PERU
Iepriekšējā diena: 04.08.2007. - Lima
USA. Mājupcelš. 05.08.2007.
Miami tātad ielidojam 6:00.
Reiss uz JFK ir 8:05.
Miami lidostā mēs tiekam brīdinātas, ka mums ir jāizņem bagāža, lai arī tā iečekota līdz JFK, un jāiesniedz pārvadātājam vēlreiz. Dīvaini, bet nu labi.
Pie imigrācijas kontroles rindas, kas kustās aizdomīgi lēni. Kad pēc 20 minūšu stāvēšanas uz priekšu esam pavirzījušās labi, ja par metru, dodos pie uniformētiem ierēdņiem lūgt palīdzību. Tā man sākotnēji netiek liegta, iet kā aizvedot uz īsāku rindu, bet tad pēkšņi sievietei liekas, ka mūsu ‘connection’ nav gana ‘short’ un tā arī mēs paliekam gaidot.
Imigrācijas kontroli izejam, kad jau ir kādas 20 minūtes pāri septiņiem. Noraujam no lentes somas, bet norādītajā vietā tās vairs nepieņem, bet lūdz iečekot pie letes. Raugi, laikam visas somas uz attiecīgo reisu jau ir aizvestas, jo lidmašīnā jau sākas iekāpšana... (un tās ir riņķojuša 20 m attālumā no šiem ierēdņiem jau gandrīz stundu...). Kamēr mēs gaidām tajā otrajā rindā, laiks iet, bet rinda – nemaz. Saprotam, ka nav labi, un kad pēc 40 minūšu stāvēšanas beidzot tiekam līdz ierēdnei (to ir tikai 2, par spīti arvien garākajai rindai), varam vien paziņot, ka mums ir biļetes uz reisu, kas pirms 10 minūtēm aizlidoja. Sieviete bez stresa piedāvā mums biļetes uz reisu, kas ir piecos pēcpusdienā. Būtu jau lieliski apskatīt Miami šīs dienas laikā, bet šāda iespēja mums nav ne prātā, izmisīgi stāstām, ka vispār mums 16:00 no JFK ir reiss uz Eiropu! Varbūt ir citas iespējas? Lidmašīnas uz citām NYC lidostām? Tā kā reisi uz La Guardia 9:30 un 11:30 (no kuriem ir vismaz teorētiska iespēja pagūt uz čehu reisu 16:10) ir oversold, mūs ieliek iekš „waiting list”, apsolot augstu prioritāti. Ejam uz pirmo no šiem reisiem.
Izstāvam kārtējo garo drošības kontroli un tuvojamies vārtiem, cilvēku daudz. Meitene pie letes pastāsta, ka mums ir jāgaida, kamēr visi sakāps, un tad redzēs, vai sakāps visi. Manāmi nervozējam. Blakus kāds vīrietis sāk ar mums runāties, stāstot, ka viņam ir sajūta, ka mēs noteikti pagūsim utt. Kopumā – mazliet novērš uzmanību līdz brīdim, kad tiek izsaukts mans vārds. Skrienu pie letes un izrādās, viņiem ir 1 brīva vieta – vai esam ar mieru šķirties? Tikmēr esmu izdomājusi, ka šādā gadījumā 1 no mums tiešām jābrauc, jo somas jau ir šajā lidmašīnā un lido uz La Guardia, un nav nekādas jēgas, ja mēs abas paliekam gaidot un paliekam pēc tam NYC. Dace aizbrauc, mana oma no tā spožāka nekļūst.
Kad atgriežas lidsabiedrības pārstāvji, kas aizvadījuši lidmašīnu jau nupat kādu 7o reizi atkārtoju stāstu, kāpēc man tik ļoti vajag uz Ņujorku, un kāpēc pēc iespējas ātrāk. Puisis pārbauda sistēmu un paziņo, ka man vieta būs – iedod borading pass ar jau norādītu sēdvietu. Urrā!
Vīrietis, kas līdz šim bijis tepat blakus, izsaka savu sajūsmu un piedāvā uz nākamo gate doties kopā. Viņš joprojām ir kaut kur iekš waiting list. Viņš arī mani aizved uz kafejnīcu, piebaro ar brownies, iespiež rokās sulas pudeli utt. Kopumā – ir man kompānija līdz pat laikam, kad jākāpj lidmašīnā. Viņi gan kaut kur pa to vidu ir nomainījuši manas biļetes numuru un sēdvietu, bet galvenais, ka lidmašīnā vispār tieku.
Divu stundu lidojums līdz NYC paiet krietni nervozējot – lai kā censtos par to nedomāt, laiku pa laikam pārņem panika. Nespēju pat īsti izbaudīt skatus uz Manhetenu, kas paveras no lidmašīnas logiem, tuvojoties La Guardiai.
Reiss vismaz nekavē un nolaižas 14:30. Kamēr tieku laukā no lidmašīnas, esmu jau gatava pievienoties teroristiem, jo kamēr visi savāc savas pekeles un lēni izkasās, paiet vismaz 5-7minūtes. No manām dārgajām.
Sazvanu Daci, kas stāsta, ka čehu reisā teorētiski čekošanās beidzas ceturksni pirms trijiem, bet viņa sarunājusi, ka mani gaida vismaz līdz 15:10. Skrienu. Skrienu pa lidostu, uz taksi. Tur – rinda. Tomēr rindai galā nelienu, jo redzu, ka šī rinda ir kustībā – jāgaida vien tik, cik katram laiku paņem somas ielikšana automašīnas bagāžniekā.
Tomēr īsi pirms piebrauc mans taksis, šoferiem rodas kādas savstarpējas pretenzijas un tie pēkšņi pārstāj uzņemt pasažierus, bet sāk kārtot savstarpējās attiecības. Kad tas ilgst jau kādu pus minūti, es neizturu un sāku bļaut, ka vispār te cilvēkiem ir jāsteidzas, vai nevarētu šo izlaist? Viņi pārdesmit sekunžu laikā tiešām sakāpj pa auto un ierāda arī mašīnu man. Toties manas mašīna Šoferis gan vēl kaut ko skaidrojas. Aiznesos pie viņa uz arī viņam personīgi daru zināmu, ka steidzos, lai viņš fuck velk savu bloody ass uz mašīnu un dara, kas darāms. Viņš paklausa.
Iekāpjot paziņoju, ka man pēc 20 minūtēm jābūt JFK, citādi lidmašīna uz Eiropu aizlido bez manis. Un mazliet paraudu (lai viņš neņemtu ļaunā tos fuck). Puisis pamazām saprot, par ko lieta, un sola darīt visu iespējamo. Ielas, diemžēl, varētu būt tukšākas. Kad man 3:05 zvana Dace, varu vien pateikt, ka termināļus jau redzu, tūlīt, tūlīt būšu. Viņa saka, lai skrienu uz 7.leti.
Sažņaugusi rokā pēdējo cash (29$ precīzi) un pasi, taksim knapi apstājoties pie lidostas nometu naudu un SKRIENU – klupdama krizdama, bļaujot, ka jau nāku, lai gaida, tūlīt būšu! Šie jau arī redz un pagaida – pārbaudījuši pasi izsniedz manu boarding pasu, urrā, urrā! Ir 15:12 Abas ar Daci, kas arī nonervozējusies līka, kā arī krietni pārstiepusies mūsu abu somas no La Guardias šurp stiepdama, esam laimīgas!
Skrienam uz reisu. Vispirms, protams, kārtējā drošības pārbaude. Godīgi stāvam savas minūtes 20, bet kad mūsu reisā iekāpšanu izziņo jau otro reisi saskatāmies un sākam virzīties garām rindā stāvošajiem, rādot iekāpšanas laiku (15:10...) un nepārtraukti atvainojoties. Dažs palaiž bez emocijām, cits nopukst, kāds vīrietis mūs nolamā, bet tam jau vairs nav nozīmes, jo mums maksimāli ātri jātiek tam cauri. Un tā arī tiekam – ir aptuveni bez 20 minūtēm 16, kad esam atzītas par lidojumam gatavām. Skrienam vēl uz WC un tad uz gate, kur es pieskrienu pirmā, visas manas mantas un drēbes iet pa gaisu (jo somā nelien un ārā silts), tad nu to čupiņu pamazām sakārtojot un salokot daru zināmu lidsabiedrības pārstāvjiem, ka mēs tomēr lidosim.
Lidmašīnā esam izsēdinātas, bet toties tā liekas patukša. Kad jautāju stjuartei, vai tiešām tā ir, un vai varu pārsēsties, viņa sākumā neļauj, bet jau pēc 5 minūtēm pienāk un aicina izvēlēties vietu – mēs tūlīt lidojam un iekāpšana ir beigusies.
Izstiepjamies katra pa 4 vietām un baudām čehu aviolīniju servisu – lielisku un laipnu apkalpošanu, tiešām sakarīgu ēdienu, vīnu. Par spīti tam, ka ir tiešām ērti, neiemiegu (nez, stress?), bet atpūšos gan.
Reiss uz JFK ir 8:05.
Miami lidostā mēs tiekam brīdinātas, ka mums ir jāizņem bagāža, lai arī tā iečekota līdz JFK, un jāiesniedz pārvadātājam vēlreiz. Dīvaini, bet nu labi.
Pie imigrācijas kontroles rindas, kas kustās aizdomīgi lēni. Kad pēc 20 minūšu stāvēšanas uz priekšu esam pavirzījušās labi, ja par metru, dodos pie uniformētiem ierēdņiem lūgt palīdzību. Tā man sākotnēji netiek liegta, iet kā aizvedot uz īsāku rindu, bet tad pēkšņi sievietei liekas, ka mūsu ‘connection’ nav gana ‘short’ un tā arī mēs paliekam gaidot.
Imigrācijas kontroli izejam, kad jau ir kādas 20 minūtes pāri septiņiem. Noraujam no lentes somas, bet norādītajā vietā tās vairs nepieņem, bet lūdz iečekot pie letes. Raugi, laikam visas somas uz attiecīgo reisu jau ir aizvestas, jo lidmašīnā jau sākas iekāpšana... (un tās ir riņķojuša 20 m attālumā no šiem ierēdņiem jau gandrīz stundu...). Kamēr mēs gaidām tajā otrajā rindā, laiks iet, bet rinda – nemaz. Saprotam, ka nav labi, un kad pēc 40 minūšu stāvēšanas beidzot tiekam līdz ierēdnei (to ir tikai 2, par spīti arvien garākajai rindai), varam vien paziņot, ka mums ir biļetes uz reisu, kas pirms 10 minūtēm aizlidoja. Sieviete bez stresa piedāvā mums biļetes uz reisu, kas ir piecos pēcpusdienā. Būtu jau lieliski apskatīt Miami šīs dienas laikā, bet šāda iespēja mums nav ne prātā, izmisīgi stāstām, ka vispār mums 16:00 no JFK ir reiss uz Eiropu! Varbūt ir citas iespējas? Lidmašīnas uz citām NYC lidostām? Tā kā reisi uz La Guardia 9:30 un 11:30 (no kuriem ir vismaz teorētiska iespēja pagūt uz čehu reisu 16:10) ir oversold, mūs ieliek iekš „waiting list”, apsolot augstu prioritāti. Ejam uz pirmo no šiem reisiem.
Izstāvam kārtējo garo drošības kontroli un tuvojamies vārtiem, cilvēku daudz. Meitene pie letes pastāsta, ka mums ir jāgaida, kamēr visi sakāps, un tad redzēs, vai sakāps visi. Manāmi nervozējam. Blakus kāds vīrietis sāk ar mums runāties, stāstot, ka viņam ir sajūta, ka mēs noteikti pagūsim utt. Kopumā – mazliet novērš uzmanību līdz brīdim, kad tiek izsaukts mans vārds. Skrienu pie letes un izrādās, viņiem ir 1 brīva vieta – vai esam ar mieru šķirties? Tikmēr esmu izdomājusi, ka šādā gadījumā 1 no mums tiešām jābrauc, jo somas jau ir šajā lidmašīnā un lido uz La Guardia, un nav nekādas jēgas, ja mēs abas paliekam gaidot un paliekam pēc tam NYC. Dace aizbrauc, mana oma no tā spožāka nekļūst.
Kad atgriežas lidsabiedrības pārstāvji, kas aizvadījuši lidmašīnu jau nupat kādu 7o reizi atkārtoju stāstu, kāpēc man tik ļoti vajag uz Ņujorku, un kāpēc pēc iespējas ātrāk. Puisis pārbauda sistēmu un paziņo, ka man vieta būs – iedod borading pass ar jau norādītu sēdvietu. Urrā!
Vīrietis, kas līdz šim bijis tepat blakus, izsaka savu sajūsmu un piedāvā uz nākamo gate doties kopā. Viņš joprojām ir kaut kur iekš waiting list. Viņš arī mani aizved uz kafejnīcu, piebaro ar brownies, iespiež rokās sulas pudeli utt. Kopumā – ir man kompānija līdz pat laikam, kad jākāpj lidmašīnā. Viņi gan kaut kur pa to vidu ir nomainījuši manas biļetes numuru un sēdvietu, bet galvenais, ka lidmašīnā vispār tieku.
Divu stundu lidojums līdz NYC paiet krietni nervozējot – lai kā censtos par to nedomāt, laiku pa laikam pārņem panika. Nespēju pat īsti izbaudīt skatus uz Manhetenu, kas paveras no lidmašīnas logiem, tuvojoties La Guardiai.
Reiss vismaz nekavē un nolaižas 14:30. Kamēr tieku laukā no lidmašīnas, esmu jau gatava pievienoties teroristiem, jo kamēr visi savāc savas pekeles un lēni izkasās, paiet vismaz 5-7minūtes. No manām dārgajām.
Sazvanu Daci, kas stāsta, ka čehu reisā teorētiski čekošanās beidzas ceturksni pirms trijiem, bet viņa sarunājusi, ka mani gaida vismaz līdz 15:10. Skrienu. Skrienu pa lidostu, uz taksi. Tur – rinda. Tomēr rindai galā nelienu, jo redzu, ka šī rinda ir kustībā – jāgaida vien tik, cik katram laiku paņem somas ielikšana automašīnas bagāžniekā.
Tomēr īsi pirms piebrauc mans taksis, šoferiem rodas kādas savstarpējas pretenzijas un tie pēkšņi pārstāj uzņemt pasažierus, bet sāk kārtot savstarpējās attiecības. Kad tas ilgst jau kādu pus minūti, es neizturu un sāku bļaut, ka vispār te cilvēkiem ir jāsteidzas, vai nevarētu šo izlaist? Viņi pārdesmit sekunžu laikā tiešām sakāpj pa auto un ierāda arī mašīnu man. Toties manas mašīna Šoferis gan vēl kaut ko skaidrojas. Aiznesos pie viņa uz arī viņam personīgi daru zināmu, ka steidzos, lai viņš fuck velk savu bloody ass uz mašīnu un dara, kas darāms. Viņš paklausa.
Iekāpjot paziņoju, ka man pēc 20 minūtēm jābūt JFK, citādi lidmašīna uz Eiropu aizlido bez manis. Un mazliet paraudu (lai viņš neņemtu ļaunā tos fuck). Puisis pamazām saprot, par ko lieta, un sola darīt visu iespējamo. Ielas, diemžēl, varētu būt tukšākas. Kad man 3:05 zvana Dace, varu vien pateikt, ka termināļus jau redzu, tūlīt, tūlīt būšu. Viņa saka, lai skrienu uz 7.leti.
Sažņaugusi rokā pēdējo cash (29$ precīzi) un pasi, taksim knapi apstājoties pie lidostas nometu naudu un SKRIENU – klupdama krizdama, bļaujot, ka jau nāku, lai gaida, tūlīt būšu! Šie jau arī redz un pagaida – pārbaudījuši pasi izsniedz manu boarding pasu, urrā, urrā! Ir 15:12 Abas ar Daci, kas arī nonervozējusies līka, kā arī krietni pārstiepusies mūsu abu somas no La Guardias šurp stiepdama, esam laimīgas!
Skrienam uz reisu. Vispirms, protams, kārtējā drošības pārbaude. Godīgi stāvam savas minūtes 20, bet kad mūsu reisā iekāpšanu izziņo jau otro reisi saskatāmies un sākam virzīties garām rindā stāvošajiem, rādot iekāpšanas laiku (15:10...) un nepārtraukti atvainojoties. Dažs palaiž bez emocijām, cits nopukst, kāds vīrietis mūs nolamā, bet tam jau vairs nav nozīmes, jo mums maksimāli ātri jātiek tam cauri. Un tā arī tiekam – ir aptuveni bez 20 minūtēm 16, kad esam atzītas par lidojumam gatavām. Skrienam vēl uz WC un tad uz gate, kur es pieskrienu pirmā, visas manas mantas un drēbes iet pa gaisu (jo somā nelien un ārā silts), tad nu to čupiņu pamazām sakārtojot un salokot daru zināmu lidsabiedrības pārstāvjiem, ka mēs tomēr lidosim.
Lidmašīnā esam izsēdinātas, bet toties tā liekas patukša. Kad jautāju stjuartei, vai tiešām tā ir, un vai varu pārsēsties, viņa sākumā neļauj, bet jau pēc 5 minūtēm pienāk un aicina izvēlēties vietu – mēs tūlīt lidojam un iekāpšana ir beigusies.
Izstiepjamies katra pa 4 vietām un baudām čehu aviolīniju servisu – lielisku un laipnu apkalpošanu, tiešām sakarīgu ēdienu, vīnu. Par spīti tam, ka ir tiešām ērti, neiemiegu (nez, stress?), bet atpūšos gan.
Eiropa. 06.08.2007.
Ielidojot Prāgā, mums gribas saukt – Eiropa, mūsu mājas. Jo tiešām ir sajūta, ka esam mājās. Fakts, ka lidojums uz Rīgu ir tikai vienpadsmitos, nespēj bojāt mūsu omu. Jo, ja reiz mēs esam Prāgā, uz mājām tiksim kaut vai ar stopiem!
Tas, ka esam gandrīz mājās, dzirdams lidostā kā latviešu valoda, arī faktā, ka satiekam notāri Daigu. It kā kārtīgi nāk miegs, bet, viņai stāstot savus piedzīvojumus, laiks paiet ātri.
Tas, ka esam gandrīz mājās, dzirdams lidostā kā latviešu valoda, arī faktā, ka satiekam notāri Daigu. It kā kārtīgi nāk miegs, bet, viņai stāstot savus piedzīvojumus, laiks paiet ātri.
