PERU
Iepriekšējā diena: 25.07.2007. - Cusco- Puno
Amantani sala. Annas! 26.07.2007.
Vakara noslēgums un pēdējais prieks bija lampas vada saspridzināšana. Par mūsu jautrības iemeslu apvaicājas arī Alex pie brokastu galda, bet neiesim jau atzīties. Vispār nabaga puisis kārtīgi cenšas piesist Annai, bet lāga neizdodas. Šoreiz brauciens no Bolīvijas pa tukšo. (lasi pa lūpām – sexa nebūs!)
Lai arī lejā jābūt tikai 7:00, mostamies pēc sešiem (laika joslu starpību tā līdz galam laikam nemaz neatgūsim). Brokastis ir neparasti sakarīgas – olas un džems (vairāk kā parasti). Mums uz komunicēšanos prāts vēl nenesas, puisis izskatās saskumis. Berta, ka solīja mūs savākt 7:30-40, šajā laikā neparādās, busiņš ierodas vien, kad jau ir pāri astoņiem. Rezultātā laikam kavējam un solītā desmit minūšu pauze pārtikas, suvenīru, dāvanu un šmigas iepirkšanai izpaliek. Škrobe gan par dāvanām ģimenei, gan prieka dziru, gan faktu, ka mums uz trijām divām dienām ir 2 litri ūdens. Kuģītis ir maza baržiņa ar vēl mazāku tualeti (tualetīti), kuru gan kāds šķībacains puisis, vispār ar dzīvi neapmierināts indivīds, vēl pamanās apmeklēt ar somu uz muguras.
Lai arī lejā jābūt tikai 7:00, mostamies pēc sešiem (laika joslu starpību tā līdz galam laikam nemaz neatgūsim). Brokastis ir neparasti sakarīgas – olas un džems (vairāk kā parasti). Mums uz komunicēšanos prāts vēl nenesas, puisis izskatās saskumis. Berta, ka solīja mūs savākt 7:30-40, šajā laikā neparādās, busiņš ierodas vien, kad jau ir pāri astoņiem. Rezultātā laikam kavējam un solītā desmit minūšu pauze pārtikas, suvenīru, dāvanu un šmigas iepirkšanai izpaliek. Škrobe gan par dāvanām ģimenei, gan prieka dziru, gan faktu, ka mums uz trijām divām dienām ir 2 litri ūdens. Kuģītis ir maza baržiņa ar vēl mazāku tualeti (tualetīti), kuru gan kāds šķībacains puisis, vispār ar dzīvi neapmierināts indivīds, vēl pamanās apmeklēt ar somu uz muguras.
Pēc kādas pusstundas brauciena piestājam pirmajā no peldošajām Uros salām – Kontiki. Nezinu, vai tā peld, bet šūpojas gan, kājas stieg niedrēs. Uz salas sabūvētas triju sivēntiņu salmu mājiņas. Gids kaut ko stāstsa par ezeru un salu, bet mums no viņa „friends” jau sāk mesties tirpas un smadzenes atsakās pieņemt tekstu.
Kādu pusstundu vismaz patusējam pa to saliņu, daļa ceļabiedru izmanto iespēju par 5 soliem uz nākamo salu aizkuģot ar „tipical boat”. Mēs gan ne. Tad nu uz nākamās salas nonākam attiecīgi ātrāk nekā tie, kas ar salmu laivu, visu izstaigājam. Šajā gadījumā „viss” – tas ir pāris segas ar suvenīriem, daži „mini market” un „restaurants”, kā arī „logdes” – pāris salmu būdas, kurās iespējams izīrēt gultasvietas. Un nemaz TIK briesmīgi neizskatās. Mini market piedāvājums ļauj mums dubultot mūsu ūdens krājumus – tad jau dzīvosim! Gan jau badā nenomirsim, ja dos kartupeļus, un dāvanu vietā nāksies dot naudu. Žēl vien, ka pagaidām nespīd vārdadienas party – nav nedz kūkas, nedz dāvanu.
Pulkstenis varētu būt kādi 11, kad izbraucam no šīs salas, lai dotos uz 3 stundu brauciena attālumā esošo Amantani. Nekas jau sevišķs tas viss neliekas, bet, kad Dacei piezvana Normunds un jautā, ko darām, atbilde – „kuģojam pa Titikakas ezeru” skan labi!
Joprojām apbrīnoju cilvēkus, kas ceļo vieni. Es nevarētu. Laikam būtu ... bail? 3-4atā pagaidām liekas ideāli.
Ap 14:00 piebraucam salai. Krastā gaida koši ģērbtu sievu pulciņš. Gids – amigo – mūs izsēdina un krastā notiek „Kuka tikšanās ar indiāņiem” – sievas stāv no vienas puses, mēs, baltie, no otras. Gida uzmundrināti uzbrienam uz laukumiņa 50 m attālu, kur notiek „sadale” – kaut kāds mistisks mulsinošs process, kura laikā tiek izsaukti vārdi un piedalītas ģimenes. Mēs tiekam izsauktas trešās un mūs pieņem kāda sieviete, liekas, gados. Sākumā viņa, tad viņas mazgadīgais dēls mūs ved uz mūsu „Mājām” – kaut kur augstu uz salas. Puika skatās uz mums ar interesi, mums sirdis pagaidām pilnas šaubu. Tik vien labā ziņa, ka pati sala ir skaista bezgala.
Beigbeigās aizelsušās nonākam pagalmā, un mums tiek ierādīta mūsu mājele – māla (zemes) ķieģeļu ēka, iztapsēta no iekšpuses ar brūnu ietinamo papīru, kurā saliktas trīs gultas (ar dubultsegām, urrā!) Brīdi piesēžam, attopamies, tad pabāžam galvu ārā, bruņotas ar fotokamerām. Skats tiešām skaists. Tad nu sēžam pie sētas un priecājamies. Atnāk meitene Renina Flora vārdā, iedod segu, uz kuras apsēsties. Mēs jūtamies nedaudz stulbi, jo nemākam ne vārda parunāt ar viņu. Turpat blakus pie sētas arī labierīcības – apbrīnojami tīra sausā ateja. Arī par otro stresa jautājumu stresa vairs nav.
Joprojām apbrīnoju cilvēkus, kas ceļo vieni. Es nevarētu. Laikam būtu ... bail? 3-4atā pagaidām liekas ideāli.
Ap 14:00 piebraucam salai. Krastā gaida koši ģērbtu sievu pulciņš. Gids – amigo – mūs izsēdina un krastā notiek „Kuka tikšanās ar indiāņiem” – sievas stāv no vienas puses, mēs, baltie, no otras. Gida uzmundrināti uzbrienam uz laukumiņa 50 m attālu, kur notiek „sadale” – kaut kāds mistisks mulsinošs process, kura laikā tiek izsaukti vārdi un piedalītas ģimenes. Mēs tiekam izsauktas trešās un mūs pieņem kāda sieviete, liekas, gados. Sākumā viņa, tad viņas mazgadīgais dēls mūs ved uz mūsu „Mājām” – kaut kur augstu uz salas. Puika skatās uz mums ar interesi, mums sirdis pagaidām pilnas šaubu. Tik vien labā ziņa, ka pati sala ir skaista bezgala.
Beigbeigās aizelsušās nonākam pagalmā, un mums tiek ierādīta mūsu mājele – māla (zemes) ķieģeļu ēka, iztapsēta no iekšpuses ar brūnu ietinamo papīru, kurā saliktas trīs gultas (ar dubultsegām, urrā!) Brīdi piesēžam, attopamies, tad pabāžam galvu ārā, bruņotas ar fotokamerām. Skats tiešām skaists. Tad nu sēžam pie sētas un priecājamies. Atnāk meitene Renina Flora vārdā, iedod segu, uz kuras apsēsties. Mēs jūtamies nedaudz stulbi, jo nemākam ne vārda parunāt ar viņu. Turpat blakus pie sētas arī labierīcības – apbrīnojami tīra sausā ateja. Arī par otro stresa jautājumu stresa vairs nav.
Pēc neilga brīža parādās saimniece un sauc pusdienās – mūs gaida supergaršīga dārzeņu zupa un cepts siers ar kartupeļiem. Tātad - arī baro te labi. Nu jau pamazām sākam sajusties kā kūrortā. Pēc pusdienām saimniece aicina mūs doties uz tikšanās vietu ar pārējo baru. Mūsu sejās jau ir parādījušies smaidi (paēdis cilvēks – laimīgs cilvēks) un to baru un gidu- amigo satikt negribas nemaz. Vietā, kur runāta tikšanās, visi tikai lēnām vācas. Mēs patrinamies, līdz es nolemju uzskriet līdz tā kalna (salas) virsotnei, un pēc tam mēs visas varētu noiet līdz ezeram (gribas teikt – jūrai), kur sagaidīt saulrietu. Sacīts – darīts.
15 minūtes joņoju augšup, apsteidzot baru ļautiņu, kas arī dodas augšup, vērot saulrietu no kalna virsotnes. Līdz pašai augšai netieku – tur šķēršļu josla – taku aizšķērso augsti akmeņu krāvumi (it kā sētas). Skrienu lejup pie meitenēm. Grupa vēl tikai vācas.
Saimniecei apsolām mājās būt ap 18:00 un laižam lejup – caur centrālo laukumu, pa bruģētiem celiņiem kaut kur it kā ezera virzienā, it kā lejup, bet beigās izrādās – paralēli tam. Mums seko pāris optimistu, kuriem, acīmredzot, liekas, ka mēs zinām, kurp jāiet.
Sajūtot, ka taka atkal ved kalnā, mēs sākam laušanos uz leju pāri terasēm, caur pagalmiem un tikai vienu reizi norāpojot pa akmens terasi tam pilnīgi neparedzētā vietā, pārējo ceļu veiod pa taciņām (vai pāri kartupeļu laukiem), līdz esam lejā – pie ezera. Pastaiga līdz molam, skaists saulriets un meklējam jau atkal ceļu augšup, uz „mājām”, bet vispirms jau uz veikalu, kur lejupejot pamanījām izliktas vīna un ruma pudeles, un solījām atgriezties. Pa ceļam ejot sāk skanēt pūtēju orķestri un kaut kādi vīreļi bļaustās par neatkarības dienas svinībām. Tās mēs ignorējam un ejam pret straumi augšup.
Tikušās pie vārdadienas dzēriena, sākam meklēt māju. Spīd gaiša mēnesnīca, redzēt var gandrīz kā ar lukturīti un pēc nelielas maldīšanās esam pie mājas. Atsēžamies atpakaļ uz iepriekšējā lievenīša pie sienas sajaucam dzērienus (vietējais rumiņš iejaukts divās puslitra kolas pudelītēs)un skatoties spoži zvaigžņotajās debesīs iesvētām svētkus. Neiztiekam bez dziesmas, tā kā atliek vien cerēt, ka mūsu saimniecei latviešu un krievu estrāde iet pie sirds.
Kad dzērienu trauki jau sausi, pie stūra atkal parādās saimniece un sauc vakariņās. Cerot, ka no mums nenes, ielavāmies virtuvē, lai tiktu atkal pie ļoti garšīgas zupas un rīsiem ar dārzeņiem. Virtuvē ieklīst arī citi ģimenes locekļi un tiek līdzīgi pabaroti. Jo vairāk pētām to ģimeni, jo vairāk rodas pārliecība, ka mūsu saimniece, ko sākumā turējām par sievieti krietni gados, nevarētu būt vecāka par kādiem gadiem 35-40. Saule un smagais dzīvesveids dara savu. Saimnieces jaunos gadus netieši apliecina arī fakts, ka viņa labi runāja spāniski – vecākā paaudze to neprot.
Pēc vakariņām jau velk uz miegu. Saimniece divreiz pārjautā, vai tiešām mēs nedosimies uz fiestu – tā tikai tagad sāksies, bet tā kā mums nav ne mazākās vēlmes vilkt vietējo tērpus un mēģināt lēkāt viņu dejas, no šī piedāvājuma atsakāmies. Un vispār – ir tik mierīgs, kluss, jauks vakars, ko ar cilvēku pūļiem bojāt negribas.
Ietinušās segās, kas saliktas uz mūrīšiem, vēlam labas naktis un, cerot uz siltu nakti, laižamies miegā.
15 minūtes joņoju augšup, apsteidzot baru ļautiņu, kas arī dodas augšup, vērot saulrietu no kalna virsotnes. Līdz pašai augšai netieku – tur šķēršļu josla – taku aizšķērso augsti akmeņu krāvumi (it kā sētas). Skrienu lejup pie meitenēm. Grupa vēl tikai vācas.
Saimniecei apsolām mājās būt ap 18:00 un laižam lejup – caur centrālo laukumu, pa bruģētiem celiņiem kaut kur it kā ezera virzienā, it kā lejup, bet beigās izrādās – paralēli tam. Mums seko pāris optimistu, kuriem, acīmredzot, liekas, ka mēs zinām, kurp jāiet.
Sajūtot, ka taka atkal ved kalnā, mēs sākam laušanos uz leju pāri terasēm, caur pagalmiem un tikai vienu reizi norāpojot pa akmens terasi tam pilnīgi neparedzētā vietā, pārējo ceļu veiod pa taciņām (vai pāri kartupeļu laukiem), līdz esam lejā – pie ezera. Pastaiga līdz molam, skaists saulriets un meklējam jau atkal ceļu augšup, uz „mājām”, bet vispirms jau uz veikalu, kur lejupejot pamanījām izliktas vīna un ruma pudeles, un solījām atgriezties. Pa ceļam ejot sāk skanēt pūtēju orķestri un kaut kādi vīreļi bļaustās par neatkarības dienas svinībām. Tās mēs ignorējam un ejam pret straumi augšup.
Tikušās pie vārdadienas dzēriena, sākam meklēt māju. Spīd gaiša mēnesnīca, redzēt var gandrīz kā ar lukturīti un pēc nelielas maldīšanās esam pie mājas. Atsēžamies atpakaļ uz iepriekšējā lievenīša pie sienas sajaucam dzērienus (vietējais rumiņš iejaukts divās puslitra kolas pudelītēs)un skatoties spoži zvaigžņotajās debesīs iesvētām svētkus. Neiztiekam bez dziesmas, tā kā atliek vien cerēt, ka mūsu saimniecei latviešu un krievu estrāde iet pie sirds.
Kad dzērienu trauki jau sausi, pie stūra atkal parādās saimniece un sauc vakariņās. Cerot, ka no mums nenes, ielavāmies virtuvē, lai tiktu atkal pie ļoti garšīgas zupas un rīsiem ar dārzeņiem. Virtuvē ieklīst arī citi ģimenes locekļi un tiek līdzīgi pabaroti. Jo vairāk pētām to ģimeni, jo vairāk rodas pārliecība, ka mūsu saimniece, ko sākumā turējām par sievieti krietni gados, nevarētu būt vecāka par kādiem gadiem 35-40. Saule un smagais dzīvesveids dara savu. Saimnieces jaunos gadus netieši apliecina arī fakts, ka viņa labi runāja spāniski – vecākā paaudze to neprot.
Pēc vakariņām jau velk uz miegu. Saimniece divreiz pārjautā, vai tiešām mēs nedosimies uz fiestu – tā tikai tagad sāksies, bet tā kā mums nav ne mazākās vēlmes vilkt vietējo tērpus un mēģināt lēkāt viņu dejas, no šī piedāvājuma atsakāmies. Un vispār – ir tik mierīgs, kluss, jauks vakars, ko ar cilvēku pūļiem bojāt negribas.
Ietinušās segās, kas saliktas uz mūrīšiem, vēlam labas naktis un, cerot uz siltu nakti, laižamies miegā.
Nākamā diena: 27.07.2007. - Titikakas ezers
