PERU
Iepriekšējā diena: 23.07.2007. - Aquas Calientes
Machu Picchu. 24.07.2007.
Mēs bijām Maču Pikču! Un tas bija lieliski, lieliski! Es gandrīz no aizkustinājuma raudāju! Jo sirdī sajūta bija tik... laba.... tāds kā lidojums, ka pilnīgi gribējās padalīties... gribējās padalīties ar māti un zvanīju viņai reizes piecas līdz beidzot sazvanīju un tad lidojām mēs abas – viņa vienā pasaules malā, es otrā. Lejup braucām smaidīgas kā mandarīni.
Lai to piedzīvotu, cēlāmies 4:00, 5:00 gājām brokastīs (bija gauži OK – gan barība laba, gan atmosfēra – tāda, kā no rīta kalnu rifugios, kad visi gatavojas ceļam). 5:25 jau gaidījām gidi. Pavadonis ieradās laikā un aizveda mūs uz autobusu stāvvietu, kur jau stāvēja gara rinda. Pēc kāda laiciņa iestājāmies rindas galā un minūšu 10-15 laikā tikām busā. Brauciena ilgums – 25 minūtes. Tā laikā pamazām kļuva gaišs un mūsos ar Annu sāka celties panika, ka uz saullēktu mēs augšā nepagūsim. Kārtīga rinda stāvēja arī uz iekšā tikšanu pašās drupās (Anna ironizē, ka Krievijā jau nu nez vai tauta tik godīgi rindā stāvētu). Stresam, izrādās, pamata nav. Pagūstam gan redzēt pirmos saules starus, kas iespīd ielejā, gan paklausīties gidi (gana sakarīga), gan sabildēties. Beidzot tiekam skaidrībā ar to triloģiju: kondors/ puma/ čūska.
Pilsēta – Machu Picchu (quechua valodā - „Vecais kalns”) – tiešām fascinē. Nezinu, kā tur ir ar tām svētajām vietām, enerģijām vai vēl kaut ko, bet sajūta ir laba, nu tā, ka skudriņas skrien un prom iet negribas.
Lai to piedzīvotu, cēlāmies 4:00, 5:00 gājām brokastīs (bija gauži OK – gan barība laba, gan atmosfēra – tāda, kā no rīta kalnu rifugios, kad visi gatavojas ceļam). 5:25 jau gaidījām gidi. Pavadonis ieradās laikā un aizveda mūs uz autobusu stāvvietu, kur jau stāvēja gara rinda. Pēc kāda laiciņa iestājāmies rindas galā un minūšu 10-15 laikā tikām busā. Brauciena ilgums – 25 minūtes. Tā laikā pamazām kļuva gaišs un mūsos ar Annu sāka celties panika, ka uz saullēktu mēs augšā nepagūsim. Kārtīga rinda stāvēja arī uz iekšā tikšanu pašās drupās (Anna ironizē, ka Krievijā jau nu nez vai tauta tik godīgi rindā stāvētu). Stresam, izrādās, pamata nav. Pagūstam gan redzēt pirmos saules starus, kas iespīd ielejā, gan paklausīties gidi (gana sakarīga), gan sabildēties. Beidzot tiekam skaidrībā ar to triloģiju: kondors/ puma/ čūska.
Pilsēta – Machu Picchu (quechua valodā - „Vecais kalns”) – tiešām fascinē. Nezinu, kā tur ir ar tām svētajām vietām, enerģijām vai vēl kaut ko, bet sajūta ir laba, nu tā, ka skudriņas skrien un prom iet negribas.
Pēc aptuveni divu stundu garas pastaigas gide mūs aizved līdz takai uz Wainu Picchu – Jaunajam kalnam. Tajā katru dienu augšā laiž vien 400 cilvēku. Rinda uz ieeju ilgst kādu pusstundu, līdz tiekam kāpt šajā kalnā. Ar numuriem 269-271, pulkstenim rādot 8:50 piereģistrējamies kāpienam. Laiciņš ir lielisks – lai arī ir agrs, jau ir super silts, saulains, tā kā labi vien ir, ka visai stāvā taka ved pa kalna ēnas pusi. Taka laba, iekopta, lai arī dažviet visai stāva. Augšā esam stundas laikā (kā solīts aprakstos), par spīti neskaitāmām foto pauzēm. Un ir vērts – ir iespaidīgi, lieliski, satriecoši! Apkārtne un Mauglis piedevām.
Īsumā – mums patīk.
Īsumā – mums patīk.
Kad nonākam lejā, man jāsaka nu jau leģendārā frāze – saprotu, kāpēc šo gaisa gabalu šurp kūlos.
Varu arī saprast spiritistus (vai kā nu viņus tur sauc) – kad ēniņā piesēžos atvilkt elpu un papriecāties, izjūtu milzīgu mieru un rāmu prieku, sajūtu, kas ir pus soli no meditācijas (par spīti cilvēku simtiem visapkārt). Tie inki, viņi zināja, kur to pilsētu būvēt!
Ir LABI. Tā, kā kaut kas skaists būtu nosapņots.
Varu arī saprast spiritistus (vai kā nu viņus tur sauc) – kad ēniņā piesēžos atvilkt elpu un papriecāties, izjūtu milzīgu mieru un rāmu prieku, sajūtu, kas ir pus soli no meditācijas (par spīti cilvēku simtiem visapkārt). Tie inki, viņi zināja, kur to pilsētu būvēt!
Ir LABI. Tā, kā kaut kas skaists būtu nosapņots.
13:00 esam lejā Aquas Calientes. Ieejam indiešu (spriežot pēc bildēm pie sienām un nosaukuma) restorānā paēst un par nieka 15 soliem tiekam pie elegantas dārzeņzupas un dārzeņrīsiem. Iestiprināšanos turpinām blakus krogā, ar espresso un šokolādes pankūkām. Visas joprojām laimīgas, sākam jau kalt iespējamos ceļojumu plānus uz citām zemēm... Kuba, Grieķija, Āfrika, Itālija...
Aizejam arī līdz Bob Marley place un Dace atrod savu šalli, urrā!
No viesnīcas paņemam somas un caur tirdziņam brienam uz vilcienu (es pat tieku pie pāris krekliņiem, urrā, izmesto vietā J). Lai arī stacijā esam gandrīz stundu pirms vilciena, kaut kā stresa nav (joprojām pilnīga miera un laimes sajūta laikam, tas smaids pa visu seju) piesēžam, lasām ceļvežus, pļāpājam un pētām vilcienu sistēmu – kā uz perona pirms katra vilciena tiek izliktas attiecīgā reisa plāksnītes. Visumā – organizēti.
Aizejam arī līdz Bob Marley place un Dace atrod savu šalli, urrā!
No viesnīcas paņemam somas un caur tirdziņam brienam uz vilcienu (es pat tieku pie pāris krekliņiem, urrā, izmesto vietā J). Lai arī stacijā esam gandrīz stundu pirms vilciena, kaut kā stresa nav (joprojām pilnīga miera un laimes sajūta laikam, tas smaids pa visu seju) piesēžam, lasām ceļvežus, pļāpājam un pētām vilcienu sistēmu – kā uz perona pirms katra vilciena tiek izliktas attiecīgā reisa plāksnītes. Visumā – organizēti.
Vilciens (bezgala tumšais un garlaicīgais) Cusco pienāk pirms pus desmitiem vakarā. Karina mūs sagaida stacijā (atvieglojums) un ved uz veco (auksto) viesnīcu (viegla vilšanās). Tomēr, kad ierodamies – olala – visi numuriņi izrādās aizņemti. Aptuveni 15 minūšu laikā tiek atrasts risinājums – mūs pārvieto uz citu hoteli – de Sole, kuram ir pat 3 zvaigznītes. He, nesakām, ka nepriecājamies, ka istabiņa pārmaiņas pēc ir silta (lai arī kopumā numuriņš švakāks kā vakar iekš Hostel Parachuteq). Anna vēl iziet medībās un atgriežas ar picas šķēlēm. Nu kur vēl labāku labās dienas noslēgumu?
Nākamā diena: 25.07.2007. - Cusco-Puno
