Sky is the limit

Mana rudens Amerikas apmeklējuma apraksts aprāvās aiz stāsta par nedēļas nodali Meinā, turpinājumam vai noslēgumam nesekojot. Nesekoja arī solītā piedzīvojumu angliskā versija. Blogs palika arī bez noslēguma. Tagad, kad rakstu, ir pagājis jau vairāk nekā pus gads. It kā liekas dīvaini atgriezties pie tik seniem ierakstiem, bet, no otras puses, iekšējais “kārtīgais” prasa, lai tiktu noslēgti vecie rēķini, pirms tiek atvērti jauni.

Speaking of which… 

Laikam jau vecie rēķini netika noslēgti, neapzināti domājot par jaunajiem. Cerība, ka “vecais” blogs varētu noslēgties ar ierakstu, ka ir sācies jauns piedzīvojums, jauns cēliens. Jo rudenī biju sagatavojusi visus dokumentus un pieteikusies jaunām studijām doktorantūrā Amerikā, pilna iedvesmas pusmūža krīzē apgūt jaunu profesiju un pilnīgi nomainīt profesionālo darbību. Bet nesanāca. Tas tā, long story short. Jo vispār stāsts bija diezgan garš: tikšanās ar cilvēkiem, dokumenti, eksāmeni, intervijas… pirmā atlase, otrā,  un ļoti, ļoti ilgs laiks, gaidot lēmumu. Manam attaisnojumam: šogad milzīgi lielu pieteikumu skaitu sagaidīja pilnīgi visas programmas. Konkurss bija lielāks kā jebkad. Un jūsu padevīgā draudzene, lai cik brīnišķa un inovatīva nebūtu, nespēja sacensties ar stars from the stars.

Tātad novembra piedzīvojuma ASV apraksts ir jānobeidz.

Tā tīri simboliski skaisti es to nobeidzu, lasot Helsinku lidostā attālā brālēna Charlie grāmatu “Crossing”, lidojot pretējā virzienā viņa senčiem, kas no Eiropas (Latvijas) 19. gadsimtā aizlidoja uz ASV. Es atgriezos Latvijā. Tajā brīdī nezināju, vai uz dažiem mēnešiem vai pastāvīgi. Un, būsim godīgi, nezinu joprojām. Tā pasaules garša, kas ir ievilkta nāsīs, nes nemieru, ko ikdienas darbs nespēj remdēt, gluži otrādi. Ikdienas rutīnas kreņķus tas tikai saasina un COVID-19 ierosinātās attālinātības ietekmē padara kritiskus.

Ir pagājis pus gads kopš iekāpu reisā, kas atveda mani mājās no te aprakstītā ceļojuma. Atzīšos, ne brīdi līdz pat vismaz aprīļa vidum, kad atnāca liktenīgā ziņa, es nespēju pieņemt, ka šis ceļojums ir beidzies (tāpēc laikam arī pēdējā ieraksta nebija). Pa to vidu es pat paguvu vēlreiz aizlidot uz Ameriku, satikt draugus, smelties iedvesmu un ierosmi, lai atgrieztos un saprastu, ka tomēr vismaz viens sapnis ir izsapņots.

Tomēr, globāli, ir sapņi, kas īstenojas, un ir sapņi, pat jēdzīgi, kas paliek sapņu līmenī. Tas, ka bestsellerus raksta tikai par īstenotajiem, nenozīmē, ka pārējiem dzīvē ir mazāka loma. Un varbūt viss šis savīsies pareizā latvju rakstu deķī vēl pēc gadiem, kad, būdama tur, kur mans augstākais potenciāls ļaus būt, atskatīšos un teikšu: “Jā, šis bija tas pagrieziena punkts!”. Nevajadzēja man to virzienu uz education un psychometry, bet gan to, ko izvēlēšos rīt.

Bottom line:  Kamēr vien nav beigusies Tava dzīve un mana dzīve, mēs drīkstam un mums jāsapņo. Kamēr vēl mūsu zārku nenes 6 veči vai tas negrimst krematorijas bedrē, mums ir tiesības gribēt, cerēt, sapņot un īstenot. Sky is the limit, un tas, kas notiek pa vidu, ir tikai dzīve. Skarba, kad vakaros jāraud, grūta, kad nevar pavilkt kājas, cik grūti, skaista, kad smejies tā, ka visas sienas atskan, un brīnišķa, kad iedvesmā kā Ahilejs raugi pēc atbalsta punktu, no kura pacelt pasauli.

Lai Tev veicas!