But I will write down below the same impressions in English as well. If not this week, then maybe next, or on my flight back to Europe, or during Christmas holidays.
Garo aprakstu būtu jāsāk ar vismaz 10 gadus senu vēsturi, lai gan īstā vēsture ir apmēram 300 gadus veca. Un proti, Čarlijs ir mans apmēram 6 pakāpes brālēns, vai varbūt onkulis (angliski to sauc par 6-times-removed), un mūsu kopīgais vec-vec-vec-…- tēvs ir bijis Vecpiebalgā mītošais Andžs Rātminders (tas, kura dēls Andžs Rātminders ir slavenais Vecpiebalgas skolotājs). Čarlija latviešu sakņu meklējumi ir aprakstīti viņa grāmatā “Crossing”, manas saknes – tēva “Klejojumos”, ja nu kādu tas interesē, bet šī stāsta kontekstā būtiskākais laikam ir tas, ka mēs ar Čarliju uzturam kontaktu, satiekamies, kad viņš apmeklē Latviju, esam tikušies arī Amerikā, tomēr nekad vēl nebiju ciemojusies pie viņa mājās. Iemesls prozaisks – viņa tuvākās mājas ir 5 stundu brauciena attālumā, bet mājas okeāna krastā, uz kurām uzaicināja šoreiz – 6,5h brauciena attālumā no Amherstas
Bet es izbaudu brīvdienas rītu, vērojot, kā aust saule, dzeru ūdeņainu kafiju no lielā automāta, un lūkojos pāri okeāna līcim miglā.
Ceturtdienas vakarā esam nobraukuši lielāko daļu ceļa, vairāk ka 4h, piestājot tikai lai pavakariņotu kādā krodziņā Ņūhepšīrā (un, klausoties dzīvo mūziku, izbaudot vakcinācijas priekšrocības - dzīvi it kā pandēmijas nebūtu bijis). Piektdienai esam atstājuši braukšanai tikai 100+ jūdzes pa maziem celiņiem, tam vajadzīgs ap 2,5h. Lai arī esam modusies līdz ar sauli un diena priekšā gara (cik nu garas tās rudenī ir), stundas paskrien nemanot. Mazās, jaukās pilsētiņas apēd visu rīta cēlienu. Gājiens uz bāku Roklendā izvēršas kārtīgā vairāk nekā stundas garā pastaigā pa okeāna vidu (izrādās, mols ir vairāk nekā jūdzi garš, no malas neizskatījās). Ir silti, lai arī apmācies un vējains. |

Vakarā izejam pasēdēt pie ugunskura. Klusums apkārt tāds, ir ka ausis būtu aizkritušas. Putni pamostas tikai no rīta. Nedzird arī citus zvērus (lai gan nacionālo white tail deer es gandrīz paņemu uz kapota ceļa likumā, vēl pa ceļam uz Čarlija māju).
Atceros, ka ap Dartmutu dzīvoja tie, kuriem svarīgas ir skolas, kultūra, sabiedrība. Te vienīgais magnēts ir okeāns. Vai nu tāpēc, ka okeāns dod iztiku, vai arī tāpēc, ka dzīvot pie okeāna gribas un to var atļauties: attālināta darba dēļ, darba īpatnību dēļ (kā mana brālēna sieva, kura var strādāt jebkurā tiesā štata ietvaros), vai kā brālēns, kas ir jau pensionējies.
Okeāns var dot iztiku. Legālu vai nelegālu. Nelegālā zušu mazuļu zveja esot tik ienesīga, ka zvejnieki tiesā ātri tinot rullīti ar 100 dolāru banknotēm un bez vārda runas noskaitot kārtējo sodu- cenu par biznesu. Arī legālā zveja ir ienesīga, ja vien ir license. Te stāsts par lobesteru zvejas licensēm, kas ir briljantu cenā. Neviena dāma nepaliks vecmeita, ja tai pūrā būs kaut vai recreational zvejas license (piem., 6 stropiem, ar liegumu lomu pārdot). Rūpnieciskās zvejas licenses tiek nodotas no paaudzes paaudzē kā lielākais dārgums. (Brālēna sieva pie vakara tējas stāsta par vietējām kaislībām, kas nonāk līdz tiesas zālei – par sabojātiem murdiem, par kautiņiem, pat miesas bojājumu lietām, kur sabojāto murdu īpašnieks pats meklējis taisnību. Zvērinātie pat atriebēju attaisnojuši, murda sabojāšana atzīta kā apstāklis, kas attaisno šādu atriebību..)
Un tad daba… tagad jau rudens krāsu pilnbrieds (foliage) ir pagājis, bet krāsu atblāzmas joprojām manāmas. Un okeāns joprojam ir tepat. Klinšainās kraujas tā krastos. Un ceļi kalnos, un sārtu mellenāju apaugusi tundra.
Saule aust mākoņos. Jau nosalušas (īpaši sunene Māra) minutes 10 pēc saullēkta nolemjam doties atpakaļ, kad Charlie pamana atspīdumu kokos. Pagriežamies - un tur cauri mākoņiem saule tomēr uz brīdi izlauzuzies sasveicināties.
Bar Harbor - pilsētiņa pie parka vārtiem - jau izskatās nobriedusi ziemai: vairums vietu un viesnīcu ir ciet. Tās, kas vaļā, piedāvā naktsmītnes par 259-300usd naktī (nesezonā!). Gandrīz visas ceļmalas ēstuves ir ciet. Ar grūtībām atrodam vietu, kur dod kafiju (negaršīgu; ar ilgām atceros Lubekas super gardo espresso, apēdu arī tur nopirkto snack- tādu kā sāļu riekstu cepumu- super gards, tā kafejnīca pašā valsts malā bija negaidīti laba!).
Parks tāds, ka it ka gribētos siltākā laikā un uz ilgāku, bet nesaprotu, kā “sezonas” laikā te vispār apgriezties, ja jau tagad cilvēku te ir tik daudz.
Pēc Portlendas seko tikai garš mājupceļš. Pirms noriet saule, pagūstu izlasīt dažas nodaļas Charlie grāmatā (nez, kad atkal sanāks tai pievērsties). Atgriežamies Amherstā tieši 12 h pēc tam, kad esam izbraukusi no Roque bluffs. Sajūta ir tāda, ka gribētos tur kādreiz atkal atgriezties, bet šāds ceļš ir jāplāno gandrīz kā starpkontinentāls lidojums. |
Portlendā, kamēr gaidām espresso pie kāda itāļu krodziņa, pie mums pienāk papļāpāt vietējā dāma ar sunīti (toiterjeru vārdā Chili). Dažu minūšu sarunas laikā uzzinām, ka viņa sākusi mācīties lidot at mazajam lidmašīnām un jau domā, ka varētu kļūt par piloti komercreisos. “Un man mani klusie sapņi man liekas pārdroši un neiespējami?” sabaru sevi. Ir jāatgādina sev Eleonoras Rūzveltas vārdi: “What could we accomplish if we knew we could not fail..”