Arta Snipe
  • Sākumlapa
  • Publikācijas
  • foto

​PERU

Iepriekšējā diena: 21.07.2007. - Cusco

​Cosco – Sacret Valley (Urubamba). 22.07.2007.

Šonakt guļu draņķīgi, laikam augstuma maiņa pie vainas. Un vietējie arī (kā par spīti) bujānu sāk jau piecos no rīta – skan zvanu skaņas, bļaustās ļautiņi utt. Rezultātā mostamies un ceļamies jau pirms sešiem.
Arī brokastis ir draņķīgas, lai neteiktu vēl skarbāk – miežu kafija un 1 baltmaižbulka ar zapti (maz). Pēc brokastīm skrienam ielās meklēt supermārketu, bet tas neatrodas (LonelyPlanet samelojies vai novecojis). Paliekam bešā.

Rodas šaubas, vai brokastu gatavotāja ir sev atklājusi riteni...

​Gids šodien cits. Autobusā arī pārmaiņas pēc esam pirmās, jau 8:15, un tad aptuveni stundas laikā pa Kusko savācam pārējos. Braucam uz slaveno Urubamba (nu kā tādus nosaukumus var atcerēties?!), un skaisti tiešām ir. Katrā iespējamā autobusa piestāšanās vietā uz ceļa tusējas bari andelmaņu. Ak, jā, Kreitusa kundze, protams, ir ar mums un iepērkas! 
Ejam pēc grafika – vispirms slavenais svētdienas tirgus Chincheros. Te ir tik daudz visa kā, ka acis žilbst, bet pamazām izkristalizējas lietas, kas patīk. Es apbrīnoju Kreitusa kundzi – aktīvo kanādieti – kas spēj pirkties un kaulēties mūsu gidam no pakaļas brēcos par timing. Tas, ka tirgū lielā piedāvājumā kartupeļi, mūs pārsteigt nespēj. Mūs pat jau gandrīz vairs nepārsteidz apstāklis, ka tirgotāji ģērbjas vietējos nacionālajos tērpos. Un nepamet sajūta, ka tas viss ir tikai teātris tūristiem un to noslaukšanai. (Arī deķi ar auseklīšiem mani neaizkustina. Tad jau labāk lamas.)
Pēc tirgus apmeklējuma seko skaists brauciens augšup pa serpentīnu, ar skatiem uz visām pusēm: kalniem un ielejām, līdz vienā pusē pamazām paveras skats uz augstām terasēm. Tās ir arī mūsu ceļamērķis: Pisac Inku cietoksnis, kuram blakus - klintī – izvietota arī inku kapsēta. Tomēr iespaidīgākas par cietokšņa drupām man liekas vairākus simtus metru augstās terases, ko inki piebēruši kalna nostiprināšanai. Gids mūs gana kā stulbas amerikāņu aitas, bet tāda nu šī spēle ir. Pēc stāsta par kapsētu – sienu, kurā sabāza tos, ko nemuminificēja (bet pilnā veidā, nevis pelnu, jo sadedzinot ķermeni, sadegot arī dvēsele), mums dod 15 minūtes brīva laika, kurā beidzot brīvi spriņģoju apkārt, priecējos par apkārtni, taisu foto. Tā klusi, mierīgi un bezgala skaisti ir te!
Seko brauciens uz pusdienu vietu – tādu lielu LIDO paveidu ielas garumā – restorāns pie restorāna; mūs sadala pa grupiņām (process noteikt haotiski un mazsaprotami) un ļauj pie bufetēm iestiprināties. Jāatzīst, ir gardi! Dace apēd pat 3 piekrautus salātšķīvjus, t.i. izēd to saturu (avokado tiešām ir labākie, kas ēsti). Vienbalsīgi lemjam, ka šīs pusdienas ir labi (īpaši salīdzinot ar vakardienas badošanos un brokastu plānumu).
Pēc pusdienām kārtējais drupu objekts – Ollantaytambo. Cik saprotu no gida stāstītā, arī šī vieta kalpojusi kā cietoksnis. Atkal tonnām smagi slīpēti bluķi, kas pašus gidus vairs nepārsniedz un šī attieksme ir gandrīz lipīga. Gids rāda uz ēnām un alām uz apkārtējām klintīm, stāstot, ka tur esot redzami vīreļi, sejas un maisi un visādas ainas. Spriežam, ka tur labi jāsapīpējas, lai to ieraudzītu. Tad jau drīzāk es varētu noticēt spējai pārvietot molekulas akmens bluķos, teleportēt tos bluķus no vienas vietas uz otru, nekā tam, ka tie inki tūkstošiem stiepuši vienu bluķi un to pielāgojuši, ar otru akmeni slīpējot, bet no darba brīvajā laikā pretējā klintī kaut ko sazīmējuši.
Gids stāsta arī, ka visas galvenās inku pilsētas un cietokšņi būvēti dzīvnieku formās – kā kondors (Machu Picchu), puma (Cusco), Lama (Ollantaytambo). Viņš runā par triju līmeņu pasaules izpratni - underworld, ko simbolizē čūska, šī pasaule (puma) un augšējā – kondora pasaule. Katra no tām vēl nes savu labumu un zināšanas, bet tas jau man ir piemirsies. Bet šīs nu ir tās lietas, ko inki attēlojot savā arhitektūrā.
Apstāklis, kas nedaudz traucē visu izbaudīt, ir tūristu masas, kas gāžas pār šo vietu. Pēc stundas pastaigas pa cietoksni un pār kārtējām terasēm, cauri tirgum (kur daži, piemēram, Kreituses kundze, atkal pamanās  vētraini iepirkties), cauri pilsētas ieliņām (arī slavenām, jo tajās iecirstas ūdens teces vietas) sakāpjam autobusā, kurā iekāpj arī vietējais solicitor: tas iedod uz provi vietējo anīsa šņabi un mēģina to notirgot. Diez kāda piekrišana tam brūvējumam nav, vien jaunzēlandietis Marks, kas sēž blakus Dacei, ir sajūsmā, iegādājas produktu un kaut ko sapņo par tā eksportu uz Jaunzēlandi. Procesa laikā gribot negribot atkal jāsajūtas kā daļai no atstrādātas slaucamās mašīnas (arī gids savos izteicienos to īsti neslēpj).
Nākamā pieturas vieta, uz kuru jābrauc jau gandrīz stundu (gar milzīgu uzrakstu kalnā „711 DIMA”) atkal ieplānota kā naudas slaukšana (un reāli tikai).Jo no tā miestiņa ar māla mājām, kuras satur uz tām augošie augi (zāle un kaktusi) mēs redzam maz. Toties mums tiek demonstrēta brīvdabas muzeja izrāde – ar aitu vilnas mazgāšanu, vērpšanu, krāsošanu un aušanu. Gids superlepni stāsta, ka ar vērpšanu un pīšanu meitenes nodarbojas jau no 5 gadu vecuma. Un ka te viss ir autentisks. Mums gan liekas, ka saprātīgāk būtu šīs meitenes skolā sūtīt, nevis ekspluatēt. Ar ko Ogres trikotāžas mašīnās austie materiāli būtu sliktāki par šiem, tā arī palieku neizpratusi. Meitenes vienu tādu segu nedēļām auž, tā vietā, lai lasīt mācītos. Viņu priekšnesumu manāmi bojā arī mūsu gids, kas maisās pa vidu ar pamācošiem komentāriem. Pēc priekšnesuma visi atkal tiek laipni aicināti ziedot (grrr). Cauri ieliņām vēl pirms tumsas izejam uz miesta „plasa de armas”, kur atkal notiek tirgošanās. Mums dod 15 minūtes laika katedrāles apskatei un šopingam, tādējādi pēdējam laika atkal pietrūkst.
Katedrāle (baznīca) gan cienījama, slavena ar ūdenskrāsu gleznojumiem uz sienām un griestiem. Skats gan ir mazliet tā it kā apdāvināti bērni būtu palaisti spēlēties un ķēpāties, bet tomēr sakrāsots ir skaisti, ar izdoamu un zīmējumi neatkārtojas. Labi ir arī griesti – sijas no neēvelētiem, mazliet šķībiem bomīšiem. Kopumā – labi, savādāk. Autobusā sakāpjam jau tumsā, pa ceļam tiek uzņemts kārtējais pārdevējs – šoreiz ar DVD (ar Annu nospriežam, ka noteikti – pirātiskiem).
Atgriezušās Kusko izkāpjam centrālajā laukumā, ieejam mājās nomazgāties. Es tā kā mazliet atpalieku, lai ieietu pāris suvenīru bodītēs, bet šīs ir tik „sterilas”, ka nepavelk uz iepirkšanos. Vairāk dūšu saplacina, ne spārno.
Meitenes nodušojas, man sagurums, tāpēc nolemjam iziet uz kādu piscos. Pirmā vieta, ko meklējam pēc ceļvežu ieteikumiem (Mama Africa), jau laikam likvidēta, otrā (Wine bar sofas) – pilna, tad nu ieejam blakus esošajā Underground bar. Esam vienīgie klienti, bet saimnieks veikli mums salej. Un atrod pat riekstiņus un čipšus, lai gan uzkodas bārs teorētiski nepiedāvā. Piscos sour ir reāli labs, tikai bail par to jēlo olu sastāvā (un attiecīgi – salmonelozi). Pēc diviem riņķiem (Machu Picchu kokteilis mums tik ļoti nepatika, neviens no trim... jo atnesa trijus gana dažādus) brienam caur gastronomu mājās. Anna gastronoma vidū, par spīti vietējiem, pat uzlaiž danci. (Gustavo bija taisnība par to, ka pēc otrā pisco jau mēs dejosim!)
Hotelī saņemos ieiet dušā. Dabonu pat siltu ūdeni – galvenais, ir jāatgriež karstais ūdens dušā līdz galam, aukstais – mazliet un jāatstāj vaļā aukstā ūdens krāns izlietnē. Kad iznāku no dušas (ar tīriem matiem, ak!) dāmas jau čuč. Ir pāri desmitiem vakarā, rīt jāceļas jau pirms pieciem, tā kā labi vien ir.
Picture
Nākamā diena: 23.07.2007. -  Aquas Calientes 
Powered by Create your own unique website with customizable templates.