PERU
Iepriekšējā diena: 24.07.2007. - Machu Picchu
Cusco- Puno. 25.07.2007.
Mostamies Kusko viesnīcā de Sole. Brokastis neattaisno cerības. Rādās, ka zvaigžņu skaitam nav saistības ar brokastu kvalitāti, tās vienkārši ir draņķīgas.
Inku kurjers dienā noskrējis ap 240 km (atcerēsimies, ka galvenās pilsētas atrodas augstāk par 3000mvj). Mūžā tādi vidēji noskrējuši ap 7000 km (un tad... atdeva galus).
6:00 pie durvīm klauvē šoferis un nogādā mūs vietējā nekurienē – autoostā, no kuras 7:30 atiet „1st class bus” uz Puno. Buss ir gauži ok, un mēs arī iekārtojamies ok – pa divām sēdvietām katrai.
Autobusa maršruts veidots ar pieturām – vispirms pie Andahuaylas baznīcas – vietējās „Siksta kapelas” – tajā tiešām gaumīgi sagleznotas sienas un griesti, vienīgi altāri aizsedz sastatnes remonta dēļ. Remonts notikšot vēl vismaz pus gadu, tā kā Kadrijas draudzenei kārtīgi jāpārdomā, vai vērts vest uz šejieni bērnu kristīt.
Inku kurjers dienā noskrējis ap 240 km (atcerēsimies, ka galvenās pilsētas atrodas augstāk par 3000mvj). Mūžā tādi vidēji noskrējuši ap 7000 km (un tad... atdeva galus).
6:00 pie durvīm klauvē šoferis un nogādā mūs vietējā nekurienē – autoostā, no kuras 7:30 atiet „1st class bus” uz Puno. Buss ir gauži ok, un mēs arī iekārtojamies ok – pa divām sēdvietām katrai.
Autobusa maršruts veidots ar pieturām – vispirms pie Andahuaylas baznīcas – vietējās „Siksta kapelas” – tajā tiešām gaumīgi sagleznotas sienas un griesti, vienīgi altāri aizsedz sastatnes remonta dēļ. Remonts notikšot vēl vismaz pus gadu, tā kā Kadrijas draudzenei kārtīgi jāpārdomā, vai vērts vest uz šejieni bērnu kristīt.
Šai pieturai seko divas neplānotas – saistītas ar autobusa gaisa sistēmas remontu, un tad atkal plānotā – pie kārtējām drupām - Raqchi (šīs slavenas, jo celtniecībā izmantoti vulkāniskie ieži).
Nākamā pietura ir ilgi gaidītā pusdienu bufete (gan manāmi švakāka nekā iepriekšējā dienā), pāreja 4300+ mvj (ar tiešām lieliskiem skatiem un apkārtējo kalnu virsotnēm), kurai seko pietura pie pāris tirdziņiem (komercija pilnīga) un Pukaras kultūras aplūkošanas vieta: bija tādi ļautiņi, dzīvojuši Romas impērijas laikā augstkalnē un cirtušie naidniekiem galvas un ēduši mazus bērnus.
17:00 esam Puno, kā plānots, mūs sagaida skaidras zilas debesis, ir mazliet vēss, bet pagaidām lielo salu nemana. Mūs sagaida kāds šoferis, bet tūlīt jau klāt ir arī Alex – mūsu ceļojuma aģents, daudz pieminētais. Viņš ir bolīviešu un peruāņu krustojums, kas galīgi nav tik stīvs, kā Dace A stāstīja, nedz arī tika mazs un melns kā vidusmēra peruānis. Viņš izskatās pārlaimīgs mūs satiekot, aizved mūs uz hoteli un iepazīstina ar Bertu – jauku meiteni, kas būs mūsu supervisor šajās dienās. Viņi abi dod ieskatu nākamajās dienās (Alex izstāsta par pārējo programmu), un smaidīgs aicina doties kopā vakariņās.
Mēs pirmo nakti esam „izsēdinātas” – Anna ir atsevišķā istabiņā (kurā akurāt iekārtoties grib arī Alex, bet Anna viņam maigi un noteikti ierāda viņa vietu). Seko cīņa ar dušu (katrai individuāli un visām kopā), bet uz 19:00 esam gatavas un dodamies satikt puisi.
Pie vakariņām uzzinām gan to, ka viņš tikko atskrējis no Lapazas, lai mūs satiktu, gan arī viņa biogrāfiju vispār. Parunājamies par dzīvi un peru, vispār ir jauki. Pēc vakariņām vēl pārejam pār ielu uz bāriņu un paņemam pa kokteilim, pēc kura atkal it kā velk uz diseni, bet it kā vairāk uz gultu. Tā kā disene izrādās 22:00 vēl pilnīgi tukša, uzvar gulta.
Alex priekš sevis, iespējams, ir atklājis ne vien riteni, bet pat velosipēdu. Bet ideja par trīs mēnešiem Latvijā... nu nez’ nez’....
Annai vēl noteikti būtu kas piebilstams par peruāņu vīriešu audzināšanu un attieksmi, kā arī neprasmi atšķirt profesionālas attiecības no privātām. To tad arī atstāšu viņas spalvai J
PS. Man ir kultūršoks.
Nākamā diena: 26.07.2007. - Amantani sala
