PERU
Cusco. 21.07.2007.
Mostamies ap četriem no rīta, nu krietni agri, un agri arī dodamies pie brokastgalda. 7:15 jābūt lidostā (lai iečekotos un mūsu vietas neatdotu citiem). Tāpēc 6:30 izejam uz centrālās ielas un apturam faktiski pirmo uzreiz garām braucošo „trābāntu” ar tekstu „30 soles līdz lidostai?” Puisis ir ar mieru un lidojums sākas (man vairākkārt ir sajūta, ka izkrišana cauri grīdai nav neiespējama, un var notikt pat pārredzamā nākotnē).
Toties brauc viņš ātri. 7:00 esam lidostā un jau 7:15 –iečekojošās. Rindā mums blakus uz Iquitos stāv vieni vienīgi vīrieši (nez, kāpēc?) un ar ziņkāri uz mums noraugās (pie tā būs jāpierod).
Gaidot lidmašīnu izejam pa lidostas bodēm. Tās novērtējam kā sakarīgas. Laikā, 9:15, pārčāpojam pāri lidlaukam uz savu StarPeru lidmašīnu. Lidostā ir puslīdz kārtība, var vismaz saprast, kas notiek.
Toties brauc viņš ātri. 7:00 esam lidostā un jau 7:15 –iečekojošās. Rindā mums blakus uz Iquitos stāv vieni vienīgi vīrieši (nez, kāpēc?) un ar ziņkāri uz mums noraugās (pie tā būs jāpierod).
Gaidot lidmašīnu izejam pa lidostas bodēm. Tās novērtējam kā sakarīgas. Laikā, 9:15, pārčāpojam pāri lidlaukam uz savu StarPeru lidmašīnu. Lidostā ir puslīdz kārtība, var vismaz saprast, kas notiek.
Lidojam pār Andiem, tie ir glīti, bet jautrākā ir nolaišanās kalnu vidū – griežam pāri ielejām līdz trāpām uz skrejceļa. Lidmašīnā pat pabaro ar sviestmaizi un švammes kūku. Piedāvā arī leģendāro „Inka Kola”, kas ir bērnu dienu burbuļūdeņa „buratino” līdziniece.
Lidostā mūs sagaida Karina, tāda it kā nedaudz bremzēta jauniete no vietējās tūrisma aģentūra. Viņa savāc manu ISIC (nafig?) un aizvada līdz taksim. Taksists gan jauks, braucot uz viesnīcu izstāsta, ka Kusko dzīvo pus miljons iedzīvotāju, kas nodarbojas galvenokārt ar tūrismu, pastāsta par skulptūrām papum – inkam, kurām braucam garām utt. Nosaukumus te netveru, tādi ... pārāk gari un sarežģīti. Viņš arī pabrīdina, lai kustamies mierīgi, kā nekā Cusco ir 3400mvj – lai dzeram daudz kokas tējas un netrakojam.
Lidostā mūs sagaida Karina, tāda it kā nedaudz bremzēta jauniete no vietējās tūrisma aģentūra. Viņa savāc manu ISIC (nafig?) un aizvada līdz taksim. Taksists gan jauks, braucot uz viesnīcu izstāsta, ka Kusko dzīvo pus miljons iedzīvotāju, kas nodarbojas galvenokārt ar tūrismu, pastāsta par skulptūrām papum – inkam, kurām braucam garām utt. Nosaukumus te netveru, tādi ... pārāk gari un sarežģīti. Viņš arī pabrīdina, lai kustamies mierīgi, kā nekā Cusco ir 3400mvj – lai dzeram daudz kokas tējas un netrakojam.
Viesnīca tāds ūķītis ir, bet dzīvot var. Atlaižamies, jo 13:15 mums jādodas ekskursijā pa pilsētu un apkārtni. Pirms tam izmetam nelielu loku pa tuvējo apkārtni – pilsēta ir skaista, īpaši salīdzinot ar Limu. Īsi pirms izbraukšanas ekskursijā tā kā sajūtam izsalkumu, bet to nav laika labot. Laikā ierodas arī Karina, notiek dīvaini darījumi ar palielām naudas summām ielas vidū (viņa tiešām ir gatava uz ielas no mums paņemt vairāk kā 2000$, nebaidoties, ka kāds to ieraudzīs??!!). Tad mūs, kā sarunājis, pārķer mazs melns vīrelis un aizrauj uz autobusu. Tas jau ir gandrīz pilns, mūs iesēdina pēdējās.
Gids Hulio runā dīvainā angļu valodā, bet stāstījums ir interesants. Vispirms apskatām pilsētas galveno templi (sākumā bijusi inku galvenā svētvieta, pēc Pizaro atnākšanas to pārņēmuši valdījumā spāņi), tad katedrāli. Notiek mūsu pirmā iepazīšanās ar inku kultūru (vārdus joprojām neatveros), zinu tikai, ka galvenais ir Lielais Inka – tas, kas visiem dod ēst un dzert, kas dod darbu un dod svētību. Un slavenākais bija Inka nr. 9, kas apvienojis (gandrīz ar Staļina metodēm) un vienojis visas apkārtējās ciltis „zem inku karoga”. Ilgas Kreituses dubultniece uzdod daudz precizējošu jautājumu, poļu pārītis izsaka pāris kristīgu komentu (ko saprot gan vienīgi Anna). Katedrāle lūzt un plīst no zelta un sudraba nereālos un neaptveramos daudzumos. Mums patīk vietējo joki ar Marijām (bet vispār jau viss ir pilnīgi nopietni) – viņi katru nedēļu „galveno” no Marijām pārģērbj citās drēbēs, visas zeltā un sudrabā, traki dārgas. Un Marijai to kleitu esot vairāk kā trīs tūkstoši. Un viņa ir tik laipna, ka ļauj skaistās kleitas aizdot arī citām baznīcas "marijām", un tad tās arī regulāri tiek pārģērbtas. Līdzīgi tiek mainīti arī gurnauti Melnajam Jēzum, sauktam arī par Zemestrīču Jēzu (jo, lūk, zemestrīce Kusko esot stājusies, kad šo iznesuši iekš Plaza de Armas).
Iznākot no katedrāles jau ir manāmi vēss (un man- pliki stilbi). Dodamies uz „sexy woman” vietu – Sacsayhuaman.
Sacsayhuaman
In the times of the Incas was called “sun’s house” and it was a great religious center of great importance in the local tradition, when the Spanish arrive they thought that it was a fortress because of the position and shape.
http://www.cuscoperu.com/cusco/travel-peru/02232-sacsayhuaman-travel-peru.html
Smieklīgi, bet vietas nosaukums nozīmējot: apmierināts ērglis ... tā kā viss jau par to pašu vien ir. Šī vieta ir sena tempļa pārpalikumi (kurus spāņi uzskatīja par tik bīstamiem un nozīmīgiem, ka pēc iespējas centās iznīcināt, akmeņus izmantojot savu māju būvniecībai). Pūšot aukstam vējam apbrīnojam neticami kārtīgi sakrautos mūrus. Saspiedušās kopā, vai piespiežoties salīdzinoši siltajai sienai cenšamies uztvert Hulio stāstīto, bet vairāk sanāk drebināties. Šai apskates vietai seko nākamā – vieta, kur notikusi inku ļaužu muminificēšana. Tā izpaužas kā klintī alā izcirsti „darbagaldi”.
Sacsayhuaman
In the times of the Incas was called “sun’s house” and it was a great religious center of great importance in the local tradition, when the Spanish arrive they thought that it was a fortress because of the position and shape.
http://www.cuscoperu.com/cusco/travel-peru/02232-sacsayhuaman-travel-peru.html
Smieklīgi, bet vietas nosaukums nozīmējot: apmierināts ērglis ... tā kā viss jau par to pašu vien ir. Šī vieta ir sena tempļa pārpalikumi (kurus spāņi uzskatīja par tik bīstamiem un nozīmīgiem, ka pēc iespējas centās iznīcināt, akmeņus izmantojot savu māju būvniecībai). Pūšot aukstam vējam apbrīnojam neticami kārtīgi sakrautos mūrus. Saspiedušās kopā, vai piespiežoties salīdzinoši siltajai sienai cenšamies uztvert Hulio stāstīto, bet vairāk sanāk drebināties. Šai apskates vietai seko nākamā – vieta, kur notikusi inku ļaužu muminificēšana. Tā izpaužas kā klintī alā izcirsti „darbagaldi”.
Tālāk ceļš ved uz „karaliskajām vannām” – Tambomachay.
Tambomachay
The tradition knows this place as the “Bath of the Ñusta” due to the special circumstance exist two aqueducts that have clean water all year.
http://www.cuscoperu.com/cusco/travel-peru/02235-tambomachay-tours-peru.html
Pie tām piebraucam, kad sāk jau krēslot. Hulio saka, ka priekšā ir vismaz 15 minūšu kāpiens viegli augšup – lai tie, kam ir grūti iet lēni, vai neiet vispār, pagaida viņu autobusā. Izejot ārā jūtu, ka siltāk ar saules norietēšanu nav kļuvis un nolemju augšā skriet rikšiem (vairāk par 7 minūtēm nevajadzētu būt, spriežu). Sākumā kopā ar mani rikšo arī kāda norvēģu meitene, bet viņai ātri aizsitas elpa. Visapkārt ceļam satupuši vietējie vilnas izstrādājumu tirgotāji, kas ieraugot manu puspliko miesu, metas man virsū ar piedāvājumiem. Tomēr man nākas viņus visus atšūt, jo, lai arī it kā sakarīgi izstrādājumi, visi piedāvātie pončo ir pelēki, bet vēl vienu pelēku apģērba gabalu mana garderobe negaida. Skatāmies un mācāmies no diviem draugiem un U.S. (kas pat viegli sagremo manus nekorektos jociņus par US pilsoņu parastajiem izmēriem) – viņi zvērīgi kaulējoties, pa autobusa logu iepērk pusduci adītu micīšu, par 5 soli gabalā. Arī norvēģu meitene pusceļā tikusi pie balta tradicionālā džemperīša. (mūs joprojām silda tikai Daces karstās rokas.)
Tambomachay
The tradition knows this place as the “Bath of the Ñusta” due to the special circumstance exist two aqueducts that have clean water all year.
http://www.cuscoperu.com/cusco/travel-peru/02235-tambomachay-tours-peru.html
Pie tām piebraucam, kad sāk jau krēslot. Hulio saka, ka priekšā ir vismaz 15 minūšu kāpiens viegli augšup – lai tie, kam ir grūti iet lēni, vai neiet vispār, pagaida viņu autobusā. Izejot ārā jūtu, ka siltāk ar saules norietēšanu nav kļuvis un nolemju augšā skriet rikšiem (vairāk par 7 minūtēm nevajadzētu būt, spriežu). Sākumā kopā ar mani rikšo arī kāda norvēģu meitene, bet viņai ātri aizsitas elpa. Visapkārt ceļam satupuši vietējie vilnas izstrādājumu tirgotāji, kas ieraugot manu puspliko miesu, metas man virsū ar piedāvājumiem. Tomēr man nākas viņus visus atšūt, jo, lai arī it kā sakarīgi izstrādājumi, visi piedāvātie pončo ir pelēki, bet vēl vienu pelēku apģērba gabalu mana garderobe negaida. Skatāmies un mācāmies no diviem draugiem un U.S. (kas pat viegli sagremo manus nekorektos jociņus par US pilsoņu parastajiem izmēriem) – viņi zvērīgi kaulējoties, pa autobusa logu iepērk pusduci adītu micīšu, par 5 soli gabalā. Arī norvēģu meitene pusceļā tikusi pie balta tradicionālā džemperīša. (mūs joprojām silda tikai Daces karstās rokas.)
Jau tumsā mūs aizved uz krafts& arts veikalu – te auž tērpus un darina sudraba rotas. Viss tik oriģināls, tik oriģināls. Mēs neuzķeramies.
Centrā visi izkāpj, bet mēs vēl aizbraucam uz dančiem – vietējo kultūras namu, kur pēc pirmās dejas un dziesmas rodas vēlme mukt. Kaut kā noturamies un otrā un trešā deja jau ir mazliet normālākas. Tomēr līdz beigām nepaliekam, arī tāpēc, ka Karina it kā solīja uz 20:00 rezervēt mums galdiņu Pacha Papa restorānā – esot tāds gana labs (ja ticam ceļvežiem). Skrienam mājās saģērbties un jožam ēst (pēdējā pārtika, ko esam uzņēmušas, bija StarPeru sviestmaizes...)
Centrā visi izkāpj, bet mēs vēl aizbraucam uz dančiem – vietējo kultūras namu, kur pēc pirmās dejas un dziesmas rodas vēlme mukt. Kaut kā noturamies un otrā un trešā deja jau ir mazliet normālākas. Tomēr līdz beigām nepaliekam, arī tāpēc, ka Karina it kā solīja uz 20:00 rezervēt mums galdiņu Pacha Papa restorānā – esot tāds gana labs (ja ticam ceļvežiem). Skrienam mājās saģērbties un jožam ēst (pēdējā pārtika, ko esam uzņēmušas, bija StarPeru sviestmaizes...)
Uz ielas mūs panāk Karina, pažēlojas par Daces doto 100$ banknoti, bet beigās pat neiedod mūsu prasīto apliecinājumu par samaksas saņemšanu. Toties restorāns mums esot rezervēts.
Vakariņās meitenes uz pusēm paņem vienu jūrascūciņu (kas rādās smagi skrējusi, lai izbēgtu no sava likteņa, jo ir maza un sīksta – smags darbs esot tādu ēst), es – foreli (laba). Vīns arī ir OK., uzkodās gan – vieni sausi kartupeļi. Līdz 22iem esam gana ēdušas (izēdušās par 200soliem), un gatavas mājupceļam.
Mūsos ir nobriedusi pārliecība, ka jāiepērk apmetņi, cepures un cimdi (Makču Pikču braucienam un Titikakas ezeram).
Vakariņās meitenes uz pusēm paņem vienu jūrascūciņu (kas rādās smagi skrējusi, lai izbēgtu no sava likteņa, jo ir maza un sīksta – smags darbs esot tādu ēst), es – foreli (laba). Vīns arī ir OK., uzkodās gan – vieni sausi kartupeļi. Līdz 22iem esam gana ēdušas (izēdušās par 200soliem), un gatavas mājupceļam.
Mūsos ir nobriedusi pārliecība, ka jāiepērk apmetņi, cepures un cimdi (Makču Pikču braucienam un Titikakas ezeram).
Kusko – pilsēta, kurā 24 h diennaktī uz katra stūra var nopirkt šampūnu, bet dzeramā ūdens iegāde var kļūt par problēmu.
Cosco – Sacret Valley (Urubamba). 22.07.2007.
Šonakt guļu draņķīgi, laikam augstuma maiņa pie vainas. Un vietējie arī (kā par spīti) bujānu sāk jau piecos no rīta – skan zvanu skaņas, bļaustās ļautiņi utt. Rezultātā mostamies un ceļamies jau pirms sešiem.
Arī brokastis ir draņķīgas, lai neteiktu vēl skarbāk – miežu kafija un 1 baltmaižbulka ar zapti (maz). Pēc brokastīm skrienam ielās meklēt supermārketu, bet tas neatrodas (LonelyPlanet samelojies vai novecojis). Paliekam bešā.
Rodas šaubas, vai brokastu gatavotāja ir sev atklājusi riteni...
Gids šodien cits. Autobusā arī pārmaiņas pēc esam pirmās, jau 8:15, un tad aptuveni stundas laikā pa Kusko savācam pārējos. Braucam uz slaveno Urubamba (nu kā tādus nosaukumus var atcerēties?!), un skaisti tiešām ir. Katrā iespējamā autobusa piestāšanās vietā uz ceļa tusējas bari andelmaņu. Ak, jā, Kreitusa kundze, protams, ir ar mums un iepērkas!
Arī brokastis ir draņķīgas, lai neteiktu vēl skarbāk – miežu kafija un 1 baltmaižbulka ar zapti (maz). Pēc brokastīm skrienam ielās meklēt supermārketu, bet tas neatrodas (LonelyPlanet samelojies vai novecojis). Paliekam bešā.
Rodas šaubas, vai brokastu gatavotāja ir sev atklājusi riteni...
Gids šodien cits. Autobusā arī pārmaiņas pēc esam pirmās, jau 8:15, un tad aptuveni stundas laikā pa Kusko savācam pārējos. Braucam uz slaveno Urubamba (nu kā tādus nosaukumus var atcerēties?!), un skaisti tiešām ir. Katrā iespējamā autobusa piestāšanās vietā uz ceļa tusējas bari andelmaņu. Ak, jā, Kreitusa kundze, protams, ir ar mums un iepērkas!
Ejam pēc grafika – vispirms slavenais svētdienas tirgus Chincheros. Te ir tik daudz visa kā, ka acis žilbst, bet pamazām izkristalizējas lietas, kas patīk. Es apbrīnoju Kreitusa kundzi – aktīvo kanādieti – kas spēj pirkties un kaulēties mūsu gidam no pakaļas brēcos par timing. Tas, ka tirgū lielā piedāvājumā kartupeļi, mūs pārsteigt nespēj. Mūs pat jau gandrīz vairs nepārsteidz apstāklis, ka tirgotāji ģērbjas vietējos nacionālajos tērpos. Un nepamet sajūta, ka tas viss ir tikai teātris tūristiem un to noslaukšanai. (Arī deķi ar auseklīšiem mani neaizkustina. Tad jau labāk lamas.)
Pēc tirgus apmeklējuma seko skaists brauciens augšup pa serpentīnu, ar skatiem uz visām pusēm: kalniem un ielejām, līdz vienā pusē pamazām paveras skats uz augstām terasēm. Tās ir arī mūsu ceļamērķis: Pisac Inku cietoksnis, kuram blakus - klintī – izvietota arī inku kapsēta. Tomēr iespaidīgākas par cietokšņa drupām man liekas vairākus simtus metru augstās terases, ko inki piebēruši kalna nostiprināšanai. Gids mūs gana kā stulbas amerikāņu aitas, bet tāda nu šī spēle ir. Pēc stāsta par kapsētu – sienu, kurā sabāza tos, ko nemuminificēja (bet pilnā veidā, nevis pelnu, jo sadedzinot ķermeni, sadegot arī dvēsele), mums dod 15 minūtes brīva laika, kurā beidzot brīvi spriņģoju apkārt, priecējos par apkārtni, taisu foto. Tā klusi, mierīgi un bezgala skaisti ir te!
Seko brauciens uz pusdienu vietu – tādu lielu LIDO paveidu ielas garumā – restorāns pie restorāna; mūs sadala pa grupiņām (process noteikt haotiski un mazsaprotami) un ļauj pie bufetēm iestiprināties. Jāatzīst, ir gardi! Dace apēd pat 3 piekrautus salātšķīvjus, t.i. izēd to saturu (avokado tiešām ir labākie, kas ēsti). Vienbalsīgi lemjam, ka šīs pusdienas ir labi (īpaši salīdzinot ar vakardienas badošanos un brokastu plānumu).
Pēc pusdienām kārtējais drupu objekts – Ollantaytambo. Cik saprotu no gida stāstītā, arī šī vieta kalpojusi kā cietoksnis. Atkal tonnām smagi slīpēti bluķi, kas pašus gidus vairs nepārsniedz un šī attieksme ir gandrīz lipīga. Gids rāda uz ēnām un alām uz apkārtējām klintīm, stāstot, ka tur esot redzami vīreļi, sejas un maisi un visādas ainas. Spriežam, ka tur labi jāsapīpējas, lai to ieraudzītu. Tad jau drīzāk es varētu noticēt spējai pārvietot molekulas akmens bluķos, teleportēt tos bluķus no vienas vietas uz otru, nekā tam, ka tie inki tūkstošiem stiepuši vienu bluķi un to pielāgojuši, ar otru akmeni slīpējot, bet no darba brīvajā laikā pretējā klintī kaut ko sazīmējuši.
Gids stāsta arī, ka visas galvenās inku pilsētas un cietokšņi būvēti dzīvnieku formās – kā kondors (Machu Picchu), puma (Cusco), Lama (Ollantaytambo). Viņš runā par triju līmeņu pasaules izpratni - underworld, ko simbolizē čūska, šī pasaule (puma) un augšējā – kondora pasaule. Katra no tām vēl nes savu labumu un zināšanas, bet tas jau man ir piemirsies. Bet šīs nu ir tās lietas, ko inki attēlojot savā arhitektūrā.
Apstāklis, kas nedaudz traucē visu izbaudīt, ir tūristu masas, kas gāžas pār šo vietu. Pēc stundas pastaigas pa cietoksni un pār kārtējām terasēm, cauri tirgum (kur daži, piemēram, Kreituses kundze, atkal pamanās vētraini iepirkties), cauri pilsētas ieliņām (arī slavenām, jo tajās iecirstas ūdens teces vietas) sakāpjam autobusā, kurā iekāpj arī vietējais solicitor: tas iedod uz provi vietējo anīsa šņabi un mēģina to notirgot. Diez kāda piekrišana tam brūvējumam nav, vien jaunzēlandietis Marks, kas sēž blakus Dacei, ir sajūsmā, iegādājas produktu un kaut ko sapņo par tā eksportu uz Jaunzēlandi. Procesa laikā gribot negribot atkal jāsajūtas kā daļai no atstrādātas slaucamās mašīnas (arī gids savos izteicienos to īsti neslēpj).
Gids stāsta arī, ka visas galvenās inku pilsētas un cietokšņi būvēti dzīvnieku formās – kā kondors (Machu Picchu), puma (Cusco), Lama (Ollantaytambo). Viņš runā par triju līmeņu pasaules izpratni - underworld, ko simbolizē čūska, šī pasaule (puma) un augšējā – kondora pasaule. Katra no tām vēl nes savu labumu un zināšanas, bet tas jau man ir piemirsies. Bet šīs nu ir tās lietas, ko inki attēlojot savā arhitektūrā.
Apstāklis, kas nedaudz traucē visu izbaudīt, ir tūristu masas, kas gāžas pār šo vietu. Pēc stundas pastaigas pa cietoksni un pār kārtējām terasēm, cauri tirgum (kur daži, piemēram, Kreituses kundze, atkal pamanās vētraini iepirkties), cauri pilsētas ieliņām (arī slavenām, jo tajās iecirstas ūdens teces vietas) sakāpjam autobusā, kurā iekāpj arī vietējais solicitor: tas iedod uz provi vietējo anīsa šņabi un mēģina to notirgot. Diez kāda piekrišana tam brūvējumam nav, vien jaunzēlandietis Marks, kas sēž blakus Dacei, ir sajūsmā, iegādājas produktu un kaut ko sapņo par tā eksportu uz Jaunzēlandi. Procesa laikā gribot negribot atkal jāsajūtas kā daļai no atstrādātas slaucamās mašīnas (arī gids savos izteicienos to īsti neslēpj).
Nākamā pieturas vieta, uz kuru jābrauc jau gandrīz stundu (gar milzīgu uzrakstu kalnā „711 DIMA”) atkal ieplānota kā naudas slaukšana (un reāli tikai).Jo no tā miestiņa ar māla mājām, kuras satur uz tām augošie augi (zāle un kaktusi) mēs redzam maz. Toties mums tiek demonstrēta brīvdabas muzeja izrāde – ar aitu vilnas mazgāšanu, vērpšanu, krāsošanu un aušanu. Gids superlepni stāsta, ka ar vērpšanu un pīšanu meitenes nodarbojas jau no 5 gadu vecuma. Un ka te viss ir autentisks. Mums gan liekas, ka saprātīgāk būtu šīs meitenes skolā sūtīt, nevis ekspluatēt. Ar ko Ogres trikotāžas mašīnās austie materiāli būtu sliktāki par šiem, tā arī palieku neizpratusi. Meitenes vienu tādu segu nedēļām auž, tā vietā, lai lasīt mācītos. Viņu priekšnesumu manāmi bojā arī mūsu gids, kas maisās pa vidu ar pamācošiem komentāriem. Pēc priekšnesuma visi atkal tiek laipni aicināti ziedot (grrr). Cauri ieliņām vēl pirms tumsas izejam uz miesta „plasa de armas”, kur atkal notiek tirgošanās. Mums dod 15 minūtes laika katedrāles apskatei un šopingam, tādējādi pēdējam laika atkal pietrūkst.
Katedrāle (baznīca) gan cienījama, slavena ar ūdenskrāsu gleznojumiem uz sienām un griestiem. Skats gan ir mazliet tā it kā apdāvināti bērni būtu palaisti spēlēties un ķēpāties, bet tomēr sakrāsots ir skaisti, ar izdoamu un zīmējumi neatkārtojas. Labi ir arī griesti – sijas no neēvelētiem, mazliet šķībiem bomīšiem. Kopumā – labi, savādāk. Autobusā sakāpjam jau tumsā, pa ceļam tiek uzņemts kārtējais pārdevējs – šoreiz ar DVD (ar Annu nospriežam, ka noteikti – pirātiskiem).
Atgriezušās Kusko izkāpjam centrālajā laukumā, ieejam mājās nomazgāties. Es tā kā mazliet atpalieku, lai ieietu pāris suvenīru bodītēs, bet šīs ir tik „sterilas”, ka nepavelk uz iepirkšanos. Vairāk dūšu saplacina, ne spārno.
Meitenes nodušojas, man sagurums, tāpēc nolemjam iziet uz kādu piscos. Pirmā vieta, ko meklējam pēc ceļvežu ieteikumiem (Mama Africa), jau laikam likvidēta, otrā (Wine bar sofas) – pilna, tad nu ieejam blakus esošajā Underground bar. Esam vienīgie klienti, bet saimnieks veikli mums salej. Un atrod pat riekstiņus un čipšus, lai gan uzkodas bārs teorētiski nepiedāvā. Piscos sour ir reāli labs, tikai bail par to jēlo olu sastāvā (un attiecīgi – salmonelozi). Pēc diviem riņķiem (Machu Picchu kokteilis mums tik ļoti nepatika, neviens no trim... jo atnesa trijus gana dažādus) brienam caur gastronomu mājās. Anna gastronoma vidū, par spīti vietējiem, pat uzlaiž danci. (Gustavo bija taisnība par to, ka pēc otrā pisco jau mēs dejosim!)
Hotelī saņemos ieiet dušā. Dabonu pat siltu ūdeni – galvenais, ir jāatgriež karstais ūdens dušā līdz galam, aukstais – mazliet un jāatstāj vaļā aukstā ūdens krāns izlietnē. Kad iznāku no dušas (ar tīriem matiem, ak!) dāmas jau čuč. Ir pāri desmitiem vakarā, rīt jāceļas jau pirms pieciem, tā kā labi vien ir.
Atgriezušās Kusko izkāpjam centrālajā laukumā, ieejam mājās nomazgāties. Es tā kā mazliet atpalieku, lai ieietu pāris suvenīru bodītēs, bet šīs ir tik „sterilas”, ka nepavelk uz iepirkšanos. Vairāk dūšu saplacina, ne spārno.
Meitenes nodušojas, man sagurums, tāpēc nolemjam iziet uz kādu piscos. Pirmā vieta, ko meklējam pēc ceļvežu ieteikumiem (Mama Africa), jau laikam likvidēta, otrā (Wine bar sofas) – pilna, tad nu ieejam blakus esošajā Underground bar. Esam vienīgie klienti, bet saimnieks veikli mums salej. Un atrod pat riekstiņus un čipšus, lai gan uzkodas bārs teorētiski nepiedāvā. Piscos sour ir reāli labs, tikai bail par to jēlo olu sastāvā (un attiecīgi – salmonelozi). Pēc diviem riņķiem (Machu Picchu kokteilis mums tik ļoti nepatika, neviens no trim... jo atnesa trijus gana dažādus) brienam caur gastronomu mājās. Anna gastronoma vidū, par spīti vietējiem, pat uzlaiž danci. (Gustavo bija taisnība par to, ka pēc otrā pisco jau mēs dejosim!)
Hotelī saņemos ieiet dušā. Dabonu pat siltu ūdeni – galvenais, ir jāatgriež karstais ūdens dušā līdz galam, aukstais – mazliet un jāatstāj vaļā aukstā ūdens krāns izlietnē. Kad iznāku no dušas (ar tīriem matiem, ak!) dāmas jau čuč. Ir pāri desmitiem vakarā, rīt jāceļas jau pirms pieciem, tā kā labi vien ir.
