
Neiedziļinoties pārdomās un detaļās, viens man ir skaidrs – esmu sajūsmā par to, ka man ir šī iespēja. Esmu jau apguvusi tik daudz, uzzinājusi. Arī sadzīve te ir kas jauns un tas ir piedzīvojums šī vārda vislabākajā nozīmē. Un visas grūtības, īpaši tās, pašā sākumā – tās jau tagad ir aizmirsušās.
Tas, ka laiks ir pusē, mazliet elpo pakausī un liek saspringt. Tomēr, ja tā padomā, kaut kas jau ir izdarīts. Aizsūtīts uzmetums idejām rakstam līdzautorei, piemēram. Arī būtiski. Ir vēl lietas, kas nav gluži iesāktas, bet tām varētu pamazām ķerties klāt.
Biju domājusi, ka šis laiks būs mazliet laiskāks. Brīvāks. Kā atvaļinājums. Ka vairāk ceļosim apkārt. Bet diena pēc dienas aizrit, tās ir pilnas darbu un notikumu, un nekādi lielie ceļojumi mums nav sanākuši. Iespējams, arī šī intensitāte ir iemesls tam, ka man nav piemetušās ilgas pēc mājām – tam vienkārši nav laika. Un varbūt tieši tāpēc Fulbraits tiem, kas tik ļoti nesteidzas mājup kā mēs, dod to vienu mēnesi “grace period”, kad pēc programmas beigām tās dalībnieks var palikt ASV. Pētniecību veikt vairs nedrīkst, bet tā ir iespēja atpūsties un papētīt šo lielo un daudzveidīgo valsti. Mums tas šoreiz iet secen, jo atgriezties uz “grace period”, ja esi no valsts izbraucis un vīza ir beigusies, vairs nav pieļaujams. Citreiz!

Pa ceļam no skolas G izstāstīja, ka esot sākusi rakstīt dienasgrāmatu. Varbūt publicēšot, varbūt ne. Esot jau uzrakstījusi, ka šodien skolā notika redzes un dzirdes pārbaudes, kur redzes pārbaude viņai notikusi, bet dzirdes pārbaudes laikā ienākusi kāda skolotāja, to pārtraukusi un viņai vienīgajai dzirdes pārbaude atlikta uz rītdienu. Vakarā viņa apzinīgi sēdēja pie datora un laboja pa dienu jau skolā uzrakstīto tekstu. No malas paskatījos un.. ieraudzīju sevi. Bērni mūs atdarina, lai ko mēs viņiem mācītu.