Šis ir garais apraksts par garo nedēļas nogali Meinā, kuru nejauši uzrakstīju latviski. Tā tas teksts nāca.
Ironically, one evening at the dinner, Charlie said that it will be interesting to see which pictures I will choose for my blog. He did not mention anything about the text. And this time I wrote the text in Latvian. Maybe the tiredness after so many impressions and walks in fresh air were to blame?
But I will write down below the same impressions in English as well. If not this week, then maybe next, or on my flight back to Europe, or during Christmas holidays.
But I will write down below the same impressions in English as well. If not this week, then maybe next, or on my flight back to Europe, or during Christmas holidays.
Šis ir garais apraksts par miles'n'miles stūrēšanu cauri diviem ar pusi štatiem, stundām pie stūres (vai blakus), par dienām, kad vakaros plakstiņi kļuva smagi jau pirms vakariņām no dienas iespaidiem, redzētā, darītā.
Garo aprakstu būtu jāsāk ar vismaz 10 gadus senu vēsturi, lai gan īstā vēsture ir apmēram 300 gadus veca. Un proti, Čarlijs ir mans apmēram 6 pakāpes brālēns, vai varbūt onkulis (angliski to sauc par 6-times-removed), un mūsu kopīgais vec-vec-vec-…- tēvs ir bijis Vecpiebalgā mītošais Andžs Rātminders (tas, kura dēls Andžs Rātminders ir slavenais Vecpiebalgas skolotājs). Čarlija latviešu sakņu meklējumi ir aprakstīti viņa grāmatā “Crossing”, manas saknes – tēva “Klejojumos”, ja nu kādu tas interesē, bet šī stāsta kontekstā būtiskākais laikam ir tas, ka mēs ar Čarliju uzturam kontaktu, satiekamies, kad viņš apmeklē Latviju, esam tikušies arī Amerikā, tomēr nekad vēl nebiju ciemojusies pie viņa mājās. Iemesls prozaisks – viņa tuvākās mājas ir 5 stundu brauciena attālumā, bet mājas okeāna krastā, uz kurām uzaicināja šoreiz – 6,5h brauciena attālumā no Amherstas
Garo aprakstu būtu jāsāk ar vismaz 10 gadus senu vēsturi, lai gan īstā vēsture ir apmēram 300 gadus veca. Un proti, Čarlijs ir mans apmēram 6 pakāpes brālēns, vai varbūt onkulis (angliski to sauc par 6-times-removed), un mūsu kopīgais vec-vec-vec-…- tēvs ir bijis Vecpiebalgā mītošais Andžs Rātminders (tas, kura dēls Andžs Rātminders ir slavenais Vecpiebalgas skolotājs). Čarlija latviešu sakņu meklējumi ir aprakstīti viņa grāmatā “Crossing”, manas saknes – tēva “Klejojumos”, ja nu kādu tas interesē, bet šī stāsta kontekstā būtiskākais laikam ir tas, ka mēs ar Čarliju uzturam kontaktu, satiekamies, kad viņš apmeklē Latviju, esam tikušies arī Amerikā, tomēr nekad vēl nebiju ciemojusies pie viņa mājās. Iemesls prozaisks – viņa tuvākās mājas ir 5 stundu brauciena attālumā, bet mājas okeāna krastā, uz kurām uzaicināja šoreiz – 6,5h brauciena attālumā no Amherstas
Tomēr šoreiz nolēmām ielūgumu izmantot. Es biju noilgojusies pēc jūras vai okeāna, strādājuši bijām melnās miesās, pienācās mazliet atpūtas. No Amherstas izbraucām jau ceturtdienas vakarā pēc darba. Lai arī bijām visu ceturtdienu nostrādājuši galvu nepaceļot (pusdienās neizbaucot), ceļš pagāja viegli. Paldies internetam – šo stundu laikā uzzināju visu štatu nosaukumus (“nicknames”), devīzes, nacionālos dzīvniekus, nacionālos ēdienus un visādas tamlīdzīgas muļķības, ko drīz aizmirsīšu. Piemēram, Masačūstetsa ir “the Bay State”, ar nacionālo ogu dzērveni, kamēr Meinas oga ir blueberry (mellene vai zilene, tā arī nesaprotu, it ka laikam tomēr zilene, jo muta pēc to ēšanas nav melna kā pēc mellenēm). Kāpēc Misūri ir “show me State”, man nekļuva. Štatiem ir arī savi slogani (devīzes), apmēram pusei tie ir latīniski, apmēram pusei angliski, tad daži vietējos dialektos (kā Havajai). Daži ir jautri, kā, piemēram, Ņūhempšīras sauklis ir “Live free or die”. Meina ir “the Pine tree state” ar saukli “Derigo” (I lead) and nacionālo ēdienu - bluberry muffin (mums pie brokastīm viesnīcā to piedāvāja… tādu, kas izskatījās mūžīgas lietošanas; draugs teica, ka neko nezaudēju to nepagaršojot).
Pirmo nakti pavadījām viesnīcā ar skatu uz okeānu, kaut kur starp Rokportu un Roklendu. Ja man būtu daudz naudas, es šādā vietā gribētu padzīvot: viesnīcā ar lieliem logiem un balkonu, kur saullēktu var skatīties no gultas vai atpūtas krēsla, rītakleitā, ar kafiju rokās. Bet sezonā tāds prieks maksā ap 500usd naktī un arī off season šādas naktis ir “treat”. Ne velti strādnieki, kas strādā Portlendā (lielākajā Meinas pilsētā, tā atrodas okeāna krastā), katru dienu mēro garāku ceļu, jo nespēj atļauties dzīvesvietas pilsētas vai okeāna tuvumā.
Bet es izbaudu brīvdienas rītu, vērojot, kā aust saule, dzeru ūdeņainu kafiju no lielā automāta, un lūkojos pāri okeāna līcim miglā.
Bet es izbaudu brīvdienas rītu, vērojot, kā aust saule, dzeru ūdeņainu kafiju no lielā automāta, un lūkojos pāri okeāna līcim miglā.
| Ceturtdienas vakarā esam nobraukuši lielāko daļu ceļa, vairāk ka 4h, piestājot tikai lai pavakariņotu kādā krodziņā Ņūhepšīrā (un, klausoties dzīvo mūziku, izbaudot vakcinācijas priekšrocības - dzīvi it kā pandēmijas nebūtu bijis). Piektdienai esam atstājuši braukšanai tikai 100+ jūdzes pa maziem celiņiem, tam vajadzīgs ap 2,5h. Lai arī esam modusies līdz ar sauli un diena priekšā gara (cik nu garas tās rudenī ir), stundas paskrien nemanot. Mazās, jaukās pilsētiņas apēd visu rīta cēlienu. Gājiens uz bāku Roklendā izvēršas kārtīgā vairāk nekā stundas garā pastaigā pa okeāna vidu (izrādās, mols ir vairāk nekā jūdzi garš, no malas neizskatījās). Ir silti, lai arī apmācies un vējains. |  |
Mazajās pie-okeāna pilsētiņās daļa kafejnīcu ir vaļā, dažas slēgtas līdz ar sezonas beigām. Vairumam logos uzraksti “hiring” un “help needed”. Izrādas, smagi jūtams darbaspēka trūkums, ko agrāk aizpildījusi jaunieši, kas uz vasaru te ierodas no Eiropas. Prezidentu liegums iebraukt iedragājis vietējo ekonomiku šāda veidā- lēta darbaspēka trūkuma radīšanā.
Jau ir krietna pēcpusdiena, kad ierodamies Roque bluffs – te okeāna līča dziļumā atrodas brālēna māja. Pirms saulrieta pagūstam tikai aizklīst uz netālus esošo neapbūvēto zemesgabalu, no kura varot vērot saullēktus. Vajag tikai skaidru rītu.
Brālēns Roque Bluffs ir ievācies tikai Covid sākumā, bet stāsta, ka nekustamā īpašuma tirgus te ir ļoti dzīvs: tā viņš nopircis nelielo neapbūvēto zemesgabalu. Pārdošanā izlikta arī viņa mājai blakus esošā māja, krietni lielāka par brālēna māju, ar kārtīgu mauriņu un kārtīgu skatu uz okeānu. Nieka nepilns pusmiljons dolāru, un tā var kļūt Tava!
Vakarā izejam pasēdēt pie ugunskura. Klusums apkārt tāds, ir ka ausis būtu aizkritušas. Putni pamostas tikai no rīta. Nedzird arī citus zvērus (lai gan nacionālo white tail deer es gandrīz paņemu uz kapota ceļa likumā, vēl pa ceļam uz Čarlija māju).
Vakarā izejam pasēdēt pie ugunskura. Klusums apkārt tāds, ir ka ausis būtu aizkritušas. Putni pamostas tikai no rīta. Nedzird arī citus zvērus (lai gan nacionālo white tail deer es gandrīz paņemu uz kapota ceļa likumā, vēl pa ceļam uz Čarlija māju).
Nākamais rīts nes ekskursijas pa apkaimi: pārgājienu uz okeānu, tālākā kontinentālās ASV austrumu punkta apmeklējumu (nu esmu bijusi gan dienvidu punktā Floridā, Key West, gan austrumos; pārejie divi varētu būt Aļaskā, uz turieni pagaidām nesteidzos). Aizbraucam līdz Lubekai, no kuras pa īsu tiltu varētu nokļūt Kanādā. Dēļ kovid ierobežojumiem uz Kanādu aizbarukt nevaram, skaistās pilsētiņas, kas satupušas uz salām Kanādas pusē, paliek neapskatītas. Tuvākā ir Campobello, kas esot burvīga, tā Charlie. No salas ar prāmi var tikt uz nākamo salu un tā tālāk. Salās esot be tikai skaisti, bet var arī, piemēram, doties izbraukumos vērot vaļus. Tomēr arī Lubeka neliek vilties (un tā kafija, ko tur baudām, ir mmmmmm).
Braucot cauri šai Meinas daļai, uz mēles ir viens vards: ”Kontrasti”. Skaistas mājas ar oceanview mijās ar junkyards un noplukušām mājelēm (Vai te dzīvo tie slavenie lobsteru zvejnieki? Tie taču esot turīgi... varbūt vienkārši nedz iemeslu māju uzturēt?)
Atceros, ka ap Dartmutu dzīvoja tie, kuriem svarīgas ir skolas, kultūra, sabiedrība. Te vienīgais magnēts ir okeāns. Vai nu tāpēc, ka okeāns dod iztiku, vai arī tāpēc, ka dzīvot pie okeāna gribas un to var atļauties: attālināta darba dēļ, darba īpatnību dēļ (kā mana brālēna sieva, kura var strādāt jebkurā tiesā štata ietvaros), vai kā brālēns, kas ir jau pensionējies.
Okeāns var dot iztiku. Legālu vai nelegālu. Nelegālā zušu mazuļu zveja esot tik ienesīga, ka zvejnieki tiesā ātri tinot rullīti ar 100 dolāru banknotēm un bez vārda runas noskaitot kārtējo sodu- cenu par biznesu. Arī legālā zveja ir ienesīga, ja vien ir license. Te stāsts par lobesteru zvejas licensēm, kas ir briljantu cenā. Neviena dāma nepaliks vecmeita, ja tai pūrā būs kaut vai recreational zvejas license (piem., 6 stropiem, ar liegumu lomu pārdot). Rūpnieciskās zvejas licenses tiek nodotas no paaudzes paaudzē kā lielākais dārgums. (Brālēna sieva pie vakara tējas stāsta par vietējām kaislībām, kas nonāk līdz tiesas zālei – par sabojātiem murdiem, par kautiņiem, pat miesas bojājumu lietām, kur sabojāto murdu īpašnieks pats meklējis taisnību. Zvērinātie pat atriebēju attaisnojuši, murda sabojāšana atzīta kā apstāklis, kas attaisno šādu atriebību..)
Un tad daba… tagad jau rudens krāsu pilnbrieds (foliage) ir pagājis, bet krāsu atblāzmas joprojām manāmas. Un okeāns joprojam ir tepat. Klinšainās kraujas tā krastos. Un ceļi kalnos, un sārtu mellenāju apaugusi tundra.
Atceros, ka ap Dartmutu dzīvoja tie, kuriem svarīgas ir skolas, kultūra, sabiedrība. Te vienīgais magnēts ir okeāns. Vai nu tāpēc, ka okeāns dod iztiku, vai arī tāpēc, ka dzīvot pie okeāna gribas un to var atļauties: attālināta darba dēļ, darba īpatnību dēļ (kā mana brālēna sieva, kura var strādāt jebkurā tiesā štata ietvaros), vai kā brālēns, kas ir jau pensionējies.
Okeāns var dot iztiku. Legālu vai nelegālu. Nelegālā zušu mazuļu zveja esot tik ienesīga, ka zvejnieki tiesā ātri tinot rullīti ar 100 dolāru banknotēm un bez vārda runas noskaitot kārtējo sodu- cenu par biznesu. Arī legālā zveja ir ienesīga, ja vien ir license. Te stāsts par lobesteru zvejas licensēm, kas ir briljantu cenā. Neviena dāma nepaliks vecmeita, ja tai pūrā būs kaut vai recreational zvejas license (piem., 6 stropiem, ar liegumu lomu pārdot). Rūpnieciskās zvejas licenses tiek nodotas no paaudzes paaudzē kā lielākais dārgums. (Brālēna sieva pie vakara tējas stāsta par vietējām kaislībām, kas nonāk līdz tiesas zālei – par sabojātiem murdiem, par kautiņiem, pat miesas bojājumu lietām, kur sabojāto murdu īpašnieks pats meklējis taisnību. Zvērinātie pat atriebēju attaisnojuši, murda sabojāšana atzīta kā apstāklis, kas attaisno šādu atriebību..)
Un tad daba… tagad jau rudens krāsu pilnbrieds (foliage) ir pagājis, bet krāsu atblāzmas joprojām manāmas. Un okeāns joprojam ir tepat. Klinšainās kraujas tā krastos. Un ceļi kalnos, un sārtu mellenāju apaugusi tundra.
Svētdienas rīts sākas pirms sešiem. Ar Betu esam sarunājušas iet skatīties saullēktu. Uzvāram kafiju, satuntulējamies, jo nakts ir bijusi ļoti vēsa, un skrienam uz vietu, no kurienes līcis irlabāk pārredzams (pie mājas bēgums ir atstājis tikai sausas smiltis, līcis te ir tik šaurs, ka saullēktu nevar lāga saskatīt).
Saule aust mākoņos. Jau nosalušas (īpaši sunene Māra) minutes 10 pēc saullēkta nolemjam doties atpakaļ, kad Charlie pamana atspīdumu kokos. Pagriežamies - un tur cauri mākoņiem saule tomēr uz brīdi izlauzuzies sasveicināties.
Saule aust mākoņos. Jau nosalušas (īpaši sunene Māra) minutes 10 pēc saullēkta nolemjam doties atpakaļ, kad Charlie pamana atspīdumu kokos. Pagriežamies - un tur cauri mākoņiem saule tomēr uz brīdi izlauzuzies sasveicināties.
 |  |
Brokastojam un dodamies ceļā. Mums priekšā garš majupceļš. Līdz Amherstai tīrais braukšanas laiks ir 6,5h, bet pa ceļam vēl gribam izmest loku pa Acadia National park – vienu no desmit skaistākajiem parkiem ASV. Parks ir pievilcīgs gan kājamgājājien, gan autobraucējiem, un pēdējie var izmantot “Park Loop Road” - 27 jūdžu garu braucienu gar okeāna krastu, vērojot klintis, kalnainus mežus, kalnu pārejas un ezerus.
Bar Harbor - pilsētiņa pie parka vārtiem - jau izskatās nobriedusi ziemai: vairums vietu un viesnīcu ir ciet. Tās, kas vaļā, piedāvā naktsmītnes par 259-300usd naktī (nesezonā!). Gandrīz visas ceļmalas ēstuves ir ciet. Ar grūtībām atrodam vietu, kur dod kafiju (negaršīgu; ar ilgām atceros Lubekas super gardo espresso, apēdu arī tur nopirkto snack- tādu kā sāļu riekstu cepumu- super gards, tā kafejnīca pašā valsts malā bija negaidīti laba!).
Bar Harbor - pilsētiņa pie parka vārtiem - jau izskatās nobriedusi ziemai: vairums vietu un viesnīcu ir ciet. Tās, kas vaļā, piedāvā naktsmītnes par 259-300usd naktī (nesezonā!). Gandrīz visas ceļmalas ēstuves ir ciet. Ar grūtībām atrodam vietu, kur dod kafiju (negaršīgu; ar ilgām atceros Lubekas super gardo espresso, apēdu arī tur nopirkto snack- tādu kā sāļu riekstu cepumu- super gards, tā kafejnīca pašā valsts malā bija negaidīti laba!).
Akadijas parka ceļi par spīti nesezonai ir auto pilni un stāvvietās nereti nevar atrast vietu, kur nolikt auto. Skati iespaidīgi. Vispār cilvēki te ierodoties uz nedēļas nogali vai pat uz vairākām dienām, paliek teltīs, dodas pārgājienos. Gājiens gar okeānu varētu būt iespaidīgs.
Tā ka ir off-season tiekam augšā arī Cadillac kalna virsotne bez iepriekšējā pieraksta. Pūš stindzinošs vējš, bet skati iespaidīgi. Krāsas. Un var pārredzēt jūdzēm talu.
Parks tāds, ka it ka gribētos siltākā laikā un uz ilgāku, bet nesaprotu, kā “sezonas” laikā te vispār apgriezties, ja jau tagad cilvēku te ir tik daudz.
Parks tāds, ka it ka gribētos siltākā laikā un uz ilgāku, bet nesaprotu, kā “sezonas” laikā te vispār apgriezties, ja jau tagad cilvēku te ir tik daudz.
No Elsworth- lielākās Acadia NP tuvumā esošās pilsētas, līdz Amherst, MA ceļu rada tieši 5h. (Līdz Amherst, ME gan tikai 20 jūdzes, svarīgi ir aizbraukt uz īsto!) Diemžēl nesanāk mums pastaiga gar jūru Kennebunk/ Ogunquit apkaimē, ko gribēju apvienot ar vakariņām Billy chowder place. Krodziņš svētdienās strādā tikai līdz 16. Nolemjam ieturēties Portlendā, Teksasiešu krodziņā Terlingue, kurā esam bijuši jau divas reizes. Te gaida pārsteigums. Ja krodziņš bija izmainījies jau starp pirmajam divām viesošanās reizēm, tad tagad tas pārvērties līdz nepazīšanai. Pārvācies uz blakus ēku, paplašinājies, bet joprojām piedāvā gardas maltītes. (Gvakomole ir no īstas gatavības avokado un jūtas ķemmītes sevičē ir svaigas un lieliskas, un brisket steiki ir gluži kā labākajos Teksasas bbq). Funny fact- norēķinoties mazākā dzeramnauda, ko aparāts piedāvā atstāt, ir 20% no rēķina summas.
| Pēc Portlendas seko tikai garš mājupceļš. Pirms noriet saule, pagūstu izlasīt dažas nodaļas Charlie grāmatā (nez, kad atkal sanāks tai pievērsties). Atgriežamies Amherstā tieši 12 h pēc tam, kad esam izbraukusi no Roque bluffs. Sajūta ir tāda, ka gribētos tur kādreiz atkal atgriezties, bet šāds ceļš ir jāplāno gandrīz kā starpkontinentāls lidojums. |  |
Noslēgumam:
Portlendā, kamēr gaidām espresso pie kāda itāļu krodziņa, pie mums pienāk papļāpāt vietējā dāma ar sunīti (toiterjeru vārdā Chili). Dažu minūšu sarunas laikā uzzinām, ka viņa sākusi mācīties lidot at mazajam lidmašīnām un jau domā, ka varētu kļūt par piloti komercreisos. “Un man mani klusie sapņi man liekas pārdroši un neiespējami?” sabaru sevi. Ir jāatgādina sev Eleonoras Rūzveltas vārdi: “What could we accomplish if we knew we could not fail..”
Portlendā, kamēr gaidām espresso pie kāda itāļu krodziņa, pie mums pienāk papļāpāt vietējā dāma ar sunīti (toiterjeru vārdā Chili). Dažu minūšu sarunas laikā uzzinām, ka viņa sākusi mācīties lidot at mazajam lidmašīnām un jau domā, ka varētu kļūt par piloti komercreisos. “Un man mani klusie sapņi man liekas pārdroši un neiespējami?” sabaru sevi. Ir jāatgādina sev Eleonoras Rūzveltas vārdi: “What could we accomplish if we knew we could not fail..”
RSS Feed
