēdienu, kad vien tas ir gatavs, nes šurp. Puisis pat saprot un mēs tikai laikā nedaudz ilgākā par pusstundu esam paēdušas. Un es pat varēju vērot, kā cepas mana pica.
Pie Bertas atgriežamies tieši laikā, lai paņemtu taksi un bez 20 minūtēm septiņos ierastos autoostā. Te vēl jānopērk iekāpšanas taloni (jāsamaksā autoostas nodoklis) un varam sākt gaidīt savu pieczvaigžņu autobusu.
Berta te mūs pamet. Uz busu dodamies aptuveni bez 10 minūtēm septiņos, bet mūs vēl iekšā nelaiž. Toties apkārt lēkā jaunietis ar videokameru, kas pamatīgi nokaitina Daci. Autobusa krēsli ir OK, sākumā liekas, ka brauciens vispār būs ekselents, jo no Puno autobuss atiet gandrīz tukšs. Vienīgi Annai blakus piesēžas kāds smagi pēc alkohola dvakojošs vīrietis, un viņa veikli nomaina sēdvietu. Arī mēs ar Daci cenšamies iekārtoties un iemigt. Autobusā pavēsi.
Pēc stundas iebraucam Juliaca - industriālajā Puno piepilsētā, kur autobuss met vairākus garus un lēnus līkumus pa pilsētas ielām, uzņemot pasažierus, līdz autobuss jau ir pārpildīts. Pirms tam iekārtojušās katra uz divām sēdvietām, veikli atgriežamies ierādītajās vietās – nekādas izlaidības te nespīd. Vienīgi Anna sarunā ar vīrieti, kas nāk izlikt no vietas viņu, ka viņa tomēr drīkst palikt, kur iekārtojusies. Šis blakussēdētājs vismaz izskatās (smaržo) skaidrā.
It kā varētu gulēt, bet kļūst arvien aukstāk, līdz vienā brīdī pat aizsalst visi autobusa logi. Un somas ar papildus apģērbu ir dziļi autobusa bagāžā. Titikakas ezers nebija freezing point.
Grūti iet japāņu puisim, kuram visi cenšas darīt pāri: piesēsties par tuvu, vai pārvietot viņa somu. Un, it kā ar to nepietiktu, viņš vēl Takili nopērk stabuli, ko turpat uz kuģa arī izmēģina.
Puno ostā ierodamies ar pusstundas nokavēšanos, proti, 16:30. Busiņš atkal izvadā mūs pa viesnīcām (labi, ka Anna saglabājusi vizītkarti!). Berta mūs sagaida viesnīcā. Mums, izrādās, ir tikai pusotra stunda laika, jo autobuss ir jau 19:30. Es eju izņemt naudu (briesmīgi, nežēlīgi sāp galva), lai norēķinātos ar Bertu par džungļu daļu ceļojumam. Tas izvēršas visai ekstrēmā pasākumā, jo, tā kā sāp galva un uztveres spējas strauji zūd, rodas grūtības saprātīgu lēmumu pieņemšanā. Iemesls visam principā ir bankomāts, kura withdrawal limiti būtu smieklīgi, ja vien nebūtu traģiski – pirmajā reizē tieku pie 300$ (ļauj izņemt arī USD), otrajā – vien 200$. Tas kopā veido vien daļu no nepieciešamā. Diemžēl otru karti esmu iztukšojusi, izņemot naudu vietējā valūtā. Beigu beigās trūkstošos 20$ aizņemos no Daces un kaut kā tiekam ar rēķiniem galā.
Ejam vakariņās uz tradicionālo restorānu, kurā skaidri divreiz paskaidrojam, ka steidzamies, lai visu ēdienu, kad vien tas ir gatavs, nes šurp. Puisis pat saprot un mēs tikai laikā nedaudz ilgākā par pusstundu esam paēdušas. Un es pat varēju vērot, kā cepas mana pica.
Pie Bertas atgriežamies tieši laikā, lai paņemtu taksi un bez 20 minūtēm septiņos ierastos autoostā. Te vēl jānopērk iekāpšanas taloni (jāsamaksā autoostas nodoklis) un varam sākt gaidīt savu pieczvaigžņu autobusu.
Berta te mūs pamet. Uz busu dodamies aptuveni bez 10 minūtēm septiņos, bet mūs vēl iekšā nelaiž. Toties apkārt lēkā jaunietis ar videokameru, kas pamatīgi nokaitina Daci. Autobusa krēsli ir OK, sākumā liekas, ka brauciens vispār būs ekselents, jo no Puno autobuss atiet gandrīz tukšs. Vienīgi Annai blakus piesēžas kāds smagi pēc alkohola dvakojošs vīrietis, un viņa veikli nomaina sēdvietu. Arī mēs ar Daci cenšamies iekārtoties un iemigt. Autobusā pavēsi.
Pēc stundas iebraucam Juliaca - industriālajā Puno piepilsētā, kur autobuss met vairākus garus un lēnus līkumus pa pilsētas ielām, uzņemot pasažierus, līdz autobuss jau ir pārpildīts. Pirms tam iekārtojušās katra uz divām sēdvietām, veikli atgriežamies ierādītajās vietās – nekādas izlaidības te nespīd. Vienīgi Anna sarunā ar vīrieti, kas nāk izlikt no vietas viņu, ka viņa tomēr drīkst palikt, kur iekārtojusies. Šis blakussēdētājs vismaz izskatās (smaržo) skaidrā.
It kā varētu gulēt, bet kļūst arvien aukstāk, līdz vienā brīdī pat aizsalst visi autobusa logi. Un somas ar papildus apģērbu ir dziļi autobusa bagāžā. Titikakas ezers nebija freezing point.
Nākamā diena: 28.07.2007. - Chivay
