PERU
Iepriekšējā diena: 02.08.2007. - Dzimšanas diena džungļos
Virziens - Lima. 03.08.2007.
Šorīt mūs modina blakus istabiņā iemitināto poļu meiteņu saruna par vienas no viņu iespējamo grūtniecību. Meitenes, protams, nenojauš, ka blakus istabiņā mītošo latviešu zelteņu vidū ir viena poļu valodas zinātāja. Iemiegam rīta nomiedzī jau rīta lietum klauvējot pa lodge niedru jumtu. Ir lēnais. Brokastis – draņķīgas, un pēc tām vēl sadumpojas kuņģis (atceras Amazoni, man tā liekas). Nežēlastībā krīt arī šis gids – atkal par mēģinājumu piebraukt un sajaukt profesionālo ar personisko. Pēc brokastu chill-outa šūpuļtīklos mūs aizved makšķerēt (?!). Ēsmai – maizes pickiņa, makšķere – koka gabals ar āķi (smieklīgi, es atsakos, Dace spēlējas ar zivīm). Pēc tam – uz tādu kā zvēru dārzu, paturēt rokā visādus zvēriņus (tas jau mums patīk, īpaši sliņķis). Kad mums pasākuma noslēgumā mēģina notirgot vietējo medicīnu, sākas sarunas par veselību, grūtniecību utt., kas turpinās arī kuģītī un upes vidū, kad atsakāmies no peldes (gidam par izbrīnu), līdz pat kārtējām chilloutam un atlūzienam šūpuļtīklos (cerot, ka 7 sakņu dzira, auglības veicinātāja, nemazinās kontracepcijas tablešu ietekmi un nesanāks kā poļu kaimiņienēm).
Bet pārliecība, ka spēja vairoties ir kas lielisks – augi, kas to veicina, gan lepns stāsts par četriem bērniem vien 22 gadu vecumā ir pilnīgs ārprāts.
Bet pārliecība, ka spēja vairoties ir kas lielisks – augi, kas to veicina, gan lepns stāsts par četriem bērniem vien 22 gadu vecumā ir pilnīgs ārprāts.
Pus trijos pēcpusdienā kāpjam laivās, lai dotos uz Iquitos. Šajā brīdī sākas arī pusdienlaika lietusgāze. Rezultātā mēs braucam pa upi kā susaņini – gāž balts ūdens, redzēt neko nevar, zibeņo, mēs ātri kļūstam slapjas. Vienā brīdī Dacei pāri pāršļācas vilnis un tas sīkums ķermeņa, kas vēl bija sauss, nu arī ir slapjš.
Krastā tiekam ap kādiem 16tiem, kur mūs ieliek taksī uz lidostu. Arī šodien lidmašīna kavē, tāpēc, lai arī jau pirms 17tiem esam gatavas iekāpšanai, mūs nekur nelaiž. Kā parasti, par to neko neziņu (poļu kundzīte tāpēc manāmi uzvilkusies). Arī mēs sākam uzvilkties, kad šajā murgainajā lidostā mūs nelaiž uz embarking zone ne pirms 17, ne 17:00, ne 17:30. Stulbākais ir fakts, ka nav nekādas publiskas informācijas, vien vienas ierēdnes teiktais, ka mūs vēl jāgaida.
Ar visu 2 h kavēšanos Limā esam vien 23:00 (pa ceļam taksī es pat divas reizes iemiegu). Cīnoties ar miegu un sagurumu ejam turpat blakus viesnīcai, uz t.s. Pizza Street, kur tiekam pie piedāvājuma ēst un dzert lielā izvēlē dažādos Video Pub. Notiek arī sazvanīšanās ar mūsu jauniegūtajiem draugiem Max un Conor. (3 reizes gan vispirms sazvanām kādu niknu vietējo lēdiju, pie vainas 1 nepareizs cipars telefona numurā, bet es arī dusmotos par atkārtotiem zvaniem vienos naktī.) Pēc vakariņām un diviem kokteiļiem Dacei jau griež, tāpēc puišus gaidīt paliekam tikai mēs ar Annu. Pirms viņi parādās, mums jau vairākkārt nākas atkratīties no vietējo uzmanības apliecinājumiem, komentāriem, skatieniem. Ieraugot Konoru tāpēc gandrīz krītam viņam ap kaklu. Viņš aicina doties uz „suni”- backpackers hostel bar.
Bārā jau tusē starptautisks bariņš – jaunieši no dažādām pasaules valstīm: meitene no Skotijas, kas runā kā scotch viskey pārdzērusies (Conor koments – it kā viņai čikens būtu rīklē iesprūdis), vēl ir divas dāmas no Īrijas, ierodas meitene, tikko ielidojusi no Kanādas, īsumā – puse pasaules. Kopā lietojam dzērienus, daži dejo uz galdiem, runājam dumības (talk to me, talk to me) līdz pat gandrīz 4iem rītā, kad Max & Conor has to leave for a plane to Cusco. Atvadas skaisti sēras un mēs ar Annu planējam puspalēkušās atpakaļ pie Daces uz mājām, laimīgas par ballīti ārpus laika un telpas.
Ar visu 2 h kavēšanos Limā esam vien 23:00 (pa ceļam taksī es pat divas reizes iemiegu). Cīnoties ar miegu un sagurumu ejam turpat blakus viesnīcai, uz t.s. Pizza Street, kur tiekam pie piedāvājuma ēst un dzert lielā izvēlē dažādos Video Pub. Notiek arī sazvanīšanās ar mūsu jauniegūtajiem draugiem Max un Conor. (3 reizes gan vispirms sazvanām kādu niknu vietējo lēdiju, pie vainas 1 nepareizs cipars telefona numurā, bet es arī dusmotos par atkārtotiem zvaniem vienos naktī.) Pēc vakariņām un diviem kokteiļiem Dacei jau griež, tāpēc puišus gaidīt paliekam tikai mēs ar Annu. Pirms viņi parādās, mums jau vairākkārt nākas atkratīties no vietējo uzmanības apliecinājumiem, komentāriem, skatieniem. Ieraugot Konoru tāpēc gandrīz krītam viņam ap kaklu. Viņš aicina doties uz „suni”- backpackers hostel bar.
Bārā jau tusē starptautisks bariņš – jaunieši no dažādām pasaules valstīm: meitene no Skotijas, kas runā kā scotch viskey pārdzērusies (Conor koments – it kā viņai čikens būtu rīklē iesprūdis), vēl ir divas dāmas no Īrijas, ierodas meitene, tikko ielidojusi no Kanādas, īsumā – puse pasaules. Kopā lietojam dzērienus, daži dejo uz galdiem, runājam dumības (talk to me, talk to me) līdz pat gandrīz 4iem rītā, kad Max & Conor has to leave for a plane to Cusco. Atvadas skaisti sēras un mēs ar Annu planējam puspalēkušās atpakaļ pie Daces uz mājām, laimīgas par ballīti ārpus laika un telpas.
Nākamā diena: 04.08.2007. - Lima reloaded
