PERU
Iepriekšējā diena: 31.07.2007. - Islas Ballestas
Ar džungļiem sirdī. 01.08.2007.
Mostos drūmajā un pelēkajā Limas rītā pirms septiņiem. Lēnām dodamies t.s. brokastīs, kur mums iebaro atkal baltmaizes bulciņas (grrr, Limā mēs cerējām uz Normālām Brokastīm). Aug rūgtumiņš uz Alex, kas par mūsu $ nevis paņem normālu viesnīcu, bet kaut ko izpaužas ar nepasūtītām un negribētām ekskursijām un draņķīgām viesnīcām. Pēc t.s. ēšanas sapakojam somas, kas paliks Limā, un ar taxi dodamies apskatīt viesnīcu Miraflorēs. Tā arī ir tikai ar 3 zvaigznēm, tomēr izskatās normālāka. Turpat blakus viesnīcai ir arī labi suvenīru tirdziņi. Tie gan veras vaļā vien desmitos no rīta, bet pagūstam pamanīt, ka nepieciešamo suvenīru minimumu te iegūt varēs. Ar šo secinājumu dodamies uz iepriekš pamanīto Starbucks kafejnīcu dabūt vismaz vienu sakarīgu kafiju dienā. Ķīnietis dabū brownie. Starbuks pilns ar baltajiem cilvēkiem, un te beidzot var sajusties kā normāls cilvēks, nevis bardaka vidū. Jo Lima ir šaušalīga – tie grausti, kuros cilvēki dzīvo... brrr. Kā tādas postažas un stulbuma vidū var atrasties kaut kas tik ģeniāls kā Machu Picchu?!
Lai tiktu atpakaļ uz centru neizpaliek kaulēšanās par taxi (daewoo uzvar), braucam uz centru ar vienīgo mērķi – paņemt somas no viesnīcas. Taksim līdz lidostai no centra samaksājam 20 solus.
Annas secinājums par Peru, un īpaši Limu, ir, ka tā izdara ar cilvēku divu nedēļu laikā to, ko Maskava – divu dienu laikā: normālu sievieti pārvērš par kuci. Jo vietējie vīrieši, Alex to skaitā, ir briesmīgi savā attieksmē. Novērtējam savējos.
Lidostā esam laicīgi, lai samaksātu lidotas nodokļus (vietējiem lidojumiem – 6$, starptautiskajiem – gandrīz 30$), mazliet iepirktu suvenīrus un šņabi rītdienai (jo man taču ir dzimšanas diena!).
Lai komplekts būtu pilnīgs, lidmašīna vairāk kā stundu nokavē. Anna jau zvana Alex, kas kar kaut kādas bumbas, lai prasot Mihael utt., jo viņš, lūk, pirmo reizi organizējot džungļu izbraukumu (ddaaaaaa, pašas tad varējām!). Prasās pēc kompensācijas.
Kad beidzot tiekam AeroCondor lidmašīnā, tiekam nosēdinātas pie rezerves izejas un noinstruētas, kā Anna saka, vairāk nekā parasti.
Aerocondor – mēs kavējam vienmēr.
Neliels morālais gandarījums ir neparasti izskatīgais (priekš vietējā) Aerocondor stjuarts.
Varbūt Maugļa piesaukšanas rituāls varētu būt sarkanās podziņas piespiešana?
Ielidojam Iquitos ap sešiem vakarā, līdz ar saulrietu. Ārā ir karsts, mitrs un tveicīgs, man aizkrīt deguns. Pie bagāžas loterijas kāds vīrelis skaļā balsī auro – Anna Plato’nova! Anna Plato’nova! – līdz Anna pieiet un viņu apklusina. Lai arī ārā jau ir tumšs, kad iznākam no lidostas, ir tveicīgs, pat mazliet spiež uz sirdi.
Lai tiktu atpakaļ uz centru neizpaliek kaulēšanās par taxi (daewoo uzvar), braucam uz centru ar vienīgo mērķi – paņemt somas no viesnīcas. Taksim līdz lidostai no centra samaksājam 20 solus.
Annas secinājums par Peru, un īpaši Limu, ir, ka tā izdara ar cilvēku divu nedēļu laikā to, ko Maskava – divu dienu laikā: normālu sievieti pārvērš par kuci. Jo vietējie vīrieši, Alex to skaitā, ir briesmīgi savā attieksmē. Novērtējam savējos.
Lidostā esam laicīgi, lai samaksātu lidotas nodokļus (vietējiem lidojumiem – 6$, starptautiskajiem – gandrīz 30$), mazliet iepirktu suvenīrus un šņabi rītdienai (jo man taču ir dzimšanas diena!).
Lai komplekts būtu pilnīgs, lidmašīna vairāk kā stundu nokavē. Anna jau zvana Alex, kas kar kaut kādas bumbas, lai prasot Mihael utt., jo viņš, lūk, pirmo reizi organizējot džungļu izbraukumu (ddaaaaaa, pašas tad varējām!). Prasās pēc kompensācijas.
Kad beidzot tiekam AeroCondor lidmašīnā, tiekam nosēdinātas pie rezerves izejas un noinstruētas, kā Anna saka, vairāk nekā parasti.
Aerocondor – mēs kavējam vienmēr.
Neliels morālais gandarījums ir neparasti izskatīgais (priekš vietējā) Aerocondor stjuarts.
Varbūt Maugļa piesaukšanas rituāls varētu būt sarkanās podziņas piespiešana?
Ielidojam Iquitos ap sešiem vakarā, līdz ar saulrietu. Ārā ir karsts, mitrs un tveicīgs, man aizkrīt deguns. Pie bagāžas loterijas kāds vīrelis skaļā balsī auro – Anna Plato’nova! Anna Plato’nova! – līdz Anna pieiet un viņu apklusina. Lai arī ārā jau ir tumšs, kad iznākam no lidostas, ir tveicīgs, pat mazliet spiež uz sirdi.
Vīrelis, kas mūs sagaida, ir reāli sakarīgs (vai arī viņi visi, kam kaut mazliet ir ritenis, tādi liekas pirmās 20 minūtes?) par spīti tam, ka esam sabozušās. Viņš aizved mūs uz aģentūru, tur arī visi ir ļoti laipni, gaida mūs... siltums un saule, acīmredzot, šos cilvēkus padarījuši laimīgus & smaidīgus. Pilsētā visi pārvietojas galvenokārt ar mocīšiem un rolleriem. Viņu smaidi atkausē arī mūs.
Nepilnas stundas laikā viss notiek – mēs tiekam ieliktas „speed boat” – vietējā kanoe parauga motorlaivā un matiem siltā vējā plīvojot zem tumšas, zvaigžņotas debess veica, 35 km braucienu pa Amazoni uz augšu, uz savu lodge. Ir melna nakts, brīnāmies, kā kapteinis neuzskrien nevienai no daudzajām tumšajām laivām, kas neapgaismotas dreifē pa amazones ūdeņiem.
Krastā, kur piestājam, pa tumšu laipiņu jāiet minūtes piecas līdz tiekam līdz petrolejas lampām apgaismotai „ēdamistabai”. Tur jau pūlītis cilvēku sasēduši ap galdiem štopē māgās vakariņas. Iekārtojamies arī mēs (ir sajūta, ka neko neredz, vismaz man). Tumsā pagrūti arī saprast, kas īsti notiek un ko lai ēd, bet badā jau nepaliekam. Mūsu gids pienāk parunāties, īstens džungļu vecis – visu mūžu pa džungļiem vien nodzīvojis. Pēc brīža viņš pievienojas dziedātājiem telpas malā, un pat velta pāris dziesmu meitenēm no Lībijas. Nāk jau uz 21:00, kad štukojam, ka pirms doties pie miera derētu pa vietējam kokteilim. Vietējā parauga bārmenis īsti nesaprot, ko mēs gribam, bet gids viņam palūdz iejaukt mums vietējo 7 sakņu šņabi- balzāmu ar citronu. Kamēr mēs ar Annu pa bāru skaidrojamies par savām vēlmēm, Dace jau sapazinusies ar puišiem no blakus galda un viņi ātri pierotē pie mums. Max (U.S.) un Conor (Canada) atbraukuši uz Peru uz 2 mēnešiem – 1 mēnesis Limā (aaaaa!), kur viņi mācījušies spāņu valodu, cīnījušies ar depresiju un daudz dzēruši, bet nākamnedēļ viņiem jādodas uz Cusco kaut ko mācīt vietējiem bērniem. Puiši ir jautri un atraktīvi – zirgojoties un runājoties nemanot pienāk pusnakts. Mūziķi jau aizgājuši, gids arī, piekodinot, ka rīt no rīta mūs 6:00 gaidīs uz ekskursiju. Tad nu saprotam, ka arī mums laiks atgriezties katram savā tumšajā istabiņā uz pāris stundām miega.
Nepilnas stundas laikā viss notiek – mēs tiekam ieliktas „speed boat” – vietējā kanoe parauga motorlaivā un matiem siltā vējā plīvojot zem tumšas, zvaigžņotas debess veica, 35 km braucienu pa Amazoni uz augšu, uz savu lodge. Ir melna nakts, brīnāmies, kā kapteinis neuzskrien nevienai no daudzajām tumšajām laivām, kas neapgaismotas dreifē pa amazones ūdeņiem.
Krastā, kur piestājam, pa tumšu laipiņu jāiet minūtes piecas līdz tiekam līdz petrolejas lampām apgaismotai „ēdamistabai”. Tur jau pūlītis cilvēku sasēduši ap galdiem štopē māgās vakariņas. Iekārtojamies arī mēs (ir sajūta, ka neko neredz, vismaz man). Tumsā pagrūti arī saprast, kas īsti notiek un ko lai ēd, bet badā jau nepaliekam. Mūsu gids pienāk parunāties, īstens džungļu vecis – visu mūžu pa džungļiem vien nodzīvojis. Pēc brīža viņš pievienojas dziedātājiem telpas malā, un pat velta pāris dziesmu meitenēm no Lībijas. Nāk jau uz 21:00, kad štukojam, ka pirms doties pie miera derētu pa vietējam kokteilim. Vietējā parauga bārmenis īsti nesaprot, ko mēs gribam, bet gids viņam palūdz iejaukt mums vietējo 7 sakņu šņabi- balzāmu ar citronu. Kamēr mēs ar Annu pa bāru skaidrojamies par savām vēlmēm, Dace jau sapazinusies ar puišiem no blakus galda un viņi ātri pierotē pie mums. Max (U.S.) un Conor (Canada) atbraukuši uz Peru uz 2 mēnešiem – 1 mēnesis Limā (aaaaa!), kur viņi mācījušies spāņu valodu, cīnījušies ar depresiju un daudz dzēruši, bet nākamnedēļ viņiem jādodas uz Cusco kaut ko mācīt vietējiem bērniem. Puiši ir jautri un atraktīvi – zirgojoties un runājoties nemanot pienāk pusnakts. Mūziķi jau aizgājuši, gids arī, piekodinot, ka rīt no rīta mūs 6:00 gaidīs uz ekskursiju. Tad nu saprotam, ka arī mums laiks atgriezties katram savā tumšajā istabiņā uz pāris stundām miega.
Istabiņā mūs sagaida viesis -lielizmēra kukarača. Ar saviem spiedzieniem, liekas, pamodinām visu nometni (nākamajā rītā otrā lodge galā mītošie puiši pārjautās, kas vakar tās spiedzienvērts notika), un kārtīgi pārbaidām kustoni. Tas pazūd. Ar lukturīti izstaigājam visus stūrus, tarantulas meklējumos, sapūšamies ar pretmošķu līdzekļiem, un dodamies pie miera, pirms tam klauvējienu veidā saņēmušas aizrādījumu no blakus istabas par savu skaļo uzvedību.
Nākamā diena: 02.08.2007. - Dzimšanas diena džungļos
